Piektdiena, 2026. gada 06. novembris 14:17
Vārda dienas: Leo, Leonards, Leons, Linards
"Situācija Ukrainā šobrīd nav vienkārša. Runa ir par resursiem, par rotāciju armijā. Ukraiņi laikus nespēj veikt rotāciju, lai karavīri varētu atpūsties. Arī ievainoto ir daudz. Nopietna lieta – nav vispārējās mobilizācijas, valsts nedzīvo vienā ritmā. Vieni šeit Kijivā domā, ka fronte ir tālu, bet tā nav. Arī valsts administrācijai ir ko darīt – izmeklēšana cita pēc citas. Taču tas mūs neatturēs no palīdzības sniegšanas," tā sarunā ar Ati Klimoviču saka Latvijas vēstnieks Ukrainā Ilgvars Kļava. Attēlā: Ukraiņu karavīri pie latviešu brīvprātīgo atvestā mikroautobusa nacionālās gvardes bāzē Bučā.
Paiet saulaina, silta, mierīga diena Melnās jūras ostas pilsētā Odesā. Ļaudis izbauda vēl gluži vasarīgi silto laiku. Viss izskatās tik mierīgi, un prāts mēģina atteikties no domas, ka patiesībā risinās liels un asiņains karš. Kafejnīcas un restorāni darbojas, veikali arī, uz pēcpusdienas izrādi aicina Odesas opera. Ar biļetēm problēmu nav, tās maksā 150–600 grivnas (viens eiro ir aptuveni 40 grivnas).
Netālu no vietas, kur bija piemineklis Krievijas imperatorei Katrīnai II, jaunietes mūzikas pavadībā aizrautīgi dejo. Netālu slavenās Potjomkina trepes, tālāk iet noliegts, priekšā sarkana lente. Ceļš uz ostu slēgts. Lejā Krievijas raķešu ne pārāk sen nopostītā viesnīca.
Vakariņojot vienā no centra restorāniem, miermīlīgo atmosfēru pārtrauc skaļš troksnis. Nav šaubu, tā bijusi krievu raidīta raķete. Daži viesi strauji pieceļas kājās, nedaudz saminstinoties, ko darīt – palikt iekšā vai doties ārā? Drīzumā atskan vēl viens sprādziens. Spriežot pēc skaļuma, trieciens nav bijis tālu. Vēlāk jau no viesnīcas loga varu noskatīties, kā pretgaisa aizsardzība ar trasējošu munīciju cenšas trāpīt uzbrukuma dronam.
No rīta viss top skaidrs: astoņi cilvēki guvuši ievainojumus, trāpīts ap 20 dzīvojamās ēkās, cietis arī mākslas muzejs, kam, par laimi, šķiet, nav nodarīti lieli zaudējumi.
Rīta agrumā laipnais odesietis viesnīcas šveicars man retoriski vaicā, ko gan krievi vēlas panākt? "Atnākt uz šejieni un piespiest jūs strādāt viņu labā" atbildu. "Tas nebūs nekad, pilnīgi neiespējami!" viņš saka.
Bēgļu palīdzības centrā
Pie palīdzības centra pārvietotajām personām (arī tā mēdz saukt bēgļus) daudz gados jaunu sieviešu ar bērniem, dažs vēl pavisam maziņš. Pat tādi, kas sievietēm piedzimuši Odesā pēc viņu ierašanās no karstākajām vietām Ukrainā, arī jau iebrucēju okupētām. Centra vadītāja Marina Lazorenko pastāsta, ka šeit, reģistrējot atbraucējus, izsniedz dažādu palīdzību – pārtiku, higiēnas preces un mazgāšanas līdzekļus. Līdz šim galvenais donors un atbalstītājs bijusi Odesas pilsēta, taču tagad tās rīcībā esošie krājumi krietni vien izsīkuši.
