Pirmdiena, 2026. gada 09. novembris 06:01
Vārda dienas: Teodors
Janvāra vidū Biomasas asociāciju "LATbio", granulu ražotājus un tirgotājus, faktiski ikvienu, kurš saistīts ar šo kurināmo, sāka bombardēt sūdzības un cēlās panika – granulu nav, visas tirdzniecības vietas kā izslaucītas! Samērā lielā, janvārī jau piemirstā sala trešajā nedēļā reti kur varēja nopirkt ne tikai granulas, bet arī arvien vairāk iecienītās presēto skaidu briketes. Kas un vai tiešām tik pēkšņi notika?
Vēl 16. janvārī viss bija samērā mierīgi. "Latvijas Avīze" tikās ar vienu no zinošākajiem ekspertiem par kokskaidu granulu ražošanā Latvijā, Biomasas asociācijas "LATbio" valdes priekšsēdētāju Didzi Paleju. Runājām par lielajām jaudām, pēc iepriekšējām energokrīzēm atkal nostabilizējušos cenu, privātmāju īpašnieku tendenci atteikties no neprognozējamās ārvalstu gāzes piegādēm un pozitīvajām tendencēm vietējā kurināmā patēriņā… Bet burtiski jau nākamajā dienā "LATbio" asociāciju, granulu ražotājus un tirgotājus, faktiski ikvienu, kurš saistīts ar šo kurināmo, sāka bombardēt sūdzības un cēlās panika – granulu nav, visas tirdzniecības vietas kā izslaucītas!
Salīdzinoši lielā, janvārī jau piemirstā sala trešajā nedēļā reti kur varēja nopirkt ne tikai granulas, bet arī arvien vairāk iecienītās presēto skaidu briketes. Kas un vai tiešām tik pēkšņi notika?
Paļāvušies uz pārāk silto ziemu?
Granulu deficīts mazumtirdzniecībā radies, jo tirgotāji, iepriekš slēdzot piegādes līgumus ar ražotājiem, nav izvērtējuši granulu vidējo patēriņu, bet vadījušies pēc iepriekšējās ziemas pieredzes. Latvijā granulu ražošanas kopējā jauda esot apmēram divi miljoni tonnu gadā, bet patēriņš – apmēram 250 000 tonnu. Tādējādi ražošanas jauda ir gandrīz desmit reižu lielāka nekā patēriņš. Tādēļ loģiski, ka viss, ko nepatērē vietējais tirgus, nonāk eksportā. "Granulu rūpnīcas ražošanu plāno iepriekš. Pavasarī vai vasarā ar tirgotājiem slēdz gada vai divu gadu līgumus, un atbilstoši tiem granulas arī piegādā. Arī patlaban granulu ražošana rit pilnā jaudā, bet vietējam patēriņam granulu nepietiek. Neviens mazumtirgotājs nebija gaidījis, ka atnāks tāda ziema. Mazumtirgotāji nav slēguši līgumus, un tāpēc viņiem nav garantēti apjomi. Ja visu 250 000 tonnu vietējā patēriņa daudzumu grib saņemt vienā dienā, vienā nedēļā vai vienā mēnesī, rodas saspīlējums," situāciju mēģina izskaidrot asociācijas "LATbio" vadītājs Didzis Palejs.
Pieprasījums netipiski liels
Tirdzniecības vietās pieprasījums pēc kurināmā janvāra vidū pieaudzis trīs un pat četras reizes. Līdz ar to ne vienmēr iespējams nodrošināt pietiekamus krājumus visos tirdzniecības punktos – situāciju skaidro tirgotāju pārstāvji.
Apkopot un konstatēt kādu vidējo rādītāju šajā problēmu situācijā nav iespējams, taču tendence vērojama tāda, ka vietējā kurināmā pieeja vairāk ierobežota vietās, kas ir tālāk no brikešu un granulu ražošanas rūpnīcām. Piemēram, tirdzniecības nama "Kurši" valdes priekšsēdētājs Agnis Bērziņš publiski skaidrojis, ka situācijā, kad gaisa temperatūra noslīd zem –10 grādiem, pieprasījums pēc granulām esot apmēram 30 tonnu dienā, savukārt vēl aukstāku laika apstākļu gadījumā pieprasījums varot sasniegt pat 150–200 tonnu dienā. Šādos gadījumos veikaliem neesot iespējams noliktavās uzkrāt pat mēneša rezerves.
