Svētdiena, 2026. gada 15. novembris 11:33
Vārda dienas: Leopolds, Unda, Undīne
Leonardo da Vinči "Mona Liza" Luvrā tika nozagta 1911. gadā. Tobrīd tā nebija tik slavena glezna kā mūsdienās. Bet intriģējošajam izmeklēšanas procesam dzīvi sekoja līdzi mediji visā pasaulē, kas mākslas darba slavu daudzkāršoja. Kad 1913. gadā gleznu atguva, ļaudis pūļiem plūda uz Luvru Parīzē, lai apskatītu to, par ko iepriekš bija kāri lasījuši avīzēs. Attēlā: Pēc 19. oktobra laupīšanas Luvra šonedēļ uz dažām dienām apmeklētājiem tika slēgta, bet pēc atvēršanas trešdien, 22. oktobrī, tūristu pūļi atkal drūzmējās pie "Monas Lizas", lai savos telefonos iemūžinātu noslēpumaino Džokondas smaidu.
Luvras muzeja skandalozajai apzagšanai, kas notika 19. oktobrī Parīzē, līdzīgi kriminālstāsti diemžēl regulāri pāršalc pasauli, pārsteidzot ar zādzību pārdrošību un nozagto vērtību summām miljonos. Latvijas vēsturē ne ar ko tādu nevaram "lepoties", taču epizodiski no zagļu uzdarbošanās cietuši arī mūsu muzeji. Protams, mērogi radikāli atšķiras. Bijuši arī kuriozi gadījumi. Latvijā garnadži stiepuši prom monētas, ogļu gludekļus, baznīcas sudraba svečturus, Heibela gleznu "Svētā ģimene", 17. gadsimta bisi, Raiņa tintnīcu un rakstāmmašīnu un citas lietas.
Purvīša gleznas nepasūta zagt
Latvijas Nacionālā vēstures muzeja (LNVM) direktors Arnis Radiņš, kurš Latvijas muzeju sistēmā strādā vairākus gadu desmitus un LNVM vada jau 25 gadus, teic, ka viņa prakses laikā nekas tik spilgts un skandalozs, lai atcerētos, nav pieredzēts: "Muzeju krātuvēs nekad neviens nav mēģinājis ielauzties, un starpgadījumi bijuši tikai ekspozīcijās. Zaglim jau parasti vienmēr ir motivācija, kādēļ viņš to priekšmetu ņem. Gudrākie skatās, kam ir tirgus. Bet mēdz paņemt arī aiz stulbuma, neiedziļinoties, kas tas ir, – redz, baigais bronzas gabals, es to nodošu. Luvru droši vien apzaga pēc pasūtījuma. Pie mums nav dzirdēts, ka kāds būtu pasūtījis nozagt, teiksim, Vilhelma Purvīša gleznu, lai to glabātu savā pagrabā un priecātos." A. Radiņš spriež, ka pasaulē vienmēr būs tā – vieni ieguldīs resursus, lai nodrošinātu kultūras vērtību drošību, un citi ieguldīs, lai pie vērtībām tiktu.
Arī Latvijas Kara muzeja Vēstures departamenta vadītājs Juris Ciganovs savā praksē neko skandalozu neatceras: "Dažas lietas ir bijušas – pulkstenis, kaut kādi sīkumi, formastērpa atdarinājums. Vienkārši zāļu uzraugi nebija spējuši visu pieskatīt vai arī uzraugāmā platība viņiem bijusi par lielu un tajā vietā nebija kameru. Bet tas bija pirms krietna laika."
Apzaga Muzeju nakts laikā
Latvijā par garnadžu iekāres objektiem mēdz kļūt monētas, ordeņi, ieroči – lietas, kas tapušas nosacīti daudzos eksemplāros un viegli realizējamas kolekcionāriem, kuri var arī nenojaust, kur pārdevējs tās ņēmis. Tā 2008. gadā kāda 24 gadus veca sieviete un 22 gadus vecs vīrietis no Ventspils muzeja Livonijas Ordeņa pils izstādes "Latvijas Republikas apbalvojumi un pulka zīmes" nozaga divus Triju Zvaigžņu ordeņu V šķiras krustus, kuru kopējā vērtība bijusi 700 latu. Tradicionālās Muzeju nakts laikā 18. maijā zagļi vienkārši ar kāju sadauzīja stikla vitrīnu ar eksponātiem, pagrāba guvumu un aizbēga. Vainīgos policija drīz atrada. Atgūt izdevās tikai vienu no apbalvojumiem. Otra gaitas nav zināmas.
Kriminālnotikumu hronikas liecina, ka no antikvāru priekšmetu zādzībām nesenā pagātnē mēdza ciest novadpētniecības muzeji, kuros drošības sistēmas, protams, nav augstākajā līmenī. 2011. gada aprīlī, vienkārši atspiežot logu, apzaga Alūksnes novada Jaunalūksnes pagastā esošo Bejas novadpētniecības muzeju. Nozaga dažādu laiku monētas, naudas vienības, nozīmītes, ordeņus, suvenīrus, senas šķiltavas, papirosu etviju un fotoaparātu.
