Piektdiena, 2026. gada 06. novembris 01:33
Vārda dienas: Leo, Leonards, Leons, Linards
"Ļoti daudzi grib šo vietu redzēt atdzimušu, tādēļ atbalsta no sirds," saka Kaucmindes muižas pils jaunā īpašniece Aiva Dreimane-Ozolzīle.
Būvinženiere, arhitekte un interjeriste Aiva Dreimane-Ozolzīle nu jau pusgadu ir Kaucmindes muižas pils jaunā īpašniece. Latviešu atmiņā joprojām svarīgā un slavenā mājturības skolas ēka pēdējos gadu desmitus bijusi pamesta un nolaista. "Lai gan labi zinām, cik daudz te jādara, neviens nav žēlojies vai pārmetis: ārprāts, ko esi iegādājusies! Arī pati taču ļoti labi zināju, ka pērku nevis milzīgu māju, bet kultūrvēsturisku centru. Es šo vietu neredzu kā graustu, lai gan tagad šis objekts oficiāli tā ir atzīts. Ēku kompleksu plānoju atjaunot soli pa solim, sākot no viena stūra, un pacīnīšos, lai ātri vien grausta statuss Kaucmindei būtu mainīts," sarunā ar "Latvijas Avīzi" saka īpašniece.
Sakiet nu godīgi – vai ar tām veco laiku baronu pilīm un muižām nav tāpat kā lietotām mašīnām no Vācijas, kad latviešu cilvēks ir priecīgs tikai divas reizes: kad to nopērk un kad tiek vaļā?
A. Dreimane–Ozolzīle: Par iespēju iegādāties šo vietu esmu priecīga un to noteikti nenožēloju. Tikt vaļā nenāk ne prātā. Nereti kāds apmeklētājs man uzprasa – ko es domājot par to, kas te noticis tagadējās neatkarības gados. Neko nedomāju. Tā arī pasaku, jo uzskatu, ka man nav tiesību kādam ko pārmest, ka te viss bija nolaists. Es labi zināju un redzēju, ko pērku. Varēju arī neņemt, bet to izdarīju. Tādēļ arī pa to negatīvo posmu nerakājos, to izlaižu, tagad sāku kā no baltas lapas, ar skatu uz priekšu.
Kad esmu šeit pagalmā un uzspīd saule, pārņem tāda laimes sajūta, ka esmu saistībā ar šo ēku – nemaz nevaru to vārdos pateikt. Redzu, ka līdzīgas sajūtas ir arī ģimenei, radiem, draugiem un paziņām, kas te atbrauc. Mums visiem acis tā kā pieveras uz to, kas pagaidām te vēl slikti. Lai gan labi zinām, cik daudz te jādara, neviens nav žēlojies vai pārmetis: ārprāts, ko esi iegādājusies! Tādu runu vispār nav. Arī pati taču ļoti labi zināju, ka pērku nevis milzīgu māju, bet kultūrvēsturisku centru.
Es šo vietu neredzu kā graustu, lai gan tagad šis objekts oficiāli tā ir atzīts. Ēku kompleksu plānoju atjaunot soli pa solim, sākot no viena stūra, un pacīnīšos, lai ātri vien grausta statuss Kaucmindei būtu mainīts.
Kas tomēr bija izšķirošais pamudinājums iegādāties tieši šo vietu?
Te ir ļoti daudz interesantu risinājumu, kas mani piesaista gluži profesionāli. Tomēr izšķirošā laikam bija intuīcija un racionāli grūti izskaidrojamās sakritības, kas vedināja domāt – jāiet droši, esmu uz pareizā ceļa.
Kā ļoti daudzās latviešu ģimenēs arī maniem vecākiem tuvā paziņu lokā bija kundzīte no tā dēvētajām kaucmindietēm. Dāma gados, ko labi atceros no bērnības ar viņas perfekcionismu un akurātību, kas arī uz mani atstājis lielu iespaidu visā turpmākajā dzīvē. Kaucminde un kaucmindietes – šos vārdus vispirms izdzirdēju no savas mammas, taču pašai tolaik par šo vietu Saulainē, Bauskas pusē, protams, nebija ne jausmas.
Pati esat pilsētniece?
Jā, rīdziniece. Mammai dzimtas saknes Bolderājā, esam tuvos rados ar rakstnieku Jāni Kaijaku, citiem raksturā stipriem cilvēkiem. Pēc vidusskolas izdomāju studēt arhitektūru, astoņdesmito gadu otrajā pusē iestājos augstskolā, ko tolaik sauca Rīgas Politehniskais institūts jeb RPI. Tur man bija otrā satikšanās ar Kaucmindi, jo mums lasīja lekcijas arī par Latvijas muižām un pilīm. Kaucminde atkal izcēlās kā īpaša, vienīgā no senajām muižām Latvijas teritorijā, kas uzbūvēta puslokā, līdzīgi pakavam.
