"Prezidentam jāskatās tālāk nekā ikdienas politika"

"Es nevaru vienkārši populistiski nostāties pret valdību un parlamentu, lai audzētu savu reitingu – to gan es uzskatu par pilnīgi nepareizu un prezidenta necienīgu rīcību," intervijā "Latvijas Avīzei" saka Valsts prezidents Egils Levits, kura pilnvaru termiņš beigsies 8. jūlijā. Šajā dienā prezidenta pienākumus sāks pildīt Edgars Rinkēvičs. Egils Levits par Valsts prezidentu tika ievēlēts 2019. gada 29. maijā un jau pirmajā uzrunā no Saeimas tribīnes solīja, ka būs visas tautas prezidents. Lai arī šis solījums daudz ticis apšaubīts, pats E. Levits uzskata, ka pie tā turējies visā savā darbības laikā. Savukārt par nesen notikušajām prezidenta vēlēšanām, kurās viņš savu kandidatūru atsauca, kā arī par pašreizējo politisko vidi Latvijā, E. Levits saka šādi: "Īsti caurspīdīgs prezidenta vēlēšanu process nebija, bet tas vēl ietilpst parlamentārās demokrātijas rāmjos. Es savu analīzi par Latvijas politisko kultūru mēģināšu izstrādāt nedaudz vēlāk, kad būs vairāk laika. Mēs pašlaik atrodamies tādā turbulences zonā, un nevar saprast, vai pašreizējā valdība to pārdzīvos vai ne."

Šonedēļ noslēdzas Egila Levita prezidentūras termiņš. Izmantojot vairākus viņa paša agrākos izteikumus, tajā skaitā arī tos, kas saņēmuši kritiku, "Latvijas Avīzes" intervijā atskatījāmies uz šo posmu, lai novērtētu, vai izdevies tas, kas tika solīts, kādi bijuši lielākie panākumi un neveiksmes un vai Latvijas politika nav atgriezusies pie vecajiem netikumiem, kurus pats E. Levits savulaik raksturoja kā "melošanu, muldēšanu un shēmošanu".

Šajā intervijā atsaukšos uz vairākiem jūsu izteikumiem – gan vecākiem, gan jaunākiem. Bet sākšu ar to, ko jūs teicāt pirms četriem gadiem, stājoties amatā: "Es būšu visas Latvijas tautas prezidents – visu pārliecību, visu tautību, visu ticību, visu Latvijas pilsoņu prezidents – gan to, kas dzīvo Latvijā, gan to, kas dzīvo plašajā pasaulē. Es būšu gan trūcīgo, gan pārtikušo cilvēku prezidents. Es būšu gan atstumto, gan par savu dzīvi drošo cilvēku prezidents." Šie vārdi jums vēlāk bieži tika atgādināti! Bet kā tagad, tuvojoties termiņa beigām, jums pašam šķiet, vai tos izdevās piepildīt?

Egils Levits: Visas tautas prezidents – tas ir simbolisks apzīmējums prezidentam, kurš savas darbības smagumpunktu velta Latvijas valsts ilgtspējai. Un tas ir visas tautas – visu tautību un visu sociālo slāņu – interesēs, ne tikai kaut kādas atsevišķas grupas interesēs. Ilgtspēja ir jāatšķir no aktuālās ikdienas politikas. Tā nodrošina ietvaru, lai aktuālā politika varētu sasniegt labākus rezultātus. Man bija trīs pamatvirzieni. Pirmkārt, valsts drošība. Mēs nevaram nodarboties ar citiem jautājumiem, ja mūsu valsts nav drošībā. Otrkārt, latviskums, kas ir Latvijas valsts idejiskais pamats. Kā teikts Satversmē, un tas, starp citu, ir mans formulējums, Latvijas valsts jēga ir nodrošināt, lai latviešu nācija, tās valoda un kultūra pastāv un attīstās cauri gadsimtiem. Un visas tautas prezidenta pienākums ir par to iestāties. Treškārt, Latvijas konkurētspēja pasaulē – mēs neesam izolēti, mums ir jācīnās par savu vietu, pavisam skaidri var redzēt, ka šajā ziņā mēs atpaliekam. Es to pastāvīgi esmu teicis, taču paiet zināms laiks, līdz tas nonāk politiskajā darba kārtībā. Es uzskatu, tas ir arī manas četru gadu prezidentūras panākums, ka Latvija ir kļuvusi drošāka, latviskāka un ir apņēmusies kļūt konkurētspējīgāka. Tas viss atbilst manam apzīmējumam – visas tautas prezidents.

