Karavīri Ukrainas frontē nesaprot ieroču lēno piegādi
Sestdienas rīts atnes drūmas ziņas – ukraiņu vienības pēc vairākus mēnešus ilgušajām cīņām atstājušas Avdijivku, no kuras faktiski nekas vairs nav palicis pāri. "Es, protams, neesmu nekāds stratēģis, bet vēl agrāk būtu pieņēmis šādu lēmumu," man saka Nacionālās gvardes ātrās reaģēšanas 4. brigādes "Rubež" 3. bataljona "Svoboda" jaunākais seržants Aleksandrs Homenko. Nav zināms, cik daudz karavīru nokļuvuši gūstā. Aleksandra vecums (56 gadi), vēstures zinātņu kandidāta statuss un mājās palikušās trīs meitas nav bijis šķērslis, lai joprojām atrastos frontē.
Mēs dzeram rīta kafiju neliela Slovjanskas pievārtes ciemata mājelē, ir silti, virtuvē kuras ķieģeļu plīts, ir ūdens, arī labierīcības iekšā. Te, frontes zonā, šādi apstākļi atbilst gandrīz vai piecu zvaigžņu komforta līmenim. Tomēr šī ir frontes aizmugure, no kurienes katru dienu uz pozīcijām tiek vestas dažādas lietas.
Pavisam drīz jau divi gadi, kopš Krievija 2022. gada 24. februārī sāka pilna apmēra uzbrukumu Ukrainai. Vai esi noguris, vaicāju Aleksandram. "Ukraina turas un vēl ilgu laiku noturēsies, bet situācija frontē pasliktināsies un pasliktināsies. Fronti var noturēt divos veidos. Pirmais – ar pietiekamu uguns jaudu, ar artilēriju, ar droniem. Otrais – ja nav pieejams šis ieroču spēks, tad par pozīciju noturēšanu jāmaksā ar karavīru dzīvību. Diemžēl mums nav tik daudz cilvēku. Nepieciešama sabiedroto palīdzība, lai likvidētu krievu pārsvaru. Vispirms pārsvaru gaisā. Tāpat arī vajadzīgi attiecīgā kalibra šāviņi," saka Aleksandrs. Pēc pusstundas viņš dodas uz objektu aptuveni 10 kilometru attālumā no ienaidnieka. Tur atrodas viens no pozīcijās esošo rotu štābiem. Vēsturnieks, tāds ir Aleksandra segvārds, pildīs dažādus palīgdarbus un arī apsargās šo objektu.
Avdijivkas aizstāvji
Dažas dienas pirms Avdijivkas krišanas satiekos ar diviem šīs pilsētas aizstāvjiem Ali un Spānieti (segvārdi) no 63. atsevišķā strēlnieku bataljona "Sumi". Pilsētā nokļuvuši oktobra vidū, kopš tā laika tur pieredzējuši daudz niknu uzbrukumu, smagu cīņu. Viņiem vajadzētu cīnīties ar pretinieka tankiem un citu bruņutehniku, taču karojuši kā visi pārējie kājnieki. Bijis par maz prettanku munīcijas, turklāt šo tehniku neesot tik viegli iznīcināt. Kā lai to izdara, ja tanks šauj no četru piecu kilometru attāluma... Avdijivkā krievi daudz izmantojuši aviāciju, lielu postu nodarot ar vadāmajām un nevadāmajām bumbām. Tas pats sakāms par krievu artilērijas pārsvaru, tieši lielgabali un mīnmetēji nodara lielāko daļu zaudējumu – gandrīz visiem šķembu ievainojumi. Lai ievainotu lodes, vajadzētu pat sevišķi pacensties, nosaka Spānietis.
