Otrdiena, 2026. gada 10. novembris 11:30
Vārda dienas: Mārcis, Markuss, Mārtiņš
"Mēs atrodamies atvērtā tirgū, un jaunieši, kas vēlas labāku dzīvi, joprojām brauc meklēt darbu uz Rietumiem no Latvijas. Jo lielākas algas spēs samaksāt uzņēmumi Latvijā, jo vairāk mazināsies aizbraukšana," uzskata Jānis Hermanis.
Katru gadu pensionēšanās vecumu sasniedz un darba tirgu pamet par 10–15 tūkstošiem cilvēku vairāk, nekā ienāk jauniešu, turklāt daļa jauniešu dodas labākas dzīves meklējumos uz citām Eiropas valstīm. Veidojas nevienmērīga paaudžu nomaiņa darba tirgū. Ar esošajām tendencēm, ja nedzims vietējie bērni, būsim spiesti laist iekšā imigrantus, un šobrīd redzams, ka pat lielas un sekmīgas valstis saskaras ar milzu problēmām, cenšoties tos integrēt. [..] Taču, pirms ķeras pie viesstrādnieku ievešanas, vajadzētu izmantot visas iekšējās rezerves – samazināt valsts un pašvaldību pārvaldes aparātu, panākt ilgstošo bezdarbnieku atgriešanos darba tirgū, māmiņu agrāku atgriešanos darbā un citas," tā intervijā "Latvijas Avīzei" saka ekonomists, statistiķis un Latvijas Darba devēju konfederācijas finanšu un nodokļu eksperts Jānis Hermanis. Viņš arī pusotru gadu piedalījies Finanšu ministrijas organizētajā nodokļu reformu grupā, taču par rezultātu ir skeptisks: "Valdības fiskālā telpa ir ļoti ierobežota, bet vienlaikus no visām pusēm nāk vaidi un pūtieni, ka vajagot vairāk naudas, bet naudas nav. Viss kā jau katru gadu – diskusija koncentrējas ap to, ko un kā pārdalīt, nevis ap kvalitatīvām izmaiņām, to, kā uzlabot ekonomiku."
Ar nodokļiem arī sāksim – jūs esat pusotru gadu piedalījies Finanšu ministrijas organizētajā nodokļu reformu grupā. Kāds ir šī darba rezultāts, un vai ir jūtama valsts apņēmība reformēt nodokļu sistēmu?
J. Hermanis: Droši vien jāsāk ar nelielu priekšvēsturi. Dažādos formātos jau ilgi pirms šīs oficiālās reformu grupas darba sākuma ticis runāts par to, ka mūsu darbaspēka nodokļu sistēma uz pārējo Baltijas valstu fona no investīciju piesaistes viedokļa neizskatās konkurētspējīga – proti, lielāku algu samaksāšana Latvijā iznāk daudz dārgāka nekā kaimiņvalstīs. Tādējādi daudzi investori izvēlas kaimiņvalstis, turp aizplūst arī labi apmaksātās darba vietas. Tāpēc valdības sociālie partneri jau agrāk bija aicinājuši risināt šo problēmu.
Katru reizi pēdējo gadu laikā, kad tikusi veidota jauna valdība, par šo un saistītajiem jautājumiem ir notikušas diskusijas. Taču līdz šim nebija izdevies pavirzīties uz priekšu – politiķi gan atzīst, ka kaut kas ar to jādara, taču valdības deklarācijās nonāk tikai miglaini un noapaļoti formulējumi bez konkrētiem solījumiem un darbu plāna. Vienlaikus tika solīts, ka, lūk, kad spriedīšot par nodokļu pamatnostādnēm, tad gan par visu vienošoties un salikšot pa plauktiem.
Kas tad notika šoreiz? Gods kam gods, finanšu ministrs Arvils Ašeradens visu bija noorganizējis ļoti iekļaujoši. Atšķirībā no sava priekšgājēja Jāņa Reira, kurš parasti ātri atšuj visus neērtos sarunu partnerus, Ašeradens ir izveidojis garu un plašu diskusiju formātu, kad darba grupas sanāksmēs nereti piedalās vairāki desmiti cilvēku no dažādām iestādēm un organizācijām.