Tomēr daudzi, izdzirdot vārdus "visas tautas prezidents", uztvēra, ka prezidents ne tikai realizēs savu programmu, bet būs viņu aizstāvis, pievērsīsies jautājumiem, kas cilvēkiem sāp un satrauc.

Visi manis pieminētie punkti – drošība, latviskums, Latvijas konkurētspēja – ietver cilvēku intereses.

Nevar noliegt, taču cilvēkiem ir vēl daudz citu interešu.

Protams, taču aktuālo politiku organizē valdība, nevis prezidents. Ir jāsaprot, kāda ir prezidenta konstitucionālā loma. Manuprāt, tā ir tāda, kādu es to esmu centies īstenot, – prezidents iestājas par Latvijas valsts ilgtspēju.

Jūsu prezidentūras noslēgumā eksperti un mediji bieži pieminēja zemo reitingu, kāds iepriekš nav bijis nevienam citam Latvijas prezidentam. Tajā pašā laikā pēdējās nedēļās nereti lasītas arī tādas atziņas – beidzot prezidents sācis runāt jaudīgi un stingri, kāpēc viņš tā nedarīja iepriekšējos četrus gadus?

Sabiedrības uzmanība nav vienmērīga. Es esmu runājis daudz un konsekventi. Nav tā, ka es pēdējās nedēļās pateicu ko jaunu, taču daudzi jautājumi tagad vairāk nonākuši sabiedrības uzmanības centrā. To ir veicinājuši arī ārējie apstākļi – cilvēki kara dēļ kļūst nedrošāki. No reitingiem noteikti nevar izdarīt secinājumus par Valsts prezidenta darbu valsts ilgtspējas nodrošināšanā. Prezidentam ir jāskatās tālāk nekā ikdienas politika. To, ko saku es, nebūtu pareizi teikt Ministru prezidentam un otrādi. Ministru kabinetam šie jautājumi ir jārisina tūlīt, bet prezidentam jārāda virziens – kas ir pareizi un kas nepareizi. Manas Saeimas runas vienmēr bijušas kritiskas, bet es gribētu uzsvērt – solidāri kritiskas. Es nevaru vienkārši populistiski nostāties pret valdību un parlamentu, lai audzētu savu reitingu – to gan es uzskatu par pilnīgi nepareizu un prezidenta necienīgu rīcību. Prezidentam ir jāstrādā ar demokrātiski ievēlēto Saeimas vairākumu, kritiski tas jāvērtē, bet vienlaikus jābūt solidāram. Un, ja tagad jāvērtē, es teiktu, ka lielos vilcienos valdība un Saeimas vairākums aizvadītajos četros gados ir gājis pareizā virzienā. Savukārt to, ko vajadzētu uzlabot, es norādīju gan savās publiskajās runās, gan regulārās tikšanās reizēs ar Ministru prezidentu. Lielā mērā mans viedoklis ir ticis ņemts vērā, bet, protams, mums ir nedaudz citi skatpunkti.

Jūs uzslavējāt Saeimu, bet vai nav tā, ka daudzi jūsu priekšlikumi tur iegūla atvilktnēs?

Svarīgākās iniciatīvas tika atbalstītas – demokrātijas stiprināšana ar vietējām padomēm, Latvijas vēsturisko zemju likums, Latvijas Pareizticīgās baznīcas atdalīšana no Maskavas varas – un virkne citu. Jā, netika virzīta uz priekšu mana ideja par Valsts padomi, lai gan es joprojām uzskatu, ka tas ir pareizs risinājums – mums ir vajadzīga kompetenta iestāde, kas var vērtēt politiku no malas. Protams, politiķiem tas nav īpaši patīkami.

Pavērtēsim – ko jūs pats atzīstat par savu lielāko panākumu un ko par lielāko neveiksmi?

