Rīga 8°C, skaidrs, bez nokrišņiem, DA vējš 2m/s
Sestdiena, 2024. gada 27. aprīlis 23:24
Vārda dienas: Klementīne, Raimonda, Raina, Tāle
"Mēs arī nākamgad turpināsim visi strādāt, lai Ukraina uzvar! Tad tā būs arī mūsu visu uzvara," saka traumatologs un ortopēds Mārtiņš Malzubris, kurš Kijivā palīdzēja operēt karā cietušos. To pašu noteikti teiktu tviterkonvoja organizētājs Reinis Pozņaks, uzņēmējs Ģirts Slaviņš, Rīgas 31. vidusskolas direktore Dace Retiga–Kudelenska, aktieris un režisors Intars Rešetins, Latvijas basketbola izlases ilggadējais spēlētājs Ainars Bagatskis, izlūkdronu ražotāja "Atlas Aerospace" dibinātājs Ivans Tolčinskijs, zemessargs un lauksaimnieks Gundars Kalve un daudzi citi Latvijas ļaudis.
Gada nogalē tradicionāli apkopo gada notikumus un izvēlas personības, kas gada laikā ietekmējuši procesus, izpelnījušies sabiedrības īpašu uzmanību, ar savu darbu, rīcību, nostāju papildinājuši šķirkļus vēstures hronikā.
Šis gads bija īpašs – var teikt, ka tas noritējis Ukrainas zīmē. Krievijas okupantu nežēlīgais karš neatstāja vienaldzīgus cilvēkus Latvijā. Un daudzi Latvijas cilvēki īpaši centušies, lai palīdzētu Ukrainai un ukraiņiem. Viņu noteikti ir daudz vairāk nekā šajās lappusēs uzrunātie ļaudis, bet šajā reizē "Latvijas Avīze" izraudzījās astoņus cilvēkus, kuru sirdis deg par Ukrainu un ukraiņiem.
*
Tviterkonvoja brīnišķīgais stāsts
Kad šā gada marta sākumā runāju ar Reini Pozņaku, viņš atklāti stāstīja, kā dažas dienas pēc Krievijas uzbrukuma sākuma Ukrainai trinies pa mājām, līdz 27. februārī piezvanījis Mārtiņš Dzenītis: nopirkti astoņi automobiļi, kurus vajag palīdzēt sapildīt ar degvielu un aizstūrēt līdz Ukrainai. Ātri to izdarījuši. Atpakaļceļā no redzētā, sajustā skarbuma un šausmām Ukrainas cilvēku acīs viņi vienkārši piedzērušies... Pa ceļam Jēkabpilī sēdējuši un domājuši, kur vēl varētu dabūt automobiļus un naudu to iegādei. Izdomājis lūgumu ziedot, ko kopā ar savas bankas konta numuru ierakstījis tviterī. Cerējis, ka varbūt vienu vai divus braucamos izdosies saorganizēt. Bet jau pirmajā dienā sabira 10 000, otrajā – jau 30 000, nedēļas laikā – 70 000 eiro. Jau 3. martā uz Ukrainu devušies astoņi automobiļi, 7. martā – 21.
Kad tagad, gandrīz desmit mēnešus vēlāk, 27. decembrī, atkal ar Reini runāju, viņa organizētā tviterkonvoja bilance ir 982 uz Ukrainu nogādāti automobiļi un aptuveni 1,5 miljoni eiro saziedotas naudas, daudz dažādu mantu. Protams, Reinis nav vienīgais, kurš Latvijā organizē ziedojumus Ukrainai un viņa tviterkonvojs nav arī lielākais ziedojumu saņēmējs, bet tas, kā viņam tas ir izdevies un kā Latvijas cilvēki viņam ir noticējuši un ziedojuši, ir brīnišķīgs stāsts. No sabiedrībā ne visai pazīstama vīrieša tuvu pusmūžam Reinis Pozņaks kļuvis par, nebaidīšos teikt, atpazīstamu varoni visu to acīs, kuri jūt līdzi Ukrainas tautai, un pelnīti šoruden ir saņēmis Triju Zvaigžņu ordeni. Šonedēļ tika paziņots, ka viņam arī piešķirts tituls "2022. gada Eiropas cilvēks Latvijā".
Reinim viss sanāca it kā viegli un vienkārši, bet nelolosim ilūzijas, ka jebkuram no mums tas būtu bijis un ir pa spēkam. Reinis lieliski izmanto savas sabiedrisko attiecību speciālista iemaņas un ciešās attiecības ar auto pasaules cilvēkiem, koordinē vairāku cilvēku aktīvu darbu un vēl tos 400 cilvēkus, kuri ved automobiļus uz Ukrainu. Neapšaubāms vadītāja talants, un viņš arī strādā 24/7 režīmā, upurējot savas ģimenes un citas intereses. Neskaitāmās intervijās medijos Reinis atstāj vienkārša cilvēka iespaidu, vienlaikus dziļi analizē gan norises pasaulē, gan sevī, radot cilvēkos patiesu iespaidu, ka visu dara Ukrainas labā un viņam pie rokām saziedotais nepielips. Sarunās ar žurnālistiem un kolēģiem viņš nebaidās atklāt arī lietas, ar kurām varbūt citos apstākļos nebūtu ko lepoties. Ka dzīvojis dzīvi, īsti nezinot, ko no tās grib, ka mēdz slinkot, ka varbūt pēc kara sajuks prātā un nodzersies, neredzot dzīvei jēgu. Bet, kā zināms, kara apstākļos daudzi cilvēki nokļūst viļņa virsotnē, bet daudzi miera laika varoņi nogrimst aizmirstībā. Piemēram, Ukrainas aktieris, jokdaris kļūst par pasaules personību nr. 1, bet pasaules lielākās valsts Krievijas prezidents – par ļaunu klaunu.
