Svētdiena, 2026. gada 08. novembris 04:40
Vārda dienas: Agra, Aleksandra
Izstāde "Lidija 100" Latvijas Nacionālajā bibliotēkā apskatāma vēl janvārī. Diemžēl šajā izstādē nav apskatāmas Lidijas Doroņinas-Lasmanes rakstītās vēstules pirms 30 gadiem, kad viņa atteicās no Triju Zvaigžņu ordeņa.
Latvijas Nacionālajā bibliotēkā vēl janvārī apskatāma izstāde "Lidijas telpa", kas veltīta okupācijas laika pretošanās kustības dalībniecei Lidijai Lasmanei-Doroņinai. Pēc tam izstādi Latvijas Okupācijas muzejs pārvedīs uz Liepāju un vēlāk arī citām Latvijas vietām. Tuvojoties izstādes izskaņai, Zvaigznes dienā, 6. janvārī, Okupācijas muzejs kopā ar Nacionālo bibliotēku rīkoja "Citādu Zvaigznes dienu", kas, piedaloties kultūras darbiniekiem, filozofiem un sabiedriskajiem darbiniekiem, bija veltīta Lidijai Lasmanei-Doroņinai, kura pērn svinēja savu simts gadu dzimšanas dienu, un mūsu laikam. Tika pārrunāts un spriests, cik lielā mērā mūsu valsts sabiedrība seko vai neseko atmodas ideāliem, par kuriem PSRS okupācijas laikā cīnījās nacionālās pretošanās kustības dalībnieki un disidenti. 1983. gada 6. janvārī tā patiešām bija citāda Zvaigznes diena, jo tika arestēta ne tikai Lidija Lasmane-Doroņina, bet arī brīvības cīnītāji Jānis Vēveris, dienu pirms tam arī Ģederts Melngailis, kratīšanas tika veiktas Gunāra Astras, Gunāra Freimaņa, Alfrēda Lēvalda un daudzos citos dzīvokļos. Kopā notika 50 kratīšanas, tika nopratināti simts un arestēti deviņi cilvēki.
Vēstules ar "ierobežotu pieejamību"
Lidija Lasmane-Doroņina ir bijusi neērta ne tikai okupācijas laikā, bet arī neatkarīgajā Latvijā, un kā viens no spilgtākajiem faktiem šim apgalvojumam ir viņas atteikšanās no Triju Zvaigžņu ordeņa 1995. gadā, jo viņai nebija pieņemami, ka apbalvoto vidū ir arī VDK aģenti. Savās vēstulēs toreizējam Valsts prezidentam Guntim Ulmanim un Ordeņu domei viņa paskaidroja, ka šo soli sperot, lai rosinātu sabiedrības diskusiju par apbalvojumu piešķiršanas principiem, nevis lai pazemotu pašu apbalvojumu.
Lai par šo faktu atgādinātu tagad, izstādes rīkotāji vēlējās iegūt no Valsts prezidenta kancelejas Lidijas tolaik nosūtītās vēstules (skat. uzziņā). Ar šīm trīsdesmit gadu vecajām vēstulēm pētniecības nolūkā vēlējās iepazīties arī vēsturnieks Jānis Šiliņš, stāstīja publicists, Lidijas draugs un uzticības persona Arnis Šablovskis. Taču tā izrādījusies gandrīz neiespējamā misija!
Latvijas Okupācijas muzeja direktore Solvita Vība rakstījusi iesniegumus Valsts prezidenta kancelejai. Atbilde nebija noraidoša, bet sekojis skaidrojums, atsaucoties uz Arhīvu likumu, ka šie dokumenti "satur ar nacionālo drošību, aizsardzību vai ārlietām saistītu informāciju, kuras atklāšana var radīt kaitējumu valsts vai sabiedrības interesēm, un tiem ir ierobežota pieejamība". Valsts prezidenta kancelejas pārstāvji arī uzskatīja, ka šie dokumenti saturot ievērojamu fizisko personu datu apjomu.
