Ceturtdiena, 2026. gada 05. novembris 06:33
Vārda dienas: Lote, Šarlote
Vajadzētu būt otrādi, bet kara apstākļos ne viss ir loģiski: no latvietes Montas Purmales rokām boršču saņem ukrainiete Juļa.
Pagājušajā nedēļā stājās spēkā Latvijas valdības lēmums apturēt darbību Pededzes un Vientuļu robežšķērsošanas punktos uz Latvijas un Krievijas robežas. Kas tagad reāli notiek pie divām atlikušajām vietām (izņemot lidostu), caur kurām var no Latvijas nokļūt Krievijā – Grebņevā un Terehovā, un kā tur jūtas Ukrainas pilsoņi, jo iebraukt no Krievijas viņiem lieguma nav? Kādi vērojumi uz robežas ir biedrības "Tavi draugi" pārstāvjiem, kuri robežas šķērsotājus cienā ar kafiju, tēju vai boršču?
16. oktobrī stājās spēkā Latvijas valdības lēmums apturēt darbību Pededzes un Vientuļu robežšķērsošanas punktos uz Latvijas un Krievijas robežas. Latvija to izlēma saistībā ar Krievijas pieņemto lēmumu Ukrainas pasu turētājiem ļaut ieceļot Krievijā no trešajām valstīm tikai divās robežšķērsošanas vietās – caur Šeremetjevas starptautisko lidostu Maskavā un caur Vientuļu robežšķērsošanas vietu uz Latvijas–Krievijas robežas, kas ir viens no mazākajiem robežšķērsošanas punktiem uz Eiropas Savienības (ES) un Krievijas robežas. Latvijas lēmums nozīmē, ka Ukrainas pilsoņi no ES Krievijā pa sauszemi iekļūt nevarēs. Latvijas valdība Krievijas lēmumu uztver ne tikai kā mēģinājumu šķelt ES un radīt spriedzi tās pierobežā, bet arī tādu apstākļu radīšanu uz robežas, kas var būtiski ietekmēt sabiedrisko kārtību un radīt valsts drošības apdraudējumu.
Tiktāl oficiālā informācija, bet kas tagad reāli notiek pie divām atlikušajām vietām (izņemot lidostu), caur kurām var no Latvijas nokļūt Krievijā, un kā tur jūtas Ukrainas pilsoņi, jo iebraukt no Krievijas viņiem lieguma nav?
Pielāgojušies ierobežojumiem
No Rēzeknes virzienā uz Grebņevas robežkontroles punktu ved lieliska un ainaviska šoseja. Pagājušajā gadā pēc Krievijas sāktā visaptverošā uzbrukuma Ukrainai smago automašīnu rinda bija pat vairāk nekā desmit kilometru gara un stiepās vēl aiz Kārsavas. Karš ieviesis korekcijas, autopārvadātāji pielāgojušies ierobežojumiem un smago automašīnu rinda pagājušās nedēļas vidū ir aptuveni divus kilometrus gara.
Fūres pārsvarā ir ar Krievijas, Latvijas, Polijas, Lietuvas, Serbijas, Kazahstānas, Moldovas, Igaunijas numuru zīmēm, paretam pavīd pa Rietumeiropas valstu transporta līdzeklim. Ukrainas smagos automobiļus neredzu. Vieglās automašīnas rindā stāv kādas desmit, tostarp ar Ukrainas numuru zīmēm. Ir arī nedaudz kājāmgājēju. Daži ik pa laikam pārvietojas abos virzienos, daži atpūšas teltī, ko sarūpējusi biedrība "Tavi draugi", palūdz kafiju, tēju vai boršču no biedrības cilvēkiem, kuri dežurē kemperī.
Trijās stundās, ko pavadu kopā ar biedrības "Tavi draugi" pārstāvjiem, komunikācija notiek gandrīz tikai ar Ukrainas un Moldovas pilsoņiem, retu reizi pienāk kāds no fūru šoferiem, kaut ko pajautā vai palūdz, piemēram, kāds kazahs meklē sīpolu.