Reinim ir trīs bērni. Ko viņš bērnu bērniem stāstīs par šo, 2022. gadu? Protams, ka bija karš un viņš palīdzēja Ukrainai, bet kādas epizodes?
"Braucam pa šoseju netālu no frontes līnijas pie Pokrovskas. Apkārt lauki, cik vien tālu var redzēt. Pēkšņi mums pretim dažu desmitu metru augstumā parādās iznīcinātājs, traucas pretim un nedaudz piepaceļ purngalu. Tās bija sekundes desmit. Nebija kur likties, un es jau iedomājos pašu sliktāko scenāriju. Par laimi, tā bija ukraiņu lidmašīna, kas atgriezās no uzlidojuma. Lidoja tā zemu, lai pašai būtu drošāk. Otra spilgta epizode bija Harkivā. Netālu sprāga šāviņš, un no gaisa spiediena atsprāga logi. Es gribēju palīst zem galda, bet mani ukraiņu draugi smējās: ja šāviņu dzird, tad ir par vēlu slēpties. Bet logi atnāca vaļā tāpēc, ka tie netiek taisīti līdz galam ciet: labāk lai tie attaisās vaļā, nekā izbirst stikli."
Kad beigsies karš Ukrainā?
"Gribētos, lai pašā Kremlī sākas nemieri un pavasarī karš beidzas. Ja krievi paši nepratīsies, tad viņiem "gaļas" – cilvēku –, dīzeļa un kartupeļu vēl ilgi pietiks, ko sūtīt uz Ukrainu..." spriež Reinis.
*
"Sevi redzu priekšējās līnijās"
Neraugoties uz prāvo lauku saimniecību un iespējām visu darbu veikšanu uzticēt algotiem darbiniekiem, zemessargs un lauksaimnieks Gundars Kalve pats cenšas padarīt prāvu daudzumu no tiem. Vairākkārt, iebraucis viņa saimniecībā, satieku Gundaru gan pārnestā, gan tiešā nozīmē strādājot melniem vaigiem un rokām. Graudkopība, zivju dīķi un citi pienākumi uztur formā, taču ne tikai tas vien. Tā ir dzimtenes mīlestība un karavīra gars, aizrautīga interese par Latvijas vēsturi. Tieši tas ļauj aptvert, kā viņš faktiski no nulles izveidojis prāvu un plaukstošu saimniecību, kādēļ ar panākumiem pildījis pienākumus Zemessardzē un tagad palīdz ukraiņiem, arī karodams plecu pie pleca ar viņiem. Vēl pirms tam gluži kā Melno bruņinieku viņš novēla okupantu lielgabalu Jēkabpilī un iestūma to Daugavas ūdeņos. Gundars Kalve ir viens latviešiem, kas ukraiņiem šogad palīdzējis karot pret Krievijas okupantiem.
Ukrainā esmu pavadījis četrus mēnešus. Cik daudz laika biji smagos frontes iecirkņos un kurā vietā?
G. Kalve: Neesmu tā ļoti skaitījis, bet tajos mēnešos, ko pavadīju Ukrainā, vienu mēnesi mums bija mācības, un divus mēnešus sabiju reāli frontē. Smagākais laiks ar nopietnākajām kaujām sākumā, protams, bija Barvinkovā, kad mūs iemeta priekšējās pozīcijās zem artilērijas un mīnmetēju uguns gulēt, kas redzams filmā. Tas bija ļoti sarežģīts periods. Pēc tam maijs un jūnijs arī pagāja ļoti interesanti un spraigi. Pēc tam nokļuvu izlūkrotā, vācām izlūkdatus, lai likvidētu okupantu spēkus – pamatā tankus. Pret tankiem strādājām, vācām izlūkinformāciju.
Kas tev kā karavīram bija visvērtīgākā pieredze?
Tās tehnoloģijas, ko mēs izmantojām, tās ir fantastiskas. Radioelektroniskā izlūkošana, radioelektroniskā cīņa, aeroizlūkošana, dronu iesaiste, sadarbība starp sauszemes spēkiem un pretgaisa aizsardzību – tas viss kopums, tas ir vienkārši fantastiski, ko esmu redzējis. Dronu izmantošana mūsu vienībā ir viens no modernākajiem veidiem, kā mēs strādājam.
Kā tu pats sevi nosauktu – izlūks diversants?
Drīzāk jā. Jaunībā biju Zemessardzes speciālo uzdevumu vienībā.
Kas tevi mudināja doties uz Ukrainu palīgā?
Šā gada 28. februārī, atceries, piebraucām pie kara komisariāta Ļvivā. Nav citu variantu, visiem rīcībspējīgiem cilvēkiem jāpalīdz Ukrainai šo karu uzvarēt. Cilvēku spējas ir atšķirīgas – žurnālisti raksta par šo karu no sava viedokļa, voluntieri dzen mašīnas, ģeneratorus, apģērbu, karavīri, kuri jūt spējas un gribēšanu palīdzēt frontes līnijā, tie iet un reāli karo. Tāpēc es sevi tomēr redzu tajās priekšējās līnijās.
Par kuru šā gada notikumu tu pēc vairākiem gadiem vispirms stāstītu mazbērniem?
Es teiktu tā, ka latvieši ir tik gudri un rīcībspējīgi. Manā dzīvē šis gads ir ticis sadalīts divās savstarpēji nesavienojamās plaknēs. Pirmā – četri mēneši prom, tajā pašā laikā būt klāt lielajos ģimenes notikumos, ražas novākšanā, kopā izbraukājām Vāciju un Spāniju. Tas nav tā, ka mūsu dzīvē bijis tikai melns vai tikai balts. Ar saprātīgu rīcību mēs varam plānveidīgi piedalīties gan karadarbībā, gan nepamest dzimto sētu un tiešos pienākumus. Tā tāda gudrība, kas šogad atkal parādījās mūsu tautai un konkrēti manā ģimenē.
Cik ilgi, tavuprāt, vēl turpināsies karš līdz Ukrainas uzvarai?
Es neskatīšos ļoti tālu uz priekšu, jo norisinās dažādi notikumi, tāpat medījam lielāko slepkavu Putinu, tas ir skaidrs. Ja šīs medības būs veiksmīgas, situācija var mainīties agrāk. Taču es prognozēju, ka 2023. gads būs kara zīmē, diezgan intensīva kara zīmē. Bet tālāk – 2024., 2025. gadā es necentīšos ieskatīties. Ļausim notikumiem sakārtoties secīgi 2023. gadā, tad vēlā rudenī es pateikšu par 2024. gadu. Bet nākamais gads diemžēl būs intensīva kara zīmē.
*
"Borščs" ar darba vietām ukrainietēm
Uzņēmējs Ģirts Slaviņš kopīgi ar domubiedriem šogad izveidojis kafejnīcu "Borščs", kurā Ukrainas sievietes gatavo tradicionālās ukraiņu maltītes. Ukrainietēm tas nozīmē ļoti daudz – gan darbu, gan ienākumus un reālu palīdzību laikā, kad dzimtenē ir karš.
"Borščs" iekārtots Rīgā, Ģertrūdes ielas sākumā vienā no pagrabstāviem. Kad tiekamies ar Ģirtu Slaviņu, "Boršča" darbiniecēm darba pilnas rokas. "Borščā" iegriežas gan apkārtējo biroju darbinieki, garāmgājēji, tāpat maltītes tiek iegādātas līdzņemšanai un arī svētku pasākumiem.
"Ģirts mums izveidojis darba vietas. Pateicoties viņam, mums ir savs darba grafiks, jo esam te kopā ar bērniem. Viņš ir lietišķs un tajā pašā laikā ļoti vienkāršs. Jebkuru jautājumu ar viņu var apspriest un risināt, viņš mums daudz palīdz. Iedomājieties, mēs atbraucām, nezinot valodu, bet tagad jau mācāmies, mums ir darbs un līdzekļi, lai varētu apmaksāt gan dzīvošanu, gan nopirkt vajadzīgo," stāsta "Boršča" darbiniece Valērija. Viņa atklāj, ka kolēģēm gan vīri, gan brāļi palikuši Ukrainā, lai karotu pret Krievijas iebrucējiem, un nākas pārdzīvot gan neziņu, gan lielu uztraukumu.
Ukraiņu sievietes arī vāc ziedojumus un cenšas palīdzēt mājās palikušajiem. Viņas ir pateicīgas Ģirtam un viņa kolēģiem par iespēju strādāt un dzīvot miera apstākļos.
"Borščs" tika atvērts aprīlī, un sākotnēji tā darbība bija plānota uz pāris mēnešiem. Tagad jau esot skaidrs, ka viss ātri nebeigsies. "Es gan joprojām ļoti ceru, ka kuru katru brīdi karam būs beigas, bet tas tā varētu arī nebūt. Tagad skaidrs, ka viss nebūs tik vienkārši, jo nodarītais ļaunums ir uz ilgu laiku. Tāpēc pašlaik kopā ar citām nevalstiskajām biedrībām – "Tavi draugi", "Gribu palīdzēt bēgļiem" un "Common Ground" – domājam, kā no īstermiņa ielāpu likšanas to padarīt par ilgtspējīgāku risinājumu. Noteikti būs cilvēki, kuri šeit paliks, un mums viņus prātīgi vajadzētu integrēt," spriež Ģirts Slaviņš. Tas attiecas arī uz valodu, ko viena mēneša laikā cilvēks nevar apgūt – tam vajadzīgs krietni vien ilgāks laiks. Tāpat jādomā, lai šie cilvēki nebūtu vientuļi un palīdzētu Latvijai, nevis šeit kādam būtu par nastu.
"Ukrainai vēl ilgi mēs būsim vajadzīgi. Lai arī dažkārt šķiet, ka esam nabadzīgi un pat atpalikuši, karš Ukrainā parāda katra īsto seju. Mums viņiem jāpalīdz, un ticu, ka mums tas izdosies. Līdzīgi kā pēc Otrā pasaules kara mēs spēsim palīdzēt Ukrainai atkopties, un tas mums visiem tikai nāks par labu. Ukraina būs spēcīgs partneris ar augošu ekonomiku, tas dos iespējas arī mūsu uzņēmumiem, un pie tā jāsāk strādāt ilgtermiņā," uzsver Slaviņš.
Ko 2022. gads nozīmē pašam uzņēmējam? "Esam ieraudzījuši, ka Latvijā ir ļoti daudz fantastisku cilvēku. Bieži vien tas nav mērāms nedz pēc bagātības vai slavas. Cilvēki palīdz visos veidos. Kāds iedod mazāk, cits vairāk, bet katrs mazais devums saplusojas. Esmu ļoti lepns par Latvijas vīru ideju gādāt un ziedot džipus Ukrainai – pasaulē nav nekā līdzīga šai kustībai, kas pie mums nosaukta par tviterkonvoju. Viss mazumiņš, brīvprātīgo biedrību darbs un palīdzība ir svarīga Ukrainai. Taču šis ir maratons, neesam vēl pusē, un vēl būs jāskrien. Mana iekšējā sajūta saka, ka mēs paši iznāksim ārā stiprāki un labāki. Kovida pandēmija mūs jau bija nogurdinājusi, bet tagad notiekošais mūs pašus ir sapurinājis, redzam tās fundamentālās lietas, par ko cīnīties," uzsver Slaviņš. Viņš arī saka, ka nevajag sev pārmest, ja kādam liekas, ka tiek ziedots vai palīdzēts par maz. "Noziedo piecus eiro vai velti labas domas un labus vārdus. Es ticu, ka katrs mazais solis ir ļoti svarīgs un nav jāmērās, kurš izdarījis ko vairāk vai mazāk. Mēs kā valsts esam izdarījuši ļoti daudz, palīdzot Ukrainai. Pēdējā laikā reizēm dzirdu jautājam – cik vēl dosim, bet jāatceras jau zināmā patiesība – dots devējam atdodas," piebilst "Boršča" veidotājs. Ģirts ir pārliecināts – Ukraina šajā karā agri vai vēlu uzvarēs!
