Trešdiena, 2026. gada 11. novembris 09:03
Vārda dienas: Nellija, Ojārs, Rainers
Migrācijas pakts paredz, ka Latvijai kaut kad būs pienākums vai nu uzņemt daļu migrantu no citām Eiropas Savienības valstīm, vai arī maksāt vairāk nekā divus miljonus eiro ik gadu. Taču jau šogad tiešas sekas no šī pakta Latvija, visticamāk, vēl nejutīs. Attēlā: migranti pamet Brandenburgas (Vācija) Centrālās imigrācijas pārvaldes telpas.
"Es teicu, ka Polijā nebūs migrantu pārvietošanas, – un tā arī būs! Paveikts. Mēs stiprinām robežu ar Baltkrieviju – šobrīd tā ir vislabāk apsargātā robeža Eiropā. (..) Mēs rīkojamies, nevis tikai runājam!" Diemžēl šādus vārdus, kurus savas valsts pilsoņiem teicis Polijas premjerministrs Donalds Tusks, no Latvijas amatpersonām nedzirdēsim. Lai gan mūsu valdība līdz pat pēdējam uzturēja cerību, ka arī uz Latviju, līdzīgi kā uz Poliju, Igauniju, Čehiju, Austriju un Horvātiju varētu tikt attiecināts izņēmums no Eiropas Savienības Migrācijas un patvēruma pakta tā sauktā solidaritātes mehānisma, tas nav noticis. Tas nozīmē, ka Latvijai būs pienākums vai nu uzņemt daļu migrantu no citām ES valstīm, vai arī maksāt vairāk nekā divus miljonus eiro ik gadu. Tiesa, paredzēta arī iespēja sniegt cita veida palīdzību nelegālās migrācijas plūsmas vairāk skartajām valstīm, piemēram, Spānijai vai Itālijai, taču pagaidām nav skaidrs, vai tā tiks pieņemta. Notikušais arī raisa jautājumus, vai Latvijas politiķi un ierēdņi tiešām pienācīgi aizstāv Latvijas intereses Briselē.
"Te nu mēs esam. Nožēlojama, necienīga un diemžēl iepriekš paredzama nespēja aizstāvēt valsts intereses. Vai arī izvēle to ilgstoši nedarīt. Līdz brīdim, kad lēmumi jau pieņemti un mainīt neko vairs nevar, – tad gan Iekšlietu ministrija sāka imitēt varonīgu cīņu," tā soctīklos paudis Eiropas Parlamenta deputāts Rihards Kols (Nacionālā apvienība). Sarunā ar "Latvijas Avīzi" viņš apšauba, ka pašreizējā valdība tiešām darījusi visu iespējamo, jo "Jaunā Vienotība" jau iepriekš šajos jautājumos vairāk esot vadījusies pēc principa "ja jau citi piekrīt, tad arī mums tā jādara". Tikmēr iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis ("Jaunā Vienotība") pauž, ka, neskatoties uz Latvijas valdības apņēmību stingri aizstāvēt savas intereses, politiski ietekmēt lēmumu šoreiz nav bijis iespējams, jo Eiropas Komisija ņēmusi vērā tikai atsevišķus kritērijus, nevis plašāku argumentu kopumu.
Migrantu kvotas atgriežas
Kāpēc šis jautājums par migrantu pārvietošanu vispār nonācis darbakārtībā? Pēc ilgām diskusijām 2024. gada aprīlī Eiropas Parlaments pieņēma desmit tiesību aktus par Eiropas migrācijas un patvēruma politikas reformu, kas plašāk pazīstami kā Migrācijas un patvēruma pakts. Strīdīgākā tā daļa bija tā sauktais solidaritātes mehānisms, kas faktiski paredzēja atjaunot kaut ko līdzīgu savulaik slavenajām "bēgļu kvotām", kas gan Latvijā, gan vairākās citās Eiropas valstīs izraisīja lielu politisko viļņošanos 2015. un 2016. gadā. Tolaik saskaņā ar šīm kvotām Latvijai divu gadu laikā vajadzēja uzņemt vairāk nekā piecus simtus migrantu, kas, šķērsojot Vidusjūru, bija ieradušies Itālijā un Grieķijā.