Baidās pazaudēt meitu
Piecdesmit četrus gadus vecā apģērbu dizainere Nataļja no Vācijas tikko atnākusi no Krievijas puses. Mēģinājusi no Latvijas iekļūt Krievijā, bet neitrālajā zonā salūzusi. "Psiholoģiski neizturēju. Diennakti atrados zem klajas debess. Tur ir tikai soliņi, tualete un auksts ūdens, palīdzības dienesta nav. Pašai bija grūti, un tad vēl redzēju, kā pensionāri mokās šajā aukstajā un lietainajā laikā. Pasaucu vienu Krievijas robežsargu priekšnieku, bet šis man saka, lai neuztraucos, es esot jau trešā rindā, viņi tikai sešus cilvēkus dienā varot pārlaist, un tas neesot no viņa atkarīgs. Palūdzu atdot pasi un devos atpakaļ uz Latviju. Līdz Krievijas drošībnieku pārbaudēm nemaz netiku. Braukšu ar autobusu atpakaļ uz Vāciju," dzerot kafiju, man stāsta sieviete. Viņa ir Ukrainas un Izraēlas pilsone – ar šo Tuvo Austrumu valsti Krievijai ir bezvīzu režīms.
Nataļjas mērķis bija Hersonas apgabala okupētajā daļā satikties ar meitu, kura tur studē tūrismu. Vecāki kara sākumā paspējuši aizmukt uz Ukrainas rietumiem, kad viņu māja tikusi aizdedzināta ar fosfora lādiņiem. Nataļja baidās pazaudēt meitu, jo, sazinoties attālināti, sapratusi, ka viņa sākusi just līdzi okupantiem, priecājoties, ka krievi Krimā ieguldot naudu infrastruktūrā, daudz ko atjaunojot.
Dienā pieņemot tikai četrus cilvēkus
Grebņevas robežkontroles punkta priekšnieks pulkvežleitnants Ēriks Harčenko skaidro, ka Krievijas puse dienā pieņemot tikai četrus cilvēkus. Kad dienesta sarunu laikā prasot krievu kolēģiem, kāpēc tik maz, vienmēr atbildot, ka viņi strādājot standarta režīmā. Pirmajā dienā pēc jaunās kārtības pieņemšanas bijis Ukrainas pilsoņu pieplūdums, bet tas apsīcis, saprotot, ka ieejas Krievijā nav.
"Cilvēkiem ir grūti, sevišķi, ja nesēž automašīnā. Pie mums tiek cauri pusstundas laikā abos virzienos, rindu nav. Kravas automobiļi – aptuveni simts diennaktī abos virzienos," saka Ē. Harčenko.
Ukrainietei Juļai gan paveicies. Viņa pirms trim dienam Krievijas pilsētā Rostovā tikusies ar savu māti, kura uz tikšanos tur ieradusies no okupētās Melitopoles... ar Krievijas pasi.
"Māti piespieda izņemt Krievijas pasi. Gribu viņu savākt uz Poliju, kur dzīvoju un strādāju. Pagaidām gan nezinu, kā to izdarīt, jo māti no Krievijas ārā nelaiž," domīga ir Juļa, kurai veiksmīgi izdevies šķērsot Krievijas robežu virzienā uz Latviju.
Savukārt jaunais vīrietis Ņiku ar vecākiem grib apvienoties Maskavā un Grebņevā nokļuvis no Moldovas. Vecāki Krievijas galvaspilsētā labi iekārtojušies, bet Ņiku Moldovā ar dzīvi neesot veicies. Taču Krievijas robežsargi moldāva pasē iespieduši zīmogu, ka uz mūžu aizliegts iebraukt Krievijā, un likuši atgriezties Latvijā. Tā nu Ņiku pošas atpakaļ uz Moldovu. Kāpēc tāda attieksme no Krievijas, moldāvs nezinot.
No Ukrainas uz Ukrainu
Biedrības "Tavi draugi" palīdzības vieta pie pašas robežas sastāv no nojumes ar soliem un galdiem, apsildāmas telts un diviem treileriem: vienā uzturas un gatavo dzērienus, ēdienus, ar informāciju un visādi citādi palīdz divas brīvprātīgās, otrs treilers domāts cilvēkiem, kam nepieciešama atsevišķa telpa, piemēram, mātēm ar zīdaiņiem, slimiem cilvēkiem, invalīdiem.