*
Ukrainas debesīs – Latvijas droni
Kad vasaras beigās Latvijas iedzīvotājiem platformā "Ziedot.lv" izdevās saziedot mazliet vairāk par 900 tūkstošiem eiro sākotnēji iecerēto piecu miljonu eiro vietā, ko bija plānots izlietot viena Turcijas "Bayraktar" kaujas drona iegādei un nosūtīšanai Ukrainai, ziedošanas akcijas organizatori nolēma iet citu ceļu – naudu izlietot citu dronu iegādei, ko arī varētu nosūtīt Ukrainas armijai. Organizatori izvēlējās Latvijā mājojošā izlūkdronu ražotāja "Atlas Aerospace" dronu komplektus.
Uzņēmums dibināts 2015. gadā, bet pirmo dronu pārdošana datējama ar 2018. gadu. Šobrīd uzņēmumā strādā jau vairāk nekā 70 darbinieku, tostarp gandrīz 30 ukrainietes, kuras Latvijā ieradās kara sākumā. Pats uzņēmuma dibinātājs Ivans Tolčinskijs ir ukrainis, dzimis Doneckas apgabala Horlivkā, bet, kad viņam bijuši 10 gadi, vecāki pārcēlušies uz Izraēlu. Kopš tā laika militārā dzīve Ivanam nav bijusi sveša – Izraēlas armijas sastāvā piedalījies konfliktā ar Libānu kā speciālo uzdevumu vienības pārstāvis. Izraēlā vēlāk studējis, ieguvis inženiera licenci un nokārtojis arī pilota licenci.
Latviju par sava uzņēmuma mājvietu Ivans izvēlējās pateicīgās nodokļu sistēmas dēļ, vienkāršā regulējuma, kā arī zemo darbaspēka izmaksu dēļ. Uzņēmums nodarbojas tieši ar izlūkdronu ražošanu, "Atlas" īpaši izceļoties ar dronu vadības sistēmu – tā ir ļoti viegli un ātri apgūstama, kamēr citu ražotāju dronu sistēmām nepieciešama īpaša apmācība un vairāki piloti. Ukrainas armija "Atlas Pro" dronus pamatā izmanto krievu karaspēka pozīciju apzināšanai un artilērijas uguns koordinēšanai. Viens drons ir mazs, viegls un lēts salīdzinājumā ar lielajiem izlūkdroniem. Drons vienā reizē var nolidot apmēram 7–8 kilometrus 56 km/h ātrumā un gaisā pavadīt apmēram 30 minūtes.
No saziedotajiem vairāk nekā 900 tūkstošiem eiro ziedojuma organizatori pasūtīja 15 dronu komplektus (vienā komplektā ir trīs droni, tātad kopumā 45 droni), bet kopumā Ukrainas armija saņēmusi jau vairāk nekā 300 dronu komplektus. Ivans norāda, ka gribējies Ukrainas armijai nogādāt jau 1000 dronu komplektu, bet uzņēmuma ražošanas jaudas tikai tagad tiktāl attīstījušās, ka gada laikā kopumā varētu saražot tūkstoti izlūkdronu.
Kāda ir jūsu šī gada spilgtākā atmiņa, notikums?
Ivans Tolčinskijs: Šis gads bijis diezgan traks, esmu pavadījis gandrīz visu laiku Rīgā, kur ražojam dronus. Nav bijusi pat iespēja ceļot, jo parasti vairākas reizes gadā dodamies uz dažādām izstādēm, bet šogad gandrīz vai dzīvojam ražotnē. Attiecīgi esam izpletušies, un mums ir par apmēram 500 m2 lielākas telpas nekā iepriekš, kuras varam izmantot ražošanai. Vienīgā vieta, uz kuru sanācis aizbraukt, ir Ukraina, bet tas nav nekas īpašs, jo Ukraina ir vieta, kur mūsu droni šobrīd nonāk.
Var droši teikt, ka no biznesa viedokļa šis bijis veiksmīgākais gads vēsturē, bet ir bijušas arī problēmas – ar komponenšu piegādes ķēdēm. Daudzas dronu ražošanai vajadzīgās detaļas bija ļoti grūti dabūt vai, ja tās bija pieejamas, to kvalitāte ne vienmēr bija nevainojama, bet cena desmitreiz lielāka, nekā ierasts.
Kā, jūsuprāt, attīstīsies nākamais gads?
Runājot par "Atlas", mēs izlaidīsim vairākus jaunus produktus un turpināsim strādāt pie vēl citiem jauniem produktiem. Turpināsim Ukrainai piegādāt dronus, turklāt īpaši pielāgotus Ukrainas armijai, jo karš mainās – krievi tehnoloģijām lēnām pielāgojas un mums jādomā jaunas lietas, lai viņi nespētu pārtvert, notriekt vai traucēt mūsu dronu darbu. Visu laiku mācāmies, adaptējamies, strādājam pie jaunām lietām.
Vai Ukraina karā uzvarēs?
Protams, ka Ukraina uzvarēs. Ir tikai divas iespējas – vai nu ukraiņi uzvarēs, vai krievi zaudēs. Nedomāju, ka tas notiks līdz vasarai, jo ziemā diez vai būs īpaši liela frontes pārvietošanās aukstuma un sniega dēļ, bet līdz vasaras beigām Ukraina būs panākusi vēlamo rezultātu.
