Kultūras ļaudis Zemessardzē

Svinīgā ceremonijā 1. maijā Rīgā zvērestu deva vairāk nekā simts jauno Studentu bataljona zemessargu – viņu vidū arī Gustavs Terzens (centrā), kurš intervijā saka: "Par Latviju man liek domāt sajūta dziļi manī – es nekur nemukšu, nekur neiešu prom no šejienes."

"Ko darīt? Var ieņemt aktīvu pozīciju – aizstāvēt dzimteni."

Pašlaik Latvijas Zemessardzē dienē vairāk nekā astoņi tūkstoši brīvprātīgo un, aktivizējoties karastāvoklim Ukrainā, gandrīz gluži tāpat kā savulaik strēlnieku laikos uz Zemessardzi sāka plūst Latvijas aizstāvju rindas. Starp viņiem ir arī daudzi kultūras cilvēki. Kāda ir viņu motivācija iemācīties apieties ar ieročiem, klausīt komandām un aizstāvēt Latviju? To "Latvijas Avīzes" pielikumā "Kultūrzīmes" vaicājām filmas "Sarkanais mežs" režisoram Normundam Pucim, diriģentam Ārijam Šķepastam, aktierim, režisoram Gundaram Silakaktiņam, māksliniekam Jānim Kupčam, saksofonistei, komponistei Ingai Meijerei, televīzijas un radio raidījumu vadītājam Gustavam Terzenam.

Izskan viedoklis – kultūras pārstāvjiem Latvijā tas ir kā pienākums – sargāt savu zemi, kultūru, valodu

Pašlaik Latvijas Zemessardzē dienē vairāk nekā astoņi tūkstoši brīvprātīgo un, aktivizējoties karastāvoklim Ukrainā, gandrīz gluži tāpat kā savulaik strēlnieku laikos uz Zemessardzi sāka plūst Latvijas aizstāvju rindas. Latvijas Zemessardzes komandieris, brigādes ģenerālis Egils Leščinskis jau februāra beigās atzina, ka gribētāju skaits pieaudzis sešas reizes, pirmajās kara nedēļās tie bijuši 645 pieteikumi. Starp viņiem ir arī daudzi kultūras cilvēki.

Pēc ģenerāļa Leščinska vārdiem – kara situācijā ikviena Latvijas iedzīvotāja pienākums ir aizstāvēt savu valsti, un Zemessardze ir rīks, kā valsts katram pilsonim nodrošina šīs tiesības un pienākumu. Ģenerālis ir teicis, ka Zemessardzē atbilstoša nodarbošanās tiek atrasta katram, un šajā jomā tiek vērtētas personu civilās profesijas un hobiji. Strēlnieku laikos latviešu strēlnieku Zemgales pulka komandieris Jukums Vācietis neesot ļāvis frontes pirmo līniju kaujās iet ne dzejniekam Jānim Akurateram, ne Kārlim Skalbem un arī ne Edvartam Virzam, uzskatīdams, ka kultūras darbinieki ir jāsaudzē un viņu galvenais pienākums ir stiprināt armijas un latviešu tautas garaspēku.

Kāda ir mūsdienu kultūras darbinieku motivācija iemācīties apieties ar ieročiem, klausīt komandām un aizstāvēt Latviju? To "Kultūrzīmes" vaicāja vairākiem kultūras cilvēkiem, kuri līdztekus saviem profesionālajiem ienākumiem profesijā, brīvajā laikā dienē Zemessardzē.

"Vajag baidīties, ja ir bail"

Mākslinieks, keramiķis, gleznotājs un Ventspils Mākslas skolas skolotājs JĀNIS KUPČS:

"Esmu Zemessardzē gadus septiņus, iestājos, kad krievi Ukrainā iegāja pirmo reizi. Toreiz galvā izspēlēju visādus scenārijus, iespējas un sapratu, ka vienīgais reālais, ko varu darīt, ir iestāties Zemessardzē. Agrāk biju aktīvāks, šobrīd piedalos nedaudz mazāk, bet pamatiemaņas ir iegūtas, un piedalos mācībās, kad vien varu. Mācību laikā esmu iepazinis savas bailes, un tad vairs nav tik briesmīgi, gluži kā laupītāja meita Ronja teica – vajag baidīties, ja ir bail. Ja ir bail lēkāt pa akmeņiem, tad ir jāiet un jālēkā pa tiem akmeņiem. Tīri tehniski gan briesmīgums vienalga neatkāpjas, nevar jau sev pateikt, ka viss ir easy tikai tāpēc, ka protu pielādēt ieroci. Mākslinieki parasti tiek uzskatīti par individuālistiem. Bet kā jūtos, darbojoties komandā? Tas ir treniņa jautājums, mākslinieks esmu savā darbnīcā, tur arī ir jāatstāj ambīcijas, armijas pasaule ir pilnīgi cita, noteikumus, kā tā darbojas, lēnām saprotu, tas ir viens no uzdevumiem. Pazīstu vairākus māksliniekus, kuri, zinot, ka esmu Zemessardzē, zvanīja, prasīja, ko darīt. Daudzi aktivizējas."