Tomēr paši bēgļi nemaz tik bieži nenākot šurp un neprasot pēc atbalsta. Aprunājos ar trim mātēm. Viena no viņām – Valentīna Dročekova no Doneckas apgabala Belozerskojes pilsētas – ar pieciem bērniem uz šejieni atbraukusi šā gada aprīlī. Šī ir pirmā reize, kad iegriezusies centrā. Par bērniem (jaunākajam tikai gadiņš, bet vecākajam septiņpadsmit) mēnesī saņemot 17 tūkstošus grivnu. Īrē dzīvokli, par ko jāmaksā astoņi tūkstoši grivnu. Nākamā pie galda nosēžas Lesja no Mariupoles, kam uz rokām pusotru mēnesi vecā Poļina. Viņai līdzi atnākusi arī 14 gadus vecā Aleksandra, bet septiņgadīgais Artjoms palicis mājās.
Černihivas apgabalā
Katrs rīts Ukrainas pilsētās sākas ar kritušajiem karavīriem veltītu klusuma minūti. Tā katru dienu ik katram atgādina par smago pārbaudījumu, kas vēl nebūt nav galā.
Bobrovicā esam liecinieki atvadām no kārtējā krievu agresijas upura. Olegs Revkovs nodzīvojis vien 32 gadus, labi karojis, par frontē padarīto saņēmis deviņas medaļas. Dienā, kad pilsētas centrālajā laukumā paredzēta atvadīšanās no kareivja, automašīnu ar kritušo abpus ielai ar skumjiem skatiem pavada vietējie iedzīvotāji. Noliektām galvām, notupušies uz viena ceļgala. Tā, pēc Bobrovicas vadītāju teiktā, kļuvusi par ikdienu. No nelielā novada, kurā dzīvo apmēram 23 tūkstoši cilvēku, kritušo karavīru skaits tuvojas 60. Taču daudz vairāk ir ievainoto, kuriem iespēju robežās cenšas palīdzēt pašvaldība. Tā palīdz tām ģimenēm, kuru radinieki atrodas tieši frontē.
Tālāk mūsu ceļš ved uz Gorodņas pilsētu, no tās līdz robežai ar Baltkrieviju un Ukrainu vien nedaudz pāri 20 kilometriem. Pa ceļam nākas šķērsot apgabala centru Černihivu. Te dzīvo stipri ļaudis, kas Krievijas uzbrukumā nosargāja savu pilsētu, būdami gandrīz pilnīgā aplenkumā. Daudz sagrautu ēku. Pēc tam postenis, kurā tiek piefiksēti visu ārzemnieku dati. Tālāk, jau tuvojoties Gorodņai, abpus ceļam pāri laukiem stiepjas prettanku šķēršļi. Gadījumam, ja krievi atkārtotu uzbrukumu pāri robežai šajā virzienā.
Šajā dienā šeit tiek atzīmēta visas Ukrainas atbrīvošana no fašistu iebrucējiem Otrā pasaules kara laikā. Tam veltītais pasākums norisinās pie pieminekļa jau šajā karā kritušajiem ukraiņiem. Gorodņas mērs Andrejs Bogdans salīdzina vācu fašistus ar šodienas okupantiem – nav šaubu, ka viņu starpā liekama vienādības zīme.
Līst stiprs lietus, taču tas nebiedē klātesošos. Tās galvenokārt ir šajā karā kritušo mātes. Pēc mēra runā bijusī Latvijas vēstniece Ukrainā Argita Daudze, kas pateicas sanākušajiem par drosmīgajā cīņā nestajiem upuriem.
Dodamies uz netālu esošo skolu. Tās pagrabā paveikts liels darbs, lai gaisa trauksmes laikā no iespējama apdraudējuma varētu paglābties visi skolēni. Iekārtotas pat divstāvu koka gultas.