Paliekošākais devums, kurā arī man ir bijusi sava loma, bet ne tikai man, ir NATO koncepcijas maiņa. Iepriekšējā NATO koncepcija paredzēja – ja uzbrūk ienaidnieks, teritoriju ļauj iekarot un pēc tam NATO to atkaro. Tas mums neder! Es pats apmeklēju Buču Ukrainā un varēju redzēt, kas tur bija noticis, kamēr tā atradās okupantu varā. Tagad NATO ir apņēmusies uzreiz aizstāvēt katru kvadrātcentimetru Latvijas teritorijas. Taču tas nenāca pats no sevis – par to bija jācīnās, jāpārliecina tie partneri, kuriem tas varbūt nebija tik svarīgi. Protams, tas neesmu es viens pats, bet man ir zināms pienesums. Es gribētu pie panākumiem atzīmēt to, ka arī manas darbības rezultātā tagad, 2023. gadā, Latvija ir kļuvusi latviskāka, nekā tā bija 2019. gadā, kad es stājos amatā. Ja runā par to, kas man nav tā līdz galam izdevies, tad tā ir Latvijas ekonomiskas transformācijas apziņa. Tikai tagad tas ir nokļuvis valdības darba kārtībā, lai gan vajadzēja jau ātrāk. Tas ir izšķirošs jautājums Latvijas nākotnei! Redzēsim, kā tas attīstīsies tālāk.

"Tie cilvēki, kuri ir nomiruši no kovida, tiem, protams, šie Ziemassvētki arī nebūs," vēl viens sabiedrībā bieži pieminēts jūsu citāts no intervijas Latvijas Televīzijai. Kā jums tagad pašam šķiet, vai toreiz pāršāvāt pār strīpu vai arī tas bija īsti laikā, lai atgādinātu cilvēkiem par riskiem, kas saistīti ar jauno vīrusu?

Izraut no konteksta kādu teikumu un vēlāk kā skolnieciņiem par to ķiķināties – tas ir dumjš stils. Tas tika teikts kontekstā, ka dēļ cilvēku nevēlēšanās vakcinēties nomira daudzi, kuriem nevajadzēja nomirt. Es gribēju uzsvērt, ka vakcinēšanās pretinieki ar savu rīcību noved pie daudzu cilvēku nāves, un tas nav piedodami.

Atskatīsimies uz kovida laiku – tolaik bija daudz kritikas visām varas institūcijām, arī prezidentam. Vispirms par to, ka esat pārāk nemanāms krīzē, bet arī par to, ka vienmēr runājāt vienā balsī ar valdību, lai gan tās īstenotajā politikā bija daudz aplamību, no kurām daļa bija redzama jau uzreiz, daļa atklājās vēlāk. Var jau teikt, ka tagad visi ir gudrāki, toreiz bija daudz neziņas, bet vai no šodienas skatpunkta jūs būtu rīkojies citādi?

Krīzes menedžments ir valdības rokās. To nevar darīt Valsts prezidents. Es domāju, ka tā bija tāda ekstraordināra situācija, kurā neviens nezināja, kā pareizi rīkoties. Pamatā šis krīzes menedžments bija pareizs, jo tas bija vispirms vērsts uz cilvēku kontaktu ierobežošanu, vēlāk uz vakcinēšanās veicināšanu. Kā tas tiek īstenots, to var vērtēt, bet tad tas bija vairāk speciālistu ziņā. Mana nostāja bija ļoti konsekventa, protams, tie, kas bija pret ierobežojumiem, un vēlāk arī tā sauktie antivakseri mani kritizēja. To es saprotu un pieņemu.

Latviskuma stiprināšana. Uzrunā Saeimā jūs nupat sacījāt: "Es pateicos pilsoniskajai sabiedrībai – jo īpaši Liānai Langai un domubiedriem – par konsekvento un efektīvo kampaņu latviešu valodas nostiprināšanai." Taču tajā pašā dienā dzejniece Liāna Langa atklāja, ka saņēmusi pavēsti no policijas sniegt paskaidrojumu tieši par šo pašu kampaņu. "Ierašanās obligāta" – ierakstīts trekniem burtiem. Kā tas iet kopā – prezidents no Saeimas cildina, bet izmeklētājs par to pašu pratina?

Es pilnībā atbalstu pieminēto kampaņu par mūsu vides latviskošanu. Skaidrs, ka policists darbojas atbilstoši saviem priekšstatiem par likumu. Man nav pilnas informācijas par šo lietu, taču kā jurists varētu teikt, ka te varētu būt darīšana ar nepareizu likuma interpretāciju. Es ļoti ceru, ka tiesībsargājošās iestādes to sapratīs. Ja Liāna Langa par savām darbībām tiktu sodīta, tas būtu pretrunā ar nostādnēm, kas paustas Latvijas Satversmes ievadā.