"Esam Latvijas mākslas zemes sargi"

Diriģents ĀRIJS ŠĶEPASTS

Zemessardzē dien jau 12 gadus. Viņa ceļš uz Zemessardzi bija citāds – savulaik viņu uzrunāja dibināt Zemessardzes kori "Stars": "Toreiz radās ideja par kaut kā jauna, savādāka radīšanu pierastās militārās mūzikas lauciņā un tā radās doma par Zemessardzes kori. Tā misija ir rūpēties par Latvijas tautas garīgo un kultūras labklājību, sniedzot klausītājiem mākslinieciski augstvērtīgus, radošiem izaicinājumiem bagātus un iedvesmojošus koncertus. Ar gadiem sapratām, ka vajadzība un reālā lietojamība korim ir plaša. Sadarbībā ar Zemessardzes orķestri veidojam uzvedumus, korim ir divi solisti un reizēm aicinām vēl citus. Kopā ar Zemessardzes orķestri braukājam pa Latvijas kultūras centriem, kā arī, audzējot profesionālo varēšanu, laiku pa laikam piedalāmies starptautiskos koru konkursos.

– Kora darbība šobrīd zināmā mērā sasaucas ar daudziem laika posmiem Latvijas vēsturē, kad radoši cilvēki uzstājas, lai dotu armijai un tautai garīgu spēku.

Ā. Šķepasts: – Šis ir arī mūsu uzstādījums. Protams, visi kora dalībnieki ir zemessargi, bet esam Latvijas mākslas zemes sargi. Mūsu primārais uzdevums ir muzikālās programmas. Esam gan arī aicināti brīvprātīgi piedalīties Zemessardzes apmācībās. Šis salikums – orķestris, koris un solisti – tiešām strādā. Šogad jau ir bijuši pieci skaisti koncerti Liepājas "Lielajā dzintarā", Cēsu koncertzālē, arī – Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Šie koncerti vēlreiz apliecināja, ka tas ir to vērts – jūtama dziļa, patiesa, spēcīga saikne ar publiku. Mūsu koncertos latviešu klausītājs tiek patriotiski uzrunāts, iejūsmināts, informēts, ka tas, ko visi kopā varam darīt savas valsts labā, ir tiešām nopietns uzdevums, tā nav tikai izklaides deva. Kad viņi noklausās mūsu programmas, viņi kļūst vēl atvērtāki Latvijas aizsardzības idejai. Tie nav tukši vārdi, tā ir spēcīga sajūta.

– Arī ukraiņi šobrīd ļoti izmanto dziesmu varas spēku.

– Tieši tā. Garīgais virzošais spēks tiešām pastāv. Uzbrukuma gadījumā kora uzdevumi, ticamākais, nebūs kaujas laukā. Tomēr, ja reiz esam parakstījušies, ka aizstāvēsim valsti, protams, būsim ar visiem kopā un darīsim to, ko spējam. Domāju, ka tie, kuri dod pavēles, rēķinās, ka neesam karavīri profesionālajā nozīmē, taču kā mākslinieciska vienība gan koris, gan orķestris cenšas reaģēt iespējami ātri. Sākoties Ukrainas karam, uzreiz ierakstījām video ar Ukrainas himnu. Tas ir piemērs tam, ko varam, tas ir mūsu pienākums, kuru pildām, mīlot savu zemi, tas ir pamatu pamats.

"Katram jāspēj aizstāvēt savu zemi arī ar ieroci rokās"

Aktieris, režisors un diriģents GUNDARS SILAKAKTIŅŠ:

– Ideja stāties Zemessardzē bija jau sen, bet vienmēr radās kādi steidzami darbi, aizraujoši projekti, ģimene. Iestājos Zemessardzē, kad kovida pandēmija apturēja ikdienas straujo skrējienu un parādījās vairāk laika apdomāt prioritātes. Esmu Zemessardzē divus gadus.

Protams, ka cilvēces lielākā daļa gribētu dzīvot pasaulē, kur jebkura strīda iznākumu nosaka zināšanas, gudrība un humora izjūta jeb intelekts. Tomēr realitātē ir citādi – katram jāspēj aizstāvēt sevi, savas vērtības un savu zemi arī ar ieroci rokās. To pierāda Ukrainas karš, un tieši tā dēļ šobrīd Zemessardzes rindas strauji papildinās. Zemessardze ir aizstāvēt griba. Cilvēki ir sapratuši, ka mūsu brīvība un neatkarība nav garantētas lietas, bet par tām jācīnās – diemžēl arī ar ieroci rokās. Un, kad to saproti, ir tieši divas iespējas – darīt vai nedarīt. Es izvēlējos darīt.