Pagājušajā trešdienā, 18. oktobrī, kad viesojos Grebņevā, cilvēkiem palīdz rīdziniece Monta Purmale un balvēniete Ivija Burķīte. Parasti brīvprātīgie palīgi mainās ik pēc divām diennaktīm. Tagad esot mierīgs laiks. Latvijā iebraucot ap pussimts cilvēku no Ukrainas (kādi arī no Moldovas) dienā, Krievijas virzienā dodoties mazāk, pārsvarā ukraiņi ar dubultpilsonību, kuri Krievijā strādā. Pirms ierobežojumiem bijušas dienas, kad abos virzienos devušies pa 150 Ukrainas pilsoņu.
"Tavi draugi" nav kafejnīca un neko nepārdod. Pirmais, ko robežu šķērsojošie lūdzot, ir tēja vai kafija, ar prieku ēdot uz vietas gatavoto boršču. Parasti Krievijas virzienā cilvēki dodoties ar pozitīvu pieredzi Latvijā, bet no Krievijas ierodoties noguruši, nervozi, pazemoti un skumji, izturējuši krievu drošībnieku pārbaudi. Latvijā galvenokārt ierodas ukraiņi no tiem Ukrainas reģioniem, ko okupējusi Krievija, kā arī Krievijā dzīvojušie.
"Naids pret Krieviju iesūkts ar mātes pienu"
Teltī atpūšas divas ģimenes no okupētās Luhanskas apgabala: sirmgalve, sievietes, vīrietis pusmūža gados un pavisam jauns. Vairākas diennaktis stāvējuši rindā, kratīti, tincināti. Ar mani mazrunīgi. Sildās un snauž. Tikai pusmūža vīrietis netaupa smagus vārdus Krievijai un tās tautai: "Zvēri, mežoņi! Tas nav tikai Putins, tie ir simtiem tūkstošu krievu, kas mums uzbruka. Pēdējos gadus sākām jau daudzmaz dzīvot kā normāli Eiropas cilvēki – tieši tas viņiem nepatika! Nu, nevar taču pieciest, ka kaimiņiem klājas labāk. Kad parādījās krievu karavīri, viņi patiesi brīnījās, ka mums ir mājās tualetes ar ūdeni, nevis būdiņa žogmalē, sētā stāv pa kādam vācu vieglajam autiņam, gaiši dzīvokļi ar labām mēbelēm. Tad tur daži izdomāja, ka tā droši vien ir amerikāņu organizēta pokazuha, lai viņus, krievus, kaitinātu... Nu, pasaki, ko tu tādiem vari atbildēt?! Netic, ka tas viss pašu sastrādāts, ka mēs gribam dzīvot kā Rietumos, nevis kā viņu guberņās."
Kad pajautāju, vai ukraiņi kādreiz krieviem piedos, vīrietis pat nespēj īsti atbildēt, meklē vārdus, iejaucas inteliģenta sieviete: "Jūs saprotiet, ka Ukrainā tagad dzimst bērni, kuru tēvi krīt karā... Naids pret Krieviju tiek iesūkts ar mātes pienu."
Pametot māju, dzīvokļus, viena ģimene caur Latviju dodas atpakaļ uz Ukrainu, Kijivu, otra – uz Viņņicas apgabalu. Krievu uzspiestā pasaule neesot domāta viņiem.
Dodas arī atpakaļ okupācijā
Ir arī citi stāsti. Paula atceras 82 gadus vecu kungu, kurš bija apciemojis Vācijā dēlu un uz okupēto Ukrainas daļu atgriezās viena iemesla – savas mājas – dēļ.
"Tad vēl virzienā uz Krieviju te bija gara rinda. Onka piecas dienas dzīvoja teltī, katru dienu nāca pie manis runāt, visu laiku bija pozitīvi noskaņots, slavēja Latvijas cilvēkus, priecājās par mūsu dabu un svaigo gaisu. Negatīvi noskaņotu cilvēku tikpat kā nav, ir noguruši, ir tādi, kas īsti nesaprot, kas notiek un kāpēc tā jācieš," saka Paula.
