Ceturtdiena, 2026. gada 05. novembris 12:21
Vārda dienas: Lote, Šarlote
Ivo Caune rāda, cik dažādu toņu un lielumu olas var atrast vecāku saimniecībā.
◆
Jānis Caune stāsta, ka laukos brīvā vaļā vista daudz noskrienas, tā ir vizuāli skaista, taču olas dēj mazākas un retāk. Šajā attēlā Jānis pozē ar diviem Bramas gaiļiem.
◆
Piemājas mājputnu un sīkdzīvnieku saimniecībā "Caunītes" Bauskas novadā mīt dažādu šķirņu truši, nutrijas, pērļu vistas, fazāni, pāvi, irbes, baloži, vistas, pīles, zosis – te ir praktiski visu sugu mājputni, drīzumā tiek gaidīts izšķiļamies arī emu strauss. "Caunīšu" saimniecība ir lieliska vieta, kur Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centram rīkot mācības putnkopībā, jo te var redzēt visdažādākos mājputnus un arī iepazīties ar putnkopības praktisko pieredzi. Saimnieks Jānis Caune stāsta, ka, piemēram, divus gadus braukājis pa Latviju, lai noskaidrotu, kādas tad īsti ir slavenās cukurvistiņas, un atradis īstās. Viņš arī septiņus gadus strādājis "Balticovo" un zina, kā notiek vistu audzēšanas un ražošanas process. Par mājputnu audzēšanu, turēšanu, par to, kuras olas garšīgākas, "Latvijas Avīze" devās skaidrot uz "Caunītēm".
Esam nelielā būvē, kur rosīgi norit remontdarbi – vasarā šeit atkal uz semināriem sabraukšot putnkopji. "Caunīšu" saimniecība ir lieliska vieta, kur Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centram (LLKC) rīkot mācības putnkopībā, jo te var redzēt visdažādākos mājputnus un arī iepazīties ar putnkopības praktisko pieredzi. Jānis Caune rāda īpašu uzskates materiālu ar visdažādāko lielumu un nokrāsu olām, lai katrs var redzēt, kādas tās ir laukirbēm, cukurvistiņām, savvaļas pīlēm [zilganas], Kajugas pīlēm [pirmās dējumā ir dekoratīvi melnīgnējas, pēdējās esot bālganas], fazāniem, zosīm vai baložiem – no pavisam mazītiņām līdz ļoti brangām.
Sava mājputnu saimniecība
Jānis dzimis un audzis laukos pie Iecavas, padzīvojis Rīgā un sapratis, ka negrib lielpilsētā, bet tikai laukos. Sameklēja lētāko īpašumu Bauskas pusē, 2011. gadā to nopirka un uzcēla ģimenei māju. Un laukos tak vajag ēst pašaudzētu vistu olas, vai ne? Tā atceļā pēc viesošanās pie Latgales radiem spontāni nopirkuši desmit cālīšus. Kad tie izauga, gribējās paplašināt vistiņu saimi, bet šoreiz nolēma perināt cāļus no pašu audzētajām vistām. Jānis konstatējis, ka inkubatori ir dārgi, tāpēc pats to uzmeistarojis, karkasam izmantojot veca ledusskapja kasti.
Tā bijusi liela motivācija – sākt mājputnu saimniecību no nulles. Izšķīlās daudz cālīšu, domājis, kur turēt, un cēlis pirmo kūtiņu, diemžēl nepareizi – pārcenties ar siltināšanu. Saimnieks skaidro: katra pieaugusi vista izdala 6 W, simt vistas – 600 W, tātad tas ir kā kārtīgs radiators. Vistām ķermeņa temperatūra ir 40 grādu, tāpēc kūtiņu tās pašas labi apsilda...
Ekskluzīvās cukurvistas
Olu un vistu bijis daudz, bet Jānis gribējis savā saimniecībā ko ekskluzīvu, kā retākā šķirne izrādījusies mūsu tautai savulaik iecienītā cukurvistiņa. Divus gadus braukājis pa Latviju, lai noskaidrotu, kādas tad īsti ir tās cukurvistiņas. Daži no putnkopju biedrības tās bija atraduši, bet nelielā skaitā, tikai kādas pārdesmit. Ieraudzījis sludinājumu, ka aiz Limbažiem viena tantiņa pārdod cukurvistiņas. "Sazinājos ar sirmo profesoru Juriju Dmitrijevu, Latvijā vienīgo dekoratīvo putnu vērtētāju, kurš pēc fotogrāfijām secināja, ka tās ir īstās," atceras Jānis, kā braucis pie audzētājas un pieteicis arī turpmāk visas pārdot tikai viņam.
