Rīga 15°C, mākoņains, bez nokrišņiem, Z vējš 2m/s
Otrdiena, 2024. gada 30. aprīlis 18:12
Vārda dienas:
Latviešu literatūrā trūkst reālistisku stāstu sēriju bērniem
Lennebergas Emīls, Trokšņu ciema bērni, Alfons Trīcvaidziņš, Alfons Obergs, Kika Mika, Pija Prjaņika... Kas šiem vārdiem kopīgs? Tās visas ir grāmatu sērijas par reālistiskiem – bet ne reāliem, dokumentāliem – bērniem reālistiskā pasaulē. Dažas ir ļoti veiksmīgas, tulkotas vairākos desmitos valodu, daļa sasniegusi arī latviešu lasītājus.
Vai latviešu bērni mīl un lasa grāmatas par bērniem, kas viņiem līdzīgi, vai labprātāk izvēlas fantāzijas un metaforiskus tēlus? Kāpēc latviešu literatūrā tā arī īsti nav izveidojusies neviena bērnu grāmatu sērija par reālistiskiem tēliem, kas varētu konkurēt vismaz ar kaimiņos – Lietuvā un Igaunijā – tapušajām?
Kāpēc latviešu literatūrā tā arī īsti nav izveidojusies neviena bērnu grāmatu sērija par reālistiskiem tēliem, kas varētu konkurēt vismaz ar kaimiņos – Lietuvā un Igaunijā – tapušajām?
Lennebergas Emīls, Trokšņu ciema bērni, Alfons Trīcvaidziņš, Alfons Obergs, Kika Mika, Pija Prjaņika... Kas šiem vārdiem kopīgs? Tās visas ir grāmatu sērijas par reālistiskiem – bet ne reāliem, dokumentāliem – bērniem reālistiskā pasaulē. Dažas ir ļoti veiksmīgas, tulkotas vairākos desmitos valodu, citu lidojums bijis šaurāks, tomēr sasniedzis latviešu lasītājus, un ap daļu no grāmatām izveidojusies vesela industrija.
Vai latviešu bērni mīl un lasa grāmatas par bērniem, kas viņiem līdzīgi, vai labprātāk izvēlas fantāzijas un metaforiskus tēlus? Kādi iemesli latviešu bērnu rakstniekus pārsvarā ievirza fantāzijas literatūras laukā? Kāpēc latviešu literatūrā tā arī īsti nav izveidojusies neviena bērnu grāmatu sērija par reālistiskiem tēliem, kas varētu konkurēt vismaz ar kaimiņos – Lietuvā un Igaunijā – tapušajām? Un kādēļ vispār vajadzīgas reālistiskas bērnu grāmatas – vai tad realitāti mēs neatskatāmies katru dienu sev visapkārt?
Labi autori ir!
Vispirms jāsāk ar labo: latviešiem ir gan populāras bērnu grāmatas, kas vairākkārt piedzīvojušas papildu metienus, tulkotas citās valodās un pat ieguvušas savu "industriju". Tāds ir, piemēram, Luīzes Pastores debijas romāns "Maskačkas stāsts", kurš piedzīvojis tulkojumus angļu un igauņu valodā, pēc romāna motīviem uzņemta pilnmetrāžas animācijas filma un tapis komikss. Viskuplākā industrija izveidojusies ap Ineses Zanderes "Lupatiņiem" – tiesa, tiem vispirms bija animācijas filmas un tikai pēc tam tapa dažāda veida grāmatas, tostarp ar pavisam jaunu tehnoloģiju iesaisti, disks ar Jēkaba Nīmaņa komponētām dziesmām un mūzikls. Tuvā nākotnē galda spēļu ražotāji "Brain Games" plāno arī sākt Lupatiņu puzļu un spēļu ražošanu.
Tāpat ir gana veiksmīgas reālistiskas grāmatas dažādu vecumu bērniem un jauniešiem – Rasas Bugavičutes–Pēces "Puika, kas redzēja tumsā" piedzīvojis atkārtotus izdevumus, tulkojumu igauņu un lietuviešu valodā, kā arī savu teātra izrādi, tomēr tā ir viena brīvstāvoša grāmata. Laura Gundara reālistiskās grāmatas par vectētiņu Vali un viņa attapīgo mazmeitiņu Spindzeli ir pavisam trīs un pieredzējušas vairākus tulkojumus, tomēr nevar teikt, ka tās būtu graujoši populāras latviešu lasītāju vidū. Un nevienam, pat vispopulārākajam latviešu bērnu autoru darbam, nav izdevies sasniegt, piemēram, lietuviešu rakstnieces Linas Žutautes draiskulīgās meitenes Kikas Mikas tulkojumu skaitu, koptirāžu, kas sniedzas pāri diviem miljoniem, un ap košo tēlu savērpto industriju – no aktivitāšu grāmatām sākot un ar izklaižu parku beidzot. (Jā, mums ir "Avārijas brigādes" izklaižu parks, taču tas, kā zināms, balstās animācijas tēlos.) Nemaz nerunāsim par tādiem tēliem kā zviedru rakstnieces Astridas Lindgrēnes Lennebergas Emīls vai viņas tautietes Gunillas Bergstrēmas Alfons Obergs – sešgadīgs zēns, kurš kopš 1972. gada nav kļuvis vecāks, toties grāmatas par viņu tulkotas gandrīz 30 valodās un to kopējā tirāža Zviedrijā un citās valstīs ir aptuveni desmit miljoni eksemplāru. Tiesa, Latvijā Alfonam (atšķirībā no Emīla) nav tik labi veicies kā citur – šeit iznākušas tikai četras Gunillas Bergstrēmas grāmatas, un, ja gadījumā kādam nav palaimējies pašam būt bērnam vai audzināt īstā vecuma bērnus 90. gadu pašās beigās vai ap 2014.–2015. gadu, šis tēls var būt arī palicis nepamanīts.
Vai fantāzija veicina iztēli?
Protams, pat iespaidīgās Alfona Oberga sērijas grāmatu tirāžas ne tuvu nestāv līdzās Harija Potera panākumiem: septiņu romānu cikls par pusaugu burvi tulkots 80 valodās, pirmā grāmata – pat latīņu un sengrieķu mēlē. Savukārt poteriāde – iespējams, savas relatīvās jaunības vai arī nesalīdzināmi lielāku citu izklaides iespēju dēļ – tulkojumu popularitātē ievērojami atpaliek no tādām klasiskām bērnu literatūras pērlēm kā Hansa Kristiana Andersena pasakas, Luisa Kerola "Alise Brīnumzemē" un Karlo Kollodi "Pinokio", nemaz nerunājot par Antuāna de Sent–Ekziperī "Mazo princi", kas ir – ne daudz, ne maz – visvairāk valodās tulkotais daiļliteratūras darbs pasaulē, šis stāsts iznācis aptuveni 300 valodās. Saraksts daiļrunīgi liecina, ka bērni (un acīmredzot arī viņu vecāki, kuri taču ir tie, kas grāmatas pērk) pirmām kārtām izvēlas metaforisku un fantāzijas literatūru, nevis grāmatas, kas parāda dzīvi bez izskaistinājumiem. Un tomēr mazajiem lasītājiem svarīgas ir arī grāmatas, kas parāda bērnus, kas ir līdzīgi viņiem, bērnus, kuriem nav iespējas noslēpties no realitātes Baltā truša alā, uz savas personīgās planētas vai meklēt palīdzību pārdabiskos spēkos.