"Beigās mēs saņēmām vēstuli, ka dokumenti var tikt izsniegti, ja Lidija uzraksta apliecinājumu, ka viņa neiebilst pret to publiskošanu. To uzrakstīju viņas vietā, nolasīju viņai, un Lidija parakstīja. Esam pateicīgi, ka pēc ilgstošas sarakstes tomēr Lidijas iesniegumus saņēmām. Tomēr šī gana ilgstošā sarakste paņēma daudz spēka un laika, un tādēļ šie vēsturiskie dokumenti nav izstādē. Diemžēl šī lieta no Latvijas birokrātijas viedokļa uzreiz netika ieraudzīta pēc būtības – mēs bijām spiesti iziet visas stadijas "pēc burta". Esam gandarīti, ka ar neatlaidību to birokrātiju tomēr izdevās uzvarēt, bet laikam īsti normāli tas nav," atzīst Arnis Šablovskis. Viņš uzskata – ja šīs vēstules netiktu publiskotas, tad drīzāk tas būtu liels pārkāpums pret valsts drošību un valsts noslēpuma pamatprincipiem.
Valsts apbalvojumu likums būtu jāpapildina
Vēsturnieks Jānis Šiliņš sarīkojumā pauda uzskatu, ka kopš 1995. gada šo 30 gadu laikā nekas nav mainījies, jo arī šobrīd valsts augstākos apbalvojumus var saņemt bijušie VDK aģenti, kā arī šīs noziedzīgās organizācijas darbinieki, par kuriem ir aizdomas, ka viņi ir nelojāli Latvijai. Jāatgādina arī, ka 2010. gadā Atzinības krusts tika piešķirts juristam Uldim Krastiņam, bet 2025. gadā Ordeņu kapituls to atņēma, nekomentējot iemeslu. Mediji vēstījuši par astoņdesmito gadu sākumā Latvijas PSR Augstākās tiesas izskatītajām tā sauktajām disidentu lietām, un vienā no tām tiesnesis bijis Krastiņš. Viņš 1983. gadā tiesājis Latvijas neatkarības kustības vadītāju Jāni Rožkalnu, piespriežot viņam brīvības atņemšanu uz pieciem un nometinājumu uz trim gadiem.
Vēsturnieks Šiliņš ir pārliecināts, ka Valsts apbalvojumu likums būtu jāpapildina, iekļaujot tajā pantus, kur skaidri noteikts, ka valsts augstākos apbalvojumus nedrīkst piešķirt bijušiem VDK aģentiem. J. Šiliņš: "1991. gada 24. augustā Latvijas valsts pasludināja VDK par noziedzīgu organizāciju, bet faktiski mēs redzam, ka mēs ieguvām noziedzīgu organizāciju bez noziedzniekiem. Deviņdesmito gadu sākumā neviens čekas virsnieks netika tiesāts, ģenerāļi, pulkveži un apakšpulkveži nonāca dažādās komercstruktūrās, vadīja banku drošības dienestu, strādāja Iekšlietu ministrijas struktūrās un pat valsts drošības struktūrās. Kad atveram likumu par valsts apbalvojumiem, tur neatrodam ierobežojumus, ka valsts apbalvojumus nevarētu saņemt bijušie čekisti. Jāšaubās, vai Ordeņu kapituls vispār izskata jautājumu par cilvēku darbību līdz neatkarīgas valsts atjaunošanai. Ierobežojumu, kas attiecas uz šīm personām, ir ļoti maz: viņi nevar kandidēt dažāda līmeņa vēlēšanās, nevar ieņemt amatus, kas ir saistīti ar valsts noslēpumu. Tieslietu ministrija ik pēc pieciem gadiem izskata jautājumu, vai šie ierobežojumi ir adekvāti, tas nozīmē, vai tos ir iespējams mazināt vai noņemt. Netiek apspriests, vai būtu jāpalielina šie ierobežojumi, jo varbūt kaut kas līdz šim ir pietrūcis."
Prasa informāciju SAB un Sodu reģistram
Valsts prezidenta kancelejai adresēju jautājumu par to, vai būtu nepieciešami vēsturnieka rosinātie likuma grozījumi. Valsts prezidenta padomnieks komunikācijas jautājumos Mārtiņš Drēģeris atbild – ikvienu personu, kura tiek izvirzīta apbalvošanai, izvērtējot Satversmes aizsardzības birojs (SAB), kura paspārnē darbojas Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs. Ziņas par šīm personām tiekot iegūtas arī no Sodu reģistra. Drēģeris norādīja – tomēr jāņemot vērā fakts, ka Latvijas PSR Valsts drošības komitejas dokumentu arhīvs jeb tā dēvētie čekas maisi nav publiskoti pilnībā, jo daļa no tiem ir izvesta uz Maskavu. Tātad nav izslēgts, ka šim pārbaudes sietam kāda persona tomēr var "izkrist cauri".
