Vai bērni ēdīs veselīgi?

Latvijā audzētu produktu ceļš līdz skolu virtuvēm – joprojām grubuļains

Izglītības iestāžu pārtikas iepirkumos nav kopīgas vīzijas un galvenā procesa "turētāja". Turklāt zaļie publiskie iepirkumi valsts līmenī tiekot veikti haotiski, jo katrā pašvaldībā ir atšķirīga sistēma ar atšķirīgiem "galvenajiem uzstādījumiem".

Šīs ir tikai dažas no problēmām, ko iezīmēja Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra (LLKC) rīkotās diskusijas "Bērnu ēdināšanas sistēmas transformēšana Latvijā" dalībnieki. Diskusija notika Siguldas novada Laurenču sākumskolā, kas izveidojusi labu sadarbību ar vietējiem lauksaimniekiem un produktu piegādātājiem.

Lai nav tālu jāved

Sākums Laurenču skolas sadarbībai ar bioloģiskajiem saimniekiem meklējams bērnu vecāku vēlmē bērniem nodrošināt kvalitatīvu vietējo pārtiku. Siguldas novada domes priekšsēdētāja Līga Sausiņa tagad neslēpj, ka skepsi pret jaunievedumiem bieži vien rada nezināšana un dažādi pieņēmumi. Arī šajā gadījumā viens no pieņēmumiem bijis tāds, ka bioloģiskās pārtikas izmantošana būs dārga un attiecīgi – kurš par to maksās. Taču paveicies ar uzņēmēju, kurš bijis gatavs veikt priekšizpēti. Tagad L. Sausiņa atzīst, ka Laurenčos viens no lielākajiem veiksmes stāstiem ir sadarbība starp ēdinātāju un piegādātāju. Tiesa, nedrošību raisa tas, vai pietiks nepieciešamā produktu apjoma. Viens zemnieks nevarot izaudzēt tik daudz burkānu, cik skolai vajag, tāpēc svarīga ir kooperācija. Jau pērn rudenī daudzās pašvaldībās tikuši izsludināti jaunie iepirkumi un strauji palielinājies pieprasījums pēc bioloģiski audzētiem produktiem – bioloģiskā piena, graudaugu produktiem. L. Sausiņa uzskata – par šo būtu jādomā valstiskā līmenī, jo ēdinātājiem svarīgas savlaicīgas piegādes nepieciešamajā daudzumā. Lai arī Siguldas apkārtnē ir daudz bioloģisko zemnieku, tie lielākoties audzē graudaugus, un dārzeņu ir daudz mazāk, jo pietrūkst darbaroku. Tāpat jādomā par investīciju piesaisti jaunu noliktavu izveidei, kur uzglabāt izaudzēto. Šogad Laurenču skola provizoriski patērēs vidēji astoņas tonnas kartupeļu jeb 23 kg uz vienu skolēnu. Tiek lēsts, ka pēc trim gadiem jau visu Siguldas novada skolu vajadzībām būtu nepieciešamas 90 tonnas kartupeļu. Tas nozīmē savlaicīgu plānošanu un piegāžu nodrošināšanu.

Kooperatīvās sabiedrības "Ekoloģisks.lv" valdes loceklis Raitis Rodiņš piekrīt, ka svarīgas ir lokālās piegādes, proti, produkciju var izaudzēt novadā un tā nekur tālu nav jāved. "Balticovo" valdes loceklis Toms Auškāps rosina veidot efektīvu saražotās produkcijas piegādes procesu, piemēram, veidojot reģionālos piegādes centrus, kuros uzņēmēji būtu gatavi investēt. T. Auškāps vedina domāt arī par vietējo produktu nozīmīgumu valsts ekonomikā. Viņš uzsver, ka, pērkot vietējo un samaksājot vienu eiro vietējam ražotājam, nevis atdodot to ārvalstu ražotājam, atšķirība nodokļos, ko no darījuma saņem valsts, ir trīskārtīga.