Abi karavīri zina, kas darāms kaujā, Ali karo jau no 2014. gada, un abiem nav sevišķi labas prognozes par kara gaitu. Ja vien sabiedrotie beidzot nesāks sniegt gaidīto palīdzību. Ja ukraiņi varētu panākt līdzsvaru pār iebrucējiem gaisa cīņās, viņi nepārprotami krievus padzītu. Par to Ali un Spānietis nešaubās. Arī viņiem uzdodu to pašu jautājumu – vai karavīri nav noguruši. "Protams, ka esam. Pat ja karš ilgtu tikai trīs dienas, arī tad būtu nogurums," atbildēja Spānietis, kurš kopumā Eiropas dienvidos – Spānijā – nodzīvojis un nostrādājis astoņus gadus. Atgriezies Sumu apgabala Konotopā, uzcēlis māju. Labi dzīvojuši ar dzīvesbiedri un diviem bērniem.
Pirms atvadāmies, nododu karavīriem nedaudz mantu, kas atvestas no Latvijas – ierakumu krāsniņas, ierakumu sveces, galvas lukturīšus, gāzes prīmusu balonus, zeķes, konservus un pārvietojamās uzlādēšanas iekārtas. Nākamajā rītā pēc divu dienu atpūtas aizmugurē Ali un Spānietis devās atpakaļ uz Avdijivku. Bet tagad abi sveiki un veseli ar savu vienību jau pametuši pilsētu.
"Mums jādara savs darbs"
Par to, ko nozīmē tāds pārbaudījums kā karš, nevienam nav viegli runāt. Kā lai pastāsta, kādas sekas atstājuši daudzie pārbaudījumi, brīnumainā izglābšanās no gandrīz pilnīgi drošās bojāejas, ievainojumi un kontūzijas, biedru zaudējums. Arī Rusam, autovadītājam no Kirovogradas, nav jāstāsta, ko nozīmē viss pieminētais. Četrus no saviem 36 dzīves gadiem aizvadījis karā. Vispirms no 2015. līdz 2017. gadam karojis Donbasā, tagad kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma 2022. gada 24. februārī 56. mehanizētajā brigādē pildījis dažādus pienākumus – bijis trieciennieks, sapieris, mīnētājs. Tagad viņu savā inženieru vadā iesaistījis mans labs paziņa ar nepilnu desmit gadu kara stāžu – Stalkers. Kā viņš saka, tajā sastopami tikai invalīdi – visi karojuši kopš pirmās dienas un visiem ir gan pamatīgi ievainojumi, gan kontūzijas. Tāda, protams, ir arī Rusam.
Tagad viņš ved karavīrus uz vietu, kur tiek veidota otrā aizsardzības līnija – netālu no Časovjaras. Krievi visai aktīvi virzoties uz priekšu. Viss notiekot tikai naktīs, dienā par darbu neesot ko domāt – pārāk bīstami. Karavīri rok paši, jo tehnika ir pārlieku labs mērķis, kas visai drīz tiktu atklāts un sašauts. "Smaga sajūta – aizvedu puišus uz turieni un nezinu, vai visi būs dzīvi, kad braukšu viņiem pakaļ. Grūti, grūti izteikt vārdos sajūtas, taču mums ir jādara savs darbs," saka Russ. Mājās viņu gaida māte, tēvs, astoņus gadus vecs dēliņš un četrus gadus vecā meitiņa un brālis.
Pie draugiem no astotās rotas
Jau nepilnus divus gadus ar Latvijā plašā lokā savāktu palīdzību mēroju ceļu pie bataljona "Svoboda" 8. rotas. Pazīstu daudzus – gan tos, kas kara sākumā bijuši ierakumos, bet tagad nodarbojas ar savu biedru apgādi, gan tos, kuri diendienā joprojām atrodas ierakumos. Līdzīgi kā daudzas citas reizes esmu nokļuvis līdz Donbasam ar pilnībā piekrautu automašīnu. Tagad gandrīz visas atvestās lietas jau izdalītas bataljona rotām un arī tam pievienotajām vienībām. Šeit joprojām pieturas auksts laiks, temperatūra noslīdējusi zem nulles, un ukraiņu karavīri ļoti atzinīgi novērtējuši atvesto – ļoti labas ir izmērā nelielās ierakumu krāsniņas. Var sasildīt rokas, uzkarsēt ēdienu vai dzērienu.