*
"Turpināsim strādāt, lai Ukraina uzvar!"
Traumatologs un ortopēds Mārtiņš Malzubris, kurš apguvis arī mikroķirurģijas metodes, marta sākumā devās uz Kijivu, lai palīdzētu operēt karā cietušos brīdī, kad Krievija bombardēja Ukrainas pilsētas. Dakteris šādai situācijai bija gatavojies iepriekš, jau 2015. gadā, kad pabija Ukrainā un saviem draugiem apsolīja – ja sāksies pilna mēroga karš, tad noteikti brauks palīgā. Mārtiņa izvēli atbalstīja arī viņa sieva Laila, kura kopā ar viņu audzina trīs dēlus – Matīsu, Jēkabu un Miķeli.
Traumatologs Malzubris pēc atgriešanās no Ukrainas turpina vadīt Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcas kaulu un locītavu septisko saslimšanu nodaļu, kā arī lasīt lekcijas studentiem Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas fakultātes Ortopēdijas katedrā.
Daktera Malzubra veikumu šogad augstu novērtēja arī Ordeņu kapituls, ieceļot viņu par Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieku. Valsts apbalvojums viņam piešķirts par izcilu darbu traumatoloģijā un rekonstruktīvajā ķirurģijā, kā arī pašaizliedzību, sniedzot palīdzību karā ievainotajiem Ukrainas karavīriem.
Kāds ir jūsu spilgtākais piedzīvojums vai atmiņas no 2022. gada, ko stāstīsiet saviem mazbērniem?
M. Malzubris: Saviem mazbērniem es teikšu: "2022. gada 24. februārī Krievija iebruka Ukrainā, un mēs, latvieši, devāmies ukraiņiem palīgā, kā mācējām. Visi jūsu radinieki, kurš vairāk, kurš mazāk, atbalstīja Ukrainas tautu cīņā pret iebrucējiem. Kāpēc mēs to darījām? Pirmkārt, tas bija cilvēcīgi pareizi – palīdzi tam, kuram dara pāri. Otrkārt, ja Ukraina neapturētu Krieviju šajā karā, tad nākamās valstis, kam tā uzbruktu, būtu Igaunija, Latvija un Lietuva. Un tad, iespējams, jūs nebūtu piedzimuši, jo varbūt mamma un tētis būtu gājuši bojā, pirms paguvuši iepazīties. Jā, un bez šī šausmīgā notikuma es noteikti pastāstītu arī par 2022. gada pasaules čempionātu futbolā, kas notika tuksnesī – Persijas jūras līča valstī Katarā."
Kas bija tas, ko jūs līdz šim nezinājāt un iemācījāties, strādājot Ukrainā?
Ukrainā galvenokārt strādāju Kijivas galvenajā militārajā hospitālī. Taču vairākas reizes kopā ar kolēģi devos izbraucienos arī uz citām slimnīcām Kijivā. Kara laikā īpaši akcentējās problēma, ka Ukrainas medicīnā pietrūkst ķirurģijas speciālistu, kuri ir apguvuši rekonstruktīvo mikroķirurģiju. Vēsturiski šajā valstī ir labas mikroķirurģijas tradīcijas ar savulaik diezgan spēcīgu mikroķirurģijas skolu. Diemžēl praktiski visas iestrādnes tika zaudētas, pakāpeniski speciālistiem aizejot no valsts medicīnas uz daudz ienesīgāko privāto medicīnu. Šobrīd viņus vairs nav iespējams atgūt, jo viņi pēdējos gadu desmitus ir nodarbojušies ar estētisko ķirurģiju.
Mēs, Latvijas rekonstruktīvās mikroķirurģijas speciālisti, tajā brīdī, kad Kijivā parādījās liels ievainoto militārpersonu skaits, spējām nodrošināt rekonstruktīvās operācijas, kuras Kijivas slimnīcā un tai tuvākajās slimnīcās neviens nespēja veikt. Audu defektu aizvietošana ar līdzīgiem audiem no citas ķermeņa daļas ir specifiska metode. Lai to apgūtu, ir jātrenējas gadiem ilgi, ir jābūt regulārai praksei. Latvijā mēs to veicam regulāri. Protams, ka ievainojumi, kurus mēs ārstējām Ukrainā, ir nesalīdzināmi smagāki un grūtāk ārstējami, taču ārstēšanas pamatprincipi tomēr nemainās.
Darba gaitā mēs ļoti daudz iemācījāmies. To, kā izvērtēt šādus pacientus, ko sagaidīt no militāra rakstura traumām pirmo nedēļu laikā pēc ievainojuma, kādas ir biežākās komplikācijas un potenciālie klupšanas akmeņi, ja cietušos ārstētu kā pacientus, kuriem ir parasti lūzumi vai brūces. Tā ir pieredze, kuru nevar citādi iegūt, kā tikai esot uz vietas un strādājot kara pārņemtajā valstī. Ja kāds no Latvijas speciālistiem uzskata, ka to visu zina, ļoti iesaku tomēr veltīt dažas nedēļas un doties uz Ukrainu, lai palīdzētu ārstēt ievainotos pacientus. Tikai tā var simtprocentīgi pārliecināties, kā tas notiek.
Vai cerat, ka 2023. gads būs labāks par aizvadīto gadu, un kad, jūsuprāt, Ukraina uzvarēs?
