Rīga 13°C, nedaudz mākoņains, bez nokrišņiem, DA vējš 2m/s
Sestdiena, 2024. gada 27. aprīlis 17:27
Vārda dienas: Klementīne, Raimonda, Raina, Tāle
Vienam pensionāram laukos – 362 eiro, ģimenei ar diviem bērniem Rīgā – 1016 eiro mēnesī
Pēc Labklājības ministrijas pasūtījuma veikts jauns pētījums par minimāli nepieciešamajiem mājsaimniecību izdevumiem, kuru turpmāk izmantos sociālās politikas veidošanā. "Esam ieguvuši Latvijas sabiedrības šī brīža uzskatu par pieņemamu dzīves līmeni, kas tālākās politikas veidošanai būs noderīga analītiska vērtība," tā pētnieku izstrādāto mājsaimniecību relatīvo izdevumu budžetu vērtēja labklājības ministrs Gatis Eglītis. Šis budžets veidots no divām daļām – pārtikas groza un nepārtikas izdevumu kategorijām un aprēķināts dažādiem mājsaimniecību tipiem atkarībā no to dzīvesvietas. Piemēram, vienam darbspējas vecuma cilvēkam Rīgā tas aprēķināts 423,27 eiro mēnesī, viena pensionāra mājsaimniecībai laukos – 362,41 eiro. Piemēram, pārtikas budžeta aprēķinos izmantoti nevis iedzīvotāju reālā patēriņa dati, bet gan uzturzinātnieku ieteikumi par to, kādam šim uzturam vajadzētu būt. "Lai kliedētu bažas par to, ka ar šādu aprēķināto pārtikas grozu nav iespējams izdzīvot, uztura eksperti izveidojuši arī uztura kartes, kas būs publiski pieejamas," saka pētnieki, piebilstot, ka tās būs arī pamudinājums iedzīvotājiem veselīgākai ēdienkartei.
Šajā "Latvijas Avīzes" numurā lasiet par to, kā tapa mājsaimniecību relatīvo izdevumu budžeta pētījums un kā to vērtē speciālisti.
Pēc Labklājības ministrijas pasūtījuma veikts jauns pētījums par minimāli nepieciešamajiem mājsaimniecību izdevumiem, kuru turpmāk izmantos sociālās politikas veidošanā.
Aprēķiniem par to, kas ir minimālais vai optimālais dzīves līmenis Latvijā, ir diezgan grūta vēsture. Iztikas minimuma groza jēdziens un aprēķini par to, ko tam būtu jāietver, tika radīts pirmajā valsts neatkarības atjaunošanas gadā. Tas ietvēra gan pārtikas, gan samērā plašu nepārtikas sadaļu, kas paredzēja tostarp arī divu zeķu pāru un viena krekla nopirkšanu gadā, bikses reizi divos gados, trīs kleitas vai svārkus divos gados, trīs pārus zeķbikšu gadā, divas grāmatas un četrus friziera apmeklējumus gadā utt. Taču jau 1992. gadā valstī sākās hiperinflācija un šādu patēriņa grozu reti kurš vairs varēja atļauties. Tad, dažus gadus vēlāk, 1996. gadā, tika izveidots jēdziens "krīzes iztikas minimums", kurā, saglabājot lielāko daļu pārtikas groza, atteicās no gandrīz visām rūpniecības precēm un pakalpojumiem, atstājot tikai transporta izdevumus un pirmsskolas bērnu iestāžu apmeklējumus.
Tādi šie aprēķini arī palika līdz 2013. gadam un tos izmantoja kā atskaites punktu valsts sociālās politikas veidošanā, proti, iztikas minimuma un dažādu pabalstu aprēķiniem. 2013. gadā šie aprēķini tika atzīti par galīgi novecojušiem un neatbilstošiem realitātei un tika atzīta nepieciešamība veidot jaunu pētījumu par dzīvei nepieciešamo minimumu, ko varētu izmantot sociālās politikas veidošanā.
Praktiskais pētījums par mājsaimniecību relatīvajiem izdevumiem (MRI) notika laikā no 2018. līdz 2021. gadam un to vairākkārt nobremzējusi Covid–19 pandēmija, bet iepriekšējos gados notika darbs pie pētījuma metodoloģijas un anketu izstrādes.
