Trešdiena, 2026. gada 11. novembris 03:09
Vārda dienas: Nellija, Ojārs, Rainers
Karā pret Krieviju bojā gājuši vairāk nekā simt tūkstoši Ukrainas bruņoto spēku karavīru, ievainoto ir vēl daudz vairāk. Šajās dienās Ukrainā piemin arī Eiromaidanā 2014. gada 20. februārī bojāgājušos – attēlā piemiņas pasākums pie memoriāla "Nebesna sotņa" ("Debesu simts").
Krievija kopš 2014. gada cenšas iznīcināt Ukrainu un liegt tai pastāvēt kā neatkarīgai valstij, bet pirms četriem gadiem – 2022. gada 24. februārī – agresija pārauga brutālā pilna mēroga iebrukumā, kas joprojām posta ukraiņu dzīvi. Ukrainas civiliedzīvotāji tiek nogalināti, pilsētas un ciemi iznīcināti, bet ukraiņu tauta turpina pašaizliedzīgu cīņu par savas valsts nākotni. Kā uzsver Latvijas amatpersonas – šis karš nav tikai par teritoriju, bet gan par tautas tiesībām dzīvot brīvā un neatkarīgā valstī, Eiropas drošību un kopīgo nākotni, un Latvija apliecina nelokāmu atbalstu Ukrainai tās cīņā par brīvību, pašnoteikšanos un cilvēka cieņu, kā arī pauž atbalstu taisnīga un ilgtspējīga miera nodrošināšanai. Iedzīvotāji tiek aicināti otrdien, 24. februārī, plkst. 9 vienoties kopīgā klusuma brīdī, godinot Ukrainas tautas upurus un izturību, kas jau četrus gadus turpina pretoties Krievijas izvērstajam pilna mēroga karam. Klusuma brīdī aicinās pieminēt arī latviešu brīvprātīgos – Vitāliju Smirnovu, Edgaru Platonovu un Ņikitu Sļadzevski –, kuri krituši Ukrainas austrumos, aizstāvot Ukrainas brīvību un Eiropas drošību.
Apliecinot solidaritāti ukraiņu tautai, godinot karā kritušos un paužot Latvijas atbalstu, otrdien, 24. februārī, plkst. 12 uz ārkārtas sēdi sanāks Saeima.
Latvijas Sabiedriskais medijs informē, ka otrdien plkst. 12 vairākos desmitos Baltijas mediju skanēs Ukrainas himna. Rīgā pie Brīvības pieminekļa norisināsies akcija "Kopā līdz uzvarai!", kā arī tiks atklāta kara gadadienai veltīta izstāde Rātslaukumā.
Mašīna piepildīta līdz griestiem, un ceļojums no tālas kara aizmugures Latvijā var sākties. Līdz galamērķim pie ukraiņu karavīriem vairāk nekā divi tūkstoši kilometru. Pateicoties draugu, radu un citu ļaužu atsaucībai, šoreiz iegādāti labi instrumenti Nacionālās gvardes bataljona "Svoboda" apgādes vadam, kas nepieciešami dažādu darbu veikšanai, piemēram, blindāžu ierīkošanai. Vēl nopirkta pārnēsājamā elektrostacija, uzlādēšanas akumulatori, celtnieku bikses, nedaudz konservu. Vairs neskaitu, kuru reizi šo četru gadu laikā, kopš sākās Krievijas pilna mēroga iebrukums 2022. gada 24. februārī, esmu devies uz Ukrainu ar palīdzības kravu. Tāpat arī jau sen necenšos izspriest neiespējamo, cik vēl ilgi būs tā jābrauc, cik ilgi turpināsies lielais karš. Kā nesen izteikusies pēc asinīm izslāpusī Krievijas amatpersona, Krievijas delegācijas vadītājs nesenajās sarunās ar ukraiņiem Vladimirs Medinskis: ar zviedriem krievi karojuši 21 gadu, un arī tagad esot gatavi ilgam karam, bet cik ilgi to varēšot turpināt ukraiņi?
Šie vārdi nepārsteidz un nesatriec, bet drīzāk piešķir jaunu spēku un azartu gādāt katram braucienam to, ko lūguši atvest ukraiņu karavīri. Šoreiz mašīnā arī vairākas pakas, ko saviem radiem uz Ukrainu sūta Irina Maļuka. Viņa kopā ar divām meitām Ukrainu atstāja 2022. gada pavasarī, kopš tā laika dzīvo un strādā Rīgā. Vēl trīs pakas ar dažādiem pārtikas produktiem iedevis mans brālēns Normunds Deksnis, kas visus četrus lielā kara gadus palīdz gandrīz pilnībā aklam skolotājam Vladimