Rīga 15°C, skaidrs, bez nokrišņiem, ZR vējš 2m/s
Sestdiena, 2024. gada 04. maijs 21:56
Vārda dienas: Vijolīte, Viola, Vizbulīte
"Latvijas Avīzes" žurnālists dodas uz frontes līniju pie nacionālās gvardes bataljona "Svoboda"
"Pulksten sešos piecpadsmit esi gatavs, tev atbrauks pakaļ," man saka Nacionālās gvardes bataljona "Svoboda" karavīrs ar segvārdu Vijs. Slaidais tumšmatis ir saulē iededzis, uz pleca tetovējums, kas labi apskatāms karstā laika dēļ. Pēdējās dienās daudzviet Ukrainā, arī Donbasā, pieturējies vairāk nekā 30 grādus liels karstums. Tas nomocījis ļaudis, un man nākas domāt, kā šādos apstākļos jūtas karavīri pilnā ekipējumā ar uzkabi, bruņuvesti, ķiveri un ieroci rokās. Lielākā daļa tāpēc jau pēc neilga laika ir nometuši kādus kilogramus no sava svara – arī bez pārdzīvojumiem un stresa neiztiek gandrīz neviens.
Vijs man iedevis karavīru bikses, mugursomu un vieglu auduma cepuri ar platām malām. Vēlāk saņemu arī bruņuvesti un ķiveri. Pārkāpju no Vija automašīnas busiņā. Tajā tiek iekrautas trīs munīcijas kastes, lādiņi rokas prettanku granātmetējam "RPG", pāris lādiņi granātmetējam "Carl Gustav", dzeramā ūdens pakas, nedaudz pārtikas. Pievienojas bataljona rotas komandieris Aleksandrs ar segvārdu Bess, 51 gadu vecais Jurass (segvārds), vēl viens izteikti slaids un sīksts karavīrs ar vismaz pāris nedēļu neskūtu bārdu un kopā ar mani no Kijivas atbraukušais 29 gadus vecais Dmitrijs, kas kādreiz bijis pat Ukrainas čempions boksā.
Ilgais ceļš uz fronti
Mums jāmēro vien kādus 80 kilometrus garš ceļš, lai nokļūtu pie "Svoboda" bataljona rotas frontē. Sākumā šķērsojam Kramatorsku un Slovjansku. Abas pilsētas šķiet vēl tukšākas nekā jelkad iepriekš. Ir tikai nedaudz pāri pulksten septiņiem vakarā, bet cilvēku ielās gandrīz nav. Uz ceļa pārsvarā automašīnas ar karavīriem. Tās iezīmētas ar baltiem krustiem.
Kad beidzies lielceļš un vēl iepriekš aiz muguras palicis beidzamais postenis, nogriežamies uz mazāka un izdangāta ceļa. Ātrums samazinās, taču šoferis ar 40 gadu darba stāžu pie stūres pārliecinoši vada busiņu. Plaši neapkopti lauki, pakalni un ielejas, braucam garām dažiem gandrīz vai pilnībā pamestiem ciemiem. Nātres un citas nezāles kupli izstiepušās.
Kad braucam lejup no kārtējā pakalna, pie kura kores ierīkota neliela šautuve, turp pilnā ekipējumā kāpj seši karavīri. Viņi iet novilktām bruņucepurēm, lēniem, taču apņēmīgiem soļiem. Aiz līkuma apstājamies. Apvelkam bruņuvestes un ķiveres. Mums garām pabrauc tanks T–72, uz torņa divi jauni tankisti, pamājam cits citam.
Esam sasnieguši Siverskas pilsētu. Busiņš iebrauc lielā, iespējams, kādreiz par noliktavu kalpojušā betona telpā ar augstiem griestiem. Tajā atrodas arī bruņumašīna. Saskaņā ar plānu pulksten 21.30 jāierodas citai mašīnai, kam mūs jānogādā tālāk uz pozīcijām. Atlikuši pēdējie divpadsmit kilometri, kurus paveikt pa spēkam vien ar labiem apvidus auto un armijas transportu. Ar lielu nokavēšanos atbrauc amerikāņu kaujas mašīna "Hammer". Pie tās stūres pašapzinīgs karavīrs, kas citus bravurīgi mudina ātrāk pārkraut atvestās mantas. Lai mūs visus nogādātu tālāk, hammeram būs jāveic divi reisi.