Savā būtībā visa literatūra, protams, ir fantāzija – pat visfantastiskākās tematikas romānā autoram jābalstās lasītājiem pazīstamās izjūtās un pieredzē, tieši tāpat arī reālistiskos daiļdarbos tēli, to likteņi un fiziskie apstākļi neizbēgami būs izdomāti. Iespējams, tādēļ vēl 19. gadsimtā augstākā sabiedrība tik aizdompilni skatījās uz jauno žanru – romānu –, aicinot jauniešus dienas lielāko daļu veltīt izglītojošu grāmatu lasīšanai un atvēlot izdomai tikai nodaļu vai pāris pēc tam, kad visi dienas darbi paveikti (saskatāt līdzību ar to, kā mūsdienās apzinīgi vecāki cenšas ierobežot bērnu ekrāna laiku?). Strīds par to, kurš literatūras novirziens ir vērtīgāks, droši vien ir nebeidzams, un ikvienas puses aizstāvis atradīs argumentus par labu savai pārliecībai. Un droši vien vislabāk ir tad, ja gan fantāzijas, gan reālistiskās, gan dokumentālās literatūras laukā visu vecumu lasītājiem ir izvēle starp patiešām kvalitatīviem un interesantiem darbiem, kuri gan apmierina vajadzību īslaicīgi pārcelties uz citu realitāti, gan arī atrast atbildes uz to, kā citi vienaudži tiek galā ar šīs realitātes sāpīgajiem vai mulsinošajiem jautājumiem.
***
AKTUĀLĀ DISKUSIJA
Bērnu oriģinālproza – sāpīgs jautājums?
Vai latviešu literatūrā trūkst reālistisku stāstu sēriju bērniem? Par to "Kultūrzīmju" redakcijā diskutēja SILVIJA TRETJAKOVA, Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bērnu literatūras centra vadītāja, bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas dibinātāja, Starptautiskās Jāņa Baltvilka balvas bērnu un jauniešu literatūrā un grāmatu mākslā projekta vadītāja, ALĪSE NĪGALE, izdevniecības "Liels un mazs" direktore, INGUNA CEPĪTE, izdevniecības "Pētergailis" direktore, MARIKA TAUBE, apgāda "Zvaigzne ABC" latviešu valodas un literatūras grupas redaktore, LĪVA KUKLE, izdevniecības "Latvijas Mediji" bērnu literatūras redaktore.
Silvija Tretjakova: – Nevar teikt, ka mums trūktu labas reālistiskas bērnu literatūras, bet, ja runājam par tāda veida sērijām kā "Alfons Obergs" – jā, tādu latviešu literatūrā patiešām īsti nav. Zviedru institūta un Zviedrijas vēstniecības atbalstītā izstāde "Laipni lūgti uz Alfona Oberga viesībām" Latvijas Nacionālajā bibliotēkā 2022.gada nogalē un šī gada sākumā ir īsts pētījums, kā stāsti top nozīmīgi lasītājiem. Gunillas Bergstremas stāsti par mazo Alfonu rodas no bērna ikdienas dzīves sarežģījumiem, risina tos mierīgā, labestīgā veidā, tādā kļūstot nozīmīgi gan mazajiem, gan pieaugušajiem. Izstāde ceļos pa Latvijas bibliotēkām visu 2023.gadu.
Alīse Nīgale: – Es drīzāk teiktu – mums ir maz rakstnieku, kas raksta labu vai vispār prozu bērniem. Ir daudz labu dzejnieku, vairākas brašas ilustratoru paaudzes – gan pieredzējusi, gan jaunā –, ilustratoru loks pastāvīgi papildinās, visi ir aktīvi, bet ar bērnu prozu ir visvājāk. Un tas arī ir viens no izskaidrojumiem. Mūsu lielākie grandi bērnu literatūrā ir gados, jauno savukārt ir ļoti maz. Jaunākajā paaudzē aktīvi rakstoši autori bērniem ir tikai daži – Evija Gulbe, Luīze Pastore. Turklāt grūti ir uzrakstīt tā, lai lasītājam, kuram jālasa par savu dzīvi, tas neliktos didaktiski vai samāksloti. Jo, teiksim, tādā "Grega dienasgrāmatā" jau tomēr mūsu bērni īsti nelasa paši par sevi, viņiem tas ir tāds kā piedzīvojums.
Inguna Cepīte: – Es domāju, nevar nodalīt bērnu literatūru, jāskatās uz visu literatūras kopainu, jo arī tad, ja aplūkojam visu mūsu prozas literatūru, romānus, vērojama līdzīga aina. Acīmredzot ir jābūt ļoti spēcīgam vēstījumam, lai ar reālistisku stāstu, kur nu vēl ar lielformas romānu, spētu uzrunāt auditoriju. Protams, svarīga arī ar metaforām un alūzijām bagāta valoda. Turklāt var jau arī piekrist uzskatam, ka mēs, latvieši, jau tradicionāli esam dzejnieku tauta pretstatā igauņiem, kas ir prozaistu tauta. Varbūt sava vaina arī tajā, ka sabiedrībā valda uzskats – reālistiskais stāsts ir kaut kas pārāk vienkāršs.
Marika Taube: – Tā ir, un to īsti izskaidrot nevar. Piedāvājums lielā mērā saistās ar pieprasījumu – ja lasītāji grāmatas pērk, autors var mērķtiecīgi strādāt tālāk. Lai izveidotos sērija, autoram un izdevējam ir jāzina, ka lasītājiem tā ir nepieciešama. Turklāt grāmata netop īsā laikā – tajā jāiegulda liels darbs un daudz laika. Mūsu apgādā populāra grāmatu sērija ir Evijas Gulbes un Lindas Lošinas "Koko un Riko", bet tās varoņi nav bērni, bet gan žurkulēni.
Veidot grāmatu sērijas vienmēr ir riskanti, arī ar ārzemju sērijām bieži gadījies, ka pirmo grāmatu lasītāji pērk labi, otro jau mazāk, un tālāk pieprasījums arvien vairāk izsīkst. Reizēm grāmatu sērijas "atdzimst" jau nākamajā paaudzē, kad agrākie bērni ir izauguši vai arī vecāki kļuvuši par vecvecākiem. Viņi atceras savas kādreiz iemīļotās grāmatas un meklē tās jaunajai paaudzei. Piemēram, pasaulē ļoti populāro Alfonu Obergu Latvijā iepazinām 1998. gadā grāmatā "Urrā tētim Obergam", vēl divas šīs sērijas grāmatas latviski iznāca 2014. gadā, bet pagājušajā gadā, kas bija sērijas 50. jubilejas gads, pie latviešu lasītājiem nonāca jauna grāmata – "Alfons un Milla" un pirmā grāmata atkārtotā izdevumā. Ja daudzi lasītāji iegādāsies jau izdotās grāmatas un lūgs pēc jauniem šīs sērijas izdevumiem, ar prieku pie tā strādāsim.
Līva Kukle: – Taisnība, latviešu autori manā pieredzē ir vairāk tendēti rakstīt grāmatas caur metaforām, un es patiesībā esmu ļoti liela metaforu aizstāve – ja kaut kas notiek ar lācīti, tas nenozīmē, ka tas nav pa īstam, tas vienkārši ir veids, kā autors var pastāstīt svarīgas lietas, neieliekot tās konkrētos rāmjos. Interesants ir jautājums, ko mēs uztveram par reālistisku stāstu. Teiksim, ja tiek aprakstīti reāli notikumi skolā, tie parasti izvēlēti diezgan drūmi, to mēs arī redzējām bērnu un jauniešu literatūras manuskriptu konkursā. Pasniegti tie tika gan nopietni, gan ar humoristisku pieskaņu, taču pats pamats bija ļoti smags. Ja šos jautājumus pasniedzam caur metaforu, tas reizēm ir mīkstāk. Turklāt reālistiski rakstīt ir grūtāk nekā caur fantāzijas elementiem, jo reālistiskais noveco daudz ātrāk – turklāt noveco gan valoda, gan realitātes elementi. Pat tad, ja autoram ir bērni, viņš kā vecāks būs iekšā šajā bērnu realitātē, un tomēr ne īsti. Tādēļ, domāju, latviešu autoriem nav bailes rakstīt metaforiski, drīzāk tā ir tradīcija un varbūt pat gluži laba tradīcija.
– Vai latviešu lasītāji pieprasa reālistiskas bērnu grāmatas?