2015. gada naktī no 10. uz 11. janvāri apzaga Aknīstes novadpētniecības muzeju. Zagļi vispirms atslēdza signalizāciju, tad uzlauza durvis. Aptuvenā nozagto antikvāro priekšmetu vērtība – 9000 eiro. Vainīgo policija drīz atklāja. Tas bija kāds nesen no ieslodzījuma atbrīvots Aknīstes iedzīvotājs. Arī viņa mērķis bija lietas (piemēram, ogļu gludekļi), ko pārdot kolekcionāriem vai uzpircējiem.
Tirzas baznīcas sudraba svečturi
Būtu jāpiemin, ka 20. gadsimta 90. gados un tāpat 21. gadsimta sākumā provincē un Latvijas mazpilsētās nežēlīgus zagļu uzlidojumus piedzīvoja tie dažādu konfesiju dievnami un muižu interjeri, kam savas vērtības bija izdevies saglabāt padomju okupācijas laikos. Tādā veidā nezināmus ceļus aizgāja ļoti daudzas svētbildes, senas Bībeles, baznīcas rituālu trauki, svečturi, kroņlukturi un citi interjera priekšmeti.
Taču bēdu rindā bijuši arī laimīgi stāsti. Rīgas sudrabkaļa Johana Didriha Rēvalda (1706–1781) darinātos Tirzas luterāņu baznīcas sudraba svečturus nozaga 1997. gadā, bet 2016. gadā tagadējā Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes priekštece Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija saņēma informāciju no Traķu vēstures muzeja direktora Virgīlija Poviļūna, ka Lietuvā izsolē parādījušies divi līdzīgi mākslas priekšmeti, kas varētu attiekties uz Latviju. Tā nozagto izdevās atgūt.
Līdzīgi notika ar antīkā stilā ieturēto, apgleznoto porcelāna vāzi, kas par godu 1938. gada Preses ballei pēc mākslinieka Romāna Sutas meta bija izgatavota slavenajā Kuzņecova fabrikā un ilgus gadus krāšņoja Siguldas Jauno pili. 1993. gadā vāze no pils pazuda. Tomēr pēc pārdesmit gadiem, kad kultūras eksperti pārbaudīja priekšmetus, kurus kāds kolekcionārs grasījās izvest no valsts, to skaitā atpazina minēto vāzi. Gadu gaitā tā bija atkārtoti mainījusi īpašniekus. Atšķetināt noziegumu vairs nebija iespējams, tomēr mākslas priekšmeta aizvešana no Latvijas netika pieļauta.
"Svētās ģimenes" atgriešanās
Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) vēsturē nopietnu atgadījumu fiksēja 1992. gada 12. jūnija pēcpusdienā. Tā arī nenoskaidrota persona toreizējā Valsts Mākslas muzeja darba laikā kopā ar apakšrāmi izņēma no rāmja un aiznesa Limbažos dzimušā vācbaltu mākslinieka Aleksandra Heibela (1813–1847) audeklu "Svētā ģimene". Zādzību paveica profesionāli, aptuveni 20 minūšu intervālā. Tā kā 19. gadsimta 40. gados tapusī reliģiska motīva glezna ir samērā maza – 21x25 cm –, iznest no muzeja to nebija grūti. Pēc zādzības konstatēšanas "Svētās ģimenes" vērtību noteica ap 900 tūkstošiem Latvijas rubļu, taču krietni vēlāk atzina, ka patieso vērtumu naudā aplēst īsti nav iespējams, jo neviens Heibela darbs tirgū nekad nav bijis. Latvijas kultūrvēsturei glezna jebkurā gadījumā bija ļoti būtiska.
Turpmākos 20 gadus muzejam par šo audeklu nebija nekādu ziņu. Pieņēma, ka tas izvests ārpus valsts, līdz 2012. gada rudenī glezna pēkšņi parādījās vietējā mākslas priekšmetu piedāvājumā. Kad to konstatēja LNMM speciālisti, sekoja vēršanās policijā, un glezna laimīgā kārtā atgriezās muzeja krājumā. Kurš bija zaglis un vai tā bija tā pati persona, kura pēc pārdesmit gadiem "Svēto ģimeni" izlika pārdošanā, tā arī palika noslēpums.
Tāpat nezināmas palikušas personas, kuras 2009. gada 22. septembrī dienas laikā no Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa muzeja Rīgā mēģināja nozagt trīs ļoti vērtīgas Rozentāla un vienu Oto Skulmes gleznu. Garnadži uzlauza ārdurvis, iekļuva vienā no muzeja telpām un sagatavoja darbus promnešanai. "Darbiņu" nepaguva nostrādāt līdz galam – iespējams, tādēļ, ka iedarbojās signalizācija un ieradās apsardze, kā arī muzeja darbiniece, kas konstatēja ielaušanos.