Kājnieku mašīnā ir ērti, tās iekšpusē netrūkst pat mīksta apšuvuma, lai varētu pasargāties no sasitumiem. Mēness gaisma mūs pavada, aiz bruņumašīnas nelielā loga garām paslīd virkne nopostītu un smagi cietušu māju siluetu. Kāds no karavīriem zobgalīgi novelk – "Ir taču karadarbība!" Parasta lieta – bez izsmiekla un melnā humora te neizdzīvot.
Hammers brauc bez gaismām, ceļu pašapzinīgais kareivis pie stūres saskata ar nakts redzamības iekārtu. Te pretī braucošā mašīna ieslēdz gaismas. "Vai viņš ir nāvinieks?!" iesaucas blakus sēdošais biedrs, kas ceļu priekšā vēro ar termokameru. Arī otra mašīna izslēdz ugunis. Pagrieziens, garām slīd pļavas ar garu zāli, te koku puduri, te atkal pagrieziens. Šis ceļš agrāk ticis biežāk apšaudīts, taču tagad vairākas pretinieka raķešu palaišanas iekārtas tikušas iznīcinātas. "Pie velna, nezinu, kur pļavā beidzas mīnu lauks!" saka šoferis.
Rotas komandpunktā
Izkraujam visu atvesto, sasveicināmies ar rotas novērošanas un komandpunkta komandieri rotas galveno seržantu Prometeju, vārdā Jaroslavs. Sākumā nokāpjam kopā dziļi pazemē. Cauri blindāžai ved pagara eja, tai abās pusēs nišas, kur iekārtotas guļvietas. Vienu nišu ierāda man. Novietoju tur savu guļammaisu un mugursomu. Ieeju rotas sakaru punktā, kur dežurē kareivis Dmitrijs. Tur trijos ekrānos visu cauru diennakti (protams, atkarībā no laika apstākļiem) var sekot situācijai rotas pozīciju priekšā. Šādas iespējas sagādā Nacionālās gvardes brigādes piekomandētie bezpilota lidaparātu operatori. Tie atrodas pavisam netālu no komandpunkta un rūpīgi vēro, vai nav kādas kustības pretinieka pusē. Tādā veidā rotas komandieris vai viņa vietnieks vienlaikus redz un labi pārzina situāciju visās viņa vienības pozīcijās.
Kopā ar Prometeju atgriežamies virszemē. Visapkārt tumsa. Līdz krievu ierakumiem apmēram divi kilometri. Seržants iededzina gāzes prīmusu, un drīz tieku pie karstas šķīstošās kafijas. Ar zināmu regularitāti kaut kur šauj smagie ieroči. Taču tas nav šīs rotas virzienā. Tā pirms dažām dienām izturējusi nopietnus pārbaudījumus – divus nopietnus uzbrukumus. Sašāvuši divus krievu tankus, bet pēc tam veiksmīgi tikuši galā ar okupantu kājniekiem. Tas izdevies ar izlūku–dronu vadītāju palīdzību. Atklājuši lielu pretinieka grupu, kas sapulcējusies vienkopus, un uz turieni izsaukta ukraiņu artilēristu uguns. Pretinieka zaudējumi bijuši tik prāvi, ka tagad, uzskata rotas vadība, krievi šajā iecirknī vismaz divas nedēļas nedosies uzbrukumā. Analizēs savas kļūdas un plānos jaunu uzbrukumu.
Prometejs karot devies gandrīz pašā lielā kara sākumā. Jau 24. februārī atgriezies dzimtenē no Ungārijas, kur viņam bijis labi atalgots darbs, un nākamajā dienā devies uz kara komisariātu. Kopš tā laika iziets garš karavīra kauju ceļš, sākot ar Irpiņu, Hostimeļu, Zaicevu, Lisičanbsku, Severodonecku, Bahmutas reģionu.
Beidzamos divus mēnešus rotas karo šeit – netālu no Lisičanskas naftas pārstrādes rūpnīcas, kas atrodas krievu rokās. Tur, pēc ukraiņu karavīru teiktā, esot pamatīgas būves, pagrabi – īsts pazemes cietoksnis – ar ļoti biezām vēl padomju laikos celtām betona sienām. Lai tādas sagrautu, vajadzīgi spēcīgi ieroči.
