Trešdiena, 2026. gada 04. novembris 19:28
Vārda dienas: Atis, Oto, Otomārs
Juri Kalāci pēdējā gaitā Smiltenes novada Palsmanes kapos šonedēļ pavadīja kaprači un pašvaldības sociālās darbinieces.
Smiltenes iedzīvotāju, kurš mira 2013. gadā, šonedēļ apbedīja pašvaldība, nevis viņa māte. Pēc Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta šomēnes pieņemtā lēmuma neierosināt kasācijas tiesvedību stājās spēkā spriedums, kas uzlika par pienākumu Smiltenes novada pašvaldībai apglabāt Jura Kalāča mirstīgās atliekas. Viņš miris jau 2013. gadā un kopš tā laika viņa līķis glabājies morgā. Mirušajam ir radinieki – māte, māsa – taču māte atteikusies dēlu apbedīt, jo nepiekrīt dēla pēcnāves ekspertīžu slēdzieniem. Šonedēļ nelaiķis beidzot tika guldīts zemes klēpī. Kas notika ar Juri Kalāci pēc viņa nāves un kā notikumi attīstījās šajos desmit gados? "Latvijas Avīzes" žurnālists Artis Drēziņš šķetina visu stāstu.
Jura Kalāča līķi pirms desmit gadiem – 2013. gada 10. jūlijā – atrada karājamies egles zarā Smiltenē aptuveni kilometru no mājām, kur pēdējoreiz redzēts dzīvs 28. maijā. Taču tikai tagad – otrdienas, 18. jūlija, pusdienlaikā – nelaiķis beidzot tika apbedīts. Pēdējā gaitā Smiltenes novada Palsmanes kapos viņu pavadīja pieci kaprači, divas pašvaldības sociālās darbinieces un šo rindu autors. Viss notika godam, cik nu šādos gadījumos tas var būt. Kaprači baltos kreklos un cienīgu stāju, melns zārks, svecītes, skujiņas, sievietes ar ziediem un izjustiem vārdiem, kas veltīti ne tikai aizgājējam, bet arī tuviniekiem. Tikai pašu tuvinieku bērēs nebija. Kaut gan piederīgie Jurim Kalācim ir – tajā skaitā māte un māsa. Tā kā viņas līdz šim bija atteikušās apbedīt, to šonedēļ izdarīja pašvaldība. Jo tā bija lēmusi tiesa. Kas notika ar Juri un pēc viņa nāves šajos desmit gados? Stāsts ir garš un sarežģīts.
Mātes cīņa
Vakar, nākamajā dienā pēc bērēm, sazvanīju Ausmu Kalāci. Kad vaicāju, kāpēc māte nebija dēla bērēs un ko viņa domā darīt tālāk, man nācās uzklausīt virkni apvainojumu ("sprāgonis, kretīns, kroplis, nopirkts žurnālists"). Tad A. Kalāce sacīja, ka tās bijušas sociālā dienesta rīkotas bēres, viņa rīkošot savas bēres un man nevajagot bāzt "savu smirdīgo degunu viņas darīšanās", ka mani sūdzēšot tiesā un man vajadzētu "atņemt žurnālista licenci"...
Gan publiski, gan iepriekš tiesā no A. Kalāces izskanējis, ka viņa nevēlas apbedīt dēlu, iekams eksperti un policija nebūšot rūpīgi veikuši savu darbu un atrasti viņa slepkavas (māte uzskata, ka dēls ticis noslepkavots, nevis viņš izdarījis pašnāvību).
