Rīga -3°C, apmācies, bez nokrišņiem, A vējš 3m/s
Svētdiena, 2023. gada 10. decembris 15:06
Vārda dienas: Guna, Judīte
"Bruņotava" kā tilts starp Latviju un Ukrainu.
Ukrainas karavīriem ir ļoti nepieciešamas pirmās medicīniskās palīdzības aptieciņas. Ingum ar ziedotāju atbalstu ir izdevies sakomplektēt četrus simtus šādu aptieciņu, bet viņš ļoti cer, ka ziedojumi neapsīks un viņam izdosies nokomplektēt vismaz tūkstoš aptieciņu."Bruņotava" kā tilts starp Latviju un Ukrainu
Ingus Ostrovskis pēc četrpadsmit Lielbritānijā un Āzijā pavadītajiem gadiem ir atgriezies Latvijā. Karš ieviesa zināmu skaidrību viņa turpmākajos plānos – nav iespējams dzīvot neziņā, kas notiks ar valsti un tuvākajiem cilvēkiem, ja Krievijas kara Ukrainā elpa ir jūtama arī dzimtenē. Ingus, kuram ir mākslinieciska un arī pavisam lietišķa cilvēka dvēsele – viņš izglītojies Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas skolā, kā arī apguvis uzņēmējdarbības prasmes ārpus Latvijas –, pirmajās kara dienās nolēma iesaistīties kā brīvprātīgais labdarības organizācijās un pusotra gada laikā kopš kara sākuma, vismaz reizi, ja ne divas mēnesī, dodas uz Ukrainas frontes līniju ar humānās palīdzības kravām.
Slovjanska, Limāna, Kramatorska, Bahmuta ir Ingum ierasti maršruti. Šajā laikā Latvijas iedzīvotāju un uzņēmumu saziedotās kravas ir aizvestas vairāk nekā trīsdesmit Ukrainas karavīru vienībām, nobraukts tuvu simts tūkstošiem kilometru un Ukrainā pavadīti gandrīz seši mēneši. Ņemot vērā pamatīgo pieredzi sadarbībā ar Ukrainu, Ingus nesen ir pārņēmis biedrību "Bruņotava", kurai ir piešķirts sabiedriska labuma organizācijas statuss un kas ātri kļuva pazīstama pēc tam, kad viņš ar "ziedot.lv" starpniecību bija izsludinājis ziedojumu vākšanu karavīru aptieciņām. Tā ir kļuvusi kā tilts starp Ukrainu un Latviju.
"Braukājot pa Ukrainas fronti, mediķi man vairākas reizes lūdza Izraēlas saites, dekompresijas adatas plaušām, dažāda tipa plāksterus, arī nakts gaismekļus un citas tik ļoti nepieciešamas lietas karalaukā. Esmu izveidojis aptieciņu no trīspadsmit dažādiem komponentiem, kurus pats sakomplektēju no ārvalstīs ražotām sastāvdaļām. Mans mērķis ir nokomplektēt tūkstoš šādu aptieciņu. Īsā laikā cilvēki saziedoja finansējumu četriem simtiem karavīru aptieciņu, bet es ļoti ceru, ka ziedojumi neapsīks un man izdosies nokomplektēt tūkstoš šādu tik ļoti nepieciešamo komplektu," stāsta Ingus. Viņš ar Ministru kabineta rīkojumu Ukrainas Sociālās politikas ministrijai ir piegādājis daudz datoru un arī rācijas no mūsu Iekšlietu ministrijas. Viņš sadarbojas ar Ukrainas vēstniecību Latvijā un Latvijas vēstniecību Ukrainā, arī Latvijas vēstniecību Polijā, jo tā ir vesela komunikācijas ķēde, kamēr krava tiek nogādāta Ukrainā.
Lai aizvestu humāno palīdzību un citas nepieciešamās lietas Ukrainas armijai, kravas ir jādeklarē, nepieciešams kravu pieņemšanas un nodošanas akts, lai būtu skaidri zināms, kur krava nonāks. Sākot no 2023. gada decembra, noteikumi kravu pārvadāšanai būs vēl stingrāki, gala saņēmējam būs jāpierāda kravas nepieciešamība un tās mērķis. Tas ir liels solis pretī Eiropas Savienībai, uzskata Ingus.