Atceros no RPI šeit braucām arī ekskursijā, sovhoztehnikuma tolaik te vairs nebija, laikam tikai kopmītnes jauniešiem. Pēc tam par šo vietu it kā aizmirsu – studijas beidzu pēc diviem akadēmiskajiem gadiem, jo pasaulē nāca dēli. Pēc tam sāku strādāt "Lauku projektā", paralēli uzsāku arī pasniedzējas gaitas. Sākumā Rīgas daiļamatniecības pamatskolā, vēlāk Rīgas Būvniecības koledžā, kur studentiem lekcijas lasu joprojām. Drīz vien pēc neatkarības atgūšanas kopā ar vīru nodibinājām kopīgu projektēšanas un būvniecības firmu, līdz, visbeidzot, 2017. gadā izveidoju pati savu projektēšanas uzņēmumu "ADO birojs".
Tomēr arī Kaucmindei visu laiku ar vienu acs kaktiņu biju sekojusi. Kad notika pirmā izsole deviņdesmito gadu vidū, biju jauna, ar maziem bērniem, nebija ne jausmas, kā un ko te varētu darīt. Tomēr joprojām skatījos, kas ar šo vietu notiek tālāk, lai arī nespēju izskaidrot, kas mani šeit tā pievelk.
Kad biju jau pilnībā nomierinājusies un sapratusi, ka šis vilciens aizgājis, pagājušajā gadā kādā Vācijas sludinājumu portālā pēkšņi ieraudzīju, ka Kaucminde atkal izlikta pārdošanā. Tas bija pilnīgi nejauši un neizskaidrojami, jo sludinājumus vai reklāmas Vācijas medijos nekad neskatos. Sākumā neticēju, tādēļ uzrunāju pazīstamu cilvēku Latvijas piļu un muižu asociācijā, vai tā ir tiesa. Viņš apstiprināja, ka jā, saveda mani kopā ar pārdevēju, drīz vien vienojāmies par arī man izdevīgiem nosacījumiem, un darījums notika.
Šis process norisinājās kā pa diedziņu – pusotrā mēnesī no pirmās sarunas ar pārdevēju, un kā iedrošinājums bija tā racionāli neizskaidrojamā intuīcija, ka eju pareizi, un man tas jādara. Līdzīgas pozitīvas sajūtas savā dzīvē biju jau piedzīvojusi, kad pieņēmu lēmumu par vēl divu bērnu adopciju. Arī tad viss process notika ātri, nekad šo soli neesmu nožēlojusi, un tagad man ir ne vien dēli, bet arī divas meitiņas. Viņas tagad jau vidusskolas pēdējās klasēs, arī šeit ir vienas no lielākajiem palīgiem. Ar Kaucmindi sajūtu ziņā iznāca līdzīgi, jo naudas pietika pirkšanai, ne atjaunošanai. Bet intuīcija saka – būs labi, viss ātri notika arī tādēļ, ka esmu te gaidīta, vajadzīga! Tāpēc zinu, ka man pietiks spēka cīnīties un meklēt arī nepieciešamo finansējumu šīs vietas atjaunošanai.
Pērnruden pēc pirkšanas brīža par jums bija diezgan liela interese. Viesojās televīzija, Kaucminde uzreiz piedalījās arī Muzeju nakts pasākumā, laikam notika arī kāda plašāka talka?
Runājot par talkām, tad līdz šim tās rīkojām tikai radu, draugu un paziņu lokā. Ikdienā šeit uzturas un darbus organizē vīrs, pati regulāri esmu katru nedēļas nogali. Nereti arī darbdienās – kā šodien, kad atbraucu stādīt tulpes un narcises. Pēc mūsu sarunas vilkšu zābakus un cimdus, iešu pagalmā un parkā, vieta jau sagatavota vairākiem tūkstošiem pavasara puķu.
Domāju, ka līdz pirmajai lielajai talkai, kas notiks sestdien, 22. martā, puķes paspēsim sastādīt paši, jo talciniekiem iecerēti citi āra darbi – plašajā parkā apgriezīsim krūmus, vāksim nokaltušos zarus, teritorijā jāsavāc lapas, tāpat arī būvgruži. Šā pusgada laikā, kopš esam šeit un kaut ko ārā darām, gandrīz vienmēr pienāk kāds vietējais un prasa: vai varam kā palīdzēt, varbūt būs kāda talka? Tad nu arī nolēmām, ka 22. martā rīkosim Kaucmindes parka lielo sakopšanas talku. Reklamējam, ka jānāk un jābrauc ar saviem dārza kopšanas instrumentiem un krūzītēm. Būs gan darbs svaigā gaisām, gan arī atpūta.