Māte par savu taisnību cīnās gadiem – viņa vērsusies visās iespējamās tiesībsargājošās iestādēs, pie valsts augstākajām amatpersonām, pašvaldībā un joprojām nerimstas. Tiek sūtīti simtiem lappušu teksta, dokumentu vidū pievienotas arī dēla pīšļu fotogrāfijas. Valkas policija un Vidzemes tiesas apgabala prokuratūra slepkavības versiju neatbalstīja. Tikai Jura mātes kategoriskie iebildumi neļāva lietu slēgt. Kriminālprocess gan vēlāk tika izbeigts, taču Jura līķis visu šo laiku glabājās morgā. Par to, kāpēc Jura mirstīgās atliekas netiek cienīgi apglabātas, 2022. gadā tapusi Ivara Zviedra dokumentāla filma "Birokrātijas līķis". Filmas sākuma kadros redzams piederīgo uzņemts video, kur morga darbinieka klātbūtnē nelaiķa māte cilā drēbju un puvekļu mudžekli, ķermeņa atliekas, kaulus, sazāģēto galvaskausu... Mātes sarunā ar morga darbinieku tiek konstatēts, ka kādu kaulu trūkstot. Filmas turpinājumā žurnāliste iztaujā policijas, Valsts tiesu medicīnas ekspertīzes centra, pašvaldības sociālā dienesta pārstāvjus, tiesībsargu par to, kāpēc līķis tobrīd joprojām nav apbedīts.
Kā jau minēju – otrdien tas, kas no Jura palicis pāri, sapakots pa daļām speciālās paketēs, tika salikts zārkā kopā ar sociālā dienesta sarūpēto uzvalku, citām apģērba daļām, apaviem un apbedīts.
Noslēpumainā nāve
Jura māte Ausma Kalāce mani kā "Latvijas Avīzes" žurnālistu uzmeklēja 2014. gadā, lai pārliecinātu un es uzrakstītu, ka viņas dēls nav izdarījis pašnāvību. Iepazīstoties ar visiem iespējamiem man pieejamajiem materiāliem un viedokļiem, tapa raksts ("Noslēpumainā nāve Smiltenes mežos", "Latvijas Avīzes" 2015. g. 7. janvāra numurs), kur savu kategorisku secinājumu neizvirzīju, taču lielākā daļa informācijas lika domāt, ka Juris izdarījis pašnāvību. Tā kļuvu par Ausmas Kalāces ienaidnieku. Īsumā atgādināšu, ko savulaik rakstīju.
Policijas izmeklētājai māte pārmeta laika vilcināšanu un pierādījumu nenostiprināšanu. Tika meklēta un atrasta radniecība, draudzība starp Jura māsīcas radiem un atsevišķiem vietējiem policistiem, kas tādējādi it kā liecinot par interešu konfliktu policijā. Tika minēti cilvēki, kas esot draudējuši Jura bērniem. Ausma Kalāce atcerējās senus konfliktus, kas varētu būt bijuši par pamatu slepkavībai. Kāda automašīna esot sekojusi, kad viņa pārmeklējusi tuvējo apkārtni 9. jūlijā un iegriezusies tieši tajā meža ceļā, kur nākamajā dienā atrasts Jura līķis. Sieviete uzskatīja, ka morgā dēla līķis apgānīts, lai viņa to nevarētu atpazīt. Arī Jura māsa, kas dzīvo Īrijā, uzskatīja, ka brālis noslepkavots un esot aizdomas par iesaistītiem vairākiem cilvēkiem.
"Juris bija kārtīgs un apsviedīgs dēls. Grasījās braukt uz Vāciju, kur bija sarunājis darbu. Astoņus gadus nostrādāja celtniecībā Īrijā, darbojās arī ar mežiem Karēlijā, kur draugs palika parādā 29 tūkstošus eiro, pats arī kaut kādu naudu pazaudēja. 2012. gadā atgriezās Latvijā, dzīvoja pie radiem, pēdējās liktenīgās dienas – Smiltenē pie māsīcas un brālēna, kuru māja atrodas viena otrai pretim pāri ielai. Mēs bieži sazvanījāmies. Arī 27. maijā centos dēlu sazvanīt, bet neveiksmīgi. Tad negaidot Juris pats piezvanīja: "Mammu, tev dēla vairāk nav. Man atlicis dzīvot trīs stundas…" Saruna pārtrūka. Sazvanīt varēju tikai Jura māsīcu un arī brālēnu, kurš teica: "Mēs esam lieli cilvēki, paši tiksim galā!" Pēc tam tajā naktī vairs nevienu nevarēju sazvanīt. Kad uzzināju, ka dēls pazudis, zvanīju, rakstīju uz policiju un 7. jūnijā devos uz Latviju. Par notikušo tika ierosināts kriminālprocess, bet sajūta tāda, ka tiek darīts viss, lai patiesība neatklātos. Jura brālēns un māsīca ar mani vairs nerunā. Uzskatu, ka notikusi slepkavība uz naida pamata, varbūt kāds parādnieks iejaukts. Tā kā pret mums ir pretdarbība, mūsu versiju par slepkavību notur tikai eksperta atzinums. Dabu piemānīt nevar!" toreiz, 2014. gadā, man stāstīja A. Kalāce.