Nedomāju, ka mums vajadzētu veltīt daudz sava laika šādām pārdomām. Ar to lai savā vidē nodarbojas interneta "dīvānu eksperti". Man ļoti patīk Raiņa rakstītais lugā "Zelta zirgs": "Nedomā par Saulcerīti, domā tik par zilo tāli…" Tie ir vārdi, kurus Baltais tēvs saka Antiņam, kad viņš jau divas reizes ar varenajiem zirgiem nav spējis uzjāt stikla kalnā, jo pusceļā sācis pāragri domāt par to, cik forši būs, kad viņš satiks Saulcerīti. Problēma ir nevis zirgos, bet attieksmē. Par sevi un saviem tuvākajiem es esmu pārliecināts – ja vajadzēs strādāt un ārstēt ievainotos vienu vai piecus gadus, tad arī tik ilgi strādāsim. Ja vajadzēs savilkt jostas, lai izturētu krīzes laiku, tad savilksim jostas. Mācīsimies no tā un nedomāsim par Saulcerīti, bet turpināsim visi strādāt, lai Ukraina uzvar! Tad tā būs arī mūsu visu uzvara.
*
Nevienu brīdi nav domas par padošanos
"Iedodiet man automātu un ļaujiet nobraukt gar Kremli," šis ir gada spilgtākais teiciens no Latvijas sporta nozares pārstāvjiem. Tā autors ir Latvijas basketbola izlases ilggadējais spēlētājs un bijušais galvenais treneris Ainars Bagatskis. Pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā viņš tandēmā ar sievu Ilzi organizēja ukraiņu jauno basketbolistu nogādāšanu un iekārtošanu dažādās Latvijas pašvaldībās.
"Avīzē izlasīju rakstu, ka Vents Armands Krauklis aicina ukraiņu bēgļus braukt uz Valku. Radās ideja – varbūt varam uzņemt tieši jaunos basketbolistus, lai viņi turpinātu trenēties un, iespējams, mācītos Latvijā," stāsta Ainars Bagatskis, kurš kopš 2019. gada vada Ukrainas basketbola izlasi. "Ilze sarunāja tikšanos ar Valkas mēru, apzvanījām citu basketbolu atbalstošu pilsētu vadītājus, un tā sākās. Četrās dienās, mērojot vairāk nekā trīs tūkstošus kilometru, ar Ilzi apbraukājām šos novadus, lai apskatītos, kādā stāvoklī ir sporta bāzes un dzīvošanas apstākļi. Visur bija liela atsaucība, cilvēki gatavi palīdzēt, liels paldies viņiem. Vēlāk pieslēdzās Latvijas Olimpiskā komiteja un visiem autobusiem no Ukrainas tur bija pirmais pieturas punkts."
Latvijā patvērumu tobrīd rada vairāk nekā 600 jauno basketbolistu un viņu pavadītāju. Nu lielākā daļa aizbraukusi atpakaļ uz Ukrainu vai kādu citu valsti, bet palikuši virs simta – kuplākais pulks Valkā, Valmierā, Salacgrīvā. Viņi uzņemti vietējās sporta skolās, gandrīz visi no atbraukušajiem bērniem mācījās Latvijas skolās. "Pašvaldības bija ļoti pretimnākošas, iesaistīja skolās, un tas bērniem bija papildu prieks, iespēja pārslēgties, mazāk laika bēdāties. Protams, ir grūtības saprast latviešu valodu un pilnībā iekļauties, bet spēj to izdarīt ātrāk par pieaugušajiem," norāda Ilze Bagatska.
Viņi saskārušies ar daudziem sirdi plosošiem ukraiņu stāstiem. "Pirmajā grupā bija arī bērni no Mariupoles, kur viens zēns nepaspēja tikt līdz evakuācijas vilcienam – sekojām viņa gaitām, kamēr nokļuva Eiropā caur Gruziju," atminas Ilze. Jau vēlā pavasarī Latvijā ieradusies meitene, ar kuru trenerei nebija sakaru ilgāk par mēnesi. Jauniete šo laiku kara darbības dēļ bija pavadījusi pagrabā, neiznākot ārā nevienu dienu. Krāslavā nokļuva bērni, kas bija palikuši aiz frontes līnijas un vienīgā iespēja tikt līdz Latvijai bijusi caur Krieviju. Vienu ģimeni pēc robežas šķērsošanas kravas auto šoferis aizvedis līdz benzīntankam, kur pretī brauca treneris no Krāslavas Raitis Timma. "Organizējām, lai benzīntankā attālināti nopirktu ēdienu, meitene teica, ka neko nevajag. Prasīju, kad pēdējo reizi ēda. Neatceroties…" turpina Ilze Bagatska.
"Pasaule nesaprot, ka Maskavas solījumiem nevar ticēt nevienu brīdi, viņi ir drauds visai Eiropai. Cik daudzus gadus Baltijas valstis to teica, bet Eiropa, pasaule bija komforta zonā – nu kas tad notiks," secina Ainars Bagatskis. "Pirmais signāls bija 2014. gads, es arī tad strādāju Kijivā, krievi mierīgi okupēja Krimu, tobrīd ukraiņi nebija gatavi arī tādēļ, ka tur bija ļoti daudz nodevēju. Bija jābūt ļoti naiviem, lai cerētu, ka krievs nomierināsies, tas, ka nebija praktiski nekādas reakcijas, tikai atvēra durvis. Man patīk, kā ukraiņi tagad izturas – nevienu brīdi nav domas par padošanos, teritoriju atdošanu. Eiropa ir kopā ar Ukrainu, un Krievijai nav nekādu variantu. Skaidrs, ka uzvara prasīs upurus un laiku. Arī Latvijā ļoti daudziem cilvēkiem audzis lepnums par savu zemi, ka Latvija ir dārga, svarīga. Cik daudz cilvēku stājas Zemessardzē! Tas parādīja, ka arī mēs esam gatavi stāties pretī, ja kaut kas notiek. No Krievijas nav jābaidās kā kādreiz."
