Rīga 26°C, skaidrs, bez nokrišņiem, DA vējš 5m/s
Piektdiena, 2024. gada 24. maijs 09:29
Vārda dienas: Ilvija, Marlēna, Ziedone
Arvien asāka kļūst politiskā cīņa ap grozījumiem Patērētāju tiesību aizsardzības likumā, kuri paredzēti hipotekāro kredītu ņēmēju aizsardzībai. Šie grozījumi publiski neatņemami sasaistīti ar bijušā finanšu ministra, tagadējā Saeimas Budžeta un finanšu komisijas vadītāja Jāņa Reira vārdu. Sarunā ar "Latvijas Avīzi" J. Reirs skaidro savu pārliecību un rīcības motivāciju.
Diskusijā ar kredītņēmēju aizsardzību ir tikusi pieminēta virkne pasākumu – uzņēmumu ienākuma nodokļa izmaiņas bankām, prasība samazināt hipotekāro kredītu likmes par 50%, iecere noteikt nodokli hipotekāro kredītu portfelim, no kura tiktu atbalstīti grūtības nonākušie kredītņēmēji. Kuri tieši priekšlikumi ir spējuši pārvarēt diskusijas Budžeta un finanšu komisijā un divus Saeimas lasījumus?
J. Reirs: Ja sākam ar nodokļiem, tad valdības iecerētās izmaiņas uzņēmumu ienākuma nodoklī bankām nav saistītas ar kredītņēmēju aizsardzību. Uzņēmumu ienākuma nodoklis (UIN) nav nekas ekstraordinārs, tāds jāmaksā katru gadu, mainīta tikai kārtība, kā tas tiks maksāts. Tā kā mums ar Igauniju līdz šim bija atliktais UIN maksājums, kas attiecās tikai uz izņemto peļņas daļu, bet ļoti daudzās citās Eiropas valstīs kārtība ir citāda, tad uzskatīt šo par kaut kādu īpašu pasākumu būtu nepareizi.
Saeimas otro lasījumu ir pārvarējusi nodeva, kas tiks piemērota tai komercbanku hipotekāro kredītu portfeļa daļai, kurai ir noteikta mainīgā likme. Par to kredītportfeļa daļu, kurai noteikta fiksētā procentu likme, nodeva jāmaksā nebūs. Bankām būs jāmaksā nodeva hipotekārā kredīta ņēmējam 30% apmērā no attiecīgajā ceturksnī aprēķinātajiem procentu maksājumiem, taču vienlaikus ne vairāk kā divus procentus no šim periodam noteiktās procentu likmes. Turklāt samazinātā procentu likme nedrīkst būt zemāka nekā sākotnēji hipotekārajam kredītam noteiktā likme – tā, kas tika noteikta kredīta ņemšana brīdī.
Vienlaikus tiek noteikti arī dažādi ierobežojumi – šie atvieglojumi pienāksies cilvēkiem, kuru kredīta maksājumi pārsniedz 20% no viņu ienākumiem. Šāda kārtība gan neattieksies uz ģimenēm ar bērniem – tām atbalstu sniegs neatkarīgi no maksājuma lieluma attiecībā pret ienākumiem. Ir ļoti svarīgi šajā sabiedrības daļā radīt pārliecību, ka ģimenes ar bērniem valsts atbalstīs jebkuros apstākļos. Vēl būtu jāpiebilst, ka ar minētajiem 20% ierobežojumiem tiks panākts tas, ka atbalsts nonāks pie sabiedrības trūcīgākās daļas, tādēļ mīts, ka atbalstu saņems visi, bagātajiem ir tikai mīts, nekas vairāk. Turklāt noteikts arī maksimālais atbalstāmais hipotekārā kredīta atlikums – 250 000 eiro. Par šo summu ir bijis daudz spekulāciju, taču, mūsuprāt, tā ir trīsistabu dzīvokļa cena jaunbūvētās mājās Rīgā, un tieši šādus dzīvokļus vēlas iegūt jaunās ģimenes ar bērniem.
