Piektdiena, 2026. gada 13. novembris 13:50
Vārda dienas: Eižens, Jevgeņija, Jevgeņijs
Līdz 22. augustam "Ukrainas mājā Latvijā" Rīgā apskatāma ukraiņu un latviešu mākslinieku izstāde "Lūgšana par Ukrainu".
Sestdien, 24. augustā, Ukrainas Neatkarības dienā labdarības biedrība "Tavi draugi" kopā ar Ukrainas vēstniecību Latvijā rīkos nu jau par tradīciju kļuvušo gājienu "Saulespuķu ceļš" Rīgā no Brīvības pieminekļa uz Vērmanes dārzu, aicinot ikvienu Latvijas iedzīvotāju un Latvijā mītošos ukraiņus pievienoties. Gājiens veltīts Ukrainas nepagurstošajai cīņai par brīvību un ikvienam Ukrainas civiliedzīvotājam Latvijā. Vērmanes dārzā no plkst. 12.00 notiks Ukrainas Neatkarības dienai veltīts pasākums un koncerts "Vienoti Ukrainai".
"Latvijas Avīzes" pielikumā "Kultūrzīmes" šodien stāstām par vairākiem Latvijā dzīvojošiem Ukrainas kultūras ļaudīm. "Patiesībā tikai kopš kara sākuma sapratu, cik ārkārtīgi mīlu savu valsti. Līdz tam man nebija īsti aktīvas nacionālās pozīcijas, tagad ir citādi – ļoti mīlu Ukrainu, ļoti lepojos ar valsti un mūsu cilvēkiem," saka ukraiņu māksliniece Marija Zenkova. "Ja nebūtu aizsācies karš, Latvija neiepazītu ne ukraiņu kultūru, ne valodu, ne mūsu mūziku. Tagad esam nokļuvuši šeit, un ir laiks vienam otru iepazīt, turklāt īstais laiks krievu komponistus nomainīt ar ukraiņu komponistiem, kurus jūs taču līdz šim nemaz nepazināt. Kultūra ir kaujas lauks, ir tik daudz stāstāmā, arī tik daudz izcīnāmā, īpaši runājot par krievu kultūras dominantes izskaušanu, krievu mūzikas atskaņošanas pārtraukšanu," saka dziedātāja Oksana Nikitjuka.
Kopš Krievijas pilna apmēra iebrukuma Ukrainā šo "Kultūrzīmju" iznākšanas dienā jau pagājuši divi gadi un nepilni seši mēneši jeb 907 dienas. Ukrainas Neatkarības dienas rītā, 24. augustā, kopš lielā kara sākuma būs aizritējuši tieši divi gadi un seši mēneši. "Kultūrzīmes" uzrunāja vairākus Latvijā dzīvojošus Ukrainas kultūras cilvēkus, lai noskaidrotu, kāda ir viņu sajūta gandrīz trešajā kara gadā.
Pēc 2022. gada 24. februāra rīta mūsu ierastā pasaule bija citāda nekā agrāk. Tomēr, iespējams, ar laiku 24. februāris vēstures datu lapā kļūs tikai par vienu no daudziem datumiem, jo patiesībā karš bija sācies jau agrāk: 2014. gada 20. februārī sākās Krimas aneksija un pēc tās turpinājās Donbasa karš.
Pēc PSRS augusta puča izgāšanās 1991. gada 19. – 21. augustā izgāšanās 1991. gadā Augstākā Padome Kijivā 24. augustā pieņēma Ukrainas neatkarības pasludināšanas aktu. Kopš Kijivas Krievzemes laikiem, tūkstoš gadu senā pagātnē, Ukraina kā atsevišķa valsts bija pastāvējusi vien trīs gadus.
2024. gada augusta dienā rakstot, uz galda stāv pavisam maza nozīmīte – Valsts aizsardzības un patriotisma Nameja fonda dāvātā 2024. gada piespraudīte, kurā, kā allaž, mirdz Latvijas karoga krāsas un dizainā attēlots Nameja gredzena vijums. Tikai nu tas savijies kopā ar vienu no nozīmīgākajiem Ukrainas valsts simboliem, mazo ģerboni – trijzobi.