Būtiska jaunās pieejas atšķirība ir tā, ka netiek aprēķināts vairs iztikas minimums, bet gan tāds patēriņa līmenis, ko varētu dēvēt par "minimāli optimālo". Tas joprojām nav nekāds sapņu budžets, jo SKDS pētījumu dati rāda – Latvijas iedzīvotāji 2021. gadā uzskata, ka budžets, kas nepieciešams normālai dzīvei vienam cilvēkam, ir 1439 eiro mēnesī, kas vairumam sabiedrības šobrīd nu nekādi nav sasniedzams, savukārt budžets, kas ļautu piepildīt visus sapņus, ir tuvu 3000 eiro mēnesī.
Aizstās iztikas minimuma grozu
Ar jaunajiem aprēķiniem iecerēts aizstāt iztikas minimuma grozu. MRI pētījuma divas daļas – pārtikas un nepārtikas – veidotas pilnīgi atšķirīgi. Pārtikas daļa veidota saskaņā ar cilvēku objektīvajām vajadzībām, proti, uztura zinātnieku ieteikumiem par to, kādai vajadzētu būt Latvijas iedzīvotāju ēdienkartei. Savukārt nepārtikas daļa veidota ar socioloģiskā pētījuma palīdzību, pētot Latvijas iedzīvotāju patēriņu.
"Atšķirībā no pārtikas sadaļas nepārtikas daļas objektīva noteikšana nav iespējama," saka visa pētījuma vadītājs un SIA "Projektu un kvalitātes vadība" pētnieks Māris Brants. "Tas tādēļ, ka nepārtikas daļa atspoguļo mūsu priekšstatus par to, kas nepieciešams, lai minimāli pilnvērtīgi funkcionētu sabiedrībā, savukārt tie ar laiku mainās. Piemēram, mūsdienās pilnvērtīgai funkcionēšanai nepieciešams mobilais telefons, jāspēj apmaksāt rēķini par tā izmantošanu, bieži vien vajadzīgs arī internets un dators, bet 90. gados šo vajadzību lielākajai daļai sabiedrības vēl nebija. Arī nākotnē vajadzības mainīsies, tādēļ par vienu no pētījuma veiksmēm uzskatu to, ka atšķirībā no 90. gadu pētījumiem neesam sīkumaini mēģinājuši aprakstīt, cik tieši zeķu vai kurpju pāru gadā cilvēkam būtu nepieciešami, bet gan ietvēruši visas preces lielās grupās jeb kategorijās, kuras, protams, balstās uz patēriņa paradumu pētījumiem." M. Brants uzskata, ka kategoriju pieeja neļaus pētījuma rezultātiem novecot tik ātri un to, iekļaujot preču cenu izmaiņas, varēs viegli aktualizēt.
Dažādo mājsaimniecību vajadzības
Jāņem vērā vēl viena nianse – pētījums atspoguļo grūtākajā materiālajā stāvoklī esošo ģimeņu situāciju un vajadzības, jo tieši uz tām visbiežāk attiecas sociālās politikas pasākumi. Saskaņā ar vispārpieņemto "Eurostat" pētījumu metodoloģiju, tiek izdalīti seši mājsaimniecību tipi, taču Latvijas realitātei atbilstošāks ir septiņu mājsaimniecību tipu modelis, kas izmantots pētījumā. Ar tām tiek saprastas:
• mājsaimniecības ar vienu bērnu;
• mājsaimniecības ar diviem un vairāk bērniem;
• trīs un vairāku pieaugušo mājsaimniecības;
• divu darba spējīgu pieaugušo mājsaimniecības;
• divu pieaugušo mājsaimniecība, kurā vismaz viens ir pensijā esošs seniors;
• viena darba spējīgā mājsaimniecība;
• viena pensionāra mājsaimniecība.
No šiem mājsaimniecību tipiem materiāli un sociāli visvairāk apdraudētākajā situācijā atrodas trīs tipi – viena pensionāra mājsaimniecība; mājsaimniecība ar diviem un vairākiem bērniem, kā arī divu pieaugušo mājsaimniecība, kurā vismaz viens ir pensionārs, kaut gan jāpiebilst, ka arī mājsaimniecības ar vienu bērnu tālu neatpaliek. Savukārt viena vai divu strādājošo mājsaimniecības, kā arī triju pieaugušo mājsaimniecības ir krietni retāk atrodamas sociāli apdraudēto sarakstos. Tādēļ arī pētījuma dati visprecīzāk atspoguļo tieši šo mājsaimniecību realitāti un vajadzības.
Labklājības ministrija arī piebilst, ka MRI budžeta izstrādē tika iesaistīta sabiedrība – cilvēki, kuri raksturoja savas ģimenes situāciju, stāstot gan par saviem faktiskajiem izdevumiem dažādām vajadzībām, gan vēlmēm atbilstoši viņu izpratnei par pieņemamu dzīves līmeni.