Vairāki diskusijas dalībnieki arī aicināja aizdomāties par iepirkumu pretendentu godprātību. L. Sausiņa rosina Pārtikas un veterināro dienestu (PVD) veikt biežākas zaļā iepirkuma prasību kontroles, pārliecinoties, ka tas pakalpojums, par ko maksā pašvaldība, tiek saņemts atbilstoši nosacījumiem. PVD ģenerāldirektors Māris Balodis diskusijā gan atklāja, ka situācija šajā jomā uzlabojas. PVD gadā veic aptuveni divus tūkstošus pārbaužu. Pirms vairākiem gadiem neatbilstības konstatētas 80% gadījumu, bet pašlaik tie ir 60%.

Žonglē, kā prot

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Māris Sprindžuks diskusijā atzina, ka pēdējos 20 gados esam pazaudējuši savu produktu tirgu. Proti, neesam izveidojuši tādu kooperāciju, lai varētu piedāvāt savu produkciju plašākam lokam. Iepirkumos tiek prasīta standartizēta pieeja, ko nevar izpildīt mazs ražotājs, tāpēc jāapvieno spēki. Jautājums – vai spējam sadarboties kopīga mērķa vārdā un kā spējam aizsargāt savu tirgu. M. Sprindžuks zina teikt, ka IUB EIS sistēmā tiek iepirkti gan galdi, gan krēsli, kur nav "jātaisa gari papīri", taču no kopējā iepirkumu apjoma tikai aptuveni 10% iet caur EIS, bet pārējie ir lielie iepirkumi. Pašvaldības iepirkumos žonglējot un darot, kā prot. Turklāt trūkstot resursu iepirkumu pārbaudēm. M. Sprindžuks domā, ka EIS sistēmu varētu paplašināt, radot caurspīdīgāku sistēmu arī pārtikas ražotājiem. "Iepirkumi ir smaga tēma, bet tas ir iespēju lauks, ja to virza pareizi," pauda ministrs. Tāpat esot jāatrisina jautājums, kurš un par ko maksā. Pēc reģionālās reformas konstatēts, ka pašvaldību pieeja skolēnu ēdināšanā ir ļoti atšķirīga – to, ko var atļauties pašvaldība ar 400 bērniem, nevar atļauties cita ar 2,5 tūkstošiem skolēnu. Likumā esot skaidri jāpasaka, kurš par ko maksā. Tāpat jādomā, vai brīvpusdienas jānodrošina visiem bērniem vai atsevišķām grupām – daudzbērnu ģimenēm, invalīdiem un citiem. Ja maksājam par visiem, tad visu piegāžu ķēdi iespiežam zemākās cenas kategorijā, piebilda ministrs. Vajagot izveidot sistēmu, ka pašvaldība vai skolas redz, kuri ir apkārtnē tuvākie piegādātāji, lai produkti nav jāved milzīgus attālumus.

Dominē imports

LLKC valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Cimermanis uzsvēra, ka mums būtu jālepojas ar vietējiem produktiem, taču iepirkumos dominē imports. M. Cimermanis atgādina, ka pirms astoņiem gadiem jau ticis runāts par īsās piegādes ķēdēm, nodrošinot vietējās produkcijas piegādes izglītības iestādēm, skolām un slimnīcām, taču joprojām tas nav izdarīts. Vēl jo vairāk – "iepirkumos tiek blefots" un daudzi skolēni nesaņem Latvijā audzētus produktus. Te gan jārunā par to, cik esam pašpietiekami. Proti, ja graudaugus, liellopu gaļu, olas un piena produktus saražojam vairāk, nekā nepieciešams pašu tirgum, un eksportējam, tad citādi ir ar cūkgaļu un mājputnu gaļu, ko spējam nodrošināt tikai attiecīgi 65% un 61% no nepieciešamā. Pašnodrošinājumam pietrūkst arī vietējo augļu un dārzeņu. M. Cimermanis uzsver, ka pārtikas iepirkumos iezīmējas vairākas problēmas – viss process ir sadrumstalots, valda liela birokrātija. Tāpat vērojama lauksaimnieku pasivitāte, un ļoti svarīgs aspekts ir ēdinātāju un piegādātāju godaprāts.

