Sestdiena, 2026. gada 07. novembris 17:32
Vārda dienas: Helma, Lotārs
Neatkarīgi no lēmumiem par iespējamu pensionēšanās vecuma palielināšanu Latvijā jau tagad "de facto" esot redzams, ka pieaug strādājošo skaits pensijas un pirmspensijas vecumā.
Latvijā, tāpat kā daudzās Eiropas valstīs, pensionēšanās vecums pašlaik ir 65 gadi. Taču nevajadzētu lolot ilūzijas, ka augstākā robeža jau ir sasniegta. Piemēram, Dānijas valdība nesen nolēma, ka pensionēšanās vecums pakāpeniski tiks paaugstināts līdz 70 gadiem, un gaidāms, ka arī citām valstīm nāksies sekot šim piemēram.
Kādreiz strādāja līdz dzīves galam
Ar likumu noteikts pensionēšanās vecums vispār ir samērā jauna parādība, kam ir tikai ap 150 gadu sena vēsture, jo senākos laikos cilvēki dzīvoja krietni īsāku mūžu un strādāja līdz pat pašai dzīves nogalei.
Pirmo vispārējo pensiju sistēmu 1881. gadā ieviesa Vācijas kanclers Oto fon Bismarks, un zīmīgi, ka tolaik noteiktais pensionēšanās vecuma slieksnis bija tieši 70 gadi. Pēc dažiem gadu desmitiem, Pirmā pasaules kara laikā, Vācijā attiecīgais vecums tika samazināts līdz 65 gadiem.
Pašlaik atkal ir vērojama atgriešanās pie saknēm, jo zemās dzimstības un sabiedrības novecošanās dēļ vairums Eiropas valstu atkal ir spiestas domāt par pensionēšanās vecuma palielināšanu. Dānijā, Norvēģijā un Islandē šis vecums jau ir 67 gadi, bet darba tirgus eksperti un valstu valdības arvien skaidrāk liek strādājošajiem saprast, ka nākotnē daudziem no mums nāksies strādāt līdz pat 70 gadu vecumam.
Finiša līnija arvien attālinās
Dānija ir kļuvusi par pirmo valsti, kur šis scenārijs ir fiksēts uz papīra un ierakstīts likumā, jo Dānijas parlaments nesen apstiprināja likumu, kas paredz pakāpenisku pensionēšanās vecuma paaugstināšanu, lai 2040. gadā tas sasniegtu 70 gadus. Saskaņā ar šo plānu 2030. gadā pensionēšanās vecums Dānijā sasniegs 68 gadus; 2035. gadā to paaugstinās līdz 69 gadiem, bet 2040. gadā tas sasniegs 70 gadus. Tas nozīmē, ka visi nodokļu maksātāji, kas dzimuši pēc 1970. gada, varēs aiziet pensijā ne agrāk kā 70 gadu vecumā. Šeit gan ir runa tikai par valsts maksāto pensiju, jo dāņi var veikt iemaksas arī privātos pensiju fondos un agrāk doties pelnītā atpūtā.
"Neviens jums neliedz iespēju doties pensijā agrāk, ja jums ir līdzekļi, lai to varētu atļauties," telekanālam "CNBC" teicis Dānijas ekonomikas pētnieks Jespers Rangvids.
Dānijā vidējā pensija ir ap 2500 eiro mēnesī, bet jāņem vērā, ka arī dzīves dārdzība šajā valstī ir ļoti augsta.
Statistika rāda, ka jaundzimušo vidējais paredzamais mūža ilgums Dānijā ir 79,9 gadi vīriešiem un 83,7 gadi sievietēm. Savukārt dāņiem, kas jau nodzīvojuši līdz 65 gadu vecumam, tiek prognozēts vēl garāks mūžs: pēc 65 gadu vecuma vīriešiem vēl jānodzīvo vidēji 18,5 gadi, bet sievietēm vēl paredzēts 21,1 gads. Tas nozīmē, ka arī pēc 70 gadu vecuma sasniegšanas dāņi vēl padsmit gadus varēs tērēt mūža laikā nopelnīto pensiju.