Jācer, ka jaunie aprēķini tiks izmantoti, regulāri izvērtējot minimālo ienākumu līmeņu sliekšņus, ienākumu nevienlīdzības un nabadzības rādītājus, sociālās palīdzības un pakalpojumu klāstu, lai nodrošinātu to, ka kopējais ikvienam cilvēkam pieejamais resurss kā naudas, tā sociālās palīdzības un pakalpojumu izteiksmē ir tāds, kas ikvienam ļauj dzīvot cieņpilnu un kvalitatīvu dzīvi mūsu valstī. Tad no šī pētījuma labumu gūs katrs Latvijas iedzīvotājs.
*
Novērstas agrākās kļūdas
Pēteris Leiškalns, Latvijas Darba devēju konfederācijas sociālās drošības un veselības aprūpes eksperts: "Manuprāt, lielākais šī pētījuma ieguvums ir tas, ka esam atteikušies no Ekonomiskās sadarbības un attīstības valstu (OECD) izmantotās koeficientu sistēmas minimālo patēriņa līmeņu aprēķinos. Jāpaskaidro, ka OECD piedāvātajā metodikā bērna patēriņa izdevumi tika vērtēti kā puse no pieauguša cilvēka izdevumiem. Šāda pieeja labi strādā relatīvi bagātās valstīs kā Vācija vai Francija, kur pārtikas budžets veido 20–25% no kopējā mājsaimniecības budžeta. Taču Latvijā situācija būtiski atšķiras un pārtikas budžets var veidot pat 40–60% no mājsaimniecības budžeta. Mūsu apstākļos izmantojot OECD piedāvāto koeficientu sistēmu, iznāk, ka mājsaimniecības ar diviem vai vairākiem bērniem ir samērā turīgas, bet patiesībā tās pieder pie sociāli visvairāk apdraudētajām mājsaimniecībām. Šī problēma ir ilgstoši negatīvi ietekmējusi Latvijas sociālo politiku. Priecājos, ka beidzot koeficientus aizstās uzturzinātnieku aprēķini un pētījums par reālajiem nepārtikas preču patēriņa paradumiem. Ceru, ka tas ļaus sociālo politiku pietuvināt realitātei."
Metodoloģija – galvenais ieguvums
Evija Kļave, Dr. sc. soc., nodibinājuma "Baltic Institute of Social Sciences" pētniece: "Kā pētniece un politikas analītiķe gribu uzsvērt, ka mājsaimniecību relatīvo izdevumu budžets ir veidots, balstoties uz ļoti rūpīgi izstrādātu un pārdomātu metodoloģiju. To varēs turpmāk izmantot, regulāri pārskatot relatīvo izdevumu budžetu, manā vērtējumā metodoloģija ir galvenais šī pētījuma rezultāts. Veidojot relatīvo izdevumu budžetu, iedzīvotāju izdevumu struktūra un apmērs ir noteikti nevis kā abstrakts vidējais rādītājs, ko varam pielīdzināt bēdīgi slavenajai pacientu vidējai temperatūrai slimnīcā, bet gan balstoties atšķirīgu mājsaimniecību tipu vajadzībās, ikdienas ieradumos un arī vēlmēs. Ģimenei ar bērniem ikdienas izdevumu budžetu veido pilnīgi atšķirīgas pozīcijas no tām, kas raksturīgas vientuļam senioram. Protams, daļa izdevumu visiem ir vienādi, bet otra daļa būtiski atšķiras. Tāpat ir ņemtas vērā izdevumu atšķirības pilsētās un laukos dzīvojošām mājsaimniecībām. Rezultātā ir iegūts nevis viens mājsaimniecību relatīvo izdevumu budžets, bet vairāki, kas ir krietni patiesāks dzīves realitātes atspoguļojums. Tiešā veidā lielākais ieguvējs no pētījuma ir sociālās politikas veidotāji, proti, valsts vara, bet netieši un ilgtermiņā ieguvumus būtu jāizjūt iedzīvotājiem.
***
Cer veicināt veselīgāku ēšanu
Mājsaimniecību relatīvo izdevumu budžeta aprēķinos izmantoti nevis iedzīvotāju reālā patēriņa dati, bet gan uzturzinātnieku ieteikumi par to, kādam šim uzturam vajadzētu būt.