Mums, Zemessardzes orķestra mūziķiem, ir īpaši izveidota apmācību programma, un ar nepacietību gaidu, kad šovasar varēšu tai pievienoties.

Mana ikdiena Zemessardzē saistīta ar Zemessardzes orķestri. Esam draudzīga, profesionāla komanda, kura veido patriotiskus koncertus. Atgādinām cilvēkiem par nozīmīgiem Latvijas vēstures notikumiem, par aizmirstām spēka dziesmām un godinām brīvības alkas, tautas varoņus. Paužam savu nostāju pret karu un atbalstu Ukrainai ar mūzikas palīdzību.

– Ko jums nozīmē Latvija? Ja iedomājaties par Latvijas aizstāvību – vai ir kāda konkrēta vieta, kuru jūs īpaši aizstāvētu? Īpaši cilvēki?

– Man Latvija ir labākā vieta, kur dzīvot un augt maniem bērniem. Man ir divas brīnišķīgas meitas. Meitenes ir uzaugušas brīvā Latvijā un ir pasaules pilsones, bet nenoliedzami – latvietes. Mūsu ģimenē savas pēdas atstājuši gan poļi, gan lietuvieši, gan vācieši. Es dzīvoju šajā realitātē un nevis kādā izdomātā "ideālajā Latvijā", bet vajadzība aizstāvēt, domāju, ka nāk no bērnības. Deviņdesmitajos gados mani vecāki aktīvi atbalstīja Tautas fronti un cīnījās par mūsu neatkarību. Šķiet, ka toreiz kā mazs puika sapratu, ka šī zeme ir tā vērta, lai par to cīnītos. Pateicoties savam tētim, kurš pēc profesijas ir vēsturnieks, jau agri uzzināju mūsu zemes sarežģīto vēsturi. Mēs varam saprast sevi šodien, ja zinām, kādi bijām vakar un ko mums nācies piedzīvot. Jau tad, kad Krievija aneksēja Krimu un daži kolēģi teica, ka turot pasi vienmēr kabatā, ja nu nāksies bēgt – es zināju, ka nebēgšu. Mēs visi nomirsim, tikai jautājums – kā. Tāpēc, ja tev šī zeme ir būtiska un tu domā, ka to ir vērts aizstāvēt – iesaku iestāties Zemessardzē. Tas ir pats minimums.

"Izjust "karavīra tiesu""

Vēsturiskās daudzsēriju filmas "Sarkanais mežs" idejas autors, režisors un filmas mākslinieks NORMUNDS PUCIS:

– Zvērestu nodevu janvāra beigās. Tas bija sens plāns, un, mainot dzīvesvietu – pārceļoties dzīvot projām no Rīgas netālu no Ogres –, sameklēju Zemessardzes bataljonu. Sekoju līdzi notikumiem Ukrainā, jau ilgi bija tāda sajūta, ka briest liels konflikts, un, protams, tas ir konflikts ne tikai pašā Ukrainā, bet var atsaukties arī uz notikumiem pie mums. Briesmu gadījumā man liekas būt svarīgi apmācītam, noderīgam, un tāpēc iestājos Zemessardzē.

Zemessardzes dienestā nav svarīgi, kas esi savā civilajā vai profesionālajā dzīvē. Pārkāpjot Zemessardzes bataljona štāba vārtu robežu, visi kļūst vienādi, visi ir karavīri. Vairs nav nekāda nozīme, vai esi mākslinieks vai režisors, atslēdznieks vai šoferis – svarīgākais ieguldījums kopīgai lietai, valsts aizsardzībai ir tavas prasmes, kapacitāte un spējas.

Vairākas filmas, pie kurām strādāju, saistītas ar kara un militāro jomu, un tādēļ arī darba ziņā ir bijis noderīgi nokļūt "iekšpusē", izjust "karavīra tiesu". Satiku arī senu paziņu, draugu, kurš agrāk likās tik radoša, pat nepakļāvīga personība, pazinu viņu kā mūziķi, bundzinieku, bet izrādās, ka viņš jau trīs gadus dien Zemessardzē. Viens no iemesliem, kāpēc esot iestājies, – esot uzrunājis seriāla "Sarkanais mežs" vēstījums. Tas, ka seriāla vēstījums ir nostrādājis šādi, bija pavisam īpašs gandarījums.

Pēdējā laika notikumi it kā liek izvēlēties, uzdot jautājumu – ko darīt? Šī ir izvēle katram no mums. Var bēgt, var izlikties par pacifistu un cerēt, ka tas mani neskars, gan varēšu to laiku kaut kā pārdzīvot. Bet var ieņemt aktīvu pozīciju – aizstāvēt dzimteni.