Cukurvistiņas vairojušās – desmit atrastas vēl vienā saimniecībā, tā kādus divus gadus šīs divas līnijas miksētas, atlasītas labākās, taču šķirni vajadzēja attīrīt, atjaunot. Ieguldīts ilgs darbs un lieli līdzekļi, tagad ir aptuveni 50–70 cukurvistiņu, kas tiek turētas trīs dažādās vietās – ar domu, ja nu kādi plēsēji veic postījumus.
"Latvijā visi domā par olām un gaļu, cilvēki nesaprot, kāpēc vistas jāaudzē selekcijai, jo tas nozīmē par saviem līdzekļiem vairot, atlasīt labākās, bet sliktākās likvidēt. Esmu ieguldījis tūkstošus eiro savam hobijam," stāsta "Caunīšu" saimnieks. "Iepazinos ar profesoru, ar viņa laikabiedriem Lietuvā, kas pastāstīja daudz interesanta. Sieva uzdāvināja pirmo pāvu, un tā sākās šī "slimība" – aizbrauc uz izstādi un atkal ko nopērc. Tad vajadzēja irbes, pērļu vistas, fazānus..."
Raibā saime
"Caunīšu" saimniecībā katrai putnu sugai ierādīta sava teritorija: vistas voljeros sagrupētas pa šķirnēm, savs voljers fazāniem, septiņi boksi ir zosīm, ūdensputni tagad dzīvo siltumnīcās, bet vasarā tiek izlaisti pļavā. Jānim esot vismaz 400 putnu, turklāt ap 50 dekoratīvo baložu, par kuriem atkal savs stāsts. "Visi, kas tos audzē, ir vecāka gadagājuma onkuļi. Agrāk Latvijā baloži bija ļoti populāri, cienījamiem vīriem bija prestiža lieta audzēt baložus, turēt tos bēniņos – par baložiem labi maksāja. Lietuvā šis hobijs aizvien vēl ir cieņā, piemēram, Kauņā katra mēneša pēdējā svētdienā tradicionāli notiek baložu tirgus – tas ir milzīgs. Pie mums pat vistu tirgi nav tik lieli kā lietuviešiem baložu tirgus. Dalībnieki lielākoties ir vīrieši virs 50 gadiem, viņi staigā, pēta baložus, rokā turēdami interesantas tarbiņas. Sieva ar putniem reiz bija aizbraukusi uz Lietuvu un dabūja nogaršot baložu zupu." Ieva atceras: "Bija uzvārīta 12 baložu zupa, tur bija ļoti daudz dārzeņu, nelieli gabaliņi baložu gaļas – garšoja labi. Man šķita kā parasta gaļa, ja nepateiktu, neiedomātos, ka tie ir baloži."
"Audzējam arī trušus, nutrijas, kurām ir ļoti garšīga gaļa, nav tik liesa kā trušiem," stāsta Jānis. Sieva smej: "Ziemassvētkos pīlē izsautējām – visi ēda laizīdamies un priecājās, cik garšīgs trusis. Kad pateicu, ka nutrija, piesolīja nākamgad vairs nebraukt. Cilvēkiem negatīvā reakcija vairāk ir psiholoģisku apsvērumu dēļ, kad iedomājas, kā tas dzīvnieks ar garo žurkas asti izskatās..."
"Esam biedrībā "Trusis un citi" (mēģinu pilnveidot vienu trušu šķirni), piedalāmies "Zoo Expo" izstādēs, goda lieta ir savu saimniecību pārstāvēt lielākajā mājputnu audzētāju sanākšanā, kas ik gadu augustā notiek Birzgalē (festivālu rīko Latvijas Šķirnes putnu un sīkdzīvnieku audzētāju biedrība). Šogad esam uzaicināti uz Jūrmalas brīvdabas muzeju, kur 20. aprīlī notiks putnu modināšanas pasākums," stāsta Jānis.
Kuras olas garšīgākas?
"Mūsu saimniecībā vistām ir divas atšķirīgas barošanas sistēmas. Tās vistas, kuru olas mums vajadzīgas cālīšu iegūšanai, jābaro ar papildu vitamīniem, mikroelementiem, kalciju ķīmiskā veidā, spēcinošām biobarības piedevām. Mēs tirgojam un paši ēdam olas, kuru dējējas dzīvo pa lauku dabiskos apstākļos un barojas ar parastiem graudiem, pelēkajiem zirņiem, kartupeļiem. Visgaršīgākās ir cukurvistiņu olas," apgalvo saimnieks. "Vēl ļoti garšīgas ir pērļu vistu olas – tām ir viscietākā čaumala. Jo mazāka ola, jo tajā visas uzturvielas ir koncentrētāk. Un otrs fakts – jo retāk vista dēj, jo pilnvērtīgāka ir ola – tajā uzkrājas visas vērtīgās vielas. Ražojošo krosu vistu [šķirņu krustojumi augstākas dējības sasniegšanai. – Red.] olas, ko cilvēki pērk veikalos, nav tik vērtīgas kā šķirņu vistu reizi trijās dienās izdētās. Jāatceras arī, ka mazās olas ir garšīgākas, svaigākas, tām ir stingrāks baltums, tās dēj jaunākas, spēcīgākas vistiņas, kamēr vecās vistas dēj lielākas olas. Tāpēc veikalā nevajag pirkt lielās "L" kategorijas, bet mazākās "M" olas, jo tās ir no pirmā cikla dējuma. Vismazākās ir "S" olas, ko parasti nevar nopirkt, tās pēc nedēļas noturēšanas sūta vārīšanai, jo tās ir stingrākas. Lai čaumala labāk lobītos, olai svarīgi pastāvēt sausā telpā, tad tās saturs ar apvalku saraujas, gaisa kamera kļūst lielāka un ir vieglāk nolobāma. Pēc gaisa kameras lieluma arī var zināt, vai tā tikko dēta (tad kamera mazāka) vai pastāvējusi. Taču tas var būt arī mānīgi – ja ola mēnesi stāv mitrā telpā, tad kamera var nesamazināties."
