Trešdiena, 2026. gada 04. novembris 15:44
Vārda dienas: Atis, Oto, Otomārs
Latvijā joprojām daudzi autovadītāji brauc reibumā, un daļai šoferu domāšanu nemaina arī tas, ka dzērājšoferim var konfiscēt auto vai ielikt viņu cietumā. Diemžēl arī sabiedrība pārāk iecietīgi izturas pret dzērājšoferiem – tā uzskata "Latvijas Avīzes" uzrunātie eksperti.
Nesamazinoties to autovadītāju skaitam, kas pie stūres sēžas lielā reibumā, situācijas uzlabošanai nepieciešams domāt par vēl bargākām sankcijām – tā septembra sākumā, runājot ar Saeimas deputātiem parlamenta Krimināltiesību un sodu politikas apakškomisijā, teicis ģenerālprokurors Juris Stukāns. Pagājušā gada novembrī spēkā stājušies Krimināllikumā grozījumi, kas paredz kriminālatbildību par transportlīdzekļa vadīšanu 1,5 promiļu reibumā, viņaprāt, izrādījušies nepietiekami, pat neskatoties uz to, ka par to var piemērot brīvības atņemšanu līdz vienam gadam un transporta līdzekļa konfiskāciju.
Ģenerālprokurors uzsvēris – katru dienu aptuveni desmit vadītāji tiekot pieķerti braucam reibumā, un līdz šim piespriestie sodi, kā arī automašīnas konfiskācija ievērojami nesamazinot šos pārkāpumus.
J. Stukāns rosina apsvērt ieviest Krimināllikuma grozījumus, kas paredzētu faktiski visos gadījumos stipri iereibušiem šoferiem noteikt brīvības atņemšanu un papildus arī tiesību atņemšanu un naudas sodu: "Paredzēt tādu atbildību, kad faktiski visos gadījumos tiek piemērots brīvības atņemšanas sods, piemēram, 15 dienas vai mēnesis, to katrā gadījumā vērtētu. Tāpat mūsu priekšlikums ir atteikties no daļas alternatīvo sodu." Ja deputāti nebūtu ar mieru atbalstīt šādu piedāvājumu, tad ģenerālprokurors rosina sodiem noteikt minimālo robežu.
Kā raksta LETA, apakškomisijas vadītājs Andrejs Judins sēdē spriedis, ka acīmredzot esošais regulējums prasa pilnveidi, tāpēc viņš aicinājis Tieslietu ministriju diskutēt par šo priekšlikumu, un arī deputāti pauda gatavību iesaistīties šajā darbā. Tieslietu ministrijas Krimināltiesību departamenta direktore Indra Aizupe informējusi – kopš pērn spēkā stājās Krimināllikuma grozījumi, tiesās pabeigtas 35 krimināllietas, no kurām tikai divos gadījumos dzērājšoferiem piemērots cietumsods. Šogad sešos mēnešos 481 lieta pabeigta ar prokurora priekšrakstu par sodu. Vienā piektdaļā gadījumu piemērots naudas sods, bet pārējos – sabiedriskais darbs. Ierēdne piekrita, ka sabiedriskais darbs nebūtu sods, kas piemērojams par šādu noziegumu, tāpēc šeit varētu saskatīt pamatojumu no šāda soda atteikties. Aizupe sliecās uzskatīt, ka bargāki cietumsodi jeb gadu skaita palielināšana likumā būtību gan nemainīšot.
Ko par šādiem priekšlikumiem domā Ceļu satiksmes drošības direkcijas (CSDD) satiksmes drošības eksperts Oskars Irbītis un Zemgales tiesas apgabala prokuratūras virsprokurors Aigars Bičušs?
***
Irbītis: "Mehāniska sodu pacelšana nepalīdzēs."
Reizēm pārņem sajūta, ka cīņa ar dzērājšoferiem ir kā Dona Kihota cīņa ar vējdzirnavam. Pūliņi lieli, atdeve neliela. Izskatās, ka šoferi, kuri regulāri dzēruši un braukuši, turpina to darīt. Nekas viņus laikam nebaida...