*
Bērni cer drīz atgriezties dzimtenē
Krievijas uzsāktais karš nesa arī izaicinājumu Latvijas skolām: tām bija jāuzņem bēgļi no Ukrainas. Sākotnēji ukraiņu bērni biežāk devās uz tā sauktajām krievu skolām, taču no šī mācību gada viņiem bija ļauts mācīties tikai Ukraiņu vidusskolā vai skolās, kuras īsteno izglītības programmu latviešu valodā. Tāpēc pieauga ukraiņu skaits latviešu skolās. Viena no šādām skolām ir Rīgas 31. vidusskola, kas atrodas galvaspilsētas nomalē Vecmīlgrāvī. Starp skolas vairāk nekā 600 skolēniem 54 ir bērni no Ukrainas. Septembrī bija pat par desmit vairāk, taču no skolas izstājušies, jo atgriezušies Ukrainā, devušies uz citām valstīm vai nolēmuši mācīties attālināti Ukrainas skolā.
Rīgas 31. vidusskolas direktore Dace Retiga–Kudelenska teic: "Kad tikko sākās karš, Rīgas Domes Izglītības departaments izteica aicinājumu skolām uzņemt skolēnus no Ukrainas. Uzreiz atsaucāmies: bijām gatavi atvērt papildu klases, piesaistīt papildu pedagogus. Mūsu skolā ukraiņu bērnu ir diezgan daudz arī tāpēc, ka Rīgā viņu vispār ir daudz, jo te bērnu vecākiem vieglāk atrast darbu. Mūsu mikrorajonu viņi izvēlas dzīvošanai, jo te ir samērā zema īres maksa."
Uzņemt pirmos skolēnus no Ukrainas neilgi pēc kara sākuma bijis ļoti emocionāls brīdis: "Ieraugot pirmo ukraiņu bērnu – kara bēgli –, ar grūtībām valdīju asaras. Pats pirmais ukraiņu skolēns, ko uzņēmām, 24. februārī kopā ar vecākiem slēpoja Alpos. Sākoties karam, ģimene steidzās uz mājām Hersonā. Paņēma mantas, cik nu ātrumā varēja, un atkal devās prom.
Katrs bērns nāk ar savu stāstu: no kurienes un kāpēc viņš mucis, caur kādām valstīm braucis. Ko šie Ukrainas bērni pārdzīvojuši, varam tikai minēt. Cenšamies darīt visu, lai viņi te justos labi, būtu drošībā."
Kā notiek mācības, ja ukraiņu bērni latviski vēl nemāk? Direktore skaidro, ka ukraiņiem jāiekļaujas parastajā mācību procesā: "Viņi sēž klasē ar pārējiem klasesbiedriem, cenšas klausīties un saprast, par ko ir runa. Protams, izaicinājums ir liels gan šiem skolēniem, gan pedagogiem." Veikt individuālo darbu skolotājiem tiešām nav viegli, jo klasē ir ap 30 skolēnu. Tāpēc pedagogi nelielās grupās ar viņiem strādā arī atsevišķi. 7.–12. klašu skolēniem no Ukrainas šīs apmācības trīs reizes nedēļā vada D. Retiga–Kudelenska: "Pats galvenais, ko šajās nodarbības cenšamies apgūt, ir latviešu sarunvaloda – sākotnēji standarta frāzes, kuras bērnam palīdz justies drošāk. Pamazām iepazīstinām arī ar latviešu burtiem. Pagaidām zināšanas ir ļoti nosacītas. Esmu laimīga, ja viņi saprot, noprot, par ko ir runa, kad runāju latviski. Vienlaikus es tiešām lepojos ar to, ko šie bērni ir paveikuši." Saprast, kas skolā runāts, palīdz arī klasesbiedri, kuri prot krieviski. Skolēni labprāt paši piesakoties būt par tādiem mentoriem.
D. Retiga–Kudelenska atzīst, ka ukraiņu bērni joprojām cer drīz atgriezties dzimtenē, tāpēc motivēt latviešu valodas apguvei nav viegli. Arī diezgan krieviskā mikrorajona vide neveicina valsts valodas apguvi.
Iepriekšējā mācību gadā gan skolā nonāca izcils valodu pratējs – poliglots. Viņš runāja ne tikai dzimtajā ukraiņu valodā, bet pārvaldīja arī krievu, angļu, japāņu, kā arī divu mēnešu laikā apbrīnojami daudz apguva latviešu valodā. Viņš gan bija 12. klases skolēns, pērn jau skolu pabeidza un tagad studē Latvijā.
Kaut bez krievu valodas ukraiņiem bēgļu gaitās neiztikt, vienlaikus jūtama bēgļu negatīvā attieksme pret krievisko. Tāpēc uzmanīgi jāizvēlas mācību līdzekļi: ja tajos pieminēta Krievija, Maskava, būs pretreakcija.
Jāpiebilst, ka kovida pandēmija un attālinātās mācības atstājušas negatīvas sekas arī ukraiņu bērnu izglītībā. Piemēram, 31. vidusskolā ir trešklasnieks no Ukrainas, kas joprojām nemāk ne lasīt, ne rakstīt pat savā dzimtajā valodā, jo pirmie divi mācību gadi viņam bijuši pārsvarā attālināti.
Kāds ir jūsu spilgtākais piedzīvojums; atmiņas, ko stāstīsit saviem mazbērniem no 2022. gada?
Ļoti novērtēju šo laiku, kas man ir dots kopā ar šiem ukraiņu bērniem: man ļoti patīk viņus mācīt. Daudz no viņiem uzzinu par Ukrainu, par šīs valsts vēsturi, ko ukraiņu skolēni pārzina ļoti labi. Protams, ļoti ceru, ka viņi drīz varēs atgriezties mājās, bet vienlaikus man šo bērnu ļoti pietrūks.
Kādu saredzat 2023. gadu, un kad, jūsuprāt, Ukraina uzvarēs?
