Rīga 20°C, mākoņains, bez nokrišņiem, D vējš 1m/s
Svētdiena, 2024. gada 19. maijs 18:33
Vārda dienas: Lita, Sibilla, Teika
Cietusī ārste: "Mani nepatīkami pārsteidz tas, kā tiek runāts par maniem kolēģiem, kādas negācijas un apmelojumi pār viņiem veļas."
Svētku brīvdienās Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīca (RAKUS) paziņojumā medijiem vēstīja, ka kāda pacienta sieva piekāvusi dežūrārsti un viņa spiesta ārstēties slimnīcā. Pacienta tuviniece agresīvi reaģējusi pēc tam, kad uzzinājusi par ārstu konsīlija lēmumu uzsākt t. s. smadzeņu nāves protokolu pacientam. Kā vēstīja slimnīca, pacienta tuvinieces dažādos veidos traucējušas intensīvās terapijas klīnikas darbu, viena no viņām uzbrukusi ārstei. Izsaukta Valsts policija. "Gadījumi, kad pacienti izrāda agresiju pret slimnīcas ārstniecības un aprūpes personālu vai citiem darbiniekiem, nav retums. Šajā kontekstā miesas bojājumu nodarīšana ārstam, kas veic savus darba pienākumus, uzskatāma par ārkārtēju situāciju," rakstīja Austrumu slimnīcas preses sekretāre Ilga Namniece. Šī ziņa satrieca arī lielu sabiedrības daļu, vienlaikus radot jautājumus – kas tieši slimnīcā noticis, kāpēc tāda reakcija. Lielāku skaidrību neviesa arī pacienta dzīvesbiedres neskaidrās atbildes uz LTV "Panorāmas" žurnālistes jautājumiem, ko skatītāji redzēja pirmdienas vakarā.
Kā ziņoja LTV, incidents noticis reanimācijas nodaļā, kur nogādāts pacients Jurijs, kuram bija plīsis trombs plaušās. Ārstu konsīlijs pēc ilgstošas pacienta novērošanas un citiem obligātiem medicīniskiem pasākumiem nolēmis uzsākt smadzeņu nāves protokolu, kas nozīmē, ka pēc smadzeņu nāves konstatēšanas jāpārtrauc pacienta dzīvības uzturēšana. Dežūrārstei, kas par to paziņojusi pacienta tuviniekiem, uzbrukusi pacienta sieva, kura televīzijā teica, ka notikusi strīdēšanās, jo viņa gribējusi "apskatīt to aktu, pēc kāda viņi pieņēma to lēmumu, kur ir rezultāti. Uzbruka uz mani, un tā sanāca, kā ir".
Šī gadījuma izmeklēšanā ir iesaistīta Valsts policija, un to pamatīgi izmeklēšot arī pati slimnīca, informēja RAKUS valdes pārstāvis profesors Haralds Plaudis.
Vakar sazinājos ar cietušo dakteri, kura patlaban ārstējas slimnīcā. Viņa vēlējās, lai pagaidām viņas vārds un uzvārds netiktu minēts (redakcijai tas ir zināms). Daktere četrus gadus ģimenes apstākļu dēļ ir strādājusi par anestezioloģi un reanimatoloģi Īrijā un atgriezusies Latvijā, lai turpinātu darbu profesijā. Taču ne prātā nav varējis ienākt, ka viņai būs jāpiedzīvo tāda vardarbība savā darba kabinetā.
Ko stāsta ārste
Lūk, ko pastāstīja cietusī ārste: Pacienta radiniece vēlējās uzzināt informāciju par pacienta veselības stāvokli un prognozi. Es viņai izstāstīju, ka viņa stāvoklis ir galēji smags un prognoze ir ļoti slikta. Kad izskaidroju arī to, kāpēc es tā uzskatu, viņa sāka apšaubīt manis teikto un vēlējās, lai es to pamatoju ar izmeklējumiem. Paskaidroju, ka nav iespējams nodrošināt viņas minētos izmeklējumus, jo pacients atradās galēji smagā stāvoklī. Kad sacīju, ka pacientam ir smadzeņu nāve un skaidroju tālāko taktiku, viņa kļuva agresīva un ļoti rupji mani nolamāja krievu valodā. Kad viņa mēģināja pārliekties pār mana darba kabineta galdu un iesist pa seju, atliecos atpakaļ, lai izvairītos, bet viņa apskrēja apkārt galdam, satvēra ķēdīti, kas man bija aplikta ap kaklu un kurā bija iekārta mana slimnīcas identifikācijas karte, kopā ar manu personisko ķēdīti, krieviski lamāja mani ļoti rupjiem lamuvārdiem un sāka mani žņaugt. Kaut kā atsvabinājos no viņas, bet pacienta radiniece agresīvi ieķērās man matos un sāka ar dūrēm sist pa galvu, kaklu, muguru... Uzbrucēja man skrāpēja, centos aizsargāties, bet tik un tā viņa paguva man saskrāpēt roku, kaklu, izraut matus – galvas matainajā daļā man ir zemādas hematoma. Kliedzu pēc palīdzības, un kabinetā ieskrēja viena no manām medicīnas māsām, kas atrāva no manis agresīvo sievieti. Vienlaikus kabinetā bija arī pacienta māte, kura mierīgi no malas noraudzījās, kā viņas vedekla mani sit.