Jau neformālā gaisotnē Gorodņas mērs, kas pagājušajā gadā turpināja vadīt pilsētu visas 33 okupācijas dienas, pastāsta, ka viņus gatavojot iespējamajai evakuācijai. Otrā robežas pusē krievi sakoncentrējuši ap 30 tūkstošus lielu karaspēku. Par viņu atvairīšanu tiekot domāts. Vēl gada sākumā šeit tika veidotas vismaz divas aizsardzības līnijas.
Pagātnes notikumi pirms 315 gadiem
Dodamies uz kazaku hetmaņu galvaspilsētu Baturinu. 1708. gada 13. novembrī krievu spēki, atriebjoties par ukraiņu hetmaņa Mazepas pāriešanu zviedru karaļa Kārļa pusē, pa pazemes eju ielauzās kazaku galvaspilsētā. Kaujā iebrucēji nogalināja visus – kā karavīrus, tā civilos iedzīvotājus, arī sievietes un bērnus, kopskaitā 11–15 tūkstošus cilvēku. Pilsēta tika izlaupīta un pilnībā nodedzināta.
Tagad atcerēties traģiskos notikumus palīdz prezidenta Viktora Juščenko laikā uzbūvētais cietokšņa komplekss, kurā izvietota arī baznīciņa un hetmaņu māja. Arī neliela ekspozīcija, kas izvietota pagrabā. Tur plauktos arheologu izraktie 1708. gada uzbrukumā nogalināto bērnu skeleti. Vienā no nelielajiem galvaskausiem redzams lodes atstāts caurums.
Atbilstoši vēstījumam par senās pagātnes saistību ar drūmajiem mūsu dienu notikumiem līdzās novietoti tagadējās krievu agresijas laikā nogalināto ukraiņu bērnu fotoattēli. Ar lakoniskiem aprakstiem, kā viņi tikuši nogalināti. Ko domājuši, par ko sapņojuši.
Gaisa trauksmes Kijivā
Beidzamās divas dienas un naktis arī galvaspilsētā atskanējuši vairāki brīdinājumi par iespējamu gaisa uzbrukumu ar aicinājumu doties uz patvertnēm. Arī brīdī, kad rakstu šīs rindas, atskan sirēna. Divas reizes var skaidri dzirdēt ierakstītu balss brīdinājumu – gaisa trauksme, dodieties uz patvertni, līdzi paņemot dokumentus, pirmās nepieciešamības lietas, skaidru naudu, palīdziet tur nokļūt gados veciem un slimiem cilvēkiem. To gan ievēro, šķiet, tikai retais, jo dzīve tā vienkārši nevar apstāties. Mašīnas brauc kā braukušas, degvielas uzpildes stacijas darbojas. Iespējams, daudzus pārņēmusi drošības sajūta – uzskata, ka Kijivu visai labi spēj nosargāt pretgaisa aizsardzības sistēmas. Tās visvairāk sakoncentrētas tieši galvaspilsētas aizsardzībai, tādēļ daudzi ukraiņi izvēlas apmesties tieši šeit.
Arī Latvijas vēstniecības Ukrainā ēkā iekārtots pagrabs, kur visi darbinieki varētu paglābties draudu gadījumā. To izrāda vēstnieks Ilgvars Kļava. Viņš atkārtoti uzsver, cik nopietna situācija šobrīd izveidojusies: "Tā nav vienkārša, tā ir runa par resursiem, par rotāciju armijā. Kā saprotam, ukraiņi laikus nespēj veikt rotāciju, lai karavīri varētu atpūsties. Arī ievainoto ir daudz. Nopietna lieta – nav vispārējās mobilizācijas, valsts nedzīvo vienā ritmā. Vieni šeit Kijivā domā, ka fronte ir tālu, bet tā nav. Arī valsts administrācijai ir ko darīt – izmeklēšana cita pēc citas. Taču tas mūs neatturēs no palīdzības sniegšanas." I. Kļava uzsvēra, ka nākotnē Ukrainas drošība nepārprotami tiek saistīta ar dalību NATO.
Laikraksta redakcija atrodas Rīgā, Toma ielā 4
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 29.11.2003
(0)