Kāda interese bija Muzeju naktī?
Pārsteidzoši liela – 350 apmeklētāji. To zinu, jo meitām interesentus liku piereģistrēt, kad viņiem dalījām iepriekš sagatavotas kartes ar interaktīviem uzdevumiem. Pērn paspējām noorganizēt vēl vienu publisku pasākumu, ko sarīkojām Ziemassvētkos. Bija tirdziņš, koncertēja Jānis Paukštello – gribētu atzīmēt, ka viņš to darīja labdarības vārdā, bez atalgojuma.
Labs draugs?
Tagad gribu domāt, ka jā. Pirms tam – nu kurš gan slavenu aktieri nepazīst! Kad aicinājām, viņš uzreiz piekrita un pateica, ka maksu nevajag. Pat neprasīju, kādēļ, tomēr šķiet, ka arī viņam tas Kaucmindes vārds savu lomu nospēlēja, jo ļoti daudzi grib šo vietu redzēt atdzimušu, tādēļ atbalsta no sirds.
Ar gaišām domām un sajūtām vien graustu par pērli pārvērst nevar. Vai pa šo pusgadu kādus līdzekļus atjaunošanai piesaistīt jau ir izdevies?
Jā. Šobrīd jau ir apstiprināts viens Eiropas Savienības "LEADER" programmas finansējums daļējam jumta remontam. To nokārtot palīdzēja Bauskas novada pašvaldība. Man ir ļoti patīkami, ka jūtu arī pašvaldības ieinteresētību –
viņi uzrunā, informē par pieejamajiem atbalstiem, aicina pieteikties. Attiecības ar novada vadītāju Aivaru Okmani ir brīnišķīgas, viņš pats ir klāt ikvienā mūsu rīkotajā pasākumā personīgi, uzrunā un iedvesmo.
Vienkāršākos remontus un atjaunošanas darbus varam paveikt paši, jo vīram ir būvniecības uzņēmums. Taču, piemēram, jumta siju un citu konstrukciju atjaunošana ir daudz sarežģītāka, tur jāņem speciālisti. Šāda veida darbiem tad arī gatavojam pieteikumu projektus ne tikai ES programmām. Tagad martā sāksies kārtējā pieteikumu iesniegšana Kultūrkapitāla programmas finansējumam, kur startēšu ar galvenās ieejas jeb portika atjaunošanas projektu.
Ēkai kopumā ir vairāk par 4000 kv. m, jumtam vien – apmēram 1600 kv. m. Rēķinu, ka jumta nesošo konstrukciju un kaut vai tikai vējplēves uzlikšanai būs vajadzīgs apmēram pusmiljons eiro. Vajag daudz, bet tas noteikti nav bezcerīgi.
Līveni, Pāleni, citi baroni – viņu atstātās muižas un pilis kā nosētas ne tikai pa Zemgali, bet visu Latviju. Vai nav arī tāda sajūta, ka, glābjot un atjaunojot seno laiku graustus, latvieši tikai turpina viņiem kalpot?
Nē, par to tiešām neesmu domājusi. Vismaz Kaucmindē baronus neviens nepiemin. Šeit visi runā tikai par mājturības skolas laikiem, kas ir vēl dzīvā atmiņā. Pālenu laikos virs galvenās ieejas nebija Kaucmindes uzraksts. Atjaunošanas darbu projektēšanā un organizēšanā lielu atbalstu saņemu arī no Latvijas Kultūras pieminekļu mantojuma pārvaldes. Sevišķi pateicīga esmu inspektorēm Elvīrai Mantrovai un Mārītei Putniņai, kuras uzrauga, ko un kā te daru. Esam vienojušās, ka virs ieejas paliks Kaucmindes, nevis Pālenu uzraksts, kas bijis iepriekšējo īpašnieku apstiprinātā projektā. Es to negribu – es pilnīgi jūtu, ka šī ēka ir pilna ar enerģiju un darbīgumu tieši no Kaucmindes mājturības skolas gadiem, kad te mācīja adīt, šūt, gatavot garšīgus ēdienus. Tādēļ arī es šo vietu neuztveru kā baronu vai kungu māju.