Oskars Irbītis: Jā, transporta līdzekļa vadīšana reibumā nekur nav pazudusi, un pie horizonta vēl neredzu brīdi, kad tas pilnībā var notikt. Tomēr cilvēki jau saprot, ka dzērumā braukt nedrīkst, un liela daļa, kad iereibuši, pie stūres nesēžas, spēj sevi kontrolēt. Bet vienai daļai jūra ir līdz ceļiem: ka tikai braukt un sevi pierādīt. Cita daļa riskē ar atļautajām promilēm: domā, ka nav sasnieguši aizliegto daudzumu. Domā, tās jau bija tikai dažas glāzes vai dažas stundas pagulēju, varu braukt. Bet bioķīmija ir nepielūdzama: alkohols caur aknām izdalās 0,10–0,15 promiles stundā, lai ko tu darītu. Pēc kārtīgas mešanas vajag pat diennakti, lai drīkstētu sēsties pie stūres. Vēl vienai daļai cilvēku viss ir vienalga: dzēruši un dzers pie stūres, kad tai tiks klāt.
Jūs Ceļu satiksmes drošības direkcijas uzdevumā lasāt vadītājiem, arī dzērājšoferiem, lekcijas, kuru apmeklējums ļauj ātrāk tikt vaļā no soda punktiem. Kādi ir klasiskie dzērājšoferu stāsti?
Lai neviens dzimums nebūtu aizvainots, atklāšu divus kungu un divus dāmu klasiskus stāstus.
"Bija ballīte. Visi jautri un priecīgi. Dažas stundas pagulējām, bet no rīta bija jābrauc. Nedaudz galva sāpēja, bet prāts skaidrs. Apturēja policija. Iepūtu. 0,8 promiles."
"Tā jau nebūtu braucis, bet sastrīdējos ar sievu. Gribēju tikt projām no mājām. Braucu agresīvi. Apturēja policija. Viena promile."
"Ar draudzenēm biju klubā. Dejas, alkoholiskie kokteiļi. Jau pašā sākumā norunājām, ka es nedzeršu, jo kādai taču jāsēž pie stūres. Vakara gaitā mani tomēr pierunāja izdzert dažas glāzes. Likās un garšoja kā limonāde. Uz ceļa apturēja policija. Nedaudz virs vienas promiles."
"No rīta šausmīgi sāpēja galva, jo iepriekšējā vakarā dzēru. Domāju, ka vienu jau var. Izdzēru glāzi šampanieša un uzreiz kļuva labāk. Apturēja policija. 0,6 promiles."
Cilvēki, kad mācās braukt un iegūst tiesības, jau uzzina, ka braukt dzērumā ir slikti un ka var notikt un notiek briesmu lietas.
Jā, bet cilvēka dabā ir domāt, ka ar viņu tas nenotiks. Jautājums ir: kā uzrunāt tos, kurus vispārīgās kampaņas neņem, kā panākt, lai tādi nebrauc? Skandināvijā mēģina šai grupai piekļūt, uzliekot sodus līdzbraucējiem, un ir panākumi. Amerikā ir normāli, ka cilvēks ienāk krogā, pasūta viskiju un atdod automobiļa atslēgas bārmenim. Cilvēks savām atslēgām atnāk pakaļ nākamajā dienā.
Mehāniska sodu pacelšana bez pētījumiem ir bezjēdzīga. To pierāda nesen ieviestā automobiļu konfiskācija. Nežēlīgs sods, liels sods, kas var sasniegt pat vairākus desmitus tūkstošus eiro. Bet mēs redzam, ka šis sods nav īsti sasniedzis mērķi.
Sabiedrībai redzot, ka kāds iereibis sēžas pie stūres, jādomā – nevis gan jau viņš kaut kā aizbrauks mājās, bet ka viņš tūlīt nobrauks manu bērnu, māti un mani pašu. Jāpanāk, lai dzērājšoferi sabiedrība izstumj no savas vides, lai sēsties reibumā pie stūres ir kauns.