Atceros, 2014. gadā ukraiņi bija pilnībā pārsteigti, toreiz absolūti visas militārās struktūras parādīja nespēju reaģēt. Toreiz atdeva Krimu, un tas notika tāpēc, ka armijas nemaz nebija. Kad krievu armija gāja dziļāk Donbasā, pretim stājās brīvprātīgo bataljons, tikai tad pamazām armija sāka dzimt. Tagad redzam, ka ir dzimusi nācija. Astoņos gados izaugusi Ukrainas armija un tagad ir labi trenēta. Patiesībā armija ir nācijas mugurkauls, karavīri vēsturiski vienmēr ir bijuši ļoti nozīmīgs sabiedrības slānis. Karavīrs veido sabiedrības eliti, tie ir brīvi un drosmīgi cilvēki, kas cīnās un aizstāv, viņi ir tie, kas var reāli mainīt notikumu gaitu un stāties pretim ienaidnieka plāniem.

"Es nekur nemukšu"

Mūziķis GUSTAVS TERZENS:

– Šobrīd kad jau pagājuši vairāk nekā trīs mēneši no kara sākuma, ir ļoti svarīgi atcerēties, kā jutāmies tajā pirmajā nedēļā, jo šobrīd sāk parādīties apātija, nāk vasara, un karu sākam nedaudz aizmirst. Karu nedrīkst aizmirst, šis karš nav specoperācija, tas ir karš. Mana motivācija bija pavisam vienkārša – kara ceturtajā vai piektajā dienā sēdējām ar bērniem virtuvē un dēls, kuram šovasar būs deviņi gadi, savā bērna nevainībā prasīja ļoti tieši: vai mums uzbruks krievi? Teicu, nezinu, dēliņ, bet, ja uzbruks, es tevi aizsargāšu. Viņš jautāja: bet tu proti? Minūtes laikā man nebija atbildes uz diviem jautājumiem, sapratu, ka kaut kas ir jādara. Sagadījās, ka pieteicos Zemessardzē tieši meitas dzimšanas dienā, tā bija viņai dāvana.

– Vai jums kā radošam cilvēkam nav grūti pakļauties komandām?

– Pirms kāda laika būtu bijis ļoti grūti, biju brīvdomātājs, absolūti svabads gars. Tomēr karš ir pārāk tuvu, pārāk mūsējais, pat īsti neapzināmies, cik ļoti tas viss mūs skar. Patiesībā tas ir mūsu karš, tikai to izkaro ukraiņi. Tas nav kaut kur Irākā, Afganistānā, arī ne Somālijā, kur nevaram aizsniegties. Šis ir mūsējais, jo mēs esam sarakstā, mēs esam nākamie. Tu piedzimsti, realizē kaut kādus savus plānus tautsaimniecībai, visām idejām, savam ego… Bet var piedzimt kaut kam lielākam. Un tad vairs nav problēmu vienādās drēbēs kļūt par zaldātiņu ierindā un atsaukties – esi sveiks! Tam visam ir sava vajadzība un jēga.

– Ko jums nozīmē šādā brīdī domāt par Latviju?

– Tas ir lielais dārgums, jo par Latviju man liek domāt sajūta dziļi manī – es nekur nemukšu, nekur neiešu prom no šejienes. Es palikšu, un, lai paliktu apstākļos, kuros tev visu grib atņemt, izvarot vai nogalināt, ir nepieciešams cīnīties pretim. Runājot par bailēm – jā, man ir bail, bet es redzu savas bailes. Es tās saprotu, akceptēju un saku savām bailēm – jā, jūs esat manējās, bet es no jums nebaidos, jo man ir jāpaliek un kādam būs jāpaliek. Pilnībā nepārmetu tiem, kuri taisās prom un vēl baidās paši no savām bailēm. Katrs glābjas, kā māk, bet – nu ne – es nekur nemukšu.

"Pašiem jāsargā sava zeme"

Saksofoniste, komponiste, Zemessardzes orķestra pasākumu producente INGA MEIJERE:

– Manuprāt, kultūras pārstāvjiem Latvijā tas ir kā pienākums – sargāt savu zemi, kultūru, valodu. Mums ir lieliska iespēja caur saviem darbiem aicināt apzināties, ka mums pašiem jāsargā sava zeme visās nozīmēs. Protams, mūsu sabiedrotie ir mūsu drošības garants, bet vispirms arī mums pašiem ir jārūpējas par savu zemi, lai arī citi vēlētos palīdzēt to sargāt. Jo vairāk cienīsim savu kultūru, būsim lepni par mūsu kultūras bagātību, jo vairāk arī citi mūs cienīs.