Taču būtībā rezultāts ir čiks – ne par ko vienoties nav izdevies. Kāpēc tā noticis? Viens no iemesliem varētu būt paša ministra neizlēmība, iespējama arī kaut kāda iekšēja rīvēšanās koalīcijā vai valdošās partijas iekšienē – pienāk dažādi signāli, ka attiecības nebūt nav īpaši sirsnīgas. Tāpat ekonomiskā vide šogad ir pievīlusi un situācija nav tik laba, kā tika cerēts pērnā gada beigās – ekonomika būtībā stāv uz nulles. Tādēļ valdības fiskālā telpa ir ļoti ierobežota, bet vienlaikus no visām pusēm nāk vaidi un pūtieni, ka vajagot vairāk naudas, bet naudas nav. Viss kā jau katru gadu – diskusija koncentrējas ap to, ko un kā pārdalīt, nevis ap kvalitatīvām izmaiņām, to, kā uzlabot ekonomiku.
Darba devēju mērķis, iesaistoties šajā reformu grupā, bija panākt uzņēmēju maksājamo darbaspēka nodokļu samazinājumu. Vai jums nav vilšanās sajūtas – galu galā tagad diskusija koncentrējusies ap to, kurus nodokļus un kā paaugstināt, nevis samazināt?
Mēs respektējam faktu, ka dzīvojam piefrontes zonā un ka šogad bijuši dažādi neparedzēti faktori. Tādēļ bijām gatavi diskusijai par aizsardzības izdevumu finansēšanu, tostarp arī pievienotās vērtības nodokļa paaugstināšanu. Tādēļ daļa pašreizējās diskusijas ir pilnīgi dabiska. Taču vienlaikus nevajadzētu aizmirst arī otru mērķi – kā panākt kvalitatīvas izmaiņas ekonomikā, bet par to runāts netiek.
Latvijas Banka jau atzīmējusi, ka uz Igaunijā veiktās nodokļu paaugstināšanas fona Latvijas nodokļu sistēma izskatīsies daudz izdevīgāk. Piemēram, Latvija tagad būs vienīgā Baltijas valsts, kurā nebūs jāmaksā uzņēmumu ienākuma nodoklis no tās peļņas daļas, kas tiek investēta atpakaļ uzņēmumā. Proti, varbūt darbaspēka nodokļu problēma šobrīd, vismaz līdz 2028. gadam, kad, iespējams, Igaunija atgriezīsies pie iepriekšējās nodokļu sistēmas, ir zaudējusi savu asumu?
Nenoliedzami, ka Igaunijas lēmumi nodokļu politikas ziņā nāk par labu Latvijas pievilcībai. Taču būtu vērts atzīmēt, ka pat pēc izmaiņām Igaunijas nodokļu sistēmai joprojām ir būtiskas priekšrocības, salīdzinot ar Latviju. Piemēram, viņiem vairs nebūs diferencētā neapliekamā minimuma, tātad lielākas algas joprojām būs maksāt izdevīgāk igauņiem, nevis latviešiem. Viņu nodokļu sistēma ir vienkāršāka nekā Latvijā un viņi turpina iet tās vienkāršošanas virzienā. Latvija arī runā par diferencētā neapliekamā minimuma atcelšanu, taču to ir ļoti grūti izdarīt viena gada laikā. Šī nodokļu sistēmas vienkāršošanas soļa cena ir vismaz 350 miljoni eiro valsts budžetā neieņemtās naudas gadā. Tas būs kaut kā jākompensē, tādēļ vairākumā no līdzšinējiem scenārijiem Finanšu ministrija to piedāvāja izdarīt tikai vairāku gadu laikā. Tas, starp citu, ir sarežģīts jautājums – kā to izdarīt tā, lai daudzi cilvēki nezaudētu būtisku savu ienākumu daļu.
Kā jums šķiet, vai tas, ka esam izveidojuši nodokļu sistēmu, kas veicina zemas pievienotās vērtības ražojošu un zemas algas maksājošu uzņēmumu attīstību (nosacīti nosauksim tos par gateriem), nevis augstas pievienotās vērtības un algu uzņēmumus, piemēram, elektronikas ražotņu attīstību, ir apzinātas rīcības vai pašu muļķības sekas?