Daudziem dāņiem gan ir iebildumi pret to, ka viņu valsts kā pirmā Eiropā nolēmusi paaugstināt pensionēšanās vecumu līdz 70 gadiem. "Mēs tikai strādājam un strādājam, bet nevaram tā turpināt," dāņu medijiem stāsta 47 gadus vecais jumiķis Tomass Jensens. Viņš norāda, ka fiziski smaga darba veicējiem nostrādāt līdz pensijai ir daudz grūtāk nekā biroja darbiniekiem. "Visu mūžu esmu maksājis nodokļus. Vēlos, lai man būtu laiks, ko varu pavadīt ar bērniem un mazbērniem," stāsta Jensens.
Pašlaik Eiropas Savienības valstīs pensionēšanās vecums svārstās no 60 līdz 67 gadiem; vidējais rādītājs ir 64,7 gadi vīriešiem un 63,8 gadi sievietēm. Latvija un pārējās Baltijas valstis pagaidām nolēmušas apstāties pie 65 gadu sliekšņa un par turpmāku pensijas vecuma paaugstināšanu netiek runāts. Savulaik mēs mantojām padomju laika pensiju sistēmu, kad sievietes varēja doties pensijā jau 55 gadu vecumā, bet vīriešiem pensionēšanās vecums bija 60 gadi. Pēc neatkarības atjaunošanas tika veikta pensiju sistēmas reforma, un arī pensionēšanās vecumu nācies pakāpeniski paaugstināt, līdz šogad tas sasniedza 65 gadus.
Taču jāņem vērā, ka Latvijas iedzīvotāju paredzamais mūža ilgums kopš 1991. gada audzis par gandrīz septiņiem gadiem (no 69,5 gadiem tolaik līdz 76,4 gadiem pašlaik).
Krievija ilgu laiku centās saglabāt padomju laika pensionēšanās vecumu, bet galu galā arī Putina režīms bija spiests pieņemt nepopulāro lēmumu par pensijas vecuma celšanu: to plānots paaugstināt līdz 60 gadiem sievietēm un 65 gadiem vīriešiem.
Savulaik, kad vēl bija spēkā iepriekšējais pensijas vecuma slieksnis, Latvijā daudzi pirmspensijas vecuma cilvēki izvēlējās pieņemt Krievijas pilsonību, lai agrāk varētu aiziet pensijā un saņemt naudu no Krievijas. Taču šī izvēle noveda pie nepatīkamām sekām, jo pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā saruka Krievijas rubļa kurss un pēdējā laikā Krievija vispār kavējas izmaksāt naudu saviem pensionāriem ārzemēs.
Savukārt Ukrainā gan vīriešiem, gan sievietēm pensionēšanās vecums ir 60 gadi. Tiesa gan, mums nav nekāda pamata apskaust ukraiņu pensionārus, jo kara plosītajā valstī nav viegli sarūpēt naudu pensiju izmaksai un vidējā pensija ir tikai ap 130 eiro mēnesī.
Sievietēm mazākas pensijas
Daudzās valstīs pensionēšanās vecums ir pieskaņots darba stāžam, piemēram, Itālijā pensijā var doties 67 gadu vecumā, ja darba stāžs ir vismaz 20 gadi. Savukārt tiem, kas nostrādājuši vairāk nekā 41 gadu, ir iespēja doties pensijā jau 62 gadu vecumā.
Eiropas Savienības valstīs pensionāri vairumā gadījumu var rēķināties ar pensiju, kas būs ap 60% apmērā no viņu pēdējās algas. 2023. gadā vidējais ienākumu aizvietošanas rādītājs ES valstīs bija 58%. Tas nozīmē: ja vecumā no 50 līdz 59 gadiem strādājošais saņēma 1000 eiro algu, tad pēc aiziešanas pensijā viņš var cerēt uz 580 eiro pensiju. Latvijā attiecīgais rādītājs gan bija tikai 50%.