Vienā no savām nesenajām runām teicāt, ka ne visi atbalstījuši jūsu nostāju, ka Latvijai jābūt latviskai. No kā nāk pretestība?

Ne visi ir laimīgi ar šo politiku, to mēs labi varam redzēt sociālajos tīklos. Tur ir arī ļoti radikālas nostājas. Mana nostāja šajā jautājumā ir ļoti skaidra, taču tas nav simtprocentīgi Latvijas iedzīvotāju viedoklis. Man šķiet absolūti nepieņemami, ka latvieši darbā joprojām bieži pāriet uz krievu valodu. Skaidrs, ka ne visi to pašlaik vēl apzinās, bet es ceru, ka tas mainīsies.

Viena lieta ir atklāti latviskuma pretinieki, bet jārunā arī par politiķiem, kas vārdos varbūt ir bijuši patriotiski, bet ar saviem lēmumiem un darbiem patiesībā ilgstoši veicinājuši to, ka Latvija nav latviska. Vai par to nebūtu jārunā?

Tāpēc jau es saku – ne visi ir atbalstījuši šo manu politiku. Vienā no saviem rakstiem pirms daudziem gadiem es par šādiem cilvēkiem lietoju jēdzienu "gļēvlatvieši", ar to domājot tos latviešus, kas vārdos atbalsta latvisku Latviju, bet ikdienā ir rusifikācijas palieku turpinātāji. Bet, ja prezidents iestājas par latvisku Latviju, tas liek cilvēkiem pārdomāt šo jautājumu.

Jūsu pēcnācējam Edgaram Rinkēvičam pirmajā preses konferencē tika jautāts, kā viņš vērtē kampaņu "Atkrievisko Latviju". Viņš sacīja, ka labāk būtu "Latvisko Latviju". Bet vai tas ir viens un tas pats vai divi paralēli procesi?

Es domāju, pēc būtības tas ir viens un tas pats, bet viens formulējums ir radikālāks nekā otrs. "Atkrievisko Latviju" – tas vairāk piesaista uzmanību un liek padomāt, politikā tas bieži ir vajadzīgs. Es tur neredzu pretrunu.

Vēl viens jūsu citāts, šoreiz vecāks. "Melošana, muldēšana un shēmošana" – ar šiem trim vārdiem jūs raksturojāt Latvijas politisko vidi pirms astoņiem gadiem, un tolaik tas tika teikts arī saistībā ar prezidenta vēlēšanu procesu. Vēlāk, pēc četriem gadiem, jūs intervijā "Latvijas Avīzei" jau izteicāties, ka visi šie elementi gājuši mazumā. Bet vai šogad pēc tā, kas notika prezidenta vēlēšanās un kā uzvedušies procesu dalībnieki, nevarētu teikt, ka tie atkal ir atpakaļ, īpaši, ja runā par shēmošanu?

Šis ir grūts jautājums...

Tagad jums ir iespēja runāt brīvi, amats vairs nesaista.

Īsti caurspīdīgs prezidenta vēlēšanu process nebija, bet tas vēl ietilpst parlamentārās demokrātijas rāmjos.

Premjers Krišjānis Kariņš pirms vēlēšanām stāsta, ka nav nekāda darījuma par "Jaunās Vienotības" kandidātu, taču uzreiz pēc tam sāk runāt par koalīcijas paplašināšanu tieši ar tām partijām, kas atdevušas balsis par Edgaru Rinkēviču. Vai mūs visus uzskata par muļķiem, sakot, ka nav bijis darījuma, vai politikā tas ir pieņemami?

To jautājiet Ministru prezidentam...

Kāds ir jūsu viedoklis?

Es savu analīzi par Latvijas politisko kultūru mēģināšu izstrādāt nedaudz vēlāk, kad būs vairāk laika.

Vai, jūsuprāt, Latvijā pašlaik ir politiskā krīze?

Vienmēr ir jāatšķir valsts krīze un valdības krīze. Valsts krīzes mums nekādā ziņā nav, bet valdības krīzes ir tipiskas parlamentārajai demokrātijai. Mēs pašlaik atrodamies tādā turbulences zonā, un nevar saprast, vai pašreizējā valdība to pārdzīvos vai ne. Katrs mēģina izsist sev labāku pozīciju. Jārēķinās, ka pašreizējā valdība var krist tuvākajos mēnešos, bet tikpat labi trīs partneri var atkal "salipināties" kopā un turpināt, it kā nekas nebūtu bijis.