"Bruņotava" kā tilts starp Latviju un Ukrainu
Ingum atmiņā pats "Bruņotavas" pirmsākums, kad viņš krāmējis pirmo palīdzības kravu Rīgā, Smiļģa ielā, un iepazinies ar šuvēju Madaru Prodnieci. "Viņa tāpat kā es vēlējās palīdzēt Ukrainai. Kamēr es braucu līdz frontei, Madara tajā laikā bija izveidojusi labdarības organizāciju "Bruņotava" un sāka šūt bruņuvestes/uzkabes un ūdensnecaurlaidīgās flīsa jakas. Tas bija kopīgs projekts ar "ziedot.lv". Vedu tās uz Ukrainu. Vēlāk vienojos ar Madaru, kura, intensīvi strādādama, nolēma mainīt darbības virzienu, ka pārņemšu "Bruņotavu" savā paspārnē, jo tajā brīdī biju guvis pieredzi, kā pareizi izmantot savas gūtās zināšanas," stāsta Ingus.
Nesen viņš atgriezās no Kupjanskas, kur Ukrainas karavīri bija iznīcinājuši tranšejās krievu bataljonu – vairāk nekā piecus simtus okupantu. Visi cīnījušies tā, ka pat pavārs bijis ievainots. Ingum paziņu lokā ir daudz Ukrainas karavīru, un viņam nepārtraukti tiek sūtīti oficiāli pieprasījumi no armijas daļām, kāda humānā palīdzība ir nepieciešama. Primāri ir vajadzīgi droni, karavīru aptieciņas, taču, tuvojoties ziemai, esot daudz pieprasījumu pēc ziemas formām un zābakiem, ļoti aktuāla esot termoveļa un taktiskie cimdi, ar kuriem ir ērta šaušana, vajadzīgi arī speciāli sildāmie plāksteri plaukstām, bet īpašs prieks esot par Latvijas meža dzīvnieku gaļas konserviem, kuri frontē tiekot uzskatīti par tādu kā delikatesi.
Vitālijs – viens no 18 Latvijas karavīriem
Pirmā oktobra naktī Limanā, Kramatorskas rajonā, pēc drona raidīta trāpījuma gāja bojā Latvijas karavīrs, divdesmit astoņus gadus vecais Vitālijs Smirnovs. Ingus ar Vitāliju iepazinās Harkivā. Viņš bija saņēmis zvanu, ka ir nepieciešams Vitāliju atvest uz Latviju, jo viņam bija trāpījušas šķembas un tās bija jāizņem.
"Kad Vitālijs atveseļojās, vedu viņu atpakaļ uz Ukrainu. Viņš kopā ar saviem cīņu biedriem kādu brīdi palika pie maniem draugiem Ukrainā, mēs uzturējām kontaktu. Vitālijam bija militārā izglītība, viņš bija profesionāls karavīrs un palīgā Ukrainai devās tādēļ, kā pats teica, lai Latvija nenonāktu līdzīgā situācijā un lai viņš varētu nodot savas militārās zināšanas tiem, kuriem tās patlaban visvairāk ir vajadzīgas. Viņš bija ļoti nosvērts, daļēji pat ieslēdzies sevī, bet tajā pašā laikā ļoti patriotiski noskaņots. Darītāji parasti klusē. Arī tādēļ, ka te paliek ģimene, un "piektā kolonna" jau nekur nav pazudusi.
Braucot atpakaļ uz Ukrainu, Vitālijs bija uzņēmis jaunu enerģiju un gatavs turpināt cīņu ar okupantiem. Viņš bija viens no astoņpadsmit Latvijas karavīriem, kurš devies palīgā ukraiņiem atgūt savas teritorijas. Starp citu, jau 2014. gadā Ukrainas valsti aizstāvēja vairāki brīvprātīgie no Latvijas.
Visa dzīve aizrit telefonā
Ko Ingus domā par Latvijas jauniešiem, kuri pieteikušies brīvprātīgajā valsts aizsardzības iesaukumā, bet no kuriem daudzi atbiruši veselības stāvokļa vai sliktas fiziskās sagatavotības dēļ?