"Iztikas minimums un cilvēku vajadzības nosacīti normālai dzīvei ir dažādas lietas. Agrāk sociālās politikas veidošanā tika izmantoti 90. gadu sākumā veiktie iztikas minimuma aprēķini. Jaunie aprēķini atšķiras ar to, ka tie ir balstīti uztura zinātnieku viedoklī par to, kas nepieciešams mūsu organisma funkcionēšanai," saka Mājsaimniecību relatīvo izdevumu (MRI) budžeta pētījuma pārtikas daļas vadītāja, uztura eksperte no Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta "BIOR" Inese Siksna. "Tostarp šie ekspertu aprēķini aptver situācijas, kurās cilvēkam var būt pastiprināta fiziskā slodze, ietver aprēķinus par nepieciešamo minerālvielu un vitamīnu daudzumu, turklāt arī priekšstati par veselīgu uzturu kopš 90. gadiem ir attīstījušies. Pārtikas eksperti izvēlējās veidot ieteicamo uztura modeli, ignorējot to, ka reālajā dzīvē Latvijas iedzīvotājiem ir virkne neveselīgu ēšanas paradumu – tādi kā liels sāls un cukura patēriņš, pārmērīgs gaļas patēriņš, kas veicina saslimstību ar sirds slimībām un paaugstinātu asinsspiedienu, kā arī liels kūpināto produktu patēriņš, kas veicina onkoloģiskās saslimstības."
Būtu vērts atzīmēt, ka uztura zinātnieku rekomendācijas par vēlamo uzturu diezgan pamatīgi atšķiras no tā, ko daudzi ēd patiesībā. Vispamanāmākā atšķirība ir pilnīga alkoholisko dzērienu un tabakas izstrādājumu neesamība MRI pārtikas budžetā. Apskatot iedzīvotāju reālo patēriņu, pētnieki ironizē, ka alkohols un tabaka Latvijas iedzīvotājiem atrodas absolūti nepieciešamo preču sarakstā un situācijā, kad būtu jāizvēlas starp kāpostiem un burkāniem, no vienas puses, un alkoholu un cigaretēm, no otras, neesot īpašu ilūziju, kas tieši tikšot ziedots. Taču – kā jau teikts, šis ir vēlamā uztura modelis.
Otra pamanāma atšķirība no reālā patēriņa ir paredzētais mazais gaļas un zivju produktu patēriņš – tikai 600 grami nedēļā, tātad pa 100 gramiem vienā ēdienreizē sešas dienas nedēļā un vienu dienu – bez gaļas un zivīm, kuru iesaka papildināt ar otru olbaltumvielu avotu – olām, pākšaugiem, riekstiem un sēklām – 710 gramiem nedēļā jeb apmēram 100 gramiem dienā. Patēriņam paredzēto produktu sarakstā vispār neatradīsiet tādus produktus kā desas, cīsiņi un pārstrādātā gaļa, paredzēta tikai svaigā gaļa un zivis.
Gaļu un zivis ēdienkartē arī piedāvāts aizstāt ar būtiski lielāku piena produktu patēriņu – gandrīz četriem kilogramiem nedēļā, kā arī lielu augļu un dārzeņu patēriņu – trīsarpus kilogramiem nedēļā jeb puskilogramu dienā. Jāpiebilst, ka kartupelis šādā izpratnē nav vis dārzenis, bet gan graudaugs un atrodams šajā sadaļā.
Un visbeidzot – vēlamajās ēdienkartēs neatradīsiet nekādus saldumus un konditorejas izstrādājumus, tiesa gan, cukurs, ievārījums un medus nelielā daudzumā ir iekļauts gan – sadaļā "Produkti ēdienu pagatavošanai", kur atrodama arī eļļa, sviests, garšvielas, sāls un žāvētie augļi.
Eksperte I. Siksna atzīmē, ka visdārgākais pārtikas grozs ir 15–18 gadus veciem pusaudžiem, jo šajā vecumā nepieciešamais enerģijas un uzturvielu daudzums ir pat lielāks nekā pieaugušam strādājošam cilvēkam. "Domāju, ka šī nebūs jauna atziņa visiem, kuriem šobrīd mājās ir pusaudži, kuri var neapstājoties apēst kukuli maizes un izdzert litru kefīra..."
"Lai kliedētu bažas par to, ka ar šādu pārtikas grozu nav iespējams izdzīvot, uztura eksperti izveidojuši arī uztura kartes, kas būs publiski pieejamas. Tas būs gan pierādījums tam, ka šo produktu komplektu var sakombinēt pietiekami daudzveidīgās trijās pamata maltītēs un divās uzkodu maltītēs dienā, gan arī pamudinājums uz veselīgāku un arī ekonomiskāku ēdienkarti iedzīvotājiem. Tā kā pandēmijas laikā pirkumu un ēdienreižu plānošana daudziem kļuvusi par ikdienas sastāvdaļu, tad ceram, ka šīm uztura kartēm būs pozitīva ietekme uz sabiedrības paradumu maiņu," saka Inese Siksna.
