Svētdiena, 2026. gada 15. novembris 20:13
Vārda dienas: Leopolds, Unda, Undīne
Agris Liepiņš ar dzīvesbiedri Ināru Uldevenes senlatviešu pilij veltījuši trīsdesmit mūža gadus. Viņi pilī Lielvārdē saimniekos līdz sezonas beigām un vēlas likt punktu savai darbībai oktobra pēdējā dienā.
Lielvārdē parkā pie Uldevenes senlatviešu pils pagājšnedēļ ceturtdienas rīta pusē jau rosās vesela pļāvēju vienība, darbinot pļaujmašīnas, trimmerus un pārējo pāraugušas zāles cirpšanas tehniku. Dienu iepriekš pulksten sešos pie vietējā virsaiša un pils īpašnieka Agra Liepiņa viesojies Ogres novada domes priekšsēdētājs Egils Helmanis, un ka tik veicīgie pļaušanas darbi nav reakcija uz panākto vienošanos, ka stilizētās 12. gadusimteņa nocietinājumu būves pāriet Ogres novada rokās. Tikām pils pagalmā stalts seno latviešu tērpā pretī iznāk mans feļetonistu–karikatūristu ceha biedrs Agris Liepiņš, ar kuru savulaik esam dalījuši kopā slejas "Latvijas Avīzes" komentāru lapā un kurš jau pensionārs ar trīs mēnešu stāžu. Šomēnes mediji ziņoja, ka Lielvārdes pili tās izveidotājs un saimnieks nolēmis nojaukt. Vai tā tiešām notiks, intervijā jautāju A. Liepiņam. Tāpat runājām arī par aktuālām politiskām lietām.
Lūdzu, tad izstāsti pozitīvos jaunumus.
Agris Liepiņš: Ieradās Ogres novada galva Helmaņa kungs, kultūras un tūrisma pārvaldes priekšnieces Marikas Zeimules pavadīts. Daudz, dikti runājāmies, abi teica – vēsturisko atmiņu vajag glabāt un tāds tūrisma objekts novadā ļoti iederīgs, kam varēju tikai piekrist. Mans pretarguments bija jau minētais – pils savu dzīvi nokalpojusi, pirmie baļķi likti uz plikas zemes. It kā tā cēluši 12. gadsimtā, bet bija mana jaunības kļūda paklausīt arheologus. Vajadzēja, kā šodien ceļ. Ar pamatiņiem, ar hidroizolāciju, tad konstrukcija stāvētu ilgāk.
Katram kokam ir dabiskais pretošanās laiks, cik var pretoties vides ietekmei, apmēram seši gadi. Pēc tam puve, trupe, turklāt diezgan fiksi. Šur vai tur mainīti baļķēni, stutītes, bet ar gadiem bojājumu proporcija pieaug.
Padzirdējuši interneta burbulī, ka pilij pēdējā sezona, apmeklētāji saskrien aizvien vairāk, un katrureiz būdīgāks vīrs virs simts kg kādu kāpslīti nolauž. Paldies dievam, neceļ pretenzijas, ka nobraucis lejā pa kāpnēm. Bet droši tas vairs nav, var kas nopietnāks gadīties. Mana pozīcija – vecs ir vecs, lāpīts paliek lāpīts.
Pats arī esi atdevis cietoksnim trīsdesmit mūža gadus.
Tieši tā, ir laiks, kad gribas vakarā pie televizora pasēdēt, uzlikt brilles, grāmatiņu palasīt. Pilnīgi skaidrs, ka nākamsezon te nestrādāju, es eju mājās. Bet Ogres mērs iededzies par ideju, ka pils jāsaglabā...
Un piedāvā tev konsultanta robu?
Negribu. Tas tāpat kā rūpnīcā. Veco direktoru aizlaiž godpilni pensijā – ar labiem vārdiem, puķēm, atvadu dāvanām, sak, arvien priecāsimies jūs redzēt, uzklausīsim viedos padomus, jo jauniem vajag vecās paaudzes pieredzi. Reāli nākamajā dienā uzņem pieklājīgi, pēc tam viņš sāk krist uz nerviem – ko vecais kraķis nāk un uzmācas ar pārgudrībām. Kurš strādā, tas atbild. Ja pašvaldība ir ar mieru te ko darīt, tā ir viņu atbildība.
Par ko ir vienošanās ar ogrēniešiem?
Vienošanās vēl nav noslēgta, bet doma ir, ka pašvaldība uzņemas turpmākās rūpes un gādību par Uldevenes pili. Sauc, kā gribi – pārbūve, restaurācija, atjaunošana, bet to dara pašvaldība. Mēs vairs pirkstu neliekam klāt – negribam un mums to nevajag, atsakāmies no objekta, kas veidots par mūsu līdzekļiem un celts savām rociņām.
Kādu summu mērs Helmanis ar mieru maksāt?
Atbraucēji, protams, prasīja – cik tad, cik tad. Pagaidām nevaru pateikt. Tagad visi satraukušies, ka pili sazāģēs malkā. To teicu kā alegoriju. Kur to krāvumu likšu, tad jāatver malkas placis! Baļķīši ir baļķīši, tiešām malkas cenā, un tā arī būtu jāvērtē.
Otrs ir ekspozīcija, vizuālais tēls, mans ieguldītais intelektuālais īpašums. Piemēram, stendi ar zīmējumiem, ilustrācijām. Par brendu, veidolu būtu jāsamaksā. Mājiņas ir celtas, balstoties uz zināšanām un pētījumiem. Neapgalvošu par simtprocentīgu atbilstību, tomēr ēku veidols veidots saskaņā ar arheoloģiskiem avotiem, izdomāts, kā būves varēja izskatīties. Man jāsastāda sarakstiņš, jādokumentē, kādu intelektuālo īpašumu vēlos pārdot, un jāpieraksta sava cena. Tās lielumu jebkurš varēs apšaubīt.
Kāpēc tev radās interese, kad pirms trīsdesmit gadiem sāki celt senlatviešu apmetni?
Man vienmēr sāpējis, ka vācu akmens pilsdrupas saglabājušās un renovētas, dažviet skaisti uzlabotas. Latviešu koka pilis ir gājušas zudībā. Nacionālromantisma periodā ulmaņlaikos sazīmētās būves bija iedvesmojošas. Iedomājos, būtu jauki, ja tāda mūsdienās stāvētu pilskalna galā vai pļavas vidū. Ieinteresējos padziļinātāk, papētīju materiālus, sapratu atšķirību starp romantiku un reālo. Īstenībā senlatviešu mitekļi nebija ne tik diži, ne tik izcakoti un skaisti. Tā ka nacionālromantisms liek mums lepoties ar sirmo senatni, bet tam nav pārāk korektas attiecības ar patieso vēstures ainu. Tāpat kā reāli nav pastāvējis Nameja gredzens. Aleksandra Grīna 30. gados sarakstītajam dēku gabalam "Nameja gredzens" mākslinieks titullapā uzzīmēja vītas formas gredzenu vanaga ķetnās. Kārlim Ulmanim ļoti patika Grīns kā nacionālpatriotisku romānu autors. Pēc Saeimas atlaišanas Ulmanis loloja domu vēlāk veidot tautas partiju – vienojošu, vienu visiem Latvijas iedzīvotāju slāņiem, ar aizsargiem partijas kodolā. Saskaņā ar viņa ieceri biedriem vajadzēs nēsāt Nameja gredzenus, simboliski apliecinot piederību partijai. Krievu ienākšana sabrucināja Ulmaņa plānu, ja vien tā pati par sevi nebija leģenda.
Savukārt Uldevene ir Indriķa hronikā minētais Lielvārdes valdnieks, kurš pārvaldīja Daugavmalas lībiešu apdzīvoto teritoriju līdz Aizkrauklei, tādēļ viņš ir šī cietokšņa priekšnieks. Viņa liktenis bija bēdīgs, bet atraktīvs, lai pasvītrotu, cik slikti bija mūsu brāļi lietuvieši. Jo lietuviešu sirotāji nogalēja Lielvārdes valdnieku, nocirta galvu, uzsprauda šķēpā, atveda pārdot un lielvārdieši to nopirka. Labi, ka savā civilizācijā un domāšanā to vairs neuzskatām par labu kara praksi.
Līdz sezonas noslēgumam Uldevenes pilī saimnieko tu ar kundzi Ināru?
Jā, mēs vēlētos slēgt darbošanos oktobra pēdējā dienā. Pašās beigās būs cits uzdevums. Man piezvanīja jauna kinorežisore, kura vēloties šeit filmēt diplomdarbu, šķiet, absolvējot Kultūras akadēmiju. Filma būšot par senvēsturi, piekritām, ka pēdējās dienās šeit rosās kinoļaudis. Galvenokārt bijām par, jo pieteikumā lasīju, ka pieaicināto aktieru vidū būs Ivars Kalniņš. Tas ieintriģēja. Droši vien Kalniņš piekritis sadarboties ar studentiem, atbalstot kinodomāšanu Latvijā, kā mēdz būt bezbudžeta kinodarbos – bet ko viņš tur tēlos? Krīvukrīvu vai viedo ķēniņu? Nezinu, vai topošās režisores mērķi īstenosies, bet oktobra nogalē pili taisām ciet.
Cerams, nodosiet pili labās rokās, jo cilvēkiem arī žēl zaudēt senlatviešu celtni. Intervēti saka – tās ir emocijas, daļa no senvēstures, bijuši vecmāmiņai pie rokas šeit pirms divdesmit gadiem, tagad paši atveduši savu jauno paaudzi.
Sentimentu saprotu. Jūtos aizkustināts, patīkami pārsteigts un ir bezgala mīļi, ka kāds, atvedis bērnus, atzīstas, ka pats puikas gados te bijis. Bet baļķīši jaunāki nekļūst.
Kāpēc esi pārtraucis rakstīt savus nacionālisma piesātinātos rakstiņus "Latvijas Avīzē"?
To pateikšu pilnīgi droši. Biju pateicīgs, ka mani publicēja un ņēma pretī tīri labi. Bet kādudien nejauši ieslēdzu radio uz "Brīvā mikrofona" viļņa. Paklausījos, ko runā ēteru sazvanījušie onkuļi. Sapratu – es muldu tieši tāpat! Nē, viss, pietiek! Ja esmu kaķis, kas brēc pret debesīm, tad jābeidz!
Nu, nu... Diezgan skeptiski arī izteicies par jauno paaudzi, skolēni neklausoties gida stāstījumā, urbjas mobilajā ekrānā.
Tieši to novēroju, ka jaunieši pārgājuši dzīvot citā realitātē. Nerunāsim par latviešu valodu, kas, liekas, netiek vairs uzturēta, bet pāreja notikusi domāšanā. Kā izskaidrot faktu, ka pirmklasnieks vai otrklasnieks, mazs bērniņš pie loga ierauga zīlīti, metas klāt un uz rūts ar pirkstiņiem mēģina to palielināt! Mobilais ir visa viņu jaunā pasaule. Vilcienā braucot, agrāk cilvēki savā starpā sarunājās, lasīja grāmatu, avīzi, skatījās pa logu ārā! Tagad galvas lejā, viena poza, skats vērsts vienā virzienā – ekrānā.
Šausmas, kam atstāsim valsti!
Nebūšu melnais krauklis, kas pieķērks bezcerību. Labāk pieturēšos pie Blaumaņa. Viņš, nācis no muižas dienestnieku ģimenes, sākotnēji turējās pie vāciskā, ieskaitot valodu. Taču reiz Līgovakarā sarunājies ar citu jaunlatviešu kultūras darbinieku un viņš prasījis Blaumanim – kā tu domā, vai latviešu valodai un tautai ir izredzes pastāvēt vēl pēc simt gadiem? Rakstnieks atteicis – ticot, ka būs arī pēc divsimt gadiem, un pats vairāk pievērsies latviešu lietai.