Vai Prometejs ir runājis ar kādu krievu karavīru? "Nē, mums nav bijuši gūstekņi. Es neļauju nonākt līdz tādai situācijai, lai viņi paliek dzīvi," atbild pieredzējušais karavīrs. Prometejs man pavaicā, vai Latvija tagad gatavojas karam ar Krieviju. Ko lai atbild? Saku, šķiet, tā pa īstam tomēr nē. Arī Prometejs līdzīgi vairumam ukraiņu karavīru uzskata, ka karš turpināsies arī citās valstīs, ja ukraiņi neuzvarēs. Tiesa, domu par tādu scenāriju neviens te nepieļauj – šādu viedokli nav nācies dzirdēt.
Nakts klusuma laiku pa laikam pārtrauc te strēlnieku ieroču šaušana, te smaga dārdoņa.
Lietus pielej blindāžu
Rīts atnes laika pārmaiņas, karstums zudis, tā vietā sapulcējušies tumši mākoņi, kas atnes stipru lietu. Zeme drīzumā pārvēršas lipīgos un smagos dubļos. Iešana ievērojami apgrūtināta, lai gan dienas laikā par to nenākas domāt. Gaisā gandrīz vai nepārtraukti lidinās pretinieka droni, kas apgādā savējos ar situāciju ukraiņu pozīcijās. Tādēļ katra kustība savos ierakumos nopietni jāpārdomā un jārīkojas ātri. Regulāras apšaudes rotas virzienā ir pierastā kārtība, lai gan tagad pēc piedzīvotajiem zaudējumiem krievi šeit kļuvuši daudz mierīgāki.
Aizeju pie izlūkiem, kas darbojas ar bezpilota lidaparātiem. Pāris pakāpienu, un esmu viņu darba "kabinetā". Tas iekārtots senāk izraktā ierakumā, virs tā tagad nostiprināts brezenta pārklājs.
Ar savu darbu mani iepazīstina 26 gadus vecais programmists Strels. Kopā ar pārinieku, 51 gadu veco Igoru, viņi lidina dronu 12 stundas, tad to turpina divi citi izlūki. Strels skaidro – tagad dodu koordinātas mūsu artilēristiem, lai viņi atklātu turp uguni pretinieka kustības laikā. Pretinieka vienību maršruti ir zināmi, tādēļ laikus jābūt gataviem viņus "pacienāt". Atskan spalgi "zuškas" šāvieni – tas ir 30 mm automātiskais lielgabals.
Strels vada savu dronu "Mavic–3" jau pāri frontes līnijai. Arī šo lidaparātu sagādājuši voluntieri. Kā uz delnas redzams naftas pārstrādes uzņēmums. Viņš parāda vietu, kur mēdz izbraukt krievu tanki. Tie ātri izšauj un dodas uz savām drošajām slēptuvēm. Vai nav grūti, vaicāju Strelam. "Viss ir labi, fiziski varbūt ir nedaudz smagi. Tagad rokam jaunas pozīcijas mums izlūkiem. 12 stundas ar dronu strādāju, otras 12 – rokam. Mans tēvs teritoriālās aizsardzības vienībā arī karo tepat netālu."
Atgriežos rotas komandpunktā. Tādēļ, ka tas vēl nav pabeigts, trūkst materiālu, ūdens izsūcies cauri griestiem, blindāžas ejā zemes nogruvumi. "Redzi, kā mūs valsts apgādā ar pašiem vienkāršākajiem materiāliem, – trūkst pat baļķu un dēļu blindāžām," saka Prometejs.
Ir jau satumsis, no pozīcijām atnāk četri karavīri. Jūtams stress, nesen bijuši nopietnā apšaudē. Visi tikuši cauri sveikā, viens no viņiem, ar segvārdu Obama, parāda taktiskās kaujas austiņas – šķemba trāpījusi tajās. Krievu "Grad" lādiņš sprādzis vien kādu desmit metru attālumā.
Atbraucis pikaps, no tā izkāpj karavīri, kas aizies uz pozīcijām atnākušo vietā. Ieliekam somas mašīnā, un sākas ceļš pāri pazīstamajiem laukiem. Atkal orientēties palīdz mēness gaisma. Pēc trim stundām esam uz lielceļa Slovjanskas virzienā, esam drošībā – novelkam bruņuvestes un ķiveres.
Laikraksta redakcija atrodas Rīgā, Toma ielā 4
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 29.11.2003