S. Tretjakova: – Lasītāju intereses gadu gaitā ir mainījušās, un to atspoguļo arī rakstnieku devums. 90. gadu sākumā autori pārsvarā rakstīja autorpasakas, tad sākās fantāzijas literatūras bums, mums ir ļoti daudz šī žanra autoru, bet pēdējie pieci, septiņi gadi rāda, ka bērniem patīk reālistiskajā literatūrā balstītā tematika. Iekļāvām bērnu un jauniešu žūrijas sarakstā Žaka Frīnsa grāmatu "Sestklasnieki neraud", ļoti labs bija arī norvēģu rakstnieka Hokona Ēvreosa "Brūne" – par to, ka vectētiņš nomiris, un kā bērns ar to sadzīvo. Mēs arī ļoti raugāmies, kādu tematiku kurā vecumgrupā iekļaut, lai drūmo stāstu nav pārāk daudz.
A. Nīgale: – Nevar jau īsti pieprasīt to, kā nav, un nav tādēļ, ka trūkst autoru, kas spētu izstrādāt spēcīgus tēlus un izdomāt piedzīvojumus. Un, protams, uzrakstīt sēriju par vienu tēlu ir vēl sarežģītāk. Lauris Gundars jau arī nesāka ar domu, ka tā būs sērija – viņš uzrakstīja pirmo stāstu, tas iedzīvojās, un viņš turpināja. Tur ir arī redzams šis personīgais faktors – sarunas ar mazbērniem, kas piesaistīja žanram. "Sveiks, Vali!" ir visvairāk tulkotā sērijas grāmata, tātad tas laikam ir gan vislabāk saprotamais sērijas darbs, gan tā kā parāda mūsu introverto sabiedrību, tas savā veidā var būt eksotisks un saistošs citās valstīs, grūti viennozīmīgi atbildēt. Vienmēr ir jautājums par izdevēju izvēli un arī par to, cik aktīvi izdevējs sadarbojas ar autoru, vai pasūta darbus jeb tikai gaida, ko autors pats izdomās uzrakstīt. Iztulkot vienmēr ir vienkāršāk, jo tulkotajām grāmatām jau ir zināma atzinība, iespējams, tās tulkotas vēl vairākās valodās – vieglāk tās arī piedāvāt mūsu lasītājiem. Bet oriģinālproza... Tas tiešām ir sāpīgs jautājums.
I. Cepīte: – Kā grāmata kļūst populāra? Ja sižets ir saistošs, interesants. Tāpat lasītāji ar noteiktiem žanriem tiek, ja tā var teikt, arī iebaroti – ar aprakstiem par šo literatūru, reklāmām, apskatiem. Īpaši tad, ja jaunieši paši kādas grāmatas apskata, tās kļūst populāras. Līdzīgi kā tas ir populārajā mūzikā.
M. Taube: – Jā, lasītāji labprāt izvēlas reālistiskus stāstus, bet nav tā, ka daudzi taujā pēc turpinājuma. Galvenais, ka sižets ir saistošs, bērni spēj tajā atpazīt situācijas, identificēties ar varoņiem. Un, manuprāt, ļoti svarīgs aspekts ir valoda un izteiksmes veids, īpaši dialogos. Bērniem grāmatās ir jārunā tā, kā viņi reāli runā mūsdienās, nevis laikā, kad autors bijis savas auditorijas vecumā.
L. Kukle: – Bērnus uzrunā realitāte, tas, ko viņi var attiecināt uz savu dzīvi, ar ko viņi saskārušies, bet tur ir nianse – ja tev nepatīk skola, un tā turklāt vēl būs aprakstīta tā, kā tev nepatīk, tad tev skola nepatiks vēl vairāk. "Grāmatonā" diezgan daudzi teica, ka viņiem nepatīk, ja ar tēliem notiek kaut kas slikts, bet patīk, kad tēliem iet labi, kad viņi uzvar, kad viņiem veicas. Un varbūt arī tādēļ ir mazāk reālistisku grāmatu, jo autoriem, iespējams, šķiet, ka – ja reiz realitāte, tad tai obligāti jābūt sliktai. Bet dzīvē taču notiek arī daudz kas labs, savukārt metaforiskajās grāmatās par dzīvniekiem notiek tik nejaukas lietas, kādas mēs nekad dzīvē nepieredzēsim.