Kamēr daļa Latvijas sabiedrības un politiķu stingri iebilda šīm iecerēm, "Vienotība", kas tolaik vadīja valdību, aicināja "nesēt paniku un nekurināt naidu", bet izprast, ka šis solis nepieciešams, lai Latviju arī turpmāk Eiropā uztvertu kā uzticamu partneri un sniegtu atbalstu, ja mums tas kādreiz būtu nepieciešams. "Mūsu draugi lūdz palīdzēt. Kad mums bažas raisa neprognozējamais kaimiņš, tad debesis pār Latviju sargā tieši viņi, un mēs nevaram teikt: "Jūsu bēgļi, jūsu problēma." Kad jācīnās par atbalstu mūsu lauksaimniekiem, tad mēs gaidām izpratni par mūsu grūtībām," tā īpašā kampaņā tika audzināti tie, kas apšaubīja šīs ieceres. Savukārt īpaši atbalstošas migrantu izmitināšanai Latvijā bija vairākas organizācijas un aktīvisti, no kuriem daļa tagad iesaistījusies politikā "Progresīvo" rindās.
Pirmais mēģinājums ieviest šādu migrantu pārvietošanas sistēmu gan izgāzās. Piemēram, liela daļa no tiem, kas tajā laikā tika nogādāti Latvijā un ieguva te bēgļa vai alternatīvo statusu, drīz vien devās uz Vāciju, Zviedriju vai kādu citu valsti, kur varēja cerēt uz labākiem dzīves apstākļiem. Tur arī jau bija izveidojušās plašas iebraucēju kopienas, kas gan radīja šīm valstīm arvien lielākas problēmas.
Ja jau šī migrantu kvotu sistēma sevi iepriekš apliecinājusi kā darboties nespējīgu, kāpēc pie tās tomēr nolemts atkal atgriezties? "Tas arguments bija, ka vajadzēja atrast kompromisu, lai virzītos tālāk," sarunā ar "Latvijas Avīzi" spriež R. Kols. Viņš gan uzskata, ka Latvijai vajadzējis stingri turēties pretī un iebilst arī pēc tam, kad Migrācijas pakts bija apstiprināts. 2024. gada maijā desmit Saeimas deputāti no NA bija iesnieguši lēmuma projektu, kurā aicināja Saeimu paziņot, ka tā noraida pārvietošanas mehānisma – kvotu sistēmas – ieviešanu un īstenošanu Latvijā arī tādā gadījumā, ja jaunie noteikumi stāsies spēkā. Tas netika atbalstīts. "Iekšlietu ministrs Kozlovskis toreiz komisijas sēdē mierināja, ka nekas traks nebūs, EK izstrādās metodoloģiju un tad jau skatīsimies. Bet būtībā mēs tolaik apstiprinājām Latvijas pozīciju, ar kuru paudām piekrišanu šim mehānismam," atgādina EP deputāts, kurš tolaik vēl vadīja Saeimas Ārlietu komisiju.
"Maldu ziņas" tomēr izrādās patiesība
Atšķirībā no 2016. gada šoreiz sistēma ir elastīgāka. Tā paredz trīs veidus, kā valstis var iesaistīties: var uzņemt patvēruma meklētājus savā valstī, maksāt valstīm ar augstu migrācijas spiedienu (20 000 eiro par katru neuzņemto migrantu) vai arī sniegt alternatīvu atbalstu – nosūtot personālu, ekspertus vai tehnisko aprīkojumu. Turklāt valstīm var tikt piešķirti izņēmumi, kas tās atbrīvo no pienākuma iesaistīties mehānismā.
Latvijā plašāka uzmanība šim jautājumam tika pievērsta pagājušā gada oktobrī, kad par Polijas saņemto izņēmumu ziņoja šīs valsts mediji un to komentēja amatpersonas. Oficiāli informācija gan vēl nebija apstiprināta. Tā kā tieši ap to laiku bija saasinājušās attiecības Latvijas valdošajā koalīcijā, šo tēmu priekšplānā izcēla Zaļo un zemnieku savienība, pieprasot ārlietu ministrei Baibai Bražei ("Jaunā Vienotība") skaidrojumu par "plānotajām aktivitātēm, lai Latvijā tiktu atzīta līdzīga īpašā situācija kā Polijai, kas tuvākā laikā tikšot atbrīvota no Eiropas Savienības Migrācijas pakta prasībām par migrantu pārvietošanu un ar to saistītajiem finansiālajiem sodiem". ZZS paziņoja: "Ja Polija spēja panākt, lai šī situācija tiktu atzīta un novērtēta, tad Latvijai vajag spēt vismaz to pašu, un ZZS ministri ir gatavi palīdzēt Ārlietu ministrijai, aizstāvot ES līmenī stingru Latvijas pozīciju – Latvijai neuzņemt migrantus."