Jau tajā mirklī, kad pacienta abas radinieces ieaicināju kabinetā, jutu, ka sieva ir ļoti uzbudināta un ka mūsu saruna nenotiks mierīgos toņos. Tiesa, man neienāca prātā, ka šī saruna izvērsīsies tik agresīvi. Parasti šādās situācijās, kad mēs piederīgajiem sniedzam ļoti emocionāli smagu informāciju, mēs cenšamies pieaicināt vēl kādu kolēģi. Tajā mirklī jutu, ka man noteikti ir nepieciešama kolēģa klātbūtne, tāpēc pieaicināju savu kolēģi, bet viņa tieši tajā brīdī bija aizņemta ar citu pacientu un nevarēja pievienoties sarunai.
Tātad galvenais šīs agresivitātes cēlonis bija tas, ka pacienta sieva jums pieprasīja izmeklējumus, kurus nav iespējams veikt, ja ir iestājusies smadzeņu nāve?
Intensīvās terapijas nodaļā mēs strādājam 24 stundas. Pēc pacienta sievas teiktā, dakteris, kurš dežurēja pirms manis, bija apsolījis, ka pacientam tiks veikta izmeklēšana galvai. Es nevaru to komentēt, kāda ir bijusi viņu saruna, ko ārsts ir stāstījis. Turklāt man nav pārliecības, ka pacienta sieva nesagrozītu ārsta sacīto, jo pēc tā, kas notika manā kabinetā, šī sieviete ir sagrozījusi visu, kas tur notika.
Jāņem vērā, ka es neesmu vienīgā persona, kura pieņem lēmumu par pacienta smadzeņu nāves protokola uzsākšanu un atvienošanu no dzīvību uzturošās medicīniskās aparatūras. Tā tas nenotiek. To izvērtē ārstu konsīlijs. Tie ir vismaz trīs cilvēki, kuri piedalās šāda lēmuma pieņemšanā. Pēc klīniskā protokola mums pacients ir jāizvērtē 24 stundas. Ja šajā laikā klīniskā situācija mainās, piemēram, pacientam atsākas spontānas kustības vai sāk reaģēt acu zīlītes, ir ļoti daudz kritēriju, pēc kuriem mēs izvērtējam pacienta stāvokli, tad šo protokolu atceļam un tas netiek skaitīts par spēkā esošu. Ja mēs šo protokolu vēlamies pabeigt ātrāk, tad mēs veicam angiogrāfiju, elektroencefalogrāfiju un magnētisko rezonansi, kas dod iespēju ātrāk pierādīt smadzeņu nāvi un tādā gadījumā atvienot pacientu no dzīvības funkciju uzturošā aparāta.
Konkrētajā gadījumā es personīgi uzsāku pieminēto protokolu un 24 stundu laikā tas tika pabeigts. Pacienta sieva televīzijā paziņoja, ka es esot principiāli atteikusies veikt izmeklējumus. Viņa man pieprasīja veikt neiespējamo. Pirmkārt, protokols neparedz, ka man ir jāveic pacientes uzskaitītie izmeklējumi. Otrkārt, pacients bija galēji nestabils un viņu nebija iespējams transportēt, lai vestu ārpus nodaļas. Tādā gadījumā viņš būtu nomiris jau pa ceļam.