Vēl viena būtiska problēma ir pensijas līmeņa atšķirības starp vīriešiem un sievietēm, jo sievietes parasti saņem mazāku pensiju nekā vīrieši. Tam ir vairāki izskaidrojumi: pirmkārt, sievietes kopumā saņem mazāku algu nekā vīrieši, un tas ietekmē arī viņu pensijas apmēru. Otrkārt, liela daļa sieviešu darbspējīgā vecumā uz vairākiem gadiem mēdz izkrist no darba tirgus, jo dzemdē un audzina bērnus.
Tāpat jāņem vērā arī tas, ka pensijas lieluma aprēķināšanā dažkārt tiek izmantots arī paredzamais atlikušā mūža ilgums, bet sievietes dzīvo ilgāk nekā vīrieši. Eiropas Savienības dati rāda, ka ES kopumā sievietes saņem par 29% mazāku pensiju nekā vīrieši. Latvijā šī starpība bija 15%, bet Igaunijā tā bija tikai 2%.
Daudzās valstīs sieviešu un vīriešu pensionēšanās vecums joprojām atšķiras, piemēram, Polijā sievietes var doties pensijā jau 60 gadu vecumā, bet vīriešiem ir jāstrādā līdz 65 gadiem. Kopējās tendences gan rāda, ka laika gaitā valstis tiecas izlīdzināt vīriešu un sieviešu pensionēšanās vecumu.
Pensionāri turpina strādāt
Eiropas demogrāfi brīdina, ka līdzšinējais Eiropas pensiju sistēmas modelis nav dzīvotspējīgs, jo nākotnē būs pārāk maz strādājošo, kas maksā nodokļus, un pārāk daudz pensionāru, kas gribēs saņemt godam nopelnīto pensiju. Pašlaik nevienā Eiropas valstī dzimstības līmenis nav vismaz 2,1 bērns uz vienu sievieti, kas nepieciešams, lai nodrošinātu sabiedrības atražošanu. Daudzas valstis centušās risināt darbaspēka deficīta problēmu ar imigrācijas plūsmas pastiprināšanu, bet tas atkal rada cita veida problēmas, jo iebraucēji ne vienmēr ir gatavi iekļauties jaunās mītnes zemes sabiedrībā un pieņemt tās normas.
Jāņem vērā arī tas, ka mūsdienu medicīna turpina attīstīties un nākotnē cilvēki, visticamāk, dzīvos vēl ilgāk, attiecīgi viņiem arī ilgāk būs jāmaksā pensija.
Viens no risinājumiem būtu pensionēšanās vecuma celšana, kā arī pensionāru līdzdalība darba tirgū arī pēc oficiālās aiziešanas pensijā. Saskaņā ar "Eurostat" datiem Eiropas Savienībā tikai 13% pensionāru turpina strādāt pēc aiziešanas pensijā, bet Baltijas valstīs un Zviedrijā šis rādītājs ir virs 40%.
Rūgtās zāles nepatīk nevienam
Eiropas ziemeļu valstīs cilvēki kopumā ir gatavi strādāt ilgāk un vairāk nekā Eiropas dienvidos, kur lielāks uzsvars tiek likts uz pilnvērtīgu atpūtu un kopā ar ģimeni pavadīto laiku. Tādēļ šajās valstīs valdības centieni paaugstināt pensionēšanās vecumu ir saskārušies ar lielu pretestību.
Piemēram, pirms pāris gadiem Franciju satricināja lieli protesti, kad prezidents Emanuels Makrons mēģināja panākt pensionēšanās vecuma paaugstināšanu no 62 uz 64 gadiem. Viņam nācās teju ar varu izdzīt šo likumprojektu caur parlamentu, kas negribēja to atbalstīt. "Jūs domājat, ka man patīk šī reforma? Nē! Taču jo ilgāk mēs vilcināsimies, jo lielāks kļūs budžeta deficīts," teica Makrons. "Kad es sāku savas darba gaitas, Francijā bija desmit miljoni pensionāru. Tagad ir 17 miljoni, bet 2030. gadā būs 20 miljoni. Deficīta vairošana nozīmē parādu novelšanu uz mūsu bērniem."