Atzinuma veicējs gan nebija tiesu eksperts, bet Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes asociētais profesors, Dabas aizsardzības pārvaldes un zinātnes padomes eksperts Voldemārs Spuņģis, kuru sameklēja māte ar advokātu. V. Spuņģis toreiz gan ar mani atteicās runāt, taču ekspertīzē lasāms, ka profesors septiņas dienas pēc Jura līķa atrašanas veicis kukaiņu ievākšanu un augsnes analīzi notikuma vietā un pēc 16 dienām apskatījis arī pašu līķi. Profesora slēdziens liecinājis, ka Juris nav miris, pakaroties egles zarā. Neesot konstatēti kukaiņi – primārie līķa sadalītāji meža biotopos. Toties uz līķa esot atrasti līķmušas Lucilia sericata kāpuri un pupāriji, kas nekad nav sastopami mežā. Kukaiņu pētnieka ieskatā tas liecinājis, ka līķis pārvietots. Augsnē zem līķa atrasta sinantropā faraonskudra Monomorium pharaonis, kas apdzīvo tikai cilvēku mājokļus, tas liecinot, ka līķis atradies apdzīvotā vietā (vēlāk man gan cits dabas pētnieks iebilda, ka minētās mājokļu skudras varēja atnest pašnāvnieks pats vai cilvēki, kas notikuma vietā ieradās pie līķa). Kādas sieramušas Stearibia nigricans attīstības stadija liecinot, ka līķis notikuma vietā bijis ne agrāk kā 26. jūnijā. Ja līķis pie koka būtu atradies kopš 28. maija, tam jau būtu vajadzējis siltajā laikā mumificēties, bet, tā kā tas nav noticis, tas kādu laiku atradies zemākā temperatūrā. Jāpiebilst, ka profesors ekspertīzes veicis, kad notikuma vietā līķa sen vairs nebija, tas atradās morgā.
"Saprotiet, Valkas policijas iecirkņa apkalpojamā teritorijā noziegumi pret cilvēka veselību – slepkavības vai smagu miesas bojājumu nodarīšana, kuru rezultātā iestājusies vai varēja iestāties cilvēka nāve, – tiek konstatēti reti. Tāpēc pret šī veida noziegumiem policija izturas nopietni un jau sākotnēji pārbauda visas versijas. Arī šis gadījums nebija izņēmums. Tika pratināti cilvēki, pārmeklētas mājas, ņemti pirkstu nospiedumi un DNS. Bija daudz versiju, kurš teorētiski būtu varējis izdarīt slepkavību, bet nevienai policija nevarēja pieķerties: nav ne tiešu, ne netiešu pierādījumu, ne motīvu. Cilvēkus pārbaudīja ar dažādām metodēm, ļaudis vienkārši, kāds noteikti nebūtu izturējis. Bet neviena pavediena," man stāstīja kāds policijai tuvu stāvošs cilvēks. Viņš izteicās, ka saprotot māti, kura nevar pieņemt, ka dēls izdarījis pašnāvību, bet tas nevarot attaisnot mātes ļoti uzbrūkošo komunikāciju ar policiju.