Netiks sniegts atbalsts tiem, kas ņēmuši kredītu ar fiksēto procentu likmi, jo viņiem nav būtisku izmaiņu kredīta maksājumos un būtiski ierobežojumi ir tiem, kas ņēmuši kredītu pēdējā laikā – ja kredītņēmēji ir ņēmuši hipotekāros kredītus pēdējā laikā, tad viņi acīmredzot ir rēķinājušies ar šādiem maksājumiem. Atbalsta periods ir noteikts uz gadu, jo inflācija Eiropā strauji samazinās, Eiropas Centrālā banka ir apturējusi procentu likmju celšanu, un ir pamats cerēt, ka nākamajā gadā tās samazināsies. Ja "Euribor" likmes tiks samazinātas, tad mainīsies arī bankām noteiktās nodevas apmērs un atbalsts, kuru var saņemt kredītņēmēji.
Kāds būs mehānisms, ar kura palīdzību šis atbalsts nonāks līdz kredītņēmējiem?
Pašreiz tiek paredzēts, ka bankas pašas veic izmaiņas savās sistēmās un piemēro atlaidi procentu maksājumiem. Vēsture liecina, ka bankas spēj veikt šādas izmaiņas, jo situācijās, kad "Euribor" likmes tika paaugstinātas, bankas bija spējīgas palielināt procentu maksājumu apjomu klientiem jau nākamajā dienā. Bankas gan piedāvā citādu procedūru – nodevā iekasētā summa nonāk kaut kādā kontā un tad kāds lemj par atbalsta piešķiršanu. Tomēr Saeima šādu kārtību neatbalsta, jo ārpus bankām nevienam nav informācijas par kredītņēmējiem un nav saprotams, kā šādu procedūru varētu nodrošināt. Tādēļ būtu tikai pareizi, ja vajadzīgās izmaiņas veiktu pašas bankas. Finanšu nozares asociācija mums ir apliecinājusi, ka tas ir iespējams – tas prasīs kaut kādu laiku, bet iespējams ir. Mums nosauktais banku sistēmu pielāgošanas termiņš ir trīs mēneši, par to vēl noris diskusijas.
Vai es pareizi saprotu, ka bankām tiek uzlikta sociālā atbalsta funkcija?
Tas nav sociālais atbalsts, tas ir procentu likmju samazinājums. Nevar taču nosaukt, piemēram, atlaides veikalā kādai precei par sociālo atbalstu.
Gan Kredītņēmēju asociācija, gan Finanšu nozares asociācija (FNA) ir publiski izteikušās, ka augšējā atbalsta robeža – kredīta atlikums 250 tūkstošu eiro apmērā – ir daudz par augstu. To pašu saka arī FNA dati – puse visu izsniegto hipotekāro kredītu ir līdz 50 tūkstošiem eiro, vēl apmēram ceturtdaļa ir robežās no 50 līdz 100 tūkstošiem eiro. Proti, grupa, kuru kredītu atlikumi pārsniedz 100 tūkstošus, ir neliela, un, jo lielāka kļūst šī summa, jo mazākai sabiedrības daļai tā ir aktuāla. FNA arī publiskojusi datus, ka minimālajiem mājsaimniecības ienākumiem pēc nodokļu nomaksas, ja tiktu ņemts 250 000 eiro liels kredīts, būtu bijis jābūt 3800 eiro mēnesī, un var apšaubīt, vai šai sabiedrības daļai ir nepieciešams tāds atbalsts. No kurienes ir cēlusies summa 250 tūkstoši eiro?
Ģimenei ar vairākiem bērniem, kas pērk māju Mārupē vai dzīvokli Rīgas centrā, būtu jāmaksā apmēram šāda summa...
Vai ģimenēm, kas var to atļauties, būtu nepieciešams valsts atbalsts?
Bet šis nav valsts atbalsts. Tas ir procentu likmju samazinājums, ko veiks bankas pašas. Izvērtējot visus iespējamos pasākumus, kurus kredītņēmēju atbalstam veic citas Eiropas valstis, 250 tūkstošu robeža ir pati zemākā, ir valstis, kurās šī robeža ir 300 tūkstoši un vairāk.
Taču šī summa ir saistīta ar nekustamā īpašuma cenām katrā konkrētā valstī. Tas, ka kaut kur Eiropā atbalsta slieksnis ir 300 tūkstoši, bet, piemēram, Londonā vai Parīzē tas var būt pat miljonu liels, ir vājš arguments, nosakot atbalsta līmeni Latvijā.
Un tomēr – summas, kuras kā atbalsta slieksni noteikušas daudzas valstis, ir ļoti līdzīgas minētajiem 250 tūkstošiem. Piemēram, Polijā ir tieši šāds slieksnis, un nedomāju, ka nekustamo īpašumu cenas Polijā īpaši atšķirtos no Latvijas cenām. Gribētu teikt, ka izvēli par labu atbalstam relatīvi lielāku kredītu ņēmējiem nosaka arī tas, kāda ir bijusi banku politika nosacīti lielo kredītu izsniegšanai, īpaši ārpus Rīgas un lielajām pilsētām. Proti, lai ģimene paņemtu šādu kredītu, banku noteikumi ir bijuši ļoti nežēlīgi – ģimenēm ir bijis jāieķīlā viss, kas tām pieder, un visiem ģimenes locekļiem ir bijis jāparaksta personiskas garantijas bankai. Nosakot šo robežu, tika ņemts vērā arī tas.
Kāpēc otrs noteiktais ierobežojums ir tas, ka kredīta ikmēneša maksājumiem jābūt lielākiem par 20% no mājsaimniecības ienākumiem, lai gan līdz šim visos likumos un noteikumos figurējusi divreiz augstāka robeža – 40% no ienākumiem?
40% ienākumu ir maksimālā robeža, kuras apmērā vispār ir iespējams paņemt kredītu. 20% robeža ir tāda, kurā ģimene var bez lielām problēmām pielāgoties un turpināt normāli dzīvot – atļauties bērniem pulciņus, nav jātaupa uz ēšanu u. c. Vienlaikus šis nosacījums norobežo no atbalsta bagātākās Latvijas ģimenes, un visi apgalvojumi, ka tiks atbalstīta turīgākā sabiedrības daļa, kļūst nepamatoti. Tā kā viņiem kredītu maksājumi nepārsniegs 20% no mājsaimniecības ienākumiem robežu, tad viņiem procentu likmju samazinājums arī nepienāksies. Tas, ko mēģina iestāstīt sabiedrībai, ka atbalstu saņemšot visi lielo algu saņēmēji valsts pārvaldē – tā nav taisnība.
Jāpiebilst, ka viens no motīviem šo atbalsta pasākumu pieņemšanai ir arī vēlme apturēt pārāk straujo algu pieaugumu tautsaimniecībā. Šogad tas bijis gandrīz 12% liels, un Budžeta un finanšu komisija uzskata, ka būtisks šāda pieauguma cēlonis ir augstie kredītu procentu maksājumi, kuru dēļ darbinieki prasa darba devējiem algu pielikumus. Es neesmu pret algu palielināšanu kā tādu, taču 12% gadā ir krietni par daudz – šādi Latvija ātri zaudēs konkurētspēju un mēs vairs nespēsim eksportēt. Tādēļ pieauguma temps ir jāsamazina.
Diskusijā par atbalstu kredītņēmējiem jūs arī esat izteicies, ka būtu jāatsaista kredītu cenošana no "Euribor" likmes...