Te mēs plūstoši pārejam pie visa tā, ko mums rekomendē dažādi starptautiskie padomdevēji. Viņi tiešām aicina samazināt nodokļu slogu zemo algu saņēmējiem. Taču, ja mēs konsekventi sekotu šiem padomiem, tad rezultāts būtu ekonomikas iestrēgšana zemas pievienotās vērtības ražošanā, un patiesībā Valsts ieņēmumu dienesta dati tieši par to arī liecina – esam šādā ekonomikā iestrēguši. Mums ir milzums sīku uzņēmumu, kas nespēj samaksāt nekādu būtisku nodokļu apjomu gan mazā izmēra, gan arī biznesa modeļa dēļ. Taču tas ir tieši pretēji tam, kas mums būtu jādara, – tā kā mums ir maz strādājošo, mums jācenšas ekonomiku padarīt produktīvāku un ražot augstāku pievienoto vērtību un attiecīgi maksāt lielākas algas.
Pavadot pusotru gadu nodokļu darba grupā, vai jums ir radusies iekšēja sajūta, ka šoruden mūs gaida būtiskas pārmaiņas?
Mana iekšējā sajūta saka – kaut kādi lēmumi pieņemti tiks, jautājums ir pārāk samilzis, lai iztiktu bez tiem, taču diez vai kaut kas būtisks. Drīzāk mūs gaida kosmētiskas pārmaiņas.
Ja nu runājam par dažādiem padomdevējiem un viņu sniegtajiem padomiem, tad viens no tiem, kuru regulāri saņemam, ir palielināt patēriņa nodokļus, proti, pievienotās vērtības nodokli (PVN) un nekustamā īpašuma nodokli (NĪN), bet samazināt darbaspēka nodokļus – proti, maksāt cilvēkiem uz rokas lielākas algas, bet samierināties ar to, ka preces un mājokļi kļūst dārgāki. Par darbaspēka nodokļiem jau spriedām, bet vai ir saskatāma valsts gatavība kaut ko mainīt nekustamā īpašuma nodokļa un PVN ziņā?
Nenoliedzami, ka Ekonomiskās sadarbības un attīstības valstu organizācijas (OECD) eksperti ir augsta līmeņa un pieredzējuši speciālisti. Lielai daļai viņu rekomendāciju var tikai piekrist. Taču attiecībā uz nekustamā īpašuma nodokli viņu pieeja šķiet nedaudz vienkāršota – viņi sarindo valstis atkarībā no NĪN ieņēmumu apjoma, aprēķina vidējos skaitļus un tad saka – jūs Latvijā esat krietni zem vidējā līmeņa, tādēļ vajadzētu šo nodokli paaugstināt. Taču viņi ignorē lokālo kontekstu – ja Latvija paaugstinās šo nodokli, īpaši komercīpašumu jomā, bet Lietuva un Igaunija ne, tad mūsu nodokļu sistēma uz viņu fona izskatīsies vēl sliktāk. Tā nu visas trīs kaimiņvalstis skatās viena uz otru un gaida, kurš sadūšosies pirmais aiztikt šo nodokli.
Vai nav arī tāda problēma, ka tad, kad starptautiskie eksperti runā par nekustamā īpašuma nodokļa paaugstināšanu, viņi patiesībā runā par nodokli bagātajiem, jo attīstītajās Rietumeiropas valstīs fakts, ka tev pieder nekustamais īpašums, jau nozīmē, ka esi itin turīgs un vari maksāt. Rietumeiropā ap 80% iedzīvotāju dzīvo īrētos mājokļos. Latvijā un Baltijā, pateicoties pagājušā gadsimta 90. gados notikušajai privatizācijai, situācija ir diametrāli pretēja – 80% iedzīvotāju dzīvo sev piederošos īpašumos, tādēļ mūsu gadījumā nekustamā īpašuma nodoklis ir nodoklis visai sabiedrībai, arī vidusslānim un mazturīgajiem un tieši tas esot mūsu atturības pamatā.
Tas tā varētu būt, kaut gan varētu diskutēt par definīcijām, kas ir bagāts un kas – mazturīgs. Mums ir situācija, kurā cilvēkam ar samērā nelieliem ienākumiem, objektīvi mazturīgam, vienlaikus var piederēt nekustamais īpašums ļoti dārgā vietā, piemēram, Jūrmalā, un tā vērtība varbūt simtiem tūkstošu, pat miljonu eiro liela. Vai varam saukt par mazturīgu arī šādu cilvēku? Vai tas neatgādina situāciju, kurā cilvēks piebrauc pie veikala ar dārgu mašīnu, bet veikalā rēķina santīmus, ko var atļauties, bet ko ne?