"Madonna ar ložmetēju" reprodukcija uz žoga
Kā kuriozu var vērtēt 2013. gada vasaras atgadījumu, kad no būvžoga, kas ieskāva tobrīd restaurējamo un pārbūvējamo LNMM ēku, kāds mākslas mīļotājs noskrūvēja mākslinieka Kārļa Padega ikoniskās gleznas "Madonna ar ložmetēju" reprodukciju. Muzejs un būvnieki pret Krišjāņa Valdemāra un Elizabetes ielu vērsto sētu bija izrotājuši ar 22 Latvijas mākslas vēsturē nozīmīgu klasiķu darbu reprodukcijām, kuru oriģināli citkārt būtu skatāmi LNMM pastāvīgajā ekspozīcijā, taču remontdarbu laikā nebija pieejami. Muzejam no Padega pārzīmējuma zādzības zaudējumi nebija nekādi, un rekonstrukcijas darbu veicējs SIA "Re&Re" pat lāgā nevarēja medijiem pateikt, cik "glezna" naudas izteiksmē bijusi vērta.
Liepājas kramenīca
Plašu rezonansi radīja 17. gadsimta sākuma bises zādzība no Liepājas muzeja 2004./2005. gadu mijā. Ar ziloņkaula un brieža raga inkrustācijām rotātā kramenīca bija unikāls Liepājas ieroču meistara Matīsa Dreslera 1624. gada darinājums ar augstu māksliniecisku un vēsturisku vērtību, naudas izteiksmē notaksētu kā 100 tūkstoši latu. Bise atradās ekspozīcijas zālē, bet garnadzis izmantoja gadu mijas uguņošanas radīto troksni un no terases puses izsita muzeja logu. Lai arī muzejs bija aprīkots ar signalizāciju, zādzību konstatēja tikai nākamajā dienā, jo apsargi pēc trauksmes signāla saņemšanas uz objektu vai nu nebija izbraukuši vispār, vai arī sargājamo ēku pienācīgi neapskatīja. Paņemta bija tikai bise, kas radīja bažas, ka zādzība bijusi mērķtiecīga un ierocis noguls pie kāda kolekcionāra.
Par laimi, 2005. gada jūlijā policija aizturēja trīs vīriešus, kuru automašīnā tad arī nozagto bisi atrada. Konstatēja arī vainīgo – kādu jaunu, psihiski nelīdzsvarotu vīrieti ar tieksmi uz ieročiem un zagšanu. Pirmās instances tiesa Liepājā viņam piesprieda deviņu gadu cietumsodu ar mantas konfiskāciju un trīs gadu pārbaudes laiku. Savukārt meistara Dreslera izgatavotā bise pēc atgūšanas kļuva par pirmo Liepājas muzeja eksponātu ar individuālu signalizāciju.
Raiņa tintnīca un spalvaskāts
Līdzīgi skandaloza izvērtās Raiņa un Aspazijas vasarnīcas muzeja apzagšana Jūrmalā 2017. gada 21. jūnijā, kad muzeja darbinieki gatavojās Jāņu ielīgošanai. Tika nozagti muzeja eksponāti – Raiņa tintnīca, spalvaskāts un rakstāmmašīna apmēram 14 tūkstošu eiro vērtībā. Sašutumu radīja gan fakts, ka kādam pastiepusies roka pēc latviešu literatūras klasiķa īpašuma, gan nekaunība, ar kādu tas bija noticis. Zaglis, 34 gadus vecs, jau agrāk par zādzībām tiesāts vīrietis, plkst. 17 bija iegājis atvērtajā muzejā, vienkārši sakrāmējis ieraudzītos eksponātus somā un aiznesis. Procesu fiksēja novērošanas videokamera, un to parādīja TV. Zagli ar visām mantām drīz aizturēja kādā Rīgas hostelī, kur viņu bija ievērojis darbinieks. Vainīgajam piesprieda pusgadu cietumā, kā arī segt muzejam materiālo un morālo kaitējumu nepilna tūkstoša eiro apmērā, jo zaglis bija neatgriezeniski sabojājis Raiņa spalvaskāta galu.
Neskaidrība ar bronzas aprocēm
Neparasts gadījums 1999. gadā atgadījās Limbažu novadpētniecības muzejā, kur neskaidros apstākļos pazuda 11 arheoloģiskas bronzas aproces un viens bronzas gredzens, kas no Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājuma bija deponēti uz izstādes laiku. To liktenis tā arī tīts noslēpumā. "Šis gadījums tomēr traktējams citādi nekā zādzība. Mēs tā apstākļus īsti nezinām. Es tolaik vēl nebiju LNVM priekšnieks. Drīzāk tur bija attiecības starp diviem muzejiem. Limbažu muzejs toreiz noliedza, ka rotaslietas paņēmis, bet mēs noliedzām, ka esam saņēmuši atpakaļ. Bija ilga skaidrošanās. Ar policiju. Bet ne pie kāda iznākuma tā arī nenonāca. Labā ziņa ir tāda, ka rotaslietas jau bija uzzīmētas, līdz ar to mēs zinām, kā tās izskatījās," incidentu atminas tagadējais LNVM direktors Radiņš.
Laikraksta redakcija atrodas Rīgā, Toma ielā 4
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 29.11.2003
(0)