***
Modernāks nepārtikas patēriņa grozs
Mājsaimniecību relatīvo izdevumu (MRI) pētījuma nepārtikas daļas pamatā ir vairākus gadus ildzis pētījums par reāliem "minimāli optimāliem" Latvijas iedzīvotāju patēriņa paradumiem.
"Atšķirībā no pārtikas budžeta, nepārtikas izdevumu sadaļā nav iespējams izveidot objektīvo vajadzību sarakstu, jo to nosaka katras mājsaimniecības dzīvesveids un patēriņa paradumi, ko daļēji nosaka arī dzīvesvieta – pilsēta vai lauki. Piemēram, mājsaimniecībām ar diviem bērniem, kas dzīvo pilsētā, transporta izdevumi ir relatīvi nelieli, jo iespējamas dažādas atlaides, bet tādai pašai mājsaimniecībai, kas dzīvo laukos, transporta izdevumi veido būtisku izdevumu daļu, jo bērni jānogādā uz skolu un atpakaļ, bet pieaugušajiem jānokļūst uz darbu. Tieši lielo transporta izdevumu dēļ lauku mājsaimniecībai ar diviem bērniem nepieciešams vislielākais mēneša budžets," stāsta MRI budžeta pētījuma vadītājs, SIA "Projektu un kvalitātes vadība" pētnieks Māris Brants, kurš bija arī pētījuma nepārtikas sadaļas vadītājs. (Skat. Tipisko mājsaimniecību budžeti mēnesī.)
Pētnieks atzīst, ka vairums vajadzību nepārtikas sadaļā, salīdzinot ar 90. gadu pētījumiem, palikušas nemainīgas – tāpat vajadzīgs apģērbs un apavi, dzīvesvietas apsaimniekošanas izdevumi, transports un citi pakalpojumi. "Klāt nākusi nepieciešamība pēc mobilajiem telefoniem un mobilo sakaru pakalpojumiem, kā arī nepieciešamība pēc interneta un datoriem. Savukārt dažu pakalpojumu nepieciešamība mazinājusies, jo mainījušies patēriņa paradumi. Piemēram, 90. gadu aprēķini par iztikas minimumu ietvēra divarpus kurpnieka apmeklējumus gadā, bet mūsdienās nepieciešamība pēc šādiem pakalpojumiem ir krietni mazāka," stāsta Brants.
Jāpiebilst, ka viens no nedaudzajiem voluntārajiem lēmumiem, kurus pētījuma nepārtikas daļā pieņēma pētnieki, bija ārvalstu ceļojumu izslēgšana no nepārtikas groza, neskatoties uz to, ka daudzu mājsaimniecību patēriņa grozā tie ietilpst kā reti, bet samērā lieli izdevumi. Šobrīd patēriņa grozā atstāti tikai ceļojumi Latvijā. Tāpat, lai kā to vērtētu, patēriņa grozā iekļauta arī tāda strīdīga izdevumu kategorija kā sodu un alimentu nomaksa. "Pētījums liecina – daudziem tā ir pietiekami būtiska izdevumu sastāvdaļa," saka Brants.
Viens no sarežģītākajiem jautājumiem nepārtikas patēriņa groza aprēķinos ir mājokļa īres un komunālo maksājumu sadaļa. Nav noslēpums, ka atkarībā no tā, vai mājoklis ir mājsaimniecības īpašumā vai arī tiek īrēts, var būtiski mainīties citādi pilnīgi vienādu mājsaimniecību materiālā situācija. Taču M. Brants uzsver, ka sociāli visvairāk apdraudēto mājsaimniecību grupā tipiskā situācija ir tāda, ka mājoklis ir mājsaimniecības īpašumā un īres izdevumi ietekmē mājsaimniecību izdevumus samērā nedaudz. "Īres izdevumi krietni vairāk ietekmē citus mājsaimniecību tipus – jauniešus, kas nošķiras no vecākiem, vai jaunās ģimenes, cilvēkus, kas pārceļas uz dzīvi citur darba dēļ, taču vairums šo mājsaimniecību tipu nav uzskatāmi par sociāli apdraudētiem," uzskata Māris Brants.
Laikraksta redakcija atrodas Rīgā, Toma ielā 4
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 29.11.2003