Kopējais pārtikas grozs 2020. gadā tika lēsts ap 2,5 miljardiem eiro, un saskaņā ar bankas "Citadele" aplēsēm tikai 36% no tā nonāca pie Latvijas ražotājiem, bet 64% – pie citu valstu ražotājiem. Ņemot vērā inflāciju, pērn šis pārtikas grozs jau varētu būt lēšams ap trim miljardiem eiro. Tajā pašā laikā jāapzinās, ka pārtika ir nacionālās drošības jautājums. M. Cimermanis aprēķinājis, ka, iepirkumos aizstājot divus no pieciem importa produktiem ar vietējo preci, varētu radīt vismaz 20 tūkstošus jaunu darba vietu, kas būtu vērā ņemams pienesums tautsaimniecībai.

Nav galvenā atbildīgā

Viena no problēmām – ēdināšanas iepirkumu process ir ļoti sadrumstalots un tajā ir daudz atbildīgo – gan pašvaldības, gan VARAM, ZM, IZM un citas ministrijas. Taču mērķis ir viens – kvalitatīvi paēdināt bērnus izglītības iestādēs un bērnunamos, slimnīcu pacientus, armiju, pensionārus pansionātos un cietumniekus. Šobrīd nav kopīgas vīzijas un galvenā procesa "turētāja". Zaļie publiskie iepirkumi valsts līmenī tiekot veikti haotiski, katrā pašvaldībā ir atšķirīga sistēma ar atšķirīgiem "galvenajiem uzstādījumiem", ko lielākoties nosakot personības faktors. Tāpat netiek sistemātiski uzkrāti un analizēti dati. Piemēram, IUB dati nav lejuplādējami un pārskatāmi un neesot iespējams apskatīt padziļinātus līmeņus.

Pārtikas iepirkumu sistēma ir lēni transformējama, nereaģē uz reālo situāciju, kas pēdējos gados strauji mainījusies, zina teikt LLKC valdes priekšsēdētājs. Lai situāciju mainītu, diskusijas dalībnieki rosināja veikt vairākas izmaiņas, tostarp izveidot tipveida līgumu iepirkumiem.

Zaļais iepirkums ir iespēja, taču viens no kritērijiem – zemākā cena – ir arī bezatbildīgākais. Tas ir vieglākais ceļš, kā rīkoties, bet tas nav atbildīgākais, diskusijā uzsvēra veselības ministre Līga Meņģelsone.

Analizējot zaļos iepirkumus, redzams, ka ir grūti uzrakstīt atbilstošas specifikācijas, arī pašvaldību pieeja ir atšķirīga. "Lai nodrošinātu ēdināšanu izglītības iestādēs, mums vajag nevis lētāko, bet labāko pārtiku," uzsvēra veselības ministre. Jau tagad skolēnu vidū novērojamas dažādas veselības problēmas, tostarp liekais svars konstatēts 22% pirmklasnieku. Ja neko nedarīsim, slogs uz veselības sistēmu var tikai pieaugt. Zemkopības ministrs Didzis Šmits uzskata, ka nav jāizgudro ritenis no jauna, bet jāsmeļas citu valstu pieredze, tāpēc drīzumā plānota vizīte Somijā, kur plaša speciālistu delegācija iepazīsies ar paveikto skolēnu ēdināšanā. Šmits uzskata, ka Somijas pieredze, kur brīvpusdienu sistēma darbojas jau kopš 1939. gada, būtu jāievieš arī Latvijā. Tikpat svarīgi esot veidot un kopt bērnības garšu, kas tālāk cilvēku pavada visu mūžu. Lai to veidotu, ļoti liela loma ir ēdināšanai izglītības iestādēs.