Citas valstis gan izvēlējušās tieši šādu ceļu, cerot, ka nākamās paaudzes kaut kā tiks galā ar pensiju izmaksas problēmu. Turcijā savulaik bija ļoti zems pensionēšanās vecums (52 gadi vīriešiem, 49 gadi sievietēm), bet 1999. gadā valdība nolēma to palielināt līdz 60 gadiem vīriešiem un 58 gadiem sievietēm. Turcijas līderis Redžeps Tajips Erdogans pirms 2023. gada prezidenta vēlēšanām izdomāja, ka derētu izcelties ar kādu vēlētājiem tīkamu žestu, un paziņoja, ka atceļ pensionēšanās vecuma ierobežojumus. Tas nozīmēja, ka vairāk nekā divi miljoni turku nekavējoties varēja doties pensijā, ja viņiem bija vismaz 20 gadu darba stāžs (sievietēm) vai 25 gadu darba stāžs (vīriešiem), lai gan daudzi no šiem cilvēkiem pat nebija sasnieguši 50 gadu vecumu. Erdogans par šo žestu gan izpelnījās arī plašu kritiku, jo eksperti pauda šaubas, vai Turcijas pensiju sistēma būs dzīvotspējīga. "Ja cilvēki aiziet pensijā 40 vai 50 gadu vecumā, tas nozīmē, ka viņi saņems pensiju ilgāk, nekā ir strādājuši," norādīja Turcijas Pensionāru apvienības pārstāvis Emins Tangorens.
***
Pensijas vecuma celšana būs neizbēgama
Jānis Hermanis
Latvijas Darba devēju konfederācijas finanšu un nodokļu eksperts
Latvijā jau šobrīd būtu jādomā, kā iesaistīt darba tirgū dažādas mazaktīvās sociāli ekonomiskās grupas – ilgstošos bezdarbniekus, nestrādājošos un nemācošos jauniešus, cilvēkus ar invaliditāti u. c. Ja izdotos panākt šo grupu iesaisti darba tirgū kaut vai tikai Lietuvas vai Igaunijas līmenī, tad tas jau dotu papildus vismaz 20 tūkstošus strādājošo.
Tomēr tālākā perspektīvā pensijas vecuma tālāka celšana, manuprāt, būs neizbēgama, jo Latvijas darba tirgū notiek skaitliski nelīdzvērtīga paaudžu nomaiņa – proti, samērā daudzskaitlīgo aizejošo pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados dzimušo paaudzi nomaina skaitliski daudz mazākās nākamās paaudzes. Piemēram, šogad Latvijā pensijas vecumu sasniegs apmēram 26 tūkstoši darbinieku, bet darba tirgū tos aizvietos apmēram 16 tūkstoši jauniešu. Šim procesam turpinoties, nākotnē darbaroku trūkums vērsīsies aizvien plašāks un strādājošajiem uzliktais slogs ar solidaritātes maksājumiem jeb t. s. pensiju pirmo līmeni uzturēt šodienas un nākotnes pensionārus kļūs aizvien smagāks. Tādēļ nāksies vai nu celt pensijas vecumu, vai ķerties pie citiem soļiem darbinieku un nodokļu maksātāju iztrūkuma mazināšanai.
Pensijas vecuma celšana Latvijā būs politiski grūts solis un diez vai kāds politiķis par to uzdrošināsies publiski ieminēties pirms gaidāmajām Saeimas vēlēšanām. Tomēr šo soli atvieglos vairāki apstākļi. Pirmkārt, arī citās Eiropas valstīs ir samilzusi līdzīga problēma un tās turpinās paaugstināt pensionēšanās vecumu, līdzīgi kā to nesen izdarīja Dānija. Tādēļ Latvija šīs problēmas risināšanā nebūs unikāla un varēs atsaukties uz citu valstu pieredzi. Otrkārt, situāciju atvieglos tas, ka, no Latvijas vēlētāju viedokļa raugoties, citi iespējamie problēmas risinājumi, piemēram, darbinieku ievešana, varētu šķist vēl mazāk populārs solis. Tādēļ sabiedrība varētu atbalstīt pensijas vecuma celšanu kā "mazāko ļaunumu".