Pēc 14. Saeimas vēlēšanām jūs esat izmantojis divus apzīmējumus, lai grupētu ievēlētās partijas. Pirmais bija pēc vēlēšanām, kad jūs atzīmējāt "demokrātiskā spektra" partijas un ārpus tā stāvošās. Otro reizi, jau runājot par prezidenta vēlēšanām, jūs sacījāt, ka prezidents jāievēl "ar politisku vairākumu, kurā neietilpst prokremliskās partijas". Abas reizes, protams, varēja diezgan skaidri saprast, par kurām partijām ir runa, bet tomēr – kādus kritērijus jūs izmantojāt savā vērtējumā?

Daudzu valstu parlamentos bieži pārstāvētas partijas, kas pēc savas programmas un rīcības nedarbojas demokrātijas ietvaros. Runa pārsvarā ir par populistiskajām partijām. To darbība ir demokrātiju destabilizējoša. Protams, Latvija šajā ziņā nav izņēmums, arī mums ir tādas partijas. Nereti tieši šīs populistiskās partijas ir tuvas "krievu pasaulei", kas mums noteikti ir vēl sensitīvāk nekā Rietumeiropā. Mums parlamentā pārstāvētas divas šādas partijas. Tie spēki, kas iestājas par nobriedušu demokrātiju, parasti neizskata iespēju iet koalīcijā ar šādām partijām. Arī Latvijā tas būtu jāņem vērā.

Kad runājāt par "demokrātiskā spektra" partijām, jūs ārpus tā atstājāt arī Zaļo un zemnieku savienību. Taču šobrīd tā ar "Jaunās Vienotības" gādību pretendē uz dalību koalīcijā un valdībā. Kā jūs to vērtējat? Vai tas ir risks demokrātijai?

ZZS šajā ziņā ir atšķirīga no divām prokremliskajām partijām. Zemnieku savienība ir konservatīva partija ar senu vēsturi. Citādāk tā noteikti piederētu pie demokrātiskā spektra, taču tā ir sapinusies ar vienu indivīdu, kurš apsūdzēts korupcijā, turklāt nokļuvis mūsu sabiedrotā – ASV – sankciju sarakstā. Partija šo cilvēku apzināti vairākkārt virzījusi par savu premjera kandidātu. Tas ir nepieņemi, ir rūpīgi jāpārdomā, vai tā ir piemērota koalīcijai, kamēr nav atbrīvojusies no šīm saitēm.

"Ne ar manām rokām," tā jūs nesen izteicāties intervijā Latvijas Radio, kad tika jautāts, vai nominēsiet premjeru, kurš veidos koalīciju ar ZZS. Bet vai ar roku nesmērēšanu pietiek? Vai jums nebūtu aktīvi jāpauž pozīcija tiem, kas vēlas to darīt?

Es esmu paudis šo pozīciju, viņi to zina. Mans pilnvaru termiņš tuvojas beigām, bet es tiešām uzskatu, ka tas ir ļoti problemātiski no demokrātijas viedokļa. Pie tā es palieku.

Jūs pagaidām neesat daudz runājis par to, ko darīsiet pēc prezidentūras beigām...

Gatavojos izteikt savu viedokli dažādos starptautiskos forumos. Man ir ko teikt gan tiesību jomā, gan par savu pieredzi kā Valsts prezidentam. Tur, kur būs vēlme manu viedokli dzirdēt, es to neatteikšu. Piemēram, jūlija vidū piedalīšos pasaules tiesību kongresā Ņujorkā, kur esmu aicināts izteikties par digitālajām tehnoloģijām un to ietekmi uz demokrātiju. Protams, es runāšu arī par Ukrainu un starptautiskā tribunāla izveidošanu.

Vai pats arī būtu gatavs iesaistīties šāda tribunāla darbā, ja būs tāda iespēja?

Vispirms jau ir jāpārliecina starptautiskā sabiedrība, ka šāds tribunāls nepieciešams. Ir virkne valstu, kas to atbalsta, un virkne valstu, kas ir atturīgas. Es biju pirmais valsts galva, kas jau pēc kara sākuma izteica, ka šāds tribunāls nepieciešams. Tagad jau ir pārdesmit valstu, kas to atbalsta, bet tas joprojām ir par maz. Turpināšu popularizēt šo priekšlikumu.