Ārlietu ministre Baiba Braže pamatoti aizrādīja, ka šie jautājumi ir nevis viņas, bet iekšlietu ministra atbildībā, taču lielāku neizpratni izraisīja cita viņas piebilde: "Klīst maldu ziņas ne tikai no Krievijas, bet arī Latvijas iekšienē. Jau vakar ZZS ministriem nosūtīju ziņu, ka nav tāda poļu izņēmuma par migrācijas paktu, nav tāda lēmuma." Turpmākie notikumi gan parādīja, ka tās nebūt nebija maldu ziņas.
Tagad, atbildot "Latvijas Avīzei", vai šo savu izteikumu joprojām uzskata par korektu, ārlietu ministre norāda, ka, viņasprāt, tas ir korekts, jo tajā brīdī lēmums nebija pieņemts, ko, apmeklējot Latviju, esot apstiprinājis arī Eiropas Komisijas iekšlietu un migrācijas komisārs Magnuss Brunners. Eiropas Komisija ar priekšlikumu nākusi tikai 11. novembrī, bet ES Padomē lēmums pieņemts 22. decembrī un Latvija to neatbalstīja.
"Vienotība" maina retoriku
Stāstīt, ka vēl nekas nav līdz galam izlemts un vēl varam sagaidīt Latvijai labvēlīgu lēmumu, bija Latvijas valdības pieeja līdz pat šī gada sākumam. Pēc katras jaunas ziņas no Briseles, ka neviena cita valsts, izņemot Poliju, Igauniju, Čehiju, Austriju un Horvātiju, izņēmumu nesaņems, Latvijas amatpersonas steidza piebilst, ka darbs gan vēl turpinās. Interesanti, ka Lietuvas valdība jau novembra beigās lēma, ka uzņems pusi no Migrācijas paktā paredzētajiem migrantiem, bet par pārējo neuzņemšanu tiks veiktas iemaksas – Lietuvai gadā būtu jāuzņem apmēram 158 migranti vai arī jāmaksā 3,16 miljoni eiro. "Eiropas Savienības valstis mums palīdz, atbalsta mūsu robežu aizsardzību, tāpēc mums ir jārīkojas godīgi un partnerībā. Jauktais modelis ļauj mums līdzsvarot finansiālās izmaksas, mūsu integrācijas spējas un reģiona specifiku. Tas ir racionāls lēmums, kas parāda, ka mēs varam būt solidāra valsts, vienlaikus saglabājot līdzsvarotu un atbildīgu pieeju," medijiem lēmumu pamatoja Lietuvas iekšlietu ministrs Vladislavs Kondratovičs.
Rihards Kols spriež, ka Lietuvas lēmumu ietekmējusi gan tās valdības kreisā ievirze (to veido Sociāldemokrātu partijas, populistiskās partijas "Nemunas rītausma", kā arī centriski kreisā Zemnieku un zaļo savienība), gan pēdējā laika politiskā nestabilitāte kaimiņvalstī. Savukārt Latvijas iekšlietu ministrs R. Kozlovskis, kurš gan atzīst, ka vēl neesot runājis ar Lietuvas kolēģi par šo tēmu, atgādina, ka Lietuvā atšķirībā no Latvijas, lemjot par migrantu uzņemšanu, neesot vajadzīgs parlamenta balsojums, turklāt tur varētu būt arī kādi pragmatiski apsvērumi, jo, piekrītot uzņemt migrantus, var saņemt līdzfinansējumu. Lietuva saņems 10 000 eiro par katru cilvēku un šo naudu izmantos uzturēšanas izmaksu segšanai.