Savukārt Ivita atceras 85 gadus vecu kundzīti, kura visu laiku meklēja jaunu cilvēku kompāniju un atzinās, ka, ja būtu tik jauna kā Ivita, arī notetovētos un baudītu dzīvi. Ivita atceras arī gadījumu, kad kādai ukrainietei neitrālajā zonā sākušās dzemdības. Izsaukti Latvijas mediķi, un bērns laikam tad skaitās piedzimis Latvijā.
Paula atceras, ka reiz ukraiņu ģimenīte, kas braukusi ar vecu automobili, kautrīgi lūgusi boršču bērniem, jo stāvējuši uz robežas ilgi. "Vienreiz iedodu, otrreiz, trešoreiz, bet skatos, ka bērni ēd, bet vecāki – ne. Prasu, vai negaršo. Nē, nē, mēs tikai negribam jūs apgrūtināt... Tās ir reizes, kad asaras saskrien acīs. Mēs palīdzam visiem, kam grūti. Fūru šoferi paši labi apgādāti, ja arī atnāk, tad pajautā kādu sīkumu, padomu vai informāciju. Protams, ja apstātos kāds tūristu autobuss, tā cilvēkus mēs arī neapkalpotu," teic Paula.
Terehovā mierīgi
Arī ceļš uz Terehovas robežkontroles punktu ved pa ideālu Eiropas līmeņa autoceļu, ja neskaita ielāpaino asfalta klājumu Ludzas pilsētas teritorijā. Tāpat kā uz Grebņevu, transporta līdzekļu maz, pēdējie daži kilometri mazapdzīvoti, vien dažas viensētas, lauki sakopti, zelta rudens visā krāšņumā. Smago automobiļu rinda nepilnu kilometru gara, ap 30 vieglo automobiļu, kājāmgājējus neredz. Pie robežas nelielā ēkā eirovinjetes noformēšanas vieta smago automašīnu šoferiem, tur ir arī neliela kafejnīca. Dažus simtus metru iekšzemes virzienā jau lielāka ēstuve, kas, kā saka tās darbiniece, jau pastāvot divdesmit gadus. Gandrīz izdodas paēst par brīvu, jo mani notur par celtnieku Rīgas firmas grupiņā, kas ieradušies robežkontroles vietā klāt asfaltu. Nevienu citu nemana, arī ukraiņus. Tagad esot dienas, kad kafejnīcā neienākot neviens Ukrainas pilsonis. Pārsvarā to izmantojot šoferi, kas stāvot rindā.
Vieglo automobiļu stāvvietā pie robežas piebrauc busiņš ar Ukrainas numuriem. Vladimirs stāsta, ka gaidot ukraiņus no krievu okupētās teritorijas, lai aizvestu tos līdz Ukrainas robežai Rumānijā, kur cilvēki kājām atgriezīšoties Ukrainā. Vladimirs daudz nevēlas runāt – lai labāk intervējot žuļikus, kuri sēžot Kijivā. Neviens vīrietis Ukrainā negribot karot: esot vai nu ar varu paņemti, vai pabēguši... Kad prasu, kad tad tautieši ieradīšoties, Vladimirs parausta plecus: varbūt pēc stundas, varbūt pēc divām dienām.
Pēc brīža piebrauc vēl viens busiņš ar Ukrainas numuriem. Arī Vlads ieradies pēc ukraiņiem – no okupētās Luhanskas apgabala daļas. Pats arī esot no tās puses. Pirms kara bijis cilvēku pārvadāšanas bizness. Līdz ar karu tas beidzies.
"Krievi man biznesu atņēma. Arī visādi citādi krievu pasaule man nav pieņemama. Nesaprotu ukraiņus, kas tajā var dzīvot," saka Vlads, kurš kopā ar sievu un mazu bērnu tagad dzīvo Varšavā un strādā par šoferi pie citiem ukraiņiem. Par reisu no Terehovas viņš saņemot 200 eiro. Cik jāmaksā pasažieriem, viņš nezinot, tāpat kā nezina to, ko ukraiņi darīs Varšavā, kad tur ieradīsies. Vlads ir no armijas atbrīvots sliktās veselības dēļ, karot neraujoties.