Ukrainas vēstures fakti liecina, ka ukraiņu trijzobja simbols ir vismaz tūkstoš gadu vecs, jau kopš Volodimira Lielā (ap 960.–1015. gadu) laikiem saglabājušās sudraba un zelta monētas ar tā attēlojumu. Mūsdienās tas, zelta diegiem izšūts, mirdz arī uz katra Ukrainas armijas formas tērpa, arī uz daudziem Ukrainas zilidzeltenajiem karogiem.
Līdzīgi kā trijzobis, kurš ievijies Nameja gredzena vijumā, Latvijas ielās vairs tik ļoti uzkrītoši nemanām ukraiņu bēgļus. Protams, viņi vēl joprojām ir tepat, kopumā Latvijā līdz šim no kara sākuma Ukrainā nonākuši vairāk nekā 40 000 bēgļu. Daudzi no viņiem gan devušies arī atpakaļ uz mājām – Vinnicu, Dnipro, Žitomiru, Aizkarpatu apgabalu, Zaporižju... Kirovohradas apgabalu, Hmeļnicku, Kijivu, Ļvivu, Rivni un citviet. Tur, kur brīžiem vēl joprojām sprāgst agresorvalsts armijas raidītās raķetes, bet daudziem liekas, ka mājās, starp savējiem, tomēr ir vieglāk.
Tikmēr Latvijas kultūrvidē, līdzīgi kā daudzās Eiropas un pasaules valstīs, kur vien pagaidu mājas raduši ukraiņu bēgļi, top Ukrainas mieram, dzīvajiem un mirušajiem, veltīti mākslas darbi, pirmizrādes piedzīvo kinofilmas, koncertos skan pēc 2022. gada 24. februāra sacerētie skaņdarbi.
Cik būtiska ir ukraiņu kultūras spēka ieplūšana latviešu kultūrvidē, vēl rādīs laiks. Kā informē Valsts kultūrkapitāla fonda (VKKF) projektu kuratore Kristīne Zolotorenko, 2024. gada pavasarī VKKF mērķprogrammā "Radošo stipendiju programma Ukrainas pilsoņiem" dizaina un arhitektūras, filmu mākslas, kultūras mantojuma, literatūras, mūzikas un dejas mākslas (baleta), starpdisciplināru projektu, teātra mākslas (teātra, laikmetīgās dejas un cirka), tradicionālās kultūras un vizuālās mākslas nozarē trīs kara gadu laikā kopumā piešķirtas 77 stipendijas, katrai no tām kādam ukraiņu kultūras pārstāvim dodot vienreizēju, trīs mēnešus ilgu radošu iespēju radīt ko jaunu Latvijā.
_____
* Ukraiņu dzejniece Ļuba Jakimčuka
o o o
Mākslai ir liels spēks
MARIJA ZENKOVA ir ukraiņu māksliniece, Kijivas Dekoratīvi lietišķās mākslas un dizaina akadēmijas lektore, gatavojās aizstāvēt disertāciju par vizuālās mākslas vēsturi, taču karš izjauca aizstāvēšanu un pārcēla to uz nenoteiktu laiku.
"Pirmajā izstādē Latvijā "Karš un miers" vēlējos parādīt labo un dzīvi apliecinošo. Patiesībā tikai kopš kara sākuma sapratu, cik ārkārtīgi mīlu savu valsti. Līdz tam man nebija īsti aktīvas nacionālas pozīcijas, tagad ir savādāk – ļoti mīlu Ukrainu, ļoti lepojos ar valsti un mūsu cilvēkiem. Varu pat teikt, ka tagad katrs manas dzīves mirklis ir veltīts Ukrainai un mūsu cilvēkiem. Izjutu lielu satricinājumu un pašreizējā kara laikā, daudz ko pārdomājot, man kā māksliniecei un cilvēkam apziņa par katra dzīves mirkļa un mīlestības vērtību ir kļuvusi vēl spēcīgāka. Mīlestība, kas izpaužas detaļās – dzimtās ainavas no bērnības, ziedi no vecmāmiņas dārza, ikdienas rūpes, jautras bērnu rotaļas un skaisti cilvēki apkārt – tas viss atspoguļojas gleznās," teic māksliniece.