Zīmīgi, ka tieši pēdējos mēnešos "Jaunās Vienotības" politiķi īpaši centušies sevi parādīt kā stingras migrācijas politikas atbalstītājus, kam varētu būt saistība ar šiem notikumiem. Uzkrītošākais bija premjeres Evikas Siliņas ieraksts sociālajos tīklos, kur viņa apgalvo, ka rosinājusi "Eiropas līmenī pārskatīt migrācijas un patvēruma principus". Arī 22. oktobrī, tiekoties ar Valsts prezidentu Edgaru Rinkēviču, premjere uzsvēra, ka ES migrācijas politika vairs neatbilst mūsdienu drošības un hibrīdapdraudējuma apstākļiem. "Cilvēki, kuri ekonomisku apstākļu dēļ meklē labākas karjeras un dzīves iespējas, nav uzskatāmi par patvēruma meklētājiem," sacīja E. Siliņa.
"Partijas nostāja ir, ka imigrācijas jautājumos mūsu politikai jākļūst stingrākai. Tai, protams, jābūt racionālai, bez reitingu taisīšanas un sabiedrības baidīšanas, taču tas nenozīmē, ka mums šī tēma jāignorē," intervijā "Latvijas Avīzei" pērn decembrī uzsvēra "Vienotības" vadītājs Edmunds Jurēvics.
Kas notiks tālāk?
Migrantu kvotu jautājums valdošajai partijai ir politiski neērts, jo tuvojas vēlēšanas un oponenti varēs norādīt uz "Jaunās Vienotības" nespēju panākt Latvijai labvēlīgu lēmumu. Nacionālās apvienības jaunatnes organizācija "Jaunieši Latvijai" 28. janvārī pie Ministru kabineta rīko piketu "Nē migrantu kvotām". "Piketa mērķis ir paust skaidru un asu nosodījumu valsts amatpersonu, tostarp iekšlietu ministra, bezdarbībai, kas novedusi pie Latvijai nelabvēlīga lēmuma Eiropas Savienības migrācijas politikas jomā," teikts pieteikumā.
Tomēr tiešas sekas no Migrācijas pakta Latvija šogad, visticamāk, vēl nejutīs. Mehānisms sāks darboties tikai jūnijā, un, pat nekādā veidā neiesaistoties, uzreiz nekas nedraud. To, kā valstis pilda saistības, EK vērtēs tikai 2027. gadā – tad Saeimas vēlēšanas jau būs pagājušas, bet problēmu varētu nākties risināt jaunajai valdībai. Ja Latvija atteiktos no līdzdalības, tas nozīmētu ES pārkāpuma procedūru, par ko lemtu Eiropas Tiesa, taču arī šis process nav ātrs. Nav arī skaidrs, vai arī pati kvotu pieeja izrādīsies dzīvotspējīga, ņemot vērā iepriekšējo pieredzi.
***
Ukrainas bēgļi
Kā norādījis Latvijas iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis, viens no rādītājiem, ko ņēma vērā Eiropas Komisija, bijis Ukrainas bēgļu skaits katrā valstī un to īpatsvars attiecībā pret kopējo iedzīvotāju skaitu. Statistika par 2025. gada novembri un decembri rāda, ka Latvijā tas bija nedaudz mazāks nekā Igaunijā un Lietuvā, taču šie skaitļi pastāvīgi mainās.
| Valsts | Ukrainas bēgļu skaits | % no valsts iedzīvotāju skaita |
|---|---|---|
| Latvija | 31 430 | 1,69% |
| Igaunija | 40 940 | 2,99% |
| Lietuva | 51 150 | 1,77% |
| Austrija | 92 250 | 1,00% |
| Čehija | 396 820 | 3,64% |
| Polija | 979 980 | 2,69% |
| Horvātija | 28 300 | 0,73% |
| Avoti: data.unhcr.org, Eurostat | ||
*
Ministrs: Tika skatīti tikai atsevišķi skaitļi
Neesot pareizs iespaids, ka var tā vienkārši aizbraukt uz Briseli un kaut ko sarunāt, intervijā "Latvijas Avīzei" pauž iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis.
Vai varat izskaidrot, kāpēc Igaunija ir saņēmusi izņēmuma statusu no ES Migrācijas pakta tā sauktā solidaritātes mehānisma, bet Latvija ne? Kas igauņiem ir atšķirīgs?
R. Kozlovskis: Divi rādītāji, kas tiek ņemti vērā, grupējot valstis, ir, pirmkārt, patvēruma pieteikumu skaits un, otrkārt, uzņemto Ukrainas civiliedzīvotāju skaits pret valsts IKP un iedzīvotāju kopējo skaitu. Igaunijai tie bija lielāki, jo tur iedzīvotāju skaits ir mazāks.
