Rīga 11°C, nedaudz mākoņains, bez nokrišņiem, ZR vējš 6m/s
Piektdiena, 2024. gada 10. maijs 13:47
Vārda dienas: Maija, Paija
Latvijā patvērumu radušās ukrainietes gaida Krievijas sakāvi
"Kaut arī man vairs nav mājas, kur atgriezties, jo krievu okupanti to ir iznīcinājuši, tik un tā katru rītu mostos ar domu, ka drīzumā varēšu braukt atpakaļ uz Ukrainu," saka Ņina Krugavaja, kura kopš 2022. gada maija ir atradusi patvērumu Latvijā un dzīvo Jaunjelgavas vidusskolas internātā. Ņina pirms kara dzīvoja Harkivas apgabala Ļipcu ciemā, kas atrodas tikai septiņus kilometrus no Krievijas robežas un patlaban ir karadarbības zona.
"Mēs tur dzīvojām ļoti labi. Kad Krievija iebruka Ukrainā, daudzi bija spiesti bēgt. Patlaban Krievijas karaspēks iznīcina tos iedzīvotājus, kuri ciemā vēl palikuši, – tie ir cienījama vecuma cilvēki, kuri nespēj aizbraukt sava vecuma dēļ vai vienkārši nevēlas to darīt. Tajā daudzdzīvokļu namā, kur es dzīvoju, neviens vairs nav palicis, jo māja ir pilnībā sabombardēta. Ciemu bombardē katru dienu. Mans kaimiņš Saša kailām kājām apakšbiksēs izbēga no drošas nāves. Viss dega, panika šausmīga, okupanti šāva ar kasešu munīciju," stāsta pensionāre Ņina. Viņas meita joprojām dzīvo Harkivā, kas atrodas 25 kilometru attālumā no Ņinas dzimtā ciema, un regulāri abas sazinoties pa telefonu. Meita nevarot izbraukt no Harkivas, jo vīrs esot smagi slims. Pilsētas okupācijas laikā gan visi sakari esot pārtrūkuši. "Kad bēgu projām caur Krieviju, rašisti daudziem atņēma telefonus. Man kauns teikt, bet tā patiešām bija, ka savu telefonu noslēpu apakšbiksēs," notikušo garajā ceļā atceras Ņina.
Viņai ir divi mazdēli, kuri pirms kara dienējuši armijā un karojot no pirmās dienas. Vecākajam šogad palikšot 35 gadi, un viņš esot pulkvežleitnants, bet jaunākajam ir 28 gadi, viņš armijā ir jaunākais leitnants. Ņinai neesot nekādu iespēju sazināties ar mazdēliem, jo sakarus varot pārtvert okupanti. "Bet es tāpat katru dienu zinu, kur atlidoja lādiņi un ko sabombardēja, kurš dzīvs un kurš nogalināts. Ļoti gribu braukt mājās, bet meita ir pret manu nodomu, viņa man saka: "Es varu būt mierīga, zinot, ka tu esi drošībā. Kāda Harkiva, paliec tur, kur esi, lai es nesajūku prātā par tevi uztraucoties!"."
Pilnas ielas ar krievu karavīriem
Ņinai kaimiņos Jaunjelgavas skolas internātā dzīvo Ludmila Ovdijenko, kura uz Latviju atbēgusi no Hersonas apgabala Kalančaka ciema, kas atrodas 80 kilometru attālumā no Hersonas. Okupētā Krima ir pavisam tuvu – līdz tai ir tikai 22 kilometri.
"Arī mūsu ciems ir pilnībā okupēts. Manu māju ir ieņēmuši krievi. Kara pirmajās dienās ielas bija pilnas ar krievu karavīriem. Ja negrib ņemt Krievijas pasi, arestē, sit... Kurš iztur, kurš nespēj izturēt un paņem okupantu valsts pasi. To ņem arī tādēļ, lai varētu aizbraukt projām, jo pretējā gadījumā neizlaidīs. Kad būs par godu Putinam noorganizēta viņa ievēlēšana, vietējos cilvēkus piespiedīs doties uz iecirkņiem. Pagaidām kaujas līdz manai dzimtajai vietai nav nonākušas, cilvēki turpina dzīvot okupācijas režīmā. Brīvprātīgie palīdz apgādāt ar ikdienai nepieciešamo," stāsta Ludmila, kura pagaidu dzīvesvietā Jaunjelgavā mitinās kopā ar mazmeitu Dominiku un viņas vecākiem. Viņi ikdienā strādā algotu darbu, tāpēc Ludmila rūpējas par mazmeitu. Dominikai ir tikai divi gadi un četri mēneši. Viņa apmeklējot vietējo bērnudārzu, mācoties runāt latviski un esot labi iedzīvojusies vietējā vidē.