Kā to izdarīt?
Jāpēta un jāanalizē, kādi ir tie dzērājšoferu psiholoģiskie portreti, kurus vispārīgās kampaņas neuzrunā. Tas nav viegli. Katram dzērājam ir sava vājā vieta. Tā tikai jāatrod.
Agrāk dominēja uzskats, ka katrs vadītājs pats atbild, lai ceļu satiksme būtu droša, bet tagad – par satiksmi atbildīgs tās organizētājs. Nu, ja nekas nelīdz, tad jāaprīko automobiļi ar sistēmām, kas neļauj automobilim braukt, ja pie stūres ir cilvēks reibumā. Tas gan nav tik vienkārši izdarāms, kā izklausās. Un dārgi. Sākotnēji šādu sistēmu varētu uzlikt par paša dzērājšofera naudu – ja viņš grib braukt. Dažos ASV štatos jau ir šādi eksperimenti. Nākotnē par šādas sistēmas ieviešanu vajadzētu vienoties autoražotājiem un kā obligātu noteikt visās valstīs, līdzīgi, kā savulaik tika ieviestas drošības siksnas, krietni senāk – sānskatu spoguļi, pagriezienu rādītāji. Tagad, kā zināms, ir vairākas drošības sistēmas, kas attiecas uz bremzēm, ritošo daļu, dzinēju, bez kurām Rietumu pasaules valstīs jaunus automobiļus nemaz nedrīkst pārdot un ar tiem pārvietoties.
***
Bičušs: "Kā dzēris pie stūres, tā cietumā!"
Kā jūs komentētu ģenerālprokurora rosinājumu par bargākiem sodiem dzērājšoferiem?
Aigars Bičušs: Soda bargums pats par sevi neattur no noziedzīga nodarījuma izdarīšanas. Prokuratūrai jāiedziļinās konkrētos gadījumos. Ja cilvēks par braukšanu dzērumā ticis sveikā cauri tikai ar sabiedriskajiem darbiem un tiesību atņemšanu, bet turpina braukt, skaidrs, ka bez žēlastības nākamajā gadījumā jāseko cietumsodam.
Problēma ir domāšanā. Diemžēl sabiedrība pārāk iecietīgi izturas pret dzērājšoferiem. Nezinu, kā to mainīt. Pilsētās reidu laikā policijas darbinieki bieži aptur visus pēc kārtas. Man ir paziņas, kas apturētas divreiz dienā. Bet arī tas daudz nelīdz. Patiešām apbrīnoju cilvēkus, kas riskē, jo sodi patiešām ir ļoti bargi jau tagad, piedevām automašīna, kura pieder pašam dzērājšoferim, tiek konfiscēta.
Manuprāt, ar sabiedrību vairāk jārunā. Jāstāsta, cik daudz šausmīgu nelaimju notiek, kad brauc dzērumā, par bojāgājušajiem un sakropļotajām veselībām. Iespējamais desmit gadu cietumsods neaptur. Acīmredzot jāķeras klāt propagandas paņēmieniem: CSDD, citām iestādēm, medijiem katru dienu jāborē cilvēkiem, ka braukt dzērumā ir slikti. Tas attiecas arī uz velosipēdu un skrejriteņu vadītājiem.
Tikai vienā pašā Zemgales novadā šogad līdz septembra vidum ierosināti gandrīz 500 kriminālprocesi par transporta līdzekļa vadīšanu reibumā. Manuprāt, milzīgs skaitlis. Un – būsim godīgi – noķer jau tikai daļu.
Un cik daudz policijas, prokuratūras un tiesas resursu tam tiek tērēti, kas varētu tikt izlietoti, lai strādātu ar smagiem un sevišķi smagiem noziegumiem.