Ja ņemam plašāk, tad te jau ir bijuši ne tikai baronu un mājturības skolas gadi. Padomju laikā tajā vietā, kur tagad būs strūklaka, bijis Ļeņina piemineklis. Šobrīd centrālais piebraucamais ceļš baronu laikā bijis tikai pievedceļš, galvenais – kungu mājas otrā pusē un caur parku.
Kādu Kaucmindi redzat pēc pieciem, desmit gadiem?
Šo vietu redzu kā kultūras centru. Notiks semināri. Starp citu, pirmais jau ir aizrunāts ar "Burda Moden" – līdzko būs atbilstošas pirmās telpas. Pazīstamais zīmols turpina rīkot šūšanas kursus un arī seminārus, viena no tā pārstāvēm bija arī uz Muzeju nakts pasākumu, iepazināmies.
Būs arī viesnīca, kafejnīca, amatnieku darbnīcas un vietējo darinājumu veikaliņš. Ģimene liela, sākumā iztiksim pašu spēkiem, jo, piemēram, māsasdēls ir profesionāls pavārs. Ar laiku varēsim dot darbu arī apkārtnes iedzīvotājiem. Centrālā ēka paliks ar lielajām zālēm, kur varēs rīkot balles un prezentāciju pasākumus. Visi zina, kādā izskatā pagaidām ir Kaucminde, taču jau šobrīd mums ir pieteiktas piecas ekskursijas. Piemēram, šovasar jūlijā uz šīs pagaidu fasādes fona Rīgas Motormuzejs vēlas īpašu fotosesiju un brauks ar savām senajām automašīnām.
Vēl kāds jautājums, kas visu laiku mēles galā – vai tomēr nav sajūta, ka "šajos ģeopolitiskajos apstākļos" nebija prātīgāk iepauzēt ar lieliem pirkumiem un pagaidīt, kamēr viss kaut cik nomierinās un noskaidrojas?
Nav tādas sajūtas. Par kariem un ģeopolitiku uztraukties esmu pārtraukusi – cik varēju, bēgļiem esmu palīdzējusi. Taču arī saprotu, ka mainīt to nevaru, man jādara savas lietas. Kas atkarīgs no pašas, to daru godīgi un pēc labākās sirdsapziņas. Tad arī rezultāts neizpaliek. To redzu arī darbā birojā – kad esi labi strādājis un projekti iet uz beigām, it kā vajadzētu sākt uztraukties, bet "klikš", un jauni darbi sabirst no jauna, spēj tikai strādāt.
No savu ikdienas darbu redzespunkta nekas daudz arī tagad nav pazudis vai sarucis. Šobrīd ir tāds periods, kad sarosījušies mazie uzņēmēji. Kādam vajag jaunu angāru ražošanai, citam noliktavu – tātad ir gan ko ražot, gan arī uzglabāt. Nolemtības sajūta nav bijusi nevienu brīdi, ar pilnu klapi strādājām arī kovida laikā. Nav arī tā, ka ārzemnieki tikai laižas projām vai pārstāj investēt. Pavisam nesen birojam bija pasūtījums no kāda vācieša, kurš Rīgā nopircis īpašumu un tagad to attīsta.
***
Kaucmindes muiža
– Kaucmindes muiža (vācu: Kauzmünde) atrodas Bauskas novada Rundāles pagasta Saulainē. Kurzemes hercogistes arhitekts Severīns Jensens tur 1572. gadā uzcēlis muižas pili ģenerālim Pēterim fon der Pālenam, kas 1912. gadā pārbūvēta, muižas ēkas savienojot puslokā. Pēc Latvijas Republikas agrārās reformas 1920. gadā Kaucmindes muižu baltvāciešiem atsavināja, tās kungu mājā darbojās Kaucmindes mājturības skola, ko 1944. gadā pārveidoja par Saulaines lauksaimniecības tehnikumu, vēlāk par Saulaines sovhoztehnikumu.
Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas objektu apsaimniekojis pašvaldības uzņēmums SIA "Kaucmindes pils". Pirmā muižas kungu māju pārdošana privātpersonām notikusi 1996. gadā, kad tā nonākusi uzņēmuma "Intelco" rīcībā. Tālākajos gados notikušas vairākas īpašnieku personu un uzņēmumu maiņas, taču ar savulaik greznās ēkas atjaunošanu dažādu iemeslu dēļ nebija veicies. Kopš 2024. gada oktobra par Kaucmindes muižas kungu mājas un tai piegulošā parka četru hektāru platībā īpašnieci kļuvusi arhitekte un būvinženiere Aiva Dreimane–Ozolzīle.
Avots: Wikipedia
Laikraksta redakcija atrodas Rīgā, Toma ielā 4
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 29.11.2003
(0)