Daži, kas nav politiķi un tādēļ nebaidās izteikt nepopulārus viedokļus, piemēram, Ģirts Rungainis, teic, ka jādara neizbēgamais – NĪN jāpaaugstina un tie, kas augstās zemes kadastrālās vērtības dēļ nespēs tādu nomaksāt, pārdos savus īpašumus, saņems naudu un nopirks sev māju tur, kur nodoklis būs paceļamā lielumā. Tas varbūt palīdzētu sakārtot pašreizējo absurdo situāciju ar divām atšķirīgām kadastrālajām vērtībām un nekustamā īpašuma nodokļa situāciju kopumā. Taču, no otras puses, tas ir arī ceļš uz bagātnieku rajoniem un nabadzīgām apkaimēm, tas ir ceļš uz lielu un ilgstošu sociālo neapmierinātību. Tas liecina, ka vismaz tuvākajā laikā tas nenotiks un vēl kādu laiku "tēva mājas" būs drošībā. Piekrītat?
Būtībā piekrītu. Ja ietu uz šādu nekustamā īpašuma tirgus sakārtošanu, tad būtu jāatceļ arī citi ierobežojumi – piemēram, piecu gadu ierobežojums nekustamā īpašuma pārdošanai un citi, kas šobrīd kavē tirgus attīstību. Šādu pazīmju nav.
Ko jūs domājat par finanšu ministra argumentu, ka Latvijā jāpaaugstina nodokļu slogs, jo Eiropā vidējais esot ap 34% no iekšzemes kopprodukta (IKP), bet Latvijā te min dažādus skaitļus 30–32% robežās. Tādēļ Latvijā vienmēr trūkstot naudas dažādiem budžeta izdevumiem – medicīnai, skolām, policistiem, ceļiem –, tādēļ nodokļi esot jāpaaugstina...
Vispār jau vidējais nodokļu slogs pret IKP Eiropā ir 40%. 34% liels nodokļu slogs ir vidējais Centrālajā un Austrumeiropā, bet ir valstis, kur tas pārsniedz 50% no IKP, piemēram, Francija un Zviedrija. Arguments ir vērā ņemams, vienīgais, kas būtu jāņem vērā, šādi argumentējot, ir ekonomikas struktūras atšķirības – mums ir mazāks eksportējošais sektors nekā kaimiņvalstīs un daudzas citas atšķirības, kas neliecina par labu Latvijas ekonomikai. Ja nosaka šādus nodokļu iekasēšanas mērķus, būtu jāveic arī kādas darbības ekonomikas struktūras uzlabošanai – mēs jau tam iepriekš pieskārāmies. Šobrīd nekas neliecina par valsts centieniem šajā virzienā.
Vēl viena no nodokļu sistēmas funkcijām ir arī sociālās nevienlīdzības mazināšana caur dažādu pabalstu sistēmu. Šajā jomā Latvijai nav tie glaimojošākie rādītāji – pirms dažiem gadiem sociālās nevienlīdzības ziņā bijām trešie no beigām Eiropas Savienībā, vēl lielāka tā bija tikai Bulgārijā un Lietuvā. Vai darba grupā apspriestās nodokļu pārmaiņas bija vērstas arī uz nevienlīdzības mazināšanu?
Tās bija vairāk vērstas uz ekonomikas attīstību un konkurētspēju, taču tās ir ar vienlīdzību un labklājību saistītas lietas. Ja pieaug eksportējošo uzņēmumu skaits un viņu peļņa, tad pieaug arī viņu tēriņi iekšzemē – tātad labi sāk klāties uzņēmumiem, kas viņus apkalpo un apgādā, pieaug peļņa, visi var maksāt lielākas algas un dzīves līmenis pamazām izlīdzinās.