Savukārt SAB informēja, ka no Valsts prezidenta kancelejas regulāri saņemot lūgumus sniegt informāciju par valsts apbalvojumiem izvirzītajām personām. Tie balstīti "Valsts apbalvojumu likuma" 49. panta 1. daļā, kur norādīts, ka Ordeņu kapituls no valsts un pašvaldību iestādēm, kā arī no citām juridiskajām personām tiesīgs pieprasīt un saņemt informāciju par apbalvošanai ieteiktajām personām.
Pēc vairāk nekā divdesmit gadiem, kopš Lidija Lasmane-Doroņina atteicās no Triju Zvaigžņu ordeņa, viņai tika piešķirts cits valsts apbalvojums – Valsts prezidents Egils Levits 2019. gadā viņai pasniedza Viestura ordeni par īpašiem nopelniem nacionālās pretošanās kustībā un valsts neatkarības aizstāvēšanā.
***
"Ienesām to ordeni sētā un atdevām sargam"
No Lidijas Doroņinas-Lasmanes intervijas žurnālā "Rīgas Laiks" 2012. gada augustā
"Tāpēc jau es to ordeni atdevu atpakaļ, ka gribēju dialogu, lai mēs sāktu taču runāt! [..] Es tobrīd jau strādāju arhīvā, un pusdienlaikā mēs sēžam, dzeram kafiju, un viena kolēģīte lasa priekšā no "Valdības Vēstneša", ko tad tur tagad apbalvo. Turpat stāv visas tās čekas kartītes, ko mēs liekam datoros iekšā, un viņa sauc uzvārdu, un mēs – "ahhh!", un tā četras reizes pēc kārtas. Tad viņas man saka: "Lidij, tev ir ordenis, tev kaut kas jādara." Un es uz papīra uzreiz uzrakstu – "atsakos", kaut ko vēl tur sarakstīju... [..] Toreiz prezidents nebija pilī, bet Maikapara namā, un es, manas kolēģes nāca aiz muguras, mēs nesām to ordeni cēli cauri pilsētai... Tas bija tik komiski! (Smejas.) Gribējās apraudāties, bet nevarēju tās asaras izspiest. Tā nu mēs ienesām to ordeni sētā un atdevām sargam. Un pēc tam aizgājām un kārtīgi sametāmies. Nosvinējām manam ordenim bēres un gājām rūpēties tālāk par saviem latviešiem nodevējiem. "
***
Ko rakstīja Lidija Lasmane-Doroņina
Valsts prezidentam G. Ulmaņa kungam
Š.g. 19. aprīļa laikraksta "Latvijas Vēstnesis" Nr. 60 publicēts Valsts prezidenta un Triju Zvaigžņu ordeņa domes priekšsēdētāja 17. aprīļa paziņojums ar Triju Zvaigžņu ordeni apbalvot 57 cilvēkus.
Es strādāju Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā, un man zināms, ka vairākas apbalvojamās personas ir sadarbojušās ar LPSR Valsts drošības komiteju.
Kamēr sabiedrībā nav noticis izlīdzinājums starp nodevējiem un viņu upuriem un arī kolaboracionisms tiek uzskatīts par nopelniem Latvijas labā, man atliek ne vien atteikties no svinīgās "pogas spiešanas" 4. maijā Skrundā (Guntis Ulmanis bija cerējis, ka Lidija Lasmane-Doroņina televīzijas kameru un žurnālistu klātbūtnē nospiedīs militārā padomju objekta Skrundas lokatora pogu, un tas uzsprāgs. – Red.), bet arī no 1994. gada 18. novembrī saņemtā apbalvojuma.
Lidija Lasmane-Doroņina
1995. gada 21. aprīlī
Triju Zvaigžņu Ordeņa domei
Mans zelts ir mana tauta,
Mans gods ir viņas gods...
(R. Blaumanis)
Šī gada 3. maijā Triju Zvaigžņu ordeņus saņēma arī daži kolaboracionisti – tas liecina, ka valstij nav stingras morālās vadlīnijas attieksmē pret tās svētumiem.
Kamēr nav izvērtēta attiecīgu cilvēku sadarbība ar okupantu specdienestu un izlemts, ko darīt ar tā aģentūras tīkla kartotēku, es savu GODA ZĪMI atgriežu atpakaļ Triju Zvaigžņu ordeņa domei.
L. Lasmane
1995. gada 8. maijā
Laikraksta redakcija atrodas Rīgā, Toma ielā 4
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 29.11.2003
(0)