Vispārinot – es domāju, autoriem pašiem savs tēls apnīk reti, vismaz mana pieredze liecina, ka viņi bieži grib rakstīt uzreiz triloģijas. Diemžēl ja pirmā grāmata nekļūst par bestselleru, tad lasītāji nākamās sērijas grāmatas vairs īpaši nevēlas pirkt un šis tēls dabiski izsīkst. Ir jābūt maģiskajam elementam, kas uzrunā lasītājus tā, ka ikkatrs lasītājs piesaista jaunus lasītājus, tikai tad tēls spēj dzīvot tālāk.
– Kurus jūs minētu kā pozitīvus piemērus reālistiskai bērnu literatūrai?
S. Tretjakova: – Dzintars Tilaks prasmes ziņā ļoti strauji pilnveidojas, labi uztaustījis sižeta sajūtu tā, ka grāmatas patīk abu dzimumu lasītājiem – "Papus Trū" pārliecinoši ieguva pirmo vietu Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijā. Rakstnieks ir atradis savu balsi, tuvāk izjūt lasītāju un vairs nekļūdās. Viņam noteikti ir vērts pievērst uzmanību! Tāpat Lauras Vinogradovas "Tētis un suns" – neliels, plūstošs teksts, vērojums, ļoti laba valoda. Protams, Rasas Bugavičutes–Pēces "Puika, kas redzēja tumsā", tāpat Ilzes Skrastiņas grāmatā "Lieliskā dzīve bez ZOOM", kurā lieliski aprakstītas situācijas, bērnu savstarpējie dialogi. Aktuālajā žūrijas sarakstā iekļāvām Rebekas Lukošus darbu "Nepaklausīgais vectēvs". Labas ir arī Laura Gundara un Jura Zvirgzdiņa grāmatas mazajiem bērniem.
A. Nīgale: – Ja runājam tieši par industriju, tad piemērs varētu būt Zane Zusta – nosacīti, jo divas grāmatas ir tikai īstas sērijas ievads un tās galvenais tēls bija pūculēns, bet grāmatā darbojas arī reāls zēns un viņa ceļojums, taču viņai izdevies attīstīt tēlu tālāk raidījumā, tādā komercnozarē. Ļoti labs sērijas piemērs ir Luīzes Pastores "Mākslas detektīvi", viņa arī ļoti apzināti pievērsusies tieši bērnu literatūrai. Dzintars Tilaks, Māris Rungulis, Daina Ozoliņa – viņi raksta mūsdienu bērniem par mūsdienu bērniem, bet atsevišķus darbus, un ir jautājums, vai izdevējs pasūta sēriju vai pašam autoram jāiedomājas, ka par kādu tēlu var sanākt sērija. Tas var izdoties tikai tad, ja esi radījis tēlu, ar kuru gribi pats satikties, kaut ko vēl par viņu stāstīt. Tas nav vienkārši. Mēs visu laiku gribam pārliecināt Signi Višku, lai viņa uzraksta sēriju, piemēram, par Kati. Tai grāmatai ir arī diezgan labi panākumi, tulkota septiņās valodās, saņemtas arī labas atsauksmes ārzemēs. Bet, ja nerakstās, tad nevar izdot to, kā nav.
Varam cerēt, ka varbūt Liepājas rakstniecības kurss atnesīs jaunu prozistu paaudzi.