Taču, ja runājam par sociālās vienlīdzības veicināšanu, nepieciešama arī domāšanas maiņa. Pirms gadiem divdesmit uzņēmējs skaitījās labs, ja viņš radīja darba vietas un pēc iespējas vairāk. Tagad ir otrādi – uzņēmēji domā par to, kā samazināt darba vietu skaitu un optimizēt visu iespējamo, lai atlikušajiem darbiniekiem spētu samaksāt pēc iespējas lielākas algas. Proti, svarīgas ir tikai labi atalgotās darba vietas un uzņēmējdarbības formas, kas spēj tādas piedāvāt, nevis darba vietas kā tādas. Daudz neefektīvu un slikti atalgotu darba vietu tikai veicina sabiedrības neapmierinātību un vēlmi mainīt situāciju. Tādēļ jāveicina nevis nodarbinātība kā tāda, bet eksportējošie uzņēmumi ar augstāku pievienoto vērtību – kas spēj celt savu darbinieku labklājību. Tam ir saistība arī ar demogrāfiju...
Tieši kāda?
Tāda, ka atrodamies atvērtā tirgū un jaunieši, kas vēlas labāku dzīvi, joprojām brauc meklēt darbu uz Rietumiem no Latvijas. Jo lielākas algas spēs samaksāt uzņēmumi Latvijā, jo vairāk mazināsies aizbraukšana.
Pirms dažiem gadiem tika minēts, ka Igaunijai izdevies gandrīz pilnībā novērst emigrāciju, vidējai algai sasniedzot 1200 eiro mēnesī, sākusies pat aizbraucēju atgriešanās. Latvijā šī gada pirmajā ceturksnī vidējā pēcnodokļu alga bija 1180 eiro, šobrīd 1200 eiro robežai pēc nodokļiem vajadzētu būt jau pārsniegtai. Tiesa gan, Igaunijas dati attiecas uz periodu pirms lielā inflācijas viļņa, kas daudzas ikdienas preces sadārdzināja par apmēram 30%. Vai mūsu emigrācija ir apstājusies?
Tā ir ap nulli. Latviešu skaita ziņā mēs joprojām esam mīnusos – viņu skaits samazinās par dažiem simtiem gadā, bet uz indiešu un citu iebraucēju rēķina migrācijas bilance ir vai nu ap nulli, vai nelielos plusos. Alga, kas aptur migrāciju (1200 eiro vai vairāk), mainās laika gaitā, bet novērojumi liecina, ka tas notiek, sasniedzot 80% no Eiropas Savienības vidējā iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju. Latvijas IKP uz vienu iedzīvotāju ir 71% no ES vidējā, Lietuva un Igaunija jau sasniegusi 80% robežu. Īsumā – tuvojamies vajadzīgajam, bet vēl tur neesam. Ir ļoti svarīgi to sasniegt, jo nākotnē mūs gaida lielas demogrāfiskās problēmas.
Kas, jūsuprāt, ir lielāka Latvijas problēma – agresīva kaimiņvalsts vai demogrāfija? Viena mums skaļi draud un cenšas destabilizēt, bet otra ir klusa un nemanāma. Vienlaikus prognozes teic, ka līdz gadsimta vidum, 25 gadu laikā, Latvija zaudēs trešo daļu iedzīvotāju, to skaitam samazinoties līdz 1,3 miljoniem iedzīvotāju. Ir izskanējuši vērtējumi, ka Latvijai jau šobrīd sabiedrības dzīves līmeņa paaugstināšanai vajadzīgi papildus 50–100 tūkstoši darbinieku.
Manuprāt, abas problēmas ir līdzvērtīgi smagas – gan ģeopolitiskā situācija, gan demogrāfija. Katru gadu pensionēšanās vecumu sasniedz un darba tirgu pamet par 10–15 tūkstošiem cilvēku vairāk, nekā ienāk jauniešu, turklāt daļa jauniešu dodas labākas dzīves meklējumos uz citām Eiropas valstīm. Veidojas nevienmērīga paaudžu nomaiņa darba tirgū, ko noteiktas nozares izjūt aizvien vairāk – izglītībā, veselības aprūpē, lauksaimniecībā. Mēs redzam, ka darba tirgū palielinās pirmspensijas un pensijas vecuma strādājošo skaits, bet šādā gadījumā ir svarīgi nodrošināt arī pietiekami kvalitatīvu veselības aprūpi, lai šie cilvēki paliktu ierindā. Ar esošajām tendencēm, ja nedzims vietējie bērni, būsim spiesti laist iekšā imigrantus, un šobrīd redzams, ka pat lielas un sekmīgas valstis saskaras ar milzu problēmām, cenšoties tos integrēt. Un tas var radīt ne mazākus drošības riskus kā agresīvas kaimiņvalsts klātbūtne.