Ar 8. rotas apgādi nodarbojas Mazais un Loki (segvārdi), kas ikdienā pārvietojas ar "VW" busiņu, ko viņiem atvedām no Latvijas oktobra nogalē. Rota atrodas pozīcijās netālu no Lisičanskas naftas pārstrādes uzņēmuma divus ar pusi mēnešus. Sals ir padarījis pārvietošanos vieglāku, taču kopumā situācija arī šajā frontes iecirknī kļuvusi sarežģītāka. Šajā laikā vienībā, kas apvienota ar otru rotu, krituši četri kareivji un vēl četri guvuši smagus ievainojumus. Vēl desmit viegli ievainoti. Šajā laikā pret apvienoto rotu raidīti četri krievu kājnieku uzbrukumi. Visi triecieni veiksmīgi atvairīti. Vienā no tiem krievi zaudējuši vairāk nekā simt cilvēku. Kauja, kurā piedalījušās divas krievu sevišķi labi sagatavotās vienības "Bars–13" un "Storm–Z", ilgusi četras stundas. Tie bijuši tā saucamie kontraktnieki, pusgadu nodienējušie, īsta izlase – 25–30 gadus jauni, fiziski spēcīgi. Viņiem pat izdevies ieņemt vienu ukraiņu pozīciju, taču pēc tam no turienes padzīti. Ierakumos gan dienā, gan naktī jāuzmanās kā no prettanku granātmetēju, tā mīnmetēju šāvieniem. Sevišķi bīstami tagad kļuvuši droni kamikadzes jeb FPV droni. Ienaidniekam pieejami arī tādi, kas apgādāti ar termokamerām un pielietojami arī naktī. Pašlaik, spriežot pēc ukraiņu karavīru teiktā, dronu karā viņi neatpaliekot no iebrucējiem.
Ar bataljona materiāli tehniskās apgādes vadītāju Kubu braucam uz vienu no objektiem. Kad esam sasnieguši noteiktu attālumu no frontes zonas, viņš aptur mašīnu. Uzvelkam bruņuvestes un ķiveres. Ceļš ir tāds, ka pa to varētu rīkot īstu bezceļu ralliju. Labi saprotams, ka brīvprātīgo atvestās mašīnas ilgi nenoturas un bieži jāremontē. Vedam uz objektu degvielu, pārtikas krājumus, cigaretes un paciņas no mājām diviem karavīriem. Ir jau tumšs, Kuba brauc uzmanīgi, objekta tuvumā pilnībā izslēdz mašīnas ugunis. Neilgas draudzīgas sarunas un braucam atpakaļ.
Atgriežamies aizmugurē, ierakstu interviju ar Kubu, pagātnē profesionālu aktieri. Izejam uzsmēķēt, raugāmies naksnīgajās debesīs virs Slovjanskas, ik pa laikam dzirdami spēcīgi šāvieni – tie ir ukraiņu tālās darbības ieroči. Kuba saka: "Ienaidnieks ir ļoti spēcīgs, prasmīgi veido pozīcijas, labi darbojas taktiskā līmenī, izmanto aviāciju. Bet no kā ir nogurusi Eiropa?! Lielākā daļa Eiropā nesaprot, ka Ukraina uzņēmusi milzu triecienu un iztur to. Esmu ļoti dusmīgs, piemēram, par to, ka poļi izber mūsu graudus zemē. Vai viņi zina, ar kādām grūtībām prāva daļa no tiem savākta? Esmu noguris uzklausīt solījumus par ieroču piegādēm, lūk, solīja "F–16" iedot jau pagājušā gada decembrī," emocionāli teica Kuba. Arī viņam karš turpinās divus gadus.