Vēl tikai līdz 22. augustam "Ukrainas mājā Latvijā" atvērta ukraiņu un latviešu mākslinieku izstāde "Lūgšana par Ukrainu", tās kuratore ir Marija Zenkova. Viņas glezna "Nepieskarieties" 24. augustā, Ukrainas Neatkarības dienā, piedalīsies izsolē Ukrainas atbalstam.
o o o
Kultūra ir kaujas lauks
OKSANA ŅIKITJUKA, dziedātāja: "Līdz šim ukraiņi un latvieši viens par otru zināja pārāk maz, gandrīz nemaz, tas ir iznākums padomju sistēmas īstenotajam plānam. Ukraiņi tikpat kā neko nezina par latviešu kultūru, latviešu mūziku, latviešu komponistiem, varbūt tikai dažas pamatlietas. Tieši to pašu līdz šim varēja teikt par latviešiem. Ja nebūtu aizsācies karš, Latvija neiepazītu ne ukraiņu kultūru, ne valodu, ne mūsu mūziku. Tagad esam nokļuvuši šeit un ir laiks vienam otru iepazīt, turklāt īstais laiks krievu komponistus nomainīt ar ukraiņu komponistiem, kurus jūs taču līdz šim nemaz nepazināt.
Kultūra ir kaujas lauks, ir tik daudz stāstāmā, arī tik daudz izcīnāmā, īpaši runājot par krievu kultūras dominantes izskaušanu, krievu mūzikas atskaņošanas pārtraukšanu, arī Kijivas Konservatorijai būtu jābeidz saukties krievu komponista Čaikovska vārdā. Tādu izcīnāmo kultūras kaujas lauku vēl ir ļoti daudz, un, ja Latvija ģeogrāfiski un vēsturiski Ukrainai ir tuvu, jo arī jūs bijāt daļa no Padomju Savienības un jums nekādi papildu paskaidrojumi nav vajadzīgi, tad tālākās valstis kā Itālija, Francija, Spānija joprojām daudz neizprot, un daudzviet krievu kultūras maigā vara liekas pieņemama. Viņi nespēj izprast šīs maigās varas – kultūras – patieso būtību, cik daudz dzīvību tā iznīcinājusi. Pēc koncertiem daudzi eiropieši ir neizpratnē, jautājot, kā gan iespējams noliegt krievu kultūru, apgalvojot, ka karu vedot tikai politiķi un tas nemaz neesot krievu tautas karš. Nē, tā nav tikai politika, turklāt aiz krievu kultūras plūst daudz asiņu.
Mūsu, to mūziķu, kuri šobrīd neatrodas Ukrainā, uzdevums ir skaidrot šo patiesību, turklāt – nespēlējot Čaikovski un nepiedaloties projektos, kuri tiek organizēti ar Krievijas finansiālo atbalstu."
Oksana Ņikitjuka ir arī Valsts akadēmiskā kora "Latvija" soliste, uzstājusies arī ar "Sinfonietta Rīga", turpina regulāri koncertēt Ukrainā un repertuārā pamazām iekļauj latviešu komponistu darbus.
o o o
"Mani pārmainījis karš"
SOFIJA MEĻŅIKOVA, režisore, dramaturģe un galvenās lomas atveidotāja "Dirty Deal Teatro" dokumentālajā ceļojumā "Drāmas karaliene" ("Drama Queen"): "Esmu priecīga, ka varu veldzēties šajā jaunajā, iepriekš nepazīstamajā mākslas pasaulē, un esmu sākusi atšķirt latviešu un ukraiņu mākslas mentalitātes dažādību. Harkivā tādu iespēju man nebija, tur vārījos "pati savā katlā", pati savā pasaulē, kas nepletās ārpus Ukrainas robežām. Nekad agrāk nebiju bijusi Eiropā, Latvija ir pirmā valsts, kur esmu nokļuvusi ārpus Ukrainas, agrāk gan apciemoju radus Pēterburgā. Atrast patvērumu tieši Latvijā man ir ļoti nozīmīgi, tā ir jaunas kultūras atklāšana – izstādes, teātri, mākslas galerijas, to ir tik daudz, un tas ir brīnišķīgi. Izrādē stāstu, kā jutos, kad devos bēgļu gaitās, kā jutos, kad ierados Rīgā, par visu to, kas ar mani notika šeit, Latvijā; stāstu par to, kā mani pārmainījis karš, kā mani pārmainījusi Rīga, stāstu, kāpēc esmu tieši šeit. Stāstu par to, ko karš nodara bēgļiem. Par to, kādus cilvēkus esmu satikusi Latvijā, par visiem tiem, kas man palīdzēja, un arī par tiem, kuri nepalīdzēja.".