Ingus: "Arī Ukrainas armija nav ideāla, neraugoties uz to, ka šobrīd tā ir pirmā armija pasaulē. Tur karo ļoti dažādi karavīri, arī tādi, kuru ķermeņa svars ir krietni virs vēlamā. Visi taču nav uzbrucēji, ir taču arī mīnmetēji, artilēristi, pavāri un šoferi. Rūdījums nāk ar laiku.
Man ir brāļa dēls, 17 gadus vecs, un es redzu, ka viņa vienaudžiem ir no mums atšķirīgas intereses. Tikai nesen ir beigusies kovida pandēmija un tās ierobežojumi, kuras laikā visi pārsvarā uzturējās mājās. Mūsdienu jaunatnei gandrīz visa dzīve aizrit telefonā. Es neko tādu nespēju iedomāties savos pusaudža gados, kad līdz vēlam vakaram dzīvojām svaigā gaisā, bijām fiziski aktīvi, braucām ar mopēdiem un vecāki gandrīz ar varu dzina iekšā.
Mēs bieži runājam un uztraucamies, ka jaunatnei pietrūkst patriotisma, taču tajā pašā laikā valstī joprojām nav uzcelts žogs uz robežas ar Baltkrieviju.
Es gribu, lai mani bērni, kuri gan vēl nav dzimuši, bet nākotnē noteikti būs, augtu drošā Latvijā. Astoņdesmito gadu beigās dzimušie, tā ir mana ēra, visticamāk, pamainīs Latvijas vidi uz labo pusi. Daudzi no viņiem aizbrauca no Latvijas 2008. gadā, kad Latvijā un Eiropā kopumā bija ekonomiskā krīze, arī es, un tagad ne viens vien ir atgriezies atpakaļ, jo, visticamāk, ir sapratis, ka svešā zemē nekad nekļūs par savējo. Mums ir jābūt šeit, jo Latvija ir mūsu mājas."
Kāpēc nekļuva par zemessargu
Vai Ingus pēc tik ilgas sadarbības ar Ukrainu un tur gūtās pieredzes nevēlas atkal jaunus izaicinājumus, proti, turpmāko savu dzīvi saistīt ar Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem?
Ingus: "Pašā kara sākumā, kad uzsāku savu darbību ar labdarības organizācijām, sazinājos ar Zemessardzi, jo gribēju kļūt par zemessargu, bet tur bija tik gara rinda, ka es nevienu neinteresēju. No Zemessardzes man atzvanīja četrus mēnešus pēc tam, kad biju pieteicies un ar kārtējo palīdzības kravu atrados Harkivā. Kad atgriezos, es vēlreiz sazinājos ar Zemessardzi, lai noskaidrotu, vai brīdī, kad nodošu zvērestu, es varēšu turpināt palīdzēt Ukrainai ar kravu piegādi. Kā man paskaidroja, nododot zvērestu, nav atļauts iebraukt citas valsts karadarbības zonā. Precīzāk runājot, tu nedrīksti karot par citu valsti vai iebraukt karadarbības zonā bez atļaujas. Toreiz teicu, ka nestāšos Zemessardzē līdz tam brīdim, kamēr karš nebūs beidzies. Pēc sarunas saņēmu iedrošinājumu turpināt iesākto.".
Laikraksta redakcija atrodas Rīgā, Toma ielā 4
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 29.11.2003
© Lursoft IT 1997-2023 Lursoft ir Latvijas Republikas Uzņēmumu Reģistra informācijas atkalizmantotājs. Lietotājs, lietojot sistēmas, apņemas ievērot Autortiesību likumu, Fizisko personu datu apstrādes likuma prasības un Lursoft sistēmas izmantošanas noteikumus. Lietotājam aizliegts izmantot jebkādas automatizētas sistēmas vai robotus piekļuvei sistēmai bez rakstiskas saskaņošanas ar Lursoft. Pakalpojumos ietvertā informācija, ko Lursoft kā atkalizmantotājs saņem no datu pirmavota, lietotājam tiek sniegta, nodrošinot informācijas satura pareizību un precizitāti (informācijas būtības nemainīgumu). Lursoft nenes nekādu atbildību par darbībām vai lēmumiem, kas balstīti uz saņemto pakalpojumu.
(1)