Un kā ar Čehiju, Austriju, Horvātiju, kas tāpat saņēma šo izņēmumu? Tur arī ir vairāk ukraiņu?
Čehijā noteikti, par pārējām uzreiz nevarēšu pateikt.
Vai migrācijas spiediens uz robežas ar Baltkrieviju, ko jau piecus gadus piedzīvo Latvija, Polija un Lietuva, vispār netika ņemts vērā, pieņemot šos lēmumus?
Tas tiek ņemts vērā, jo Latvija no Eiropas ir saņēmusi 140 miljonus robežas izbūvei tieši tāpēc, ka mums ir šis spiediens. Ieguldot skaidrojošo darbu, mēs esam saņēmuši būtisku atbalstu, un, piemēram, tagad no šīs naudas pilnībā tiek finansēta tā sauktās viedās infrastruktūras izbūve uz robežas ar Baltkrieviju un daļēji arī uz robežas ar Krieviju. Ja runā par Migrācijas paktu, tad, izstrādājot šo pakotni, pie kuras darbs notika vairākus gadus, argumenti par situāciju uz mūsu robežas netika ņemti vērā. Arī Polijas gadījumā tas netika vērtēts. Protams, mēs turpināsim strādāt ar Eiropas Komisiju, lai uz priekšu to ņemtu vērā.
Kā tad īsti tiek pieņemti šie lēmumi? No jūsu stāstītā izklausās, ka tur Eiropas ierēdņi skatās uz skaitļu tabulām un viņu nolemto vēlāk vairs nekādi nevar mainīt. Vai tomēr notiek diskusijas, pārliecināšana?
Skaidrs, ka mēs arī paudām savu viedokli un diskutējām, bija balsojums. Šis lēmums tika pieņemts ar kvalificēto balsu vairākumu, un bija vairāk valstu, kas to atbalstīja. Somijas kolēģis piekrita, ka būtu plašāk jāņem vērā valstu ieguldījums ES ārējās robežas aizsardzībā, beigās Somija tomēr nobalsoja par. Taču strādāsim, lai turpmāk šis skatījums būtu plašāks. Varbūt Polijas komunikācija, ziņojot par savu izņēmumu, radīja priekšstatu, ka var tā aizbraukt uz Briseli un kaut ko sarunāt, taču tā gluži nebija. Pašlaik lielā mērā tā ir, ka tiek skatīti tikai atsevišķi skaitļi.
Tātad, liekot roku uz sirds, jūs varat teikt, ka no Iekšlietu ministrijas puses pozīcija bija sagatavota atbilstoši Latvijas interesēm. Piemēram, nav tā, ka Igaunija, nedaudz "paspēlējoties" ar skaitļiem, ieguva citu ainu, kas labāk atbilda tam, lai saņemtu izņēmumu?
Man nav pamata apšaubīt Igaunijas sniegto informāciju, neesmu veicis izmeklēšanu par viņu skaitļiem. Ja kāds būs sniedzis nepatiesus datus, tas jau nāks gaismā. Mūsu interese nav palielināt patvēruma prasītāju skaitu tikai tāpēc, lai saņemtu izņēmuma statusu, jo daudz patvēruma pieprasītāju nozīmē arī slodzi uz sistēmu, lielākas izmaksas. Arī Igaunijai no EK puses būs prasība celt kapacitāti, lai paātrinātu patvēruma pieprasījumu izskatīšanu.
Polijas valdība jau februārī paziņoja, ka tā nepiekritīs papildu migrantu kvotām, un tā izklausījās kā politiska prioritāte. Jautājums – vai tā bija arī Latvijas valdībai svarīga prioritāte?
Valdības nostāja vienmēr ir bijusi konsekventa. Mēs uzreiz skaidri pateicām, ka nepārvietosim migrantus. Latvijas valdības vārdā to neviens arī nevarētu uzņemties, jo mums par to jābūt parlamenta balsojumam, ko paredz likums, kas tika grozīts pēc 2015. gada. Citām dalībvalstīm tā nav.