I. Cepīte: – Igauņu rakstnieces Kairi Lookas "Pijas Prjaņikas" sērija ir spožs piemērs reālistiskai bērnu literatūrai. Latviešu literatūrā noteikti gribu minēt Jura Zvirgzdiņa grāmatas "Lauvas rūciens" un "Rasas vasara", pusaudžu vecumam – "Have a Nice Day". Grāmatu sēriju par meitenīti Rasu varētu saukt par latviešu bērnu literatūras izņēmumu – tas ir veiksmes stāsts, ko ietekmējis starptautiskais pieprasījums pēc pirmās grāmatas "Lauvas rūciens" panākumiem tādā bērnu literatūras lielvalstī kā Somija, kur šis darbs bibliotēku aptaujā nokļuva interesantāko grāmatu augšgalā, un somu izdevējs pasūtīja otru grāmatu ar pirmās grāmatas tēliem. Arī tā bijusi sekmīga, un nu, arī pēc Somijas pasūtījuma, tapis jau trešais darbs sērijā "Rasas dienasgrāmata", kas drīzumā sāks ceļu pie lasītājiem. Sākotnēji ne tikai autors, bet arī "Pētergailis" nebija domājis par sērijas radīšanu. Bet pagaidām šis ir vienīgais tāds gadījums mūsu bērnu literatūrā. Tāpat Māris Rungulis ir spožs reālistiskā stāsta pārstāvis. Arī manu jauno grāmatu "Emma un ekrāni" var novietot reālistiskās literatūras plauktā. Bet tā nav likumsakarība, pret pasaku un fantāzijas darbu apjomu tie ir izņēmumi – protams, ļoti patīkami izņēmumi. Jo noteikti vajadzīga arī reālistiskā literatūra.
M. Taube: – No mūsu apgāda izdotajām grāmatām varētu izcelt Dzintara Tilaka un Dainas Ozoliņas darbus, Aivara Kļavja triloģiju "Ceļš uz nezināmo zemi", Lauras Vinogradovas "Tētis un suns", Līgas Rozentāles "Vislabākā vasara". Starp citu, pēdējā bija iecerēta kā aizsākums grāmatu sērijai, un ceram, ka šī ideja ar laiku tomēr īstenosies. No ārzemju grāmatām ļoti iemīļota ir lietuviešu autores Linas Žutautes sērija par Kiku Miku, par kuru tiešām varam teikt, ka tā ir bestsellers. Lietuvā tā ir ļoti populāra sērija, pie kuras nu jau strādā liela komanda, tiek nodarbināti arī citi autori un ilustratori, Kika Mika tur ir sastopama teātra izrādēs, ar tās zīmolu ražo sulas un konfektes. Taču arī šajā gadījumā ceļš uz latviešu lasītāju sirdi nebija īss. Kad izdevām pirmo grāmatu, to Latvijā īsti nepamanīja, un tikai tad, kad tai pēc dažiem gadiem pievienojās nākamās grāmatas, pieprasījums strauji pieauga. Šajās grāmatās skartā tematika ir tuva arī mūsu auditorijai, zinu, ka ir vecāki, kuru bērni šīs grāmatas lūdz pat tad, kad jau izauguši no īstā "Kikas Mikas" vecuma. Iemeslus, kādēļ viena vai otra grāmata iepatīkas vai gluži otrādi – neiepatīkas, izprast ir diezgan grūti, bet ar kaut ko lasītāji jāaizķer.
L. Kukle: – Par reālo dzīvi ļoti labi, manuprāt, stāsta, piemēram, Jennijas Jēgerfeldes grāmatas – piemēram, "Stendapa karaliene". Interesants variants ir arī tās grāmatas, kas pašā pamatā balstās īstajā dzīvē, tēli ir cilvēki un nekas maģisks nenotiek, taču savu lomu spēlē varoņu emocijas, iztēle – varoņu teiktais nav jāuztver pilnīgi akmenī iecirsti. Tāda ir bērnu bilžu grāmata "Mana negantā diena" vai, piemēram, grāmata pusaudžiem "Melndzelmji". Manuskriptu konkursā saņēmām vairākus spēcīgus darbus par bērnu dzīvi mājās, skolā, arī tie un vēl citi jauni darbi noteikti ieņems savu vietu grāmatu klāstā.
Raksts tapis sadarbībā ar LNB Bērnu literatūras centru
Laikraksta redakcija atrodas Rīgā, Toma ielā 4
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 29.11.2003