Vienlaikus pieaug arī kurināmā cenas. Bet tirgotāji tās palielinot proporcionāli piegādēm un cenu kāpumam ražotāju pusē. Kopumā esot radīta nevajadzīga panika, tostarp kurināmā rezerves papildinot arī tie iedzīvotāji, kuriem tās jau ir izveidotas.
Tirgo pie rūpnīcu vārtiem
Lai nomierinātu ažiotāžu, ražotāji ķērušies pie metodēm, kas nostrādājušas iepriekšējos vietējā tirgus panikas brīžos. Piemēram, energokrīzē, kas sākusies pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā, ražotāji sākuši tirgot granulas pie rūpnīcu vārtiem un pircējus centušies pārliecināt, ka granulas jāpērk apmēram mēneša patēriņam, lai tādējādi kurināmā pietiktu lielākam skaitam mājsaimniecību.
Līdzīgi notiek arī tagad. Uzrunāt un nomierināt pircējus cenšas ne tikai tirgotāji, bet arī ražotāji. Piemēram, kokskaidu granulu ražotājs Cēsu novadā "Dižkoki" sagatavojis speciālu reportāžu no savas rūpnīcas, kas ievietota sociālajos tīklos: "Stop nerviem un ažiotāžai! Granulas bija, ir un būs. Cilvēki, esiet prātīgi un apdomīgi – nesūtiet pa piecām paletēm, ja patiesībā vajag vienu!"
Uzņēmumā skaidro, ka nebija paredzējuši tik bargu ziemu: "Vēl decembrī notika iepriekš paredzētās piegādes, un visi klienti bija nodrošināti. Taču tagad iestājās liels aukstums, un patēriņš, protams, pieauga. Cilvēki sāka satraukties, ka kurināmā nepietiks. Taču mēs patiesībā katru dienu ražojam, arī izejvielas ir pietiekamā daudzumā, piegādes nodrošinām. Jā, ar ražošanas procesu lielajā aukstumā iet ne tik raiti, iekārtām tas ne pārāk patīk. Hidraulika sastingst, šļaukas plīst, kaut kas notiek arī ar elektromotoriem utt. Bet mēs visu laikus novēršam. Strādājam 24/7, tādējādi katru dienu mums ir 60 tonnas granulu. Šobrīd pilnībā esam apturējuši eksportu, koncentrējamies tikai uz vietējo tirgu. Lai jūs saprastu – diennaktī visi ražotāji Latvijā spēj saražot piecreiz vairāk, nekā vietējais tirgus spēj paņemt. Ja ļoti, ļoti vajadzēs – arī citi ražotāji var pārslēgties tikai uz vietējo tirgu. Mēs nenosalsim!"
Vienlaicīgi ražotāji arī atzīst, ka spiesti palielināt cenas, skaidrojot, ka granulu ražošana tiešā veidā saistīta ar laika apstākļiem. Ziemā, piemēram, skaidu žāvēšanai jāpatērē daudz vairāk enerģijas, un tāpēc arī galaprodukts kļūst dārgāks. Pērnruden, sākoties apkures sezonai, granulu cena bijusi ap 220 eiro par tonnu, janvāra sākumā – ap 250 eiro par tonnu. Tagad cenas kāps, sevišķi gadījumos, kad no rūpnīcām nepieciešamas ātras piegādes. Savukārt pie mazumtirgotājiem jau tagad dažviet cena par tonnu sasniegusi pat 400–500 eiro – līdzīgi kā kovida laikā.