Turklāt jāpiebilst, ka atšķirībā no militārajiem izdevumiem, kam var piešķirt naudu un nopirkt jaunas raķetes vai mašīnas, par demogrāfiju politiķiem runāt nepatīk. Tur nav ātru un vienkāršu risinājumu un nav kur griezt lentītes starmešu gaismā. Vai urbanizētā sabiedrībā vispār ir iespējams panākt dzimstības palielinājumu? Kaut ko šajā jomā dara konservatīvās ES valstis – Polija un Ungārija –, par katru nākamo bērnu maksājot arvien lielākus pabalstus un maksājot lielas māmiņu algas, pielīdzinot bērnu audzināšanu darbam, taču vai tam ir rezultāts?
Atdeve no šiem pasākumiem nav tik liela, kā gribētos, tomēr zināmi uzlabojumi ir. Piemēram, Igaunijā ir bijusi ļoti veicinoša demogrāfiskā politika, par Latviju to teikt nevar. Ne Igaunijai, ne arī citām ES valstīm nav izdevies nodrošināt nepieciešamo dzimstības līmeni, kad summārais dzimstības koeficients sasniedz vismaz 2,1 bērnu uz katru sievieti, kas nodrošinātu līdzvērtīgu paaudžu nomaiņu. Nevar teikt, ka tam nav jēgas, tomēr problēmu pilnībā tas nerisina. Protams, jārisina veselības pakalpojumu un bērnudārzu pieejamība, jāindeksē pabalsti, taču mums diez vai izdosies izvairīties no imigrācijas.
Taču, pirms ķeras pie viesstrādnieku ievešanas, vajadzētu izmantot visas iekšējās rezerves – samazināt valsts un pašvaldību pārvaldes aparātu, panākt ilgstošo bezdarbnieku atgriešanos darba tirgū, māmiņu agrāku atgriešanos darbā un citas. Jāveicina darbaspēka pārplūšana no mazefektīviem ekonomikas sektoriem uz efektīvākiem, bet tas bieži ir izglītības un apmācības jautājums. Tas viss kopā varētu dot apmēram papildus 20 tūkstošus darbinieku.
Latvijā cilvēki uzskata arī, ka daudzas finanšu problēmas varētu atrisināt, samazinot valsts un pašvaldību pārvaldes aparātu. Cik lielas ir valsts pārvaldes aparāta cilvēku rezerves?
Mazākas, nekā sabiedrība domā. 14 ministrijās un Valsts kancelejā kopā vēl nesen strādāja ap 3400 darbiniekiem. Ir neliels darbinieku pieaugums salīdzinājumā ar pērno gadu, bet, ja seko valsts iestāžu (dažādu iestāžu, ne tikai ministriju) nodarbinātības statistikai, tad redzams, ka vairumā iestāžu darbinieku skaits pakāpeniski samazinās. Taču ne visur – dažos gadījumos tas šķiet saprotams, piemēram, iespējams, ka šobrīd vajadzīgi papildu darbinieki Aizsardzības un Iekšlietu ministrijā, vienlaikus darbinieku skaita pieaugums dažās citās ir grūti izprotams.
Taču kopumā – Latvijas problēma nav pārlieku liels un uzpūsts valsts aparāts. Problēma ir tajā, ka Latvijā ir neefektīvs un neieinteresēts valsts pārvaldes aparāts, kas orientēts uz savu vajadzību apmierināšanu, nevis rezultātiem, kas atbilstu sabiedrības interesēm. Atceroties pats savas darbības pieredzi valsts pārvaldes sistēmā, varu teikt, ka valsts aparātam ļoti nepatīk mēģinājumi ieviest jebkādus izmērāmus efektivitātes rādītājus. Ierēdņi uzskata, ka viņi visu zina vislabāk, bet sabiedrības uzdevums ir maksāt nodokļus vajadzīgo darbību finansēšanai, sniegt pieprasīto informāciju un turēt muti. Atgriežoties pie cilvēkresursu rezervēm – lielākas rezerves ir meklējamas pašvaldību aparātos, jo tur strādā divas reizes vairāk cilvēku nekā valsts pārvaldē.