Sagrauj skolas
Satieku bataljona komandiera vietnieku apgādes jautājumos Fozi. Sācis kā vada komandieris, bijis 120 milimetru mīnmetēja apkalpes komandieris. Tas bijis vēl 1952. gadā ražots ierocis, izturīgs. Viņiem kalpojis trīs mēnešus, pēc tam cita vienība ar to vēl karojusi deviņus mēnešus. Smags gan tas bijis – 280 kilogrami, ne velti tā apkalpē bijuši seši cilvēki.
Kad atskan vairāki spēcīgi šāvieni, to radītais vilnis rada nelielu uztraukumu, Kuba saka – ejam uz pagrabu. Pavisam neliela telpa, ķieģeļu sienas, virs galvas betona plāksnes. Stāvus neizsliesies. Ja trāpīs, tas būs liktenis, bet, ja tepat dārzā, tad varbūt uzgāzīs virsū betona pārsegu un vismaz paliksim dzīvi, smaidot saka Kuba, un uzsit man pa ceļgalu. "Nekas, izārstēs, man Rīgā blats slimnīcā." Visi smejas. "Līdz turienei vēl jātiek."
Arī Fozi pasaka to, ko varam dzirdēt no ikviena karavīra – krieviem pārsvars visos ieročos un munīcijas daudzumā. Kā uz zemes, tā gaisā. Kas notiks tālāk pēc Avdijivkas? Tur krievu okupantiem bija izvietotas septiņas divīzijas, tagad lielu daļu no tām viņi varēs nosūtīt uz citiem frontes iecirkņiem. Viņi jau spiežas virsū visai plašā frontē. Tas notiek arī "Svobodas" bataljona teritorijā.
Zināms, ka krievi rok pazemes tuneļus ukraiņu pozīciju virzienā. Prasu – ko lai dara? Tas esot darbs aeroizlūkiem. Jāpiefiksē ieeja tādā tunelī un arī dažādas izejas, tās var noteikt pēc izmestās zemes kaudzēm, un šīs vietas kā nākas jāsaplosa. Tuneļus krievi rokot ārkārtīgi prasmīgi, tie ir šauri, piecus metrus zem zemes – uzreiz pēc ieejas tajos maina virzienu, un, pat ja tur ielido drons kamikadze, tas neko nespēj nodarīt. Pat aviācijas bumba, ja vien nav trāpījusi tieši virsū, neko nenodarīs.
Jau vēlāk uzzinām, ka krievu raķetes trāpījušas Slavjanskā un netālu esošajā Kramatorskā. Fozi aizbrauc, bet mēs ar Kubu dodamies uz slepeno objektu, tur plānots izvietot vēl vienu ieroču noliktavu. Tādas bataljonam ir vairākas, jo tieši šādas noliktavas abām armijām ir viens no galvenajiem uzbrukumu mērķiem.
Pēc tam cenšamies atrast skolu Slavjanskā, kurai trāpījusi krievu raķete. Ilgi riņķojam pa pilsētu, tur citai pēc citas pabraucam garām sašautām skolām. Abiem ar Kubu nav atbildes, kādēļ krievi sagrauj tieši skolas. Tomēr mums ir atbilde, jo šis ir etnisks un fašistisks karš, pat mazāk par "normālu" iekarošanas karu iedzīvošanās nolūkā.
Kuba izrāda izcilas izlūka dotības – sekojam ugunsdzēsēju mašīnas atstātajai ūdenslīnijai uz asfalta, līdz gaisā pamanām gaišu dūmu mākoni. Strādā ugunsdzēsēji. No Slavjanskas kara administrācijas pārstāvja uzzinām, ka skolā ietriecies drons kamikadze "Shahed". Vai kāds cilvēks bijis skolā? Cerams, ka nē. No rīta gan uzzinājām, ka nogalināts skolas sargs…