No Ņinas dzimtā Ļipcu ciema Jaunjelgavā patlaban apmetusies arī Ludmila Besedina un Igors Istomins. Ludmila no kara plosītās Ukrainas ir aizbraukusi kopā ar vīru un vīramāti, kura ir pieskatāma un aprūpējama. Ludmilas dzīvesbiedrs strādājot sezonas darbus, arī Ludmila būtu strādājusi, ja vien katru dienu nebūtu jāpieskata vecmāmiņa, kā viņa mīļi dēvē vīramāti.
Sekundes laikā izdzēsa tuvinieku dzīvību
"Neticējām, ka sāksies karš. Daudzās ģimenēs, piemēram, vīrs ir ukrainis un sieva ir krieviete vai otrādi. Bērni dzīvo Krievijā, vecāki – Ukrainā. Jā, zinājām, ka Krievijas karaspēks ir dislocēts pie robežas, ka notiek apmācības. Tur bija nepārtraukta kustība – pēc mācībām atvilka karaspēka daļas no robežas, lai vēlāk atkal sūtītu atpakaļ. Pie tā jau bija pierasts, un prātā nebija, ka Krievija iebruks Ukrainā. Jau kara pirmajās nedēļās mūsu ciemā ieradās krievu tanki. Trīs nedēļas šāva uz Harkivu, bet pēc tam šāviņi sāka lidot mūsu virzienā, un cilvēki masveidā bēga projām. Tomēr diezgan daudzi nobijās, ka nokļūs apšaudēs, un tā arī neaizbrauca," stāsta Ludmila. Neviens no viņas, kā arī vīra radiniekiem, kuri dzīvo Krievijā, kara pirmajās dienās neesot piezvanījis un aicinājis braukt pie viņiem.
Ludmila: "Vīra brālēns dzīvo Sanktpēterburgā un aizstāv Putinu, arī vīramātes dzīvesbiedrs ir par Putinu, jo uzskata, ka ukraiņi slikti uzvedas un viņus vajagot sodīt."
Igoram, kurš līdz karam dzīvojis Ļipcu ciemā, no okupantu lodēm bojā aizgājusi miesīgā māsa, brāļameita, kura gaidīja mazuli, un mazdēls. Vienas sekundes laikā okupanti izdzēsa tuvāko cilvēku dzīvību. "Kopš gada sākuma gandrīz katru dienu okupanti šauj uz mūsu ciemu. Pārtraukumi ir retu brīdi. Naktī atlido desmit raķetes S-300 un iznīcina mājas un cilvēkus," stāsta Igors, kurš Jaunjelgavā dzīvo kopā ar savu māti, trešās grupas invalīdi. Tiklīdz viņš ieradās Latvijā, tā reģistrējās karaklausības uzskaitē Ukrainas vēstniecībā. Neraugoties uz to, ka māte ir invalīde, Igors var tikt iesaukts armijā.
Pateicīgi par pretimnākšanu
Arī Ņina patlaban ir kopā ar saviem radiniekiem – brāļadēlu un viņa sievu. Sākumā viņiem neesot bijis plāna palikt Latvijā, galamērķis bijusi Somija, jo brāļadēla sievai tur dzīvojot brālis. Diemžēl tālāk neesot spējuši aizbraukt radinieces sliktā veselības stāvokļa dēļ.
Somijā būtu lielāki pabalsti un lielākas iespējas sevi materiāli nodrošināt, bet tagad, kad aizritējuši gandrīz divi kara gadi Latvijā, Ukrainas iedzīvotāji, ar kuriem tikos nelielajā pilsētiņā, atzīst, ka arī šeit par viņiem ļoti rūpējas. Piemēram, Ņina Ukrainā bombardēšanas laikā tikusi kontuzēta un daļēji pazaudējusi dzirdi. "Paldies Latvijas valdībai un visiem labajiem cilvēkiem – man pirms gada par brīvu izsniedza dzirdes aparātu, kas maksā 439 eiro. Mūsu kuratore Sanita veda mani pie ārstiem. Šeit mums izrāda ļoti lielu uzmanību," Ņina ir gandarīta.
Abas Ludmilas stāsta, ka ukraiņi Latvijā bez maksas varot braukt starppilsētu autobusos, arī vilcienā. Braukušas ekskursijā uz Bausku un Limbažiem. Arī par muzeju apmeklējumiem neesot jāmaksā. Diezgan bieži iznākot braukt uz Rīgu vai Jēkabpili, lai nopirktu nepieciešamās lietas.