Tā ir samērā nepopulāra tēma, bet domāju, ka Latvijai agri vai vēlu nāksies atteikties no visu nozaru atbalstīšanas un izvēlēties, kuras atbalstīt, bet kuras ne. Tas nav nekas neparasts – piemēram, Dānija atklāti atzīst, ka neatbalsta nozares, kas rada zemu pievienoto vērtību. Arī Latvijā notiek pārstrukturēšanās – piemēram, zaudējam un, visticamāk, turpināsim zaudēt transporta un tranzīta nozari, samazinās arī būvniecības apjoms. Vienlaikus nekas briesmīgs noticis nav un ekonomika nav sabrukusi, zaudējot šo nozari, vietā nākušas citas. Zema produktivitāte ir arī daudzos mazos uzņēmumos, taču nekādā gadījumā ne visos. Vai valstī ar tik mazu iedzīvotāju skaitu varam atļauties tādu izšķērdību – uzturēt neefektīvus uzņēmumus, kas nemaksā nodokļus un maksā mazas algas?
***
Latvijā reģistrētie komersanti – nodokļu maksātāji 2023. gadā dalījumā pēc lieluma
| Uzņēmuma lielums (pēc uzrādītā darbinieku skaita) | Komersanti | Kopējie neto maksājumi valsts kopbudžetā | Valsts sociālās apdrošināšanas iemaksas (VSAOI) | Darbinieki | VSAOI uz darbinieku, vidēji mēnesī, eiro | Aptuvenā bruto alga, vidēji mēnesī, eiro | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|
| skaits | % | milj. eiro | % | milj. eiro | % | skaits | % | |||
| Lielie (250+) | 291 | 0,2% | 3179 | 30,0% | 1266 | 34,8% | 190 405 | 27,1% | 554 | 1625 |
| Vidējie (50-249) | 1611 | 1,1% | 2950 | 27,8% | 974 | 26,8% | 157 934 | 22,5% | 514 | 1508 |
| Vidējie (20-49) | 3321 | 2,3% | 1505 | 14,2% | 540 | 14,8% | 99 522 | 14,2% | 452 | 1326 |
| Mazie (10-19) | 5513 | 3,8% | 1293 | 12,2% | 336 | 9,2% | 74 006 | 10,5% | 379 | 1111 |
| Mikro (2-9) | 39 954 | 27,8% | 1334 | 12,6% | 456 | 12,5% | 145 880 | 20,8% | 260 | 764 |
| Mikro (1) | 33 947 | 23,6% | 203 | 1,9% | 65 | 1,8% | 33 947 | 4,8% | 160 | 469 |
| Mikro (0) | 59 206 | 41,2% | 141 | 1,3% | 2 | 0,1% | 0 | 0,0% | n/a | n/a |
| 143 843 | 100.0% | 10 604 | 100.0% | 3639 | 100.0% | 701 694 | 100.0% | 432 | 1268 | |
***
Ministrijās un Valsts kancelejā nodarbināto skaits
| 30.06.21. | 30.06.24. | |
|---|---|---|
| Aizsardzības ministrija | 333 | 365 |
| Ārlietu ministrija | 572 | 584 |
| Ekonomikas ministrija | 186 | 180 |
| Finanšu ministrija | 386 | 395 |
| Iekšlietu ministrija | 128 | 131 |
| Izglītības un zinātnes ministrija | 203 | 212 |
| Klimata un enerģētikas ministrija (izveidota 12/2022) | 51 | |
| Zemkopības ministrija | 232 | 227 |
| Satiksmes ministrija | 158 | 162 |
| Labklājības ministrija | 197 | 220 |
| Tieslietu ministrija | 187 | 215 |
| VARAM | 334 | 326 |
| Kultūras ministrija | 108 | 110 |
| Veselības ministrija | 149 | 149 |
| Valsts kanceleja | 108 | 154 |
| Kopā | 3281 | 3481 |
Laikraksta redakcija atrodas Rīgā, Toma ielā 4
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 29.11.2003
(0)