Bijis parādos, dzēris
Avoti, kurus toreiz iztaujāju, teica, ka Jurim kādi cilvēki bijuši parādā, bet arī pats Juris daudziem bijis parādā, Krievijā viņam pat ķīlā darbarīki paņemti, daudziem neesot samaksājis par darbu. Bijušas lielas problēmas ar alkoholu. Latvijā dzīvojis un dzēris pie radiem. Esot pat staigājis ar cilpu rokās un draudējis pakārties. Arī Jura tēvs savulaik daudz lietojis alkoholiskos dzērienus un izdarījis pašnāvību, kad veselība bijusi jau nodzerta.
Jura līķi 2013. gada 10. jūlijā pamanīja orientieristi sacensību laikā. No mājām Smiltenē Mežoles ielā viņš bija pazudis 28. maijā. Līķis bija aptuveni kilometru no mājām un simt metrus no ceļa, kas pa Mežoles ielu ved Pleskavas šosejas virzienā. Pie egles bijuši pielikti zari, uz kuriem pakāpties, kājas atradušās 70–80 cm no zemes. Līķis bijis tādā sadalīšanās stadijā, ka tiesu eksperts nav varējis secināt, vai nāve iestājusies no pakāršanās vai kā cita. Noprotams, arī vēlākā izmeklēšanā netika atrasti nekādi pierādījumi, ka līķis pirms tam būtu atradies kaut kur citur. Cietusī puse izmantoja argumentu, ka līķis sākumā atradies citur, jo to nebija aiztikuši zvēri un putni. Taču tas neesot pārliecinošs pierādījums – speciālā literatūrā esot aprakstīti daudzi tādi gadījumi, kad līķis sadalās bez zvēru palīdzības, šajā gadījumā zvērus atbaidošs faktors varējis būt alkohols, tuvumā esošais bebrs, kas sargā savu teritoriju no citiem konkurentiem, tuvā šoseja vai kas cits.
Pirmajā brīdī patiešām likās neticami, ka tik tuvu pilsētai un ceļam pusotru mēnesi neviena nepamanīts varēja atrasties līķis. Tomēr, aplūkojot notikuma vietu tuvāk, bija redzams, ka te mežs pāriet brikšņainā mežmalā līdzās strautam un purvainai pļavai. Kā man stāstīja viens no Smiltenes orientēšanās kluba aktīvistiem, pat zvērinātu orientieristu treniņmaršruti neveda uz šo puduri. Tur arī bijis viens no kontrolpunktiem, ko dienu pirms līķa atrašanas nosprauduši sacensību orientieristi. Neviens neko nebija redzējis un saodis. Sacensību laikā daži orientieristi nomaldījušies un uzdūrušies līķim, kāds piezvanījis policijai. Aktīvists izteica pieļāvumu, ka līķis varējis tur karāties no maija beigām, jo parastos apstākļos tajā vietā neesot ko darīt.
Jura māsīca man toreiz stāstīja, ka Juris šausmīgi dzēris. Jau decembrī dzēris divas nedēļas no vietas, dabūjusi vest uz Straupi, no kurienes Juris aizbēdzis. Dzīvojis pie drauga, kur jau mēģinājis kārties, pa Rīgas viesnīcām. Maijā pie viņiem ieradies: gulējis un drēbes mazgājis pie viņas, bet dzert gājis pāri ielai pie brālēna.
Brālēns toreiz atzina, ka dzēruši. Juris tāds nerunīgs bijis, stulbi jokojis. Teicis, ka viņam draudot, ka daudziem esot palicis parādā. 28. maijā bijis sarunāts darbs celtniecībā, bet Juris ap pieciem no rīta modinājis, ka vajagot uzlāpīties. Brālēns teicis, lai liekoties mierā, drīz būs jāceļas uz darbu, un turpinājis gulēt. Juris aizgājis. Vēlāk izrādījies, ka no šķūņa pazudis gabals troses. To vēlāk atrada Jurim ap kaklu.
Tāda bija informācija, ko ievācu un rakstā atspoguļoju 2015. gadā. Un visu šo laiku Jura māte turpināja iestāties par savu taisnību un neapbedīja dēla mirstīgās atliekas.