Domāju, tas būs izaicinājumiem bagāts gads. Sagaidu, ka vasarā būs jauns bēgļu pieplūdums, jo karš tik drīz vēl nebeigsies. Esam gatavi uzņemt vēl bēgļu bērnus. Lai arī nebūs viegli, katra dzīves situācija mums kaut ko māca, tātad mūs bagātina.
Nezinu, kad, bet esmu pārliecināta, ka Ukraina uzvarēs, jo tas spars un patriotisms, ko redzu pat mazos bērnos, kad viņus satieku skolā, apliecina, ka ukraiņi nepadosies nekad.
*
"Šis ir manas paaudzes laiks"
"Tautas gara, mugurkaula, pašapziņas stiprināšanai veltītajā tautas saietā 2022. gada 20. maijā mēs paužam nostāju par 9. maija svinību pasākumiem pie Latvijas okupantu, Krievijas karaspēka piemiņas vietām un atbrīvošanos no padomju laika ideoloģiskā mantojuma: pieminekļiem un piemiņas zīmēm. Nekad ļaunums netriumfē tik pārliecinoši kā tad, kad labi cilvēki nedara neko. Tad darīsim visu, lai Latvija būtu valsts, kas balstās Eiropas vērtībās un kopj savu unikālo identitāti," viens no aicinājuma autoriem bija arī aktieris un režisors Intars Rešetins.
Kuru šī gada brīdi jūs atcerēsieties pēc laika, teiksim, stāstot saviem mazbērniem?
I. Rešetins: Šis bija melns gads, un, kā jau lielākajai sabiedrības daļai, arī man Ukrainas kara sākums bija ļoti liels šoks. Nebiju domājis, ka mūsu pasaulē, 21. gadsimtā, iespējama tāda slepkavošana un kara šausmas, kurām tagad iet cauri nabaga ukraiņu tauta.
Savukārt, ja katrā no lietām vēlamies saskatīt ko pozitīvu, ir noticis arī daudz labā. Esam ieraudzījuši to, cik daudz ir savstarpējas sapratnes un līdzcilvēku, beidzot esam spējīgi atrast kodolu mūsu kopīgajiem mērķiem, izjūtam vienoto pleca sajūtu, savu piederību šai valstij un savu latvietiskumu. Esam parādījuši savu nostāju un sapratuši, kas ir cilvēcība, līdzcietība. Šie jēdzieni likās teju nozuduši un sveši, bet, sākoties krievu karam Ukrainā, agresīvi postot veselu un neatkarīgu nāciju, mūsu asinsatmiņa neļauj būt neitrāliem un pamodinājusi tās stīgas, kas skan šobrīd.
Šis gads ir arī mana patriotisma apliecinājums, esmu iestājies Zemessardzē, tā kļuvusi par aizraušanos un jēgpilnu nodarbošanos. Šis ir mūsu laiks, tāpēc es aicinātu pievienoties Zemessardzei ikvienu. Jau agrāk esmu teicis – šis ir manas paaudzes laiks un, ja nāks X stunda, mēs būsim tie, kuri aizstāvēs Latviju, mēs nepieļausim, ka vēsture atkārtotos, pretosimies un cīnīsimies līdzīgi, kā to dara Ukrainas tauta. Protams, šausminoši apzināties, ka 5. kolonnas klātbūtnes efekts redzams tik lielos apmēros, ir skaudri apzināties, ka integrācijas jautājumā neesam izdarījuši praktiski neko, esam pieļāvuši, ka mūsu valstī, visapkārt skanot krievu valodai, pastāv faktiska divvalodība. Šī ir īpaši aktuāla problēma, tāpēc ikvienu aicinu atbalstīt kampaņu "Atkrievisko Latviju!". Man ir patiess prieks par tiem Latvijas dēliem un meitām, kas ir vienoti pārliecībā, ka Latvija ir nozīmīga, būtiska un neatkarīga valsts.
20. maija gājienā par atbrīvošanos no padomju mantojuma sapulcinājām gandrīz 30 tūkstošus cilvēku, un tas rezultējās tiešām vēsturiskā mirklī augustā, kad paveicām to, ko vajadzēja izdarīt jau tūlīt pēc neatkarības atgūšanas, pirms 31 gada. Manuprāt, uzņemtais kurss ir pilnīgi pareizs un maskas krīt visiem, kuri pat šobrīd nedomā līdzīgi. It visos gaiteņos skaidri ieraugām šīs zemes patiesos dēlus un meitas un tos, kuri tādi nav; šis ir labs un svētīgs process.
Protams, vēl darāms daudz, bet ticu un varu droši teikt – ar mums viss būs kārtībā, jo mums ir spēcīgs mugurkauls un ar savu piemēru ukraiņi mūs iedvesmo. Viennozīmīgi – mēs neļausim vēsturei atkārtoties, tas jādara mūsu bērnu, mūsu vecāku labā – šis ir mūsu laiks.
Kādu saredzat nākamo gadu? Kad Ukraina uzvarēs?
Ukraina uzvarēs tad, kad beigsies ziema; tad, kad beigsies mahinācijas Eiropas birokrātijas gaiteņos; tad, kad dīvānos sēdošie sapratīs, ka šis karš skar arī viņus. Rainis teicis: "Mēs maza cilts, mēs būsim lieli tik, cik mūsu griba." Eiropā ir bijuši kari, bet tie nav bijuši saistīti ar Krievijas agresiju un okupāciju, līdz šim Eiropā mūs īsti nav izpratuši, tikai tagad sākuši ieklausīties. Nākamā gada sākums būs tumšāks, bet esmu pārliecināts – gaisma vienmēr uzvar tumsu. Droši vien tas būs aprīlis vai maijs, kad varēsim sākt smaidīt.
Laikraksta redakcija atrodas Rīgā, Toma ielā 4
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 29.11.2003