Cilvēcīgi saprotu, ka ir ļoti grūti un pat neiespējami tuviniekiem pieņemt informāciju, ka tavs radinieks mirst. Zinu, ka tas ir ļoti smagi un traumatiski, jo arī pati ne tik sen esmu piedzīvojusi emocionāli ļoti smagu sava tuva cilvēka aiziešanu mūžībā. Tas ir emocionāli ļoti grūti, bet nevienu brīdi tas nedod tiesības informācijas sniedzēju ārstu rupji lamāt, izgāžot dusmas, vai brutāli uzbrukt.
Vai arī Īrijā, kur jūs strādājāt, ir bijušas situācijas, kad pacienti agresīvi vēršas pret ārstu?
Atbraucot no Īrijas, esmu novērojusi, ka mūsu sabiedrībā aug agresija pret mediķiem, neuzticēšanās viņiem. Šis zemais kultūras līmenis nav salīdzināms ar to, ko esmu piedzīvojusi Īrijā. Arī tur un citās valstīs ir līdzīgs nāves protokols. Jā, arī tur tuvinieki emocionāli smagi reaģē, nespēj samierināties ar notikušo, ir histērija, raudāšana... Esmu piedzīvojusi durvju un krēslu dauzīšanu pret sienu, bet nekad pret mani kā ārstu nav bijusi verbālā agresija, nemaz nerunājot par fizisku uzbrukumu.
Es atgriezos Latvijā, jo es mīlu savu valsti un vēlos šeit strādāt. Uz Īriju nedevos laimes meklējumos vai tāpēc, ka mani neapmierina mūsu valsts veselības aprūpes sistēma. Tie bija ģimenes apstākļi, kāpēc es aizbraucu no Latvijas – es devos līdzi savam vīram. Taču tagad mani nepatīkami pārsteidz tas, kā tiek runāts par maniem kolēģiem, kādas negācijas un apmelojumi pār viņiem veļas. Es nespēju izteikties par būvniecību, jurisprudenci, inženierzinātnes jautājumiem, bet mūsu valstī daudzi vēlas izteikties par medicīnu, par jautājumiem, kur viņi nav kompetenti. Man ļoti sāp sabiedrības attieksme pret ārstiem, un man patiešām patlaban ir duālas pārdomas par to, ko es šeit daru. Īrijā mani kā ārsti iebraucēju ļoti labi uzņēma, nezin kāpēc tur man nebija ne komunikācijas problēmu, ne arī sūdzību par mani. Tur cienīja manu viedokli un mani kā personu. Diemžēl Latvijā ir pilnīgi pretēji.
Paaugstināšot mediķu drošību
Intensīvās terapijas klīnikas vadītājs Roberts Stašinskis pastāstīja, ka radiniekiem arī turpmāk būšot tiesības apmeklēt savus piederīgos un tiesības saņemt jebkāda veida informāciju. Nekādu ierobežojumu šī incidenta dēļ nebūšot.
"Pārskatīsim, visticamāk, zināmus drošības aspektus un nedaudz arī darba organizāciju. Tuvākajā laikā varētu tikt pieņemti papildu lēmumi, kā paaugstināt mediķu drošību.
Esam redzējuši dažādas izpausmes, bet līdz šim nekad fizisku ārsta ietekmēšanu. Manā praksē tas ir pirmais gadījums. Ir bijušas situācijas, kad pacienti kļūst neadekvāti savas slimības dēļ un uzbrūk medicīnas personālam, ir aizskāruši ārstus psihoemocionāli, rupji lamājoties, vai draudējuši. Bet šis gadījums ir absolūti nepieņemams. Mēs varam runāt par afekta stāvokļiem, dažādām izpausmēm, bet vardarbība nav akceptējama. Darīsim visu, lai šāda veida situācijas neatkārtotos. Ir jābūt skaidrai reakcijai likumīgā kārtībā," uzskata Roberts Stašinskis.
***
Nulles toleranci pret uzbrukumiem mediķiem
- Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrība nosoda pacienta tuvinieku uzbrukumu ārstei Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā. Arodbiedrības priekšsēdētājs Valdis Keris uzsver, ka atbilstoši Pasaules Veselības organizācijas, Starptautiskās Darba organizācijas un starptautisko arodbiedrību organizāciju pamatnostādnēm jebkāda veida vardarbība pret veselības aprūpes darbiniekiem ir absolūti nepieņemama. V. Keris pret šādiem gadījumiem prasa ievērot "nulles toleranci".
Laikraksta redakcija atrodas Rīgā, Toma ielā 4
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 29.11.2003