Terehovas robežkontroles punkta priekšnieks pulkvežleitnants Aleksejs Kakaulins teic, ka situācija uz robežas mierīga. No 16. līdz 20. oktobrim robežu mēģinājuši šķērsot 50 Ukrainas pilsoņi, no kuriem 40 ielaisti, visticamāk, tāpēc ka dubultpilsoņi. Neviens pēc palīdzības pie robežsargiem neesot vērsies.
***
"Tavi draugi": Palīdzība nav lēts prieks
– Kā skaidro biedrības "Tavi draugi" pārstāve Monta Vecozola, Grebņevā biedrība darbu sākusi pagājušā gada septembra beigās, Terehovā bijuši no šī gada janvāra līdz augusta beigām.
"Terehovā pārtraucām darbību, jo projekta finansējums gāja uz beigām un arī cilvēku plūsma samazinājās, turklāt Terehova ir labāk aprīkots punkts – tur pierobežā ir gan kafejnīca, gan iespēja par nelielu samaksu izmantot dušas, uzturēties iekštelpās. Projekta izmaksas ir dažādas katru mēnesi atkarībā no sezonas un noslodzes. Tās variē no 20 līdz 28 tūkstošiem eiro vienā punktā. Projekts tiek īstenots ar partnerorganizācijas finansiālu atbalstu no Polijas, tāpat palīdz uzņēmumi "Moller Auto", "Eco Baltia", "Venden". "Valsts nekustamie īpašumi" nodrošina elektrības pieslēgumu. Liels atbalsts ir privātie ziedotāji un brīvprātīgie, kas ziedo gan taustāmus ziedojumus, gan savu laiku, degvielu un sniedz citādu palīdzību. Pozitīva sadarbība ir ar Ludzas un Balvu novadu pašvaldībām," teic M. Vecozola.
Vai tas, ko dara "Tavi draugi", vairāk tā kā nebūtu valsts un pašvaldību uzdevums?
"Pašvaldību iespējas iesaistīties ir ierobežotas. No valsts puses līdz šim neesam saņēmuši izteiktu atbalstu, bet esam ciešā kontaktā. Par to, vai mūsu darītais nebūtu valsts pienākums, vēl aizvien ir diskusijas, un situācija nav viennozīmīgi vērtējama. Tā kā stāsts galvenokārt ir par tranzītā esošiem cilvēkiem, valsts politika šajā jautājumā ir atšķirīga. Sniegsim palīdzību, kamēr tas būs nepieciešams un kamēr būs finanšu resursi. Pašreiz skaidri zinām, ka visu novembri. Kopumā projektā strādājuši aptuveni 35 brīvprātīgie un darbinieki. Daļa saņem atlīdzību, daļa iesaistās kā brīvprātīgie palīgi, kad ir iespēja," atbild "Tavu draugu" pārstāve.
***
Robežu sola pabeigt nākamgad
"Mēs plānojam vispirms pabeigt izbūvēt žogu uz robežas ar Baltkrieviju un līdz nākamā gada beigām pabeigt žogu uz robežas ar Krieviju. Esam atrisinājuši arī juridiskos šķēršļus, lai šīs apņemšanās īstenotu. Bet ar to viss nebeidzas – robežai nepieciešamas arī videosistēmas un citi elementi, lai kāpinātu mūsu robežapsardzības kapacitāti un efektivitāti," Ministru prezidentes E. Siliņas teikto atreferē premjeres preses pārstāvji.
"Valsts nekustamie īpašumi" informē, ka žoga izbūve uz Latvijas–Baltkrievijas valsts robežas līdz 16. oktobrim nodrošināta 89,7 km garumā jeb 80% no apjoma, kuru plānots pabeigt šogad, lai pēc tam pabeigtu izbūvēt žogu posmos gar publiskajiem ūdeņiem. Visu austrumu robežas žogu ar Krieviju un Baltkrieviju paredzēts pabeigt 2024. gadā.
LA
Laikraksta redakcija atrodas Rīgā, Toma ielā 4
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 29.11.2003
(0)