Neatkarīgi no šiem lēmumiem Latvijā jau tagad "de facto" redzams, ka pieaug strādājošo skaits pensijas un pirmspensijas vecumā, proti, process ir pamazām sācies bez jebkādiem politiskiem lēmumiem. Tikai šajā desmitgadē vien 65–69 gadus vecu strādājošo skaits no apmēram 30 000 ir strauji audzis un pietuvinājies 40 000 darbinieku, bet 70–74 gadus vecu strādājošo skaits ir apmēram 15 000 un arī turpina pieaugt. Kopumā pēdējās desmitgades laikā strādājošo jauniešu skaits 25–29 gadu vecumā Latvijā ir samazinājies gandrīz uz pusi, bet tikmēr ir divkāršojies strādājošo skaits pirmspensijas 60–64 gadu un pensijas vecuma 65–69 gadu grupās. Proti, mēs ļoti skaidri redzami pārvēršamies par "sudraba ekonomiku".
Jāpiebilst, ka mūsu gadījumā pensijas vecuma celšana būs saistīta ar vairākiem īpaši Latvijai raksturīgiem apstākļiem un izaicinājumiem. Pirmais no tiem ir veselības aprūpes kvalitāte un pieejamība. Mums jau šobrīd cilvēki nav pietiekami veseli, un kā būs tad, ja darba mūžs kļūs vēl garāks? Veselīgais mūža ilgums Latvijā pašreiz ir tikai nedaudz virs 50 gadiem, un, ja nopietni tiek domāts par darba mūža pagarināšanu, tad kaut kā ir jāpanāk arī veselīgā mūža ilguma pagarināšana. Otrs – mūžizglītības iespējas un pārkvalifikācijas kvalitāte. Skaidrs, ka arī turpmākajos gados darba tirgū notiks strukturālas pieprasījuma izmaiņas, jo strauji attīstās tehnoloģijas un mākslīgais intelekts un tirgum ir nepieciešami speciālisti, kas spēj ar šīm tehnoloģijām apieties un strādāt. Šī iemesla dēļ daļai esošo darbinieku nāksies mainīt savu nodarbošanos un pārkvalificēties. Tieši pirmspensijas vecuma strādājošie šai ziņā varētu būt jūtīgākā grupa, kurai būtu nepieciešams sistemātisks atbalsts.
***
Veselīgās dzīves ilgums Latvijā ļoti zems
Zane Vārpiņa
demogrāfe, Rīgas Ekonomikas augstskolas asociētā profesore
To, vai mums būs jāstrādā līdz 70 gadiem, noteiks nākotnes politiskie lēmumi. Taču tos ietekmēs fakti, kurus grūti apšaubīt. Un fakti ir tādi, ka mūsu sabiedrībā notiek vecumsastāva izmaiņas – mazāks bērnu skaits un garāks mūža ilgums. Tādēļ agri vai vēlu būs jāsāk runāt par to, ka darbinieku skaits samazinās, bet pensionāru skaits palielinās un kā mēs radīsim nepieciešamo nodokļu masu un spēsim uzturēt pensionārus.