Vai krievu bērnu klases apmeklē senlatviešu cietoksni?
Brauc, bet tur ir pilnīgi cita mentalitāte! Mani pārsteidz ierēdniecības optimisms, ar kādu informē, cik labi ieviesusies latviešu valoda un cik veiksmīgi to apgūst skolās. Nez kāpēc vienmēr intervē vienu un to pašu krievu skolas direktoru, kam sekmīgi izdevies mācīt audzēkņus. Man atbrauc 4.–5. klases skolēni, kuri ne vārda neprot latviski! Nemāk atbildēt – kā tevi sauc! Bieži, pat regulāri redzu, ka, runājot latviski, pretī veras tukšas acis. Mazais nesaprot. Manuprāt, jebkuram cilvēkam, kurš dzīvo Latvijā, ir jāizjūt diskomforta situācija, ja viņš nerunā valsts valodā. Nevar būt tik komfortabla situācija, ka, ieejot veikalā vai darbavietā, klātesošie momentāni pāriet uz krievu valodu. Tas nemazina apziņu, ka viņš nav Krievijā! Ja dzīvo šeit, Latvijā, esi pilsonis vai pastāvīgais iedzīvotājs, tev jājūtas neērti, ja nevari komunicēt latviski.
Saskaņietis Jānis Urbanovičs intervijā sacīja, ka latvieši ilgu laiku nepavisam nav uzvedušies kā pamatnācija un mažoritāte, izvirzījuši vien pieticīgas prasības. Tas mainījies pēc Krievijas iebrukuma 24. februārī pirms diviem gadiem, kad latvieši beidzot pacēluši galvu un pieteikušies būt mažoritāri. Nu, spiežot krievu mazākumu visās iespējamās lietās, gāž iebraucēju pieminekļus, pieprasa pāriet uz valsts valodu izglītības sistēmā un visur citur.
To darām stipri novēloti. Cik var vilkt kaķi aiz astes. Pirms trīsdesmit gadiem teica – vecos jau neiemācīs latviski, mēģināsim mācīt jaunos. Tie, kam toreiz bija četrdesmit, nu ir septiņdesmitgadīgi. Mūsu pieglaimīgās politikas dēļ neko nav iemācījušies. Ko nu tagad večukus mocīs, un tā bezgalīgi var vilkt garumā.
Mana mamma Otrā pasaules kara laikā bija aizvesta uz Arzamasu Krievijas vidienē. Dzimusi Latvijas brīvvalstī, krieviski nezināja ne vārda. Ceļā saslima ar tīfu, galamērķī nokļuva slimnīcā, un vectēvs gulēja pie slimnīcas vārtiem, lai nepazaudētu savu bērnu. Savukārt mazā, izejot no slimnīcas, jau zināja pamata līmeņa krievu valodu. Atcerējās, sēdējusi nobimbājusies gultiņā, un pirmie vārdi, ko iemācījusies no puišeļa blakus gultā – "idi sjuda, idi tuda". Ja apstākļi spiež, valodu iemācās pusgada laikā.
Latvieši, tomēr neievēlēja atkrieviskotāju Liānu Langu Eiroparlamentā, atbalstīja ar knapi viens, komats, procentiem balsu. Kā vērtē dzejnieces darbību?
Latvietis vienmēr grib, ka tik nebūtu kašķis. Paaudzi, kas iestājās par nacionālo lietu, nolikvidēja 1941. gadā un karalaikā. Tā bija brīvvalstī izaugusi jaunā audze, kura stāvēja un krita par latviskumu, jo bija tā audzināti – stingri nacionālās pašapziņas garā. Šo modeli vajadzētu ieviest šodienas skolās. Langas kundzes pozīcija ir saprotama, atbalstāma un visnotaļ normāla. Vienkārši loģiska. Citastarp, man patīk ukraiņu attieksme pret latviešu valodu. Pāris mēnešus iebraukuši, jau šo to buldurē latviski, bērni, kas mācās skolā, pārvalda to. Piemērs. Atnāk ukraiņu ģimene. Ne mirkli neuzstāj, ka būtu jārunā krieviski, atvainojas, ka nav apguvuši latviešu valodu, bet nekas – meitiņa iztulkošot.