Polijā tas bija nepārprotami premjera līmeņa jautājums. Latvijas premjere par to ierunājās tikai rudenī, kad vilciens jau bija aizgājis. Ārlietu ministre vēl oktobrī soctīklos skeptiski apgalvoja, ka Polijas izņēmums esot "apkārt klīstošas maldu ziņas".
Oktobrī vēl nekādi lēmumi nebija pieņemti, es arī tajā laikā runāju ar Eiropas komisāru un viņš apliecināja, ka Polijai vēl nav izņēmuma. Tobrīd tā bija neoficiāla informācija, par ko runāja tikai paši poļi, bet neviens cits.
Jūs uzsverat, ka Latvijas valdība vienmēr stingri iestājusies pret migrantu uzņemšanu, bet vai tiešām politiski tas ir tik viennozīmīgi? Pēc 14. Saeimas vēlēšanām 2022. gada 14. decembrī vispirms tika izveidota "Jaunās Vienotības" vadīta valdība premjera Krišjāņa Kariņa valdībā, un tās deklarācijas 47. pantā bija rakstīts: "Iestāsimies pret obligātu migrantu pārdales sistēmas ieviešanu." Kad 2023. gada septembrī tika veidota Evikas Siliņas valdība, tur deklarācijā šāda vai līdzīga punkta vairs nebija. Un arī valdības sastāvs ir cits, jo koalīcijā tagad ir "Progresīvie", kuri migrācijas jautājumos tomēr parasti ir bijuši liberālāk noskaņoti.
Valdības deklarācijā tiešām šāda punkta vairs nav, bet konsekvence šajos jautājumos ir bijusi. Nacionālā apvienība pašlaik nav koalīcijā, bet tas nenozīmē, ka šajā politikā būtu notikušas izmaiņas vai ka partneri kaut kā to būtu centušies mainīt. Mēs arī tagad deklarējam, ka solidaritātes mehānismā mēs piedalīsimies, sniedzot alternatīvo atbalstu – tas var būt personāls, ekspertīze, tehniskais aprīkojums.
Vai mums būs tāda izvēle vai arī to izlems valstis, kas šo atbalstu prasa?
Pašlaik tāds variants solidaritātes mehānismā ir paredzēts, tāpēc esam norādījuši, ka Latvija piedalīsies šādā veidā. Ar valstīm būs jāstrādā. Kas ir izdevies un kādu atbalstu mēs esam snieguši, tas tiks vērtēts 2027. gadā.
Tā ir divpusēja sadarbība, Eiropas Komisija nebūs kā starpnieks?
Vairāk divpusēji, jo atbalsts paredzēts konkrētām valstīm. EK, protams, šos procesus monitorē, bet ne organizē.
Tātad, ja pašiem ar Spāniju vai Itāliju neizdosies vienoties, tad mums pēc gada piestādīs rēķinu?
Tas ir viens no iespējamajiem scenārijiem, bet centīsimies, lai šis rēķins neatnāktu.
Cik liels šīs rēķins būtu?
Latvijai tas par šo gadu varētu būt virs viena miljona eiro. (Tā kā mehānisms sāk darboties no jūnija, tad Latvijai šoreiz būtu jāmaksā tikai par pusgadu. – Red.) Bet, protams, jāņem vērā, ka arī šis alternatīvais atbalsts, ko mēs vēlamies sniegt, kaut ko maksās.
Cik lielas mums ir iespējas sniegt šo alternatīvo atbalstu, ņemot vērā situāciju uz mūsu robežas, un cik noslogota ir Valsts robežsardze vai Pilsonības un migrācijas lietu parvalde? Vai mums pašiem pietiek resursu?
Ir dažādi veidi. Materiāli tehnisks atbalsts ietver arī, piemēram, tādas elementāras lietas kā gultas, kas mums materiālajās rezervēs būtu. Tas ir arī ekspertu atbalsts, tur būs jākombinē kopā vairāki šie elementi. Skaidrs, ka mēs arī nepretendējam uz to, lai nosegtu visas vajadzības, kas šādās situācijās rodas. No Eiropas kopējās politikas viedokļa skaidrs, ka jādara viss, lai šī plūsma apsīktu. Saprotams, ka jūras robežu nosargāt ir sarežģītāk nekā sauszemes, taču ir kaut kāds saprāta limits, ko Eiropa vispār var uzņemt.
Laikraksta redakcija atrodas Rīgā, Toma ielā 4
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 29.11.2003
(0)