Taču, lai vispār varētu runāt par pensijas vecuma paaugstināšanu, vispirms jāatrisina divas citas lietas – tās ir veselība un izglītība. Lai gan Latvijā ir audzis dzīves ilgums, tomēr veselīgās dzīves ilgums, proti, tas laiks, ko cilvēki pavada bez dzīvi traucējošām veselības problēmām, ir mazs. Veselīgās dzīves vidējais ilgums vīriešiem Latvijā ir 53 gadi, bet sievietēm – 55,4 gadi, un tas ir zemākais rādītājs Eiropas Savienībā. Eiropas Savienības vidējie rādītāji ir 7–9 gadus lielāki – vīriešiem 62,4 gadi, bet sievietēm 62,8 gadi. Tas nozīmē, ka Latvijā jau šobrīd desmit vai pat vairāk gadus no sava darba mūža cilvēki strādā un cieš no veselības problēmām un, piemēram, sievietes tikai divas trešdaļas mūža pavada ar labu veselību. Kāda darba mūža pagarināšana var būt cilvēkiem ar sliktu veselību? Šai problēmai ir divi aspekti – gan tas, cik valsts iegulda veselības aizsardzībā, gan tas, cik iedzīvotāji paši uzņemas atbildību par savu veselību, samazinot alkohola un tabakas lietošanu, ēdot veselīgāk un dzīvojot aktīvāku dzīvesveidu, un jārisina tie abi.
Otrs problēmas aspekts ir izglītība un šeit vissarežģītākā situācija ir ar mūžizglītību. Latvijā tikai apmēram 10–12% no visiem iedzīvotājiem gada laikā piedalās apmācībās – gan formālās, gan neformālās jebkādu kursu vai semināru veidā. Skandināvijā šis rādītājs ir 40%, tepat mums blakus – Igaunijā – sasniegti jau apmēram 20%. Ja gribam vadīt ilgāku darba mūžu, tad jādomā par to, lai mūsu prasmes un iemaņas kaut cik atbilstu laikmeta prasībām, un šajā aspektā mēs atpaliekam.
Bieži tiek minēts, ka vēl viena alternatīva pensijas vecuma celšanai būtu migrācija un darbinieku ievešana. Tas, manuprāt, nav adekvāts risinājums – lai ar darbinieku ievešanu atrisinātu sabiedrības novecošanās problēmu, būtu jārunā par masveida imigrāciju. Bet tas būtu saistīts ar veselu lērumu sociālo, kultūras un reliģisko problēmu, tādēļ šis risinājums neatbilstu Latvijas ilgtermiņa interesēm. Tas gan nenozīmē, ka Latvijai nebūtu jācenšas piesaistīt kvalificēto darbaspēku no citām valstīm.
Visas minētās problēmas ir tādas, par kurām politiķi un sabiedrība īsti nevēlas runāt, un šī diskusija visu laiku tiek atlikta. Taču patiesībā par to vajadzētu sākt runāt jau šajā desmitgadē, lai izmaiņas varētu pārskatāmā nākotnē plānot. Pārmaiņas, par kurām ir zināms desmit gadus iepriekš, sabiedrībai ir mazāk sāpīgas.
Apkopojis Olafs Zvejnieks
***
Aptauja. Piedzimt pie arkla un nomirt pie arkla?
Kā vērtējat iespēju, ka nākotnē arī Latvijā cilvēkiem varētu nākties strādāt līdz pat 70 gadu vecumam?
– Kārlis Ziemelis Rīgā: "Ja darbs ir hobijs, tad varētu strādāt līdz 70 gadiem un pat vairāk. Man darba stāžs vēl tikai trīsarpus gadi, esmu studējis arī ārzemēs, ir jau savi vērojumi, varu salīdzināt un vērtēt. Citās valstīs vairāk vai mazāk palielina pensionēšanās vecumu, arī Latvijā tas draud, nekur nespruksim. Taču pasaku uzreiz – ja visu laiku jābūt darbā no pulksten deviņiem rītā līdz pieciem vakarā, nu nē, neesmu ar mieru. Ir cilvēki, kas runā par nogurumu, vienkārši nav vairs spēka, organisms taču nolietojas, nu gluži tāpat kā tehnika. Bet pat tad, ja veselību un spēku izdotos noturēt līmenī, tik un tā strādāt līdz 70 gadiem nebūtu vēlams. Cilvēkam taču ir arī jādzīvo, kā tagad saka, sev, bērniem un mazbērniem. Un savam priekam. Pasaule jāredz, savām interesēm jānododas, pilnvērtīga atpūta jābauda un dzīvespriekam nedrīkst ļaut zust. Latvijā daudziem cilvēkiem veselība un spēks ne tuvu neļauj tādu greznību kā ilgu gadu strādāšanu uz pilnu klapi."