***
"Kultūrzīmju" lasītājiem ir iespēja lasīt ukraiņu autoru dzeju Māras Poļakovas atdzejā.
o o o
ĻUBA JAKIMČUKA
kad viņš beidzās
ēdiet maizi no graudiem, kas auga
zem debesīm raķešu cauraustām
te būs zivis un mīdijas
jūrā peldējušas kopā ar karakuģiem
te būs 2022. gada ražas vīns –
šos vīnogulājus atsaitēja, kamēr apkārt šāva,
kamēr mūsu nevainīgajiem ienaidnieki sasēja rokas
tepat skraida bērni, kas uzauga bez elektrības
uzauga augstceltņu un skolu patvertnēs drēgnās
un nevajag patosa pilnās frāzes, ka bērni ir ziedi
jo istabas augi ziemas vakaros aizgāja bojā
bez siltuma un gaismas, bez aprūpes
bet mūsu bērni iemācījās augt zem betona, dziļumā
iemācījās dzīvot priekšnamos un vannasistabās
kad viņš beidzās
mēs visi izgājām ārā
stāstījām cits citam
kā bija dzīvot
zemē, ko dronē un raķetē
kā bija dzīvot
bezelektrības, bezūdens zemē:
atgriezties veikalā trīsreiz
lai noķertu laiku bez trauksmēm
iet uz frizētavu divreiz
otro reizi, lai pabeigtu griezt
kad pieslēgta elektrība
kā bija dzīvot tikai ar ticību
ka ienaidniekus nogalināsim līdz pēdējam
un apskausim katru no draugiem
mēs izgājām ārā, dzērām skāņu vīnu
visu laiku atskatījāmies un saucām bērnus
lai neaiziet pārlieku tālu
jo īpaši mežiņā ne
2022. gada 22. decembris, Kijiva
o o o
MAKSIMS KRIVCOVS
(dzimis 1990. gada 22. janvārī – nogalināts 2024. gada 7. janvārī)
Mana galva ripo starp koku joslām
kā vējritenis
vai futbolbumba
manas rokas norautās
pavasarī izplaucēs vijolītes
manas kājas
izvazās suņi un kaķi
manas asinis
izkrāsos pasauli jaunā sarkanajā
Pantone cilvēka asinis
mani kauli
iejauksies zemē
izveidos karkasu
mans sašautais automāts
sarūsēs
nabadziņš
manas maiņas drēbes un ekipējumu
atdos jauniesauktajiem
kaut ātrāk nāktu tas pavasaris
lai beidzot
varu uzplaukt
būt vijolīte
2024. gada janvāris, frontē
***
Saulespuķu ceļš
Labdarības biedrība "Tavi draugi" kopā ar Ukrainas vēstniecību Latvijā jau trešo gadu 24. augustā, Ukrainas Neatkarības dienā, rīkos gājienu "Saulespuķu ceļš". Tas sāksies plkst. 11.30 pie Brīvības pieminekļa un dosies uz Vērmanes dārzu. Gājiens veltīts Ukrainas nepagurstošajai cīņai par brīvību un ikvienam Ukrainas civiliedzīvotājam Latvijā, tā dalībnieki laipni aicināti paust atbalstu Ukrainai ar saulespuķēm un Ukrainas simboliku.
Laikraksta redakcija atrodas Rīgā, Toma ielā 4
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 29.11.2003
(0)