Prokuratūra liek apbedīt
2022. gada 14. martā Vidzemes prokuratūrā tika saņemts Valsts tiesu medicīnas ekspertīžu centra iesniegums par to, ka ilgstoši netiek veikta Jura Kalāča atlieku apbedīšana, jo tuvinieki atsakoties. Prokuratūra pieprasīja pašvaldībai organizēt un nodrošināt mirstīgo atlieku apbedīšanu vai kremēšanu, citādi prokurors vērsīsies tiesā vai citā kompetentā institūcijā. Pašvaldība prokuratūrai atbildēja, ka A. Kalāce pati ir gatava veikt sava dēla mirstīgo atlieku apbedīšanu un kategoriski aizliedz to darīt pašvaldībai. Tad prokuratūra vērsās Administratīvajā rajona tiesā ar pieteikumu par pašvaldības rīcības atzīšanu par prettiesisku un pienākuma uzlikšanu pašvaldībai veikt viņa mirstīgo atlieku apbedīšanu.
Tā Smiltenes pašvaldība nokļuva tiesā. Kā man tagad saka Smiltenes pašvaldības jurists Māris Rungulis, pašvaldībai jau nebijis grūti apbedīt, taču tā nevēlējās tiesas darbus ar A. Kalāci, tad jau labāk ar valsti. Normatīvie akti uzliekot par pienākumu pašvaldībai apbedīt mirušu cilvēku, ja tam nav piederīgo vai tā personība nav noskaidrota, bet tie nesniedz situācijas risinājumu gadījumos, kad mirušajiem piederīgie ir, bet tie kaut kādu iemeslu dēļ negrib vai nevar apbedīt piederīgo, to pat kategoriski aizliedz. Jurists uzskata, ka konkrētajā gadījumā strīds bija starp valsti un piederīgajiem, kas arī bija jāatrisina: ja ne citādi, tad tiesas ceļā, kas nu arī noticis.
M. Rungulis uzskata, ka pašvaldība rīkojusies tiesiski: gan nepiekrītot prokuratūras norādījumam veikt J. Kalāča apbedīšanu, gan pildot tiesas nolēmumu un šonedēļ J. Kalāci beidzot apbedot.
Jurists uzskata, ka nepieciešami precizējumi likumos, lai nākotnē nebūtu līdzīgu gadījumu un piederīgie ļaunprātīgi neizmantotu pašvaldības kā apbedītājus. M. Rungulis vēl vērtēšot, vai ir piedzenami izdevumi par apbedīšanu un no kā. Konkrētajā J. Kalāča gadījumā tie neesot lieli – daži simti eiro –, bet tā tomēr esot pašvaldības nauda un tās tērēšanai jābūt attaisnojamai.
Tiesai A. Kalāce bija paskaidrojusi, ka nepiekrīt ekspertīžu slēdzieniem, jo, viņasprāt, tie neesot veikti saskaņā ar noteikumiem. Tikai tad, kad tikšot veiktas jaunas ekspertīzes un uzrādīti dokumenti, kuriem piederīgie piekritīs, salīdzinot mirstīgās atliekas ar ekspertu atzinumiem, kā arī tiks dabūti atpakaļ kauli un ķermeņa daļas pie dēla mirstīgajām atliekām, piederīgie būšot gatavi uzsākt sarunas par apbedīšanu.
Prokuratūra tiesā iepriekš uzstāja, ka A. Kalāces rīcība vērtējama kā atteikums apbedīt un šis pienākums jāpārņem pašvaldībai. Turklāt, neveicot mirstīgo atlieku apbedīšanu, pašvaldība nav izpildījusi no Latvijas Republikas Satversmes 95. panta izrietošo pienākumu aizsargāt cilvēka godu un cieņu.