– Gundars Kalve Kūku pagastā: "Es sāku strādāt 18 gadu vecumā, darba stāžā ir jau 36 gadi, bet patiesībā lauku darbus esmu darījis jau no vienpadsmit gadu vecuma, tāpēc teikšu tā – līdz 65 gadiem un ne kripatiņu ilgāk. Mūs grib uztaisīt par darba zirgiem, kuri piedzimst pie arkla un nomirst pie arkla! Fizisks darbs, kas bieži vien ir grūts un smags, norūda, un tas, protams, nav slikti, taču reizē tas izsūc spēkus, bojā veselību. Ar to ir jārēķinās. Dzīves līmenis Latvijā nav tik augsts kā Norvēģijā vai Dānijā, nav tik labu iespēju saglabāt spirgtumu un darba spējas, un mūsu pensijas ievērojami atpaliek. Tāpēc runas par došanos pensijā tikai pēc 70 mūža gadiem ir pāragras."
– Renāte Lenša Jēkabpilī: "Cilvēkam jābūt iespējai normāli novecot un normāli palīdzēt mazbērniem un mazmazbērniem. Esmu nostrādājusi jau 35 gadus. Sievietēm tā robeža no 55 dzīves gadiem līdz 65 jau tā ir bijusi kā pārāk augsts lēciens, kur tad vēl vairāk! Jau tagad daudziem cilvēkiem ir grūtības to slieksni sasniegt. Spriedelēt, kā būs pēc desmit vai divdesmit gadiem, ir neauglīgi, mums vispirms valstī kaut cik normāli jāsakārto dzīve."
– Ainārs Sokolovs Rēzeknē: "Es esmu pārliecināts, ka vajadzētu uz to lietu skatīties lietišķāk un nemērīt visus pēc vienas mērauklas. Tieši pretēji, tiem cilvēkiem, kas agri sākuši darba dzīvi un sasnieguši 40 gadu darba stāžu, varbūt nedaudz lielāku, vajadzētu ļaut doties pelnītā atpūtā jau kādus gadus agrāk, nekā tas ir tagad."
– Lidija Ozoliņa Pilskalnes pagastā: "Esmu jau nodzīvojusi līdz tai robežai – 70 gadiem, tāpēc varu dalīties savā pieredzē. Pensijā aizgāju 67 gados, oficiāli noteikto līmeni pārsniedzu par diviem gadiem, ha, esmu tik varoša kā šobrīd dānietes un norvēģietes! Taču teikšu godīgi – no 63 gadu vecuma darbu vilku kā vezumu pret kalnu, tie pēdējie četri gadi bija smagi. Bet man likās, tā vajag, pienākums tāds, vienmēr izdarīt vairāk. Domāju, ka normāli būtu, ja cilvēks rīkotos tā – nevari vairāk, apstājies! Iedomāta pienākuma dēļ jau nav jālien kapā. Īpaši, ja tev ir arī sabiedriskais darbs un vajadzība paveikt ko radošu, piemēram, uzrakstīt kādu grāmatu. Šobrīd jūtu, ka jebkuru darbu padarīt kļūst arvien grūtāk. Mana dzīve, tāpat kā daudziem citiem Latvijā, liek vairāk domāt, cik tad var vilkt. Droši vien darīt sev pāri nav nekāds prāta darbs. Tiem, kas šobrīd ir pie varas, stingri jāpadomā, pirms izlemj pensijas vecumu palielināt."
Andris Grīnbergs
Laikraksta redakcija atrodas Rīgā, Toma ielā 4
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 29.11.2003
(0)
