Par spīti it kā šķietami banālajam, ļoti daudzām dažādām un vienlaikus konkrētām nozīmēm piesātinātajam krājuma nosaukumam, tas, kas atklājas, lasot Henrika Eliasa Zēgnera jaunāko dzejoļu krājumu "Paradīze", it nemaz nav ne banāls, nedz ārkārtīgi konkrēts – kas nenoliedzami, no vienas puses, ir ļoti labi.