Latviešu tautai vienīgā dzīvesvieta, kur dzīvot un attīstīties, ir Latvija. Par to pilnīgi pamatoti varam teikt, ka te ir mūsu mājas, kuras jāsargā un jāuztur. Atšķirībā no krieviem, kam visur ir krievu pasaule, kur viņš, tikko ieradies, uzreiz pieprasa tos apstākļus un lai ar viņu komunicē, kā radis mājās, Krievijā. Un vispār daudziem, arī eiropiešu liberāļiem kaitinoša šķiet pozīcija – manas mājas, mani noteikumi.
Kā raugies uz mūsu valdības nostāju, kuru demogrāfiskā stāvokļa pasliktināšanās neinteresē, turpretī ar tieslietu ministres starpniecību un premjeres apsveikumiem tiek reklamētas viendzimuma pāru attiecības, un nupat visai vadībai nav svarīgākas lietas kā nokārtot, lai tiek dekriminalizēta narkotiku lietošana?
Jā, nav akcentējamākas lietas. Dažbrīd, būdams tradicionāli seksuāli orientēts, jūtos kā sabiedrības mazākuma pārstāvis. Mums jāizturas toleranti un iekļaujoši pret dažādām seksuālām aktivitātēm, kuras visas ir ļoti interesantas, atskaitot tradicionālās. Par citiem jābūt daudz lielākai interesei, viņi ir jāaizstāv, jāpopularizē, par viņiem nedrīkst neko sliktu teikt. Lai gan neviens "slikti" nesaka, nenievā, vienkārši domā, ka īsti dabiskas viendzimuma attiecības nav.
Kāds ir tavs iespaids par karu Ukrainā? Es līdz ar citiem "ekspertiem" izgāzos, neticēdams, ka Putins sāks atklātu, neizprovocētu karadarbību.
Tieši brīnījos, kāpēc daudzi nesaprot, ka krievs ies iekšā. Pietika paskatīties uz kartes. Apliek Ukrainai apkārt karaspēku, koncentrē tūkstošiem vīru, savelk militāro tehniku, pievelk rezerves, uzceļ lauka hospitāļus, gatavojas, ka būs upuri. Uz to raugoties, nebija jautājumu, ka nāks no Baltkrievijas, Krievijas un Krimas puses. Kad karš beigsies, nav zināms. Pat ja Putins nomirst, krievu tauta ir drausmīgi saindēta, smadzenes gadiem presētas. Rietumiem ir lielā politika, milzu bailes, ka tik kāds nepiespiež kodolpogu. Skaidrāks par skaidru, ja Krieviju šoreiz neuzvarēs, tieksmes pakļaut kaimiņus gruzdēs vienmēr. Vienreiz jātiek galā, to nevar atstāt pusratā. Tāpēc visiem spēkiem jāskubina brīvās pasaules valstis – dariet kaut ko, dodiet tos ieročus, palīdziet ukraiņiem! Jebkurā militārā mācību grāmatā izlasāms, kādām jābūt proporcijām, lai dotos uzbrukumā un pieveiktu pretinieku. Jābūt pārsvaram gaisā, uz zemes, ar artilēriju un pārējo kaujas tehniku. Bet ja ukraiņiem iepilina pa trešdaļai no nepieciešamā bruņojuma, turklāt paziņo, ka nedrīkst šaut uz mērķiem Krievijas teritorijā...
Īsi sakot, mūsu valdībai jābūt nacionālākai, cietākai, ar plašāk pārstāvētiem patriotiskiem spēkiem.
Protams, mums nacionālā stāja ir švaka.
Esam eiropieši, demokrāti...
Pat eiropietis būdams, aizstāvies – vai patiešām Eiropas vērtības ir tajā, ka iebraucējs diktē, kā tev tagad runāt un uzvesties!
Laikraksta redakcija atrodas Rīgā, Toma ielā 4
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 29.11.2003
(0)