Daudzus cilvēkus vispārējās kampaņas un šausmu stāsti medijos ietekmē. Bet jautājums ir, kā izķert tos, kurus šīs kampaņas neskar un kuriem viss vienalga.
Daudzas lietas nav saprotamas arī man personīgi. Manā praksē bijuši gadījumi, kad noķer cilvēkus pirmsjāņu policijas kampaņas laikā, kad viņi zinājuši, ka nevarēs pabraukt garām policijai. Bet vienalga dzēra un brauca...
Jāmeklē smalkāki paņēmieni. Jāsoda visi līdzbraucēji...
Mums viens prokurors bija gana drosmīgs, kas cēla apsūdzību pret pasažieri, kurš tika arī attiecīgi sodīts par noziedzīga nodarījuma atbalstīšanu, mudinot un ļaujot iereibušam cilvēkam vadīt sev piederošu automobili. Protams, prokuroram tas ir jāpierāda. Bet izdarāms tas bija. Taču kopumā es neredzu vienu ideālu līdzekli, kas varētu mazināt dzērājšoferu skaitu, kā tikai sabiedrības audzināšanu. Katru dienu. Metodiski un bez paguruma.
Ko jūs teiktu par blakussodiem? Ja esi dzērājšoferis, tad nevari nopirkt makšķerēšanas atļauju, apmeklēt sporta un kultūras iestādes...
Šādi domāt ir pareizi, un kaut ko dzērājšoferiem aizliegt patiešām nebūtu slikti, bet visu izšķir tas, kā mēs to izkontrolēsim. Varbūt sāksim ar to, ko varam kontrolēt. Kā dzēris pie stūres – tā cietumā. Protams, skatoties promiles un individuāli, bet vienalga – kaut uz kādām dienām. Un, kad tavā paziņu lokā jau būs vairāki, kas izbaudījuši arestu, tā dēļ būs pazaudējuši ne tikai automobili un tiesības, bet arī automātiski labi apmaksātu darbu valsts vai pašvaldības iestādē, karjeru, ģimeni un vēl kaut ko, varbūt tu trīcēsi un drebēsi, kā gribas iedzert, bet brauksi tomēr skaidrā. Te man ģenerālprokuroram jāpiekrīt: ja cilvēks galīgi nesaprot, lai gadiņu pasēž cietumā, vismaz tā laikā neapdraudēs citus. Tāda bezspēcības sajūta: bargi likumi ir, rezultātu nav.
Dzērājšoferi vajadzētu padarīt kā izstumto no normālas sabiedrības – kamēr nelabojas.
Padomju laikā īsu brīdi dzērājšoferu automobiļiem bija speciālas numurzīmes – dzeltenas. Lai visi pa gabalu redz. Varbūt tas strādātu? Tad atkal cilvēktiesību aizstāvji saceltu brēku, jo tajā automobilī taču var atrasties bērni, citi cilvēki, kas nav dzērāji.
Labs ir vien papildu soda veids dažos ASV štatos. Ja esi reibumā izdarījis avāriju ar smagām sekām, tad tev ilgstoši jāiet kā uz darbu šosejas malā un jātur liels plakāts, uz kura rakstīts, ka reibumā esi nogalinājis cilvēku. Staigā kā tāds putnubiedēklis vairākas stundas dienā, un tevi vēl kontrolē tiesu izpildītājs... Protams, to var arī nedarīt, bet tad ilgi gadi jāsēž cietumā. Ja es tādu ieraudzītu Latvijas šosejas malā, vismaz man būtu milzīgas bailes pat iedomāties, ka varētu atrasties viņa vietā. Kas tas būtu par kaunu! Ir taču atšķirība, vai stāvēt ar šādu plakātu ceļa malā, kur uz tevi visi skatās, vai tu mierīgi piespiedu sabiedrisko darbu ietvaros grāb lapas nomaļā parkā vai kapos, kur tevi neviens neredz un varbūt pat tava ģimene nezina.
Laikraksta redakcija atrodas Rīgā, Toma ielā 4
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 29.11.2003
(0)