Jā, bankas mēdz argumentēt, ka hipotekāro kredītu procentus nav iespējams atdalīt no bāzes procentu likmēm. Šis arguments neiztur kritiku, jo ir vairākas Eiropas valstis – Kipra un Malta, kurās vidējais visu izsniegto hipotekāro kredītu procents ir zemāks par bāzes procentu likmi. Ir arī valstis, kā Grieķija, kurās bankas pašas vienojušās pazemināt kredītu likmes, lai atbalstītu kredītņēmējus un ekonomiku. Taču Latvijā tā noticis nav, jo bankām peļņa ir aizmiglojusi acis. Kontekstā ar to, ka valsts sniegusi ļoti nozīmīgu palīdzību bankām gan 2010. gadā, gan arī 2019. gadā, šāda banku politika ir ļoti tuvredzīga, un mēs uzskatījām, ka situācijā ir jāiejaucas. 2010. gadā Latviju pameta 180 tūkstoši cilvēku un ļoti daudzi aizbrauca hipotekāro kredītu dēļ. Protams, viņiem var pārmest to, ka nevajadzēja ņemt, ja nespēj maksāt, bet jāatgādina, ka arī bankas dalīja šos kredītus pa labi un pa kreisi un rīkojās klaji bezatbildīgi. Taču, kad sākās krīze, atbildību par situāciju bija galvenokārt jāuzņemas kredītņēmējiem, bet valstij bija jāsniedz palīdzība bankām, nevis iedzīvotājiem. Un ko bankas? Tām gandrīz visu laiku bija peļņa, izņemot īsu periodu. Padomājiet, vēl joprojām ir tādi Latvijas pilsoņi, kas strādā ārzemēs un turpina maksāt kredītus par īpašumiem, kuri viņiem iepriekšējā krīzē ir jau atņemti un sen pārdoti citiem. Otrreiz šādu situāciju mēs vairs nepieļausim! Tie apmēram 140 tūkstoši cilvēku, kuriem šobrīd Latvijā ir hipotekārie kredīti, ir izgājuši visas pārbaudes – ieguvuši labu izglītību, maksā nodokļus, bankas ir viņus izvērtējušas kā kredītņēmējus un atzinušas par labiem. Puse no šīm mājsaimniecībām ir ģimenes ar bērniem – tas nozīmē, ka viņi ir iesakņojušies Latvijā un plāno turpmāko dzīvi sasaistīt ar šo zemi. Valsts nepieļaus, ka viņi nonāk situācijā, kad viņiem nevis vienkārši jāsamazina izdevumi, bet gan jāsāk atteikties no veselām izdevumu pozīcijām, kas saistītas ar bērnu audzināšanu, piemēram, bērnu pulciņiem, grāmatu pirkšanas, koncertu un muzeju apmeklējumiem un tādi gadījumi ir.
Vai arguments par 2010. gadā pieļautajām kļūdām var būt pamatojums 2023. gadā pieņemtajiem likumiem?
Bankas mūs kārtējo reizi biedē par sekām, kas iestāsies, ja kaut ko darīsim iedzīvotāju labā. Taču, ja nedarīsim neko – iedzīvotāji cietīs, nav izslēgts arī jauns aizbraucēju vilnis. Es to negribu pieļaut! Varbūt mums vienu reizi vajadzētu saņemt dūšu un aizstāvēt iedzīvotāju intereses?
Vai ieviešot likumdošanā uz nenoteiktu laiku 20% ienākumu robežu mājsaimniecībām un vienlaikus ar nodevas palīdzību mudinot bankas pāriet uz fiksētajām kredītu likmēm, rezultāts nebūs tāds, ka kreditēšanas noteikumi iedzīvotājiem nākotnē pasliktināsies? Proti, bankas būs spiestas ņemt vērā jauno, 20% robežu un izsniegt mazāka apjoma kredītus par augstākām fiksētajām likmēm?
Es nepiekrītu šādam vērtējumam. Arī 2010. gadā un 2019. gadā mūs biedēja, ka, ja valsts nepalīdzēs bankām, tad būšot slikti. Valsts palīdzēja, bet vienalga bija slikti, praktiski nekas neuzlabojās – uz trijiem gadiem hipotekārā kreditēšana pēc iepriekšējās krīzes apstājās pilnībā. Valstij nācās sniegt garantijas – proti, Latvijas hipotekāro kredītu portfelis ir unikāls arī ar to, ka bankas neuzņemas gandrīz nekādu biznesa risku, ap 60–70% no kredītiem ir garantējusi valsts. Un šajos apstākļos mums ir augstākie hipotekāro kredītu procenti Eiropā un vienlaikus zemākais risks, pateicoties valsts garantijām. Hipotekāro kredītu likmes Latvijā ir augstākas nekā lielo banku mītnes zemēs esošās, pat neskatoties uz valsts garantijām. Vai nevienam nešķiet, ka šeit kaut kas nav kārtībā? Bankas pašas Saeimas komisijas sēdē atzina, ka Latvijā ir viens no drošākajiem kredītportfeļiem reģionā – laikam pašas nesaprata, ko ir atzinušas, jo augstākai portfeļa drošībai būtu jāseko zemākām likmēm, tikai tas nenotiek. Nav neviena banku argumenta, kas spētu attaisnot šādu situāciju! Pat ar visiem atbalsta pasākumiem vidējais hipotekāro kredītu procents Latvijā joprojām būs virs ES vidējā!