Bez panikas
"Oktobra sākumā nopirku 2,4 tonnas, tagad janvāris iet uz beigām, vēl beigušās nav. Lielākus krājumus man nav kur novietot – jau tā biju salicis pa visiem pakšiem. Nav jau pirmā ziema, nekāda lielā uztraukuma nav. Domāju – ja vajadzēs, kaut vai desmit dienām uz priekšu apkurei nepieciešamās granulas varēšu dabūt vienmēr, lai arī cik tās maksātu," stāstu par savu pieredzi ar granulu apkuri sāk Agris Muižzemnieks no Jelgavas novada. Lai arī pilsētnieks, viņš laukos gribējis dzīvot vienmēr, un jau brieduma gados kopā ar sievu izlēmuši, ka cels māju, tā sakot no nulles klajā laukā. Tas arī realizējies – nu jau pirms astoņiem gadiem. Agris ir mēbeļu meistars, tādēļ ēku kompleksā ietilpst arī galdnieka darbnīca. Tāpat pirts, ko apkurina atsevišķi – ar briketēm vai malku. Savukārt 140 kvadrātmetru mājai ir granulu apkure.
"Kad cēlu māju, protams, paralēli domāju arī par apkuri. Varianti bija vairāki, tostarp arī siltumsūknis. Taču negribējās ņemties ar kontūras ierakšanu, arī citādi dārgs pasākums likās. Tolaik jau vēl nebija tādas tehnoloģijas kā tagad, kad siltumapmaiņas ierīci noliec ārā vai pieskrūvē pie sienas un viss strādā. Gāju uz izstādēm, lasīju bukletus un rēķināju, visbeidzot paliku pie granulām. Katls man ir poļu – ieteica laba paziņa, siltumtehnikas veikala vadītāja Jelgavā. Uzticējos un nenožēloju, kalpo labi, kopš šeit dzīvojam. Katls universāls, ja kas, var kurināt arī ar malku," stāsta Agris.
Viņš atklāj, ka saltajā laikā granulu patēriņš vidēji pieaudzis par pusmaisiņu dienā.
Kopumā ar granulu apkuri viņš ir apmierināts. Arī pašlaik, kad tirgū valda kurināmā panika, Agris ir mierīgs. Kā galdniekam, savā ziņā "skaidinieku" un "kocinieku" cunftes pārstāvim, viņam ir laba pazīšanās arī granulu ražotāju aprindās. Pats iesmej – labs čoms jeb blats kā vecajos laikos noder arī tagad, jo zina, ka pie drauga līdz tonnai kurināmā varēs nopirkt vienmēr.
Siltina māju, neslinko un neriskē
Lai ziemā nebūtu jāvaid, dzīvojamo māju vajagot nosiltināt. "Ko vasarā papildus izdodu par siltināšanu, ziemā atmaksājas uz siltuma patēriņu," skaidro namsaimnieks.
"Runājot par granulu apkuri, ļoti nopietni izturos pret katla apkopi. Neslinkoju, neriskēju un regulāri iztīru pelnus, kas manā gadījumā ir ik pēc desmit dienām. Arī ar granulu pirkšanu jāuzmanās, nekad neņemu lētākās, neeksperimentēju, piemēram, ar granulām, ko spiež no saulespuķēm, auzām un citiem graudaugiem. Tad arī katls kalpo un automātika strādā," saka Agris Muižzemnieks. Taču nekas jau nav mūžīgs. Ko saimnieks darīs, kad tagadējais katls "beigsies" – ņems vietējo "Grandeg" vai atkal poļu? Atbilde pārsteidza – arī pašam gadi iet uz priekšu un mājās gribas arvien lielāku komfortu. Nākamais apkures risinājums visdrīzāk būšot sašķidrinātā gāze. Noskatījies no kaimiņa, kuram nekas nav jādara. Baloni režģī pie mājas, pats tur nevarot līst un ķimerēties, visu kontrolē un izdara piegādātājs. Arī pārējā sistēma, kas tādai apkurei nepieciešama, esot samērā vienkārša un cenās pieejama, it sevišķi gadījumos, ja telpu apkurei izmanto siltās grīdas, nevis radiatorus. Bet tas jau cits stāsts…
Laikraksta redakcija atrodas Rīgā, Toma ielā 4
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 29.11.2003
(0)