Tāpat prokuratūra norādīja, ka arī Valsts tiesu medicīnas ekspertīzes centrs par slimnīcas aukstuma kameras izmantošanas nomu maksā ikmēneša maksu, kā arī sedz saldējamās kameras uzturēšanas izmaksas slimnīcai, līdz ar to ilgstoša mirušas personas uzglabāšana pēc ekspertīzes pabeigšanas rada centram mantiskos zaudējumus: par J. Kalāča mirstīgo atlieku uzglabāšanu izmaksas līdz 2022. gada 30. jūnijam bijušas 4872,24 eiro.
Tiesa: pienākums pāriet uz pašvaldību
Pērn 25. novembrī Valmieras tiesu nama administratīvā rajona tiesa nolēma, ka prokuratūras prasība apmierināma un pašvaldībai J. Kalācis jāapbeda. To pašu lēma arī apgabaltiesa un šī gada 7. jūlijā – arī Senāta rīcības sēde, atsakoties ierosināt kasācijas tiesvedību pēc Ausmas Kalāces un viņas meitas Līgas (nelaiķa Jura māsas) iesnieguma.
"Kopš kriminālprocesa izbeigšanas ir pagājuši vairāk nekā septiņi gadi, trešajām personām bija iespējas ilgstošā laika posmā veikt darbības, kas varētu novest pie jaunu pierādījumu iegūšanas un pārbaudes. Iespējas, ka šobrīd varētu tikt konstatēti jauni apstākļi, kas būtu par pamatu kriminālprocesa atjaunošanai, ir tik niecīgas, ka tās objektīvi nav ņemamas vērā. Līdz ar to nav saskatāms nekāds racionāls iemesls turpināt mirstīgo atlieku glabāšanu saistībā ar kriminālprocesa izmeklēšanas nepieciešamību. Nepamatota mirstīgo atlieku glabāšana aizskar mirušās personas tiesības uz cieņpilnu izturēšanos pret mirušās personas ķermeni. Ja kriminālprocess ir izbeigts un nav nopietnu indikāciju, ka tuvākajā laikā varētu tikt atjaunots, tad nav pamata turpināt mirstīgo atlieku glabāšanu. Ja tam būs pamats, tad atbilstoši Kriminālprocesa likuma 166. pantam var tikt veikta ekshumācija. Trešajām personām ilgstošā laika posmā bija iespējas organizēt mirušā tuvinieka cieņpilnu apglabāšanu, tomēr faktiski viņas ir atteikušās to darīt," teikts lēmumā.
"Apgabaltiesa pamatoti ir norādījusi, ka cilvēka cieņa noteic to, ka pēc cilvēka nāves viņš ir jāapbedī, un šis pienākums visupirms gulstas uz mirušā radiniekiem. Minētais atbilst Satversmes tiesas secinātajam. Tāpat pareizs ir apgabaltiesas secinājums, ka normatīvajos aktos nav paredzēts, ka kādam no radiniekiem vai citam piederīgajam varētu uzlikt par pienākumu apbedīt mirušu personu. Šāds pienākums izriet no vispārcilvēciskām vērtībām parūpēties par tuvinieka cieņu arī pēc viņa nāves. Ja nav nevienas personas, kas uzņemas šo vispārcilvēciskajās vērtībās balstīto pienākumu, tad ir konstatējams, ka (..) viņam nav piederīgo. Šādā gadījumā (..) pienākums apbedīt mirušo personu pāriet uz pašvaldību. Tādējādi nav nozīmes, ka mirušajai personai vispār ir radinieki (šajā gadījumā kasatores ir māte un māsa), izšķiroša nozīme ir tam, vai konkrēto personu rīcība pēc būtības ir vērsta uz to, lai apbedītu mirušo personu. (..) Situāciju, kad mirušais cilvēks netiek apglabāts vairāk nekā septiņus gadus pēc kriminālprocesa noslēguma, apgabaltiesa pamatoti pielīdzināja gadījumam, kad mirušajai personai nav piederīgo. Līdz ar to pareizs ir apgabaltiesas secinājums, ka pienākums apbedīt mirušo personu pāriet uz pašvaldību.".
Laikraksta redakcija atrodas Rīgā, Toma ielā 4
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 29.11.2003
(0)