Tieši tādēļ šobrīd sācies process, lai "Altum" nākotnē pārveidotu par banku un labotu acīmredzamās finanšu tirgus nepilnības – nekreditēšanu ārpus pilsētām, nedabiski augstās procentu likmes u. c. Domāju, ka vismaz reģionos mums izdosies palielināt konkurenci banku tirgū. Tas gan prasīs vismaz gadu laika.
Kāpēc Saeimas budžeta un finanšu komisijai šķiet pareizi sniegt atbalstu visiem hipotekāro kredītu ņēmējiem, izņemot jau iepriekš minētos ierobežojumus, nevis skatīt lietas individuāli, kā to ir piedāvājušas bankas? Galu galā Finanšu nozares asociācija min, ka izskatāmo iesniegumu skaits ir pieaudzis, taču gadījumu, kad runa ir par reālu nespēju maksāt kredītu procentus, ir maz, daži desmiti.
Mēs šeit nerunājam par tiem, kas nonākuši maksātnespējas situācijā. Mēs runājam par pasākumiem, kas vajadzīgi, lai nepieļautu Latvijas jau tā plānās vidusšķiras iznīcināšanu. Ja ģimenēm, kuru locekļi ilgi mācījušies, veidojuši karjeru un šobrīd rada lielu daļu no Latvijas ekonomikas un eksporta, pēc nodokļu un kredītu procentu nomaksas paliek pāri mazāk nekā minimālā alga, tad ir amorāli šķirot, kuri varēs atļauties ēst baltmaizi, bet kuri tikai rupjmaizi. Izskatīt jau noslīkušo individuālos gadījumus nozīmē, ka mēs nepievērsīsim uzmanību visiem tiem, kuri tikai sākuši slīkt un atrodas kritiskā situācijā.
Bet FNA apgalvo, ka nekādas kritiskās situācijas nav – vairāk nekā 70% kredītņēmēju maksājumi pieauguši ne vairāk kā par 100 eiro mēnesī...
Nu tad jau lieliski – tātad banku peļņa no atbalsta pasākumiem īpaši necietīs un bankas viegli spēs piemēroties atbalsta nepieciešamībai (smaida). Protams, ka, no banku viedokļa raugoties, problēmu nav, jo latvieši jau atdos pēdējo kreklu, lai nepaliktu parādā. Taču sekas, kuras tiktu radītas, neko nedarot, valsts attīstībai ir neparedzamas. Tādēļ ir jārīkojas!
Viens no strīdīgākajiem atbalsta priekšlikumu aspektiem ir tas, kā tas ietekmēs kredītņēmēju spēju aizņemties nākotnē. Budžeta komisija pieprasa, lai šādas ietekmes nebūtu, proti, kredīti netiktu atspoguļoti kā restrukturizēti, bet bankas atbild, ka tas nebūšot iespējams, jo to neļauj likumdošana un ECB noteikumi. Kā īsti būs?
Banku uzraugi, proti, Latvijas Banka, saka pretējo – ka tas ir pilnīgi iespējams. Ir divi pretēji viedokļi, un, ņemot vērā to sadarbību, kāda pēdējos mēnešos ir bijusi starp Saeimu un banku nozari, es izvēlos ticēt Latvijas Bankai.
Laikraksta redakcija atrodas Rīgā, Toma ielā 4
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 29.11.2003