Pārsteigti par garajām rindām pie ārstiem
Ukraiņi gan ir pārsteigti, ka Latvijā tik ilgi jāgaida vizīte pie ārstiem. "Mūsu zemē pie ārsta varēja tikt tajā pašā dienā, kad pieraksties. Atnāk divdesmit cilvēku un visus pieņem. Mūsu ciemā strādāja četri ģimenes ārsti, ginekologs, zobu protēzists, zobārsts, ķirurgs... Latvijā labi ārstē, bet rindas ir ļoti garas. Pieraksties pie speciālista un mēnesi vai divus gaidi. Tas mums bija neierasti," atzīst Ludmila Besedina.
Ņina Krugavaja un Ludmila Ovdijenko ir pensionāres. Ņina daudzus gadus strādājusi par priekšsēdētāju kooperatīvā, kas apgādāja ar ikdienā nepieciešamajām precēm divpadsmit apdzīvotas vietas. Viņas pakļautībā bijuši 43 veikali, maizes ceptuve, kafejnīcas, skolu ēdnīcas un bufetes. Savukārt Ludmila strādājusi siltumnīcā. Abas sievietes pensijā saņemot ap 80 eiro (pārrēķinot no grivnām uz eiro). Latvijā tā ir maza naudas summa, bet, kā stāsta Ņina, Ukrainā par šo naudu varot dzīvot labāk nekā šeit. Latvijā viņām pie pensijas tiek piemaksāts, lai sanāktu garantētais minimālais ienākums – 137 eiro. Vaicāju, kā ar tik mazu naudu var izdzīvot. Ņinai palīdzot brāļadēls, kurš strādājot vietējā kokapstrādes uzņēmumā. Savukārt Ludmila Besedina, kurai līdz pensijas vecumam, kas Ukrainā ir 60 gadi, jāgaida vēl gads, dzīvo no garantētā minimālā ienākuma (GMI) pabalsta, un viņu finansiāli atbalstot arī vīrs, kurš strādājot sezonas darbus. Ludmila stāsta, ka katru trešo mēnesi sniedzot informāciju Aizkraukles novada sociālajā dienestā par saviem ienākumiem, lai varētu saņemt GMI pabalstu. Tad arī varot dabūt pārtikas pakas un iegādāties medikamentus par 120 eiro gadā. Šo naudas summu atmaksājot, kad iesniegti pirkuma čeki.
Kā samaksāt par istabiņu?
Par gultas vietu internāta istabiņā katram, izņemot pensionārus, ir jāmaksā pieci eiro dienā līdz šī gada beigām."Vietējā pašvaldība mūs jau brīdināja, ka pēc tam būšot dārgāk – desmit eiro dienā. Istabiņā dzīvojam trīs cilvēki, no kuriem viens ir pensionārs. Sešsimt eiro mēnesī par diviem, tas mums būs par dārgu, tāpēc nezinu, kā dzīvosim tālāk," saka Ludmila Besedina. Viņa pirms kara strādājusi laboratorijā dzirnavās, bet viņas vīrs – katlumājā. Tiklīdz sākusies okupācija, visi uzņēmumi aizvērušies.
Ludmila ir pārsteigta, ka Latvijas veikalu plauktos varot ieraudzīt diezgan daudz Krievijā ražotu pārtikas produktu. "Pie mums pēc 2014. gada ļoti ierobežoja preču importu no Krievijas. Jūs pret importu no Krievijas izturaties diezgan atbalstoši," secina Ludmila. Bet Igors bijis nepatīkami pārsteigts, uzzinot, ka caur Latviju tiekot vesti Krievijas nozagtie Ukrainas graudi.
"Ja Ukrainas karavīriem būtu bijis pietiekami daudz ieroču, tad viņi jau būtu uzvarējuši. Bet iedeva saujiņu, kripatiņu. Karavīri izlietoja to, kas bija, un tagad sēž ierakumos un uz viņiem šauj un šauj. Bet mums, bēgļiem, nebūtu jādomā, kā samaksāt par istabiņu," spriež Ņina. "Kad atbrīvoja Dņepras labo krastu Hersonā, tad Ukrainas karavīriem vajadzēja piegādāt pietiekami daudz ieroču, ar kuriem varētu izdzīt okupantus no kreisā krasta," uzskata Ludmila, kurai mājas ir 80 kilometru attālumā no Hersonas.
"Nākotni mēs redzam tikai Ukrainā, tikai mājās. Nu un, ka māju vairs nav! Tik un tā ļoti gribas atpakaļ," ilgas pēc mājām pauž ne tikai Ņina, bet visi ukraiņi, kuri jau otro gadu Latvijas mazpilsētas internātā gaida Krievijas sakāvi.
Laikraksta redakcija atrodas Rīgā, Toma ielā 4
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 29.11.2003