Kad vista noskrējusies...
Saimnieks septiņus gadus strādājis "Balticovo" un zina, kā notiek vistu audzēšanas un ražošanas process: "Olas baltumam svarīgs aspekts ir putojamība, piemēram, pārsitot lielāku olu, var redzēt, ka baltums īsti vairs neturas kopā, ir ūdeņains – tas nozīmē, ka dējēja bijusi veca vai "izdzīta". Laukos brīvā vaļā vista daudz noskrienas, tā ir vizuāli skaista, taču olas dēj mazākas un retāk, īpaši, ja vēl no kaut kā sabīstas. Arī gaļa šādai vistai ir sīkstāka – zupa ilgāk jāvāra, toties tā ir daudz aromātiskāka."
Kādam varbūt šķiet, ka brangākās zosu vai pīļu olas ir nopietnāks un jūtamāks kumoss. Saimnieks ieminas, ka tām, kā dzirdēts, ir laba putojamība, tāpēc ir iecienītas konditorejā. Pašam pīļu olas negaršojot, tās ir treknākas par vistu olām, nav tik aromātiskas un ar specifiskāku garšu, kas viņam nepatīk – estētiski skaisti taču izskatās mazas ceptas oliņas uz pannas. Paipalu olas, saprotams, ir vēl mazākas nekā cukurvistiņām, taču "Caunīšu" saimniecībā paipalu vietā tiek turētas sarkankāju laukirbes, ar kurām jau dažus gadus rit grūts pavairošanas darbs. Šie putni izdēj reizi gadā ap 20–30 olu, ja ir labi turēšanas apstākļi. Jānis šīs olas liek inkubatorā, taču atzīst, ka cālīši slikti šķiļas, bet irbītes pašas negrib perēt.
Gaida strausa cālēnus
No strausiem saimnieks izvēlējies emu, kas ir vidēja izmēra (nandu ir mazāki, bet Āfrikas strausi ļoti lieli), turklāt svarīgi, ka emu ir miermīlīgāks raksturs, tos var turēt kopā ar vistām, ja viņi no mazotnes pie tām pierod. "Dabūju no divām saimniecībām olas, tagad tās inkubējas – cālēni jāgaida 50 dienas, kamēr vistas ola inkubējas 21 dienu, tītaram ap 28 dienām, bet zosīm atkarībā no šķirnes olas jāinkubē 30–33 dienas. Ir olu, gaļas zosis, es izvēlējos sarežģītākās Tulas kaujas zosis, kas ir ļoti reta un dārga šķirne, grūti pavairojama – pagaidām divu gadu laikā esam ieguvuši tikai divas. Esam izmēģinājuši dažādu šķirņu zosis, bet atstājām tās, kas pašiem visvairāk patīk."
***
Kas nosaka čaumalas krāsu
• Olu čaumalas krāsa saistīta ar vistas šķirni – tātad to nosaka ģenētika. Brūno krāsu piešķir pigments protoporfirīns, kas ķīmiski līdzīgs asinīs esošajam hemoglobīnam. Pigments biliverdīns un tā cinka helāts nosaka zilganu čaumalas toni.
• Araukāna un jaukteņi ar šo šķirni parasti dēj zilas krāsas olas, jo zilo čaumalu gēns ir dominants, kas nozīmē, ka, krustojot araukāna vistu ar jebkuru citu šķirni, pēcnācēji dēs zilas krāsas olas.
• Maranas šķirnes vistas dēj ļoti tumši brūnas olas, savukārt, krustojot šīs šķirnes gaili ar kādu zilo olu dējēju, var iegūt putnus, kas dēj olīvzaļas olas.
• Jo vecāka vista, jo gaišākas olas tā dēj.
Laikraksta redakcija atrodas Rīgā, Toma ielā 4
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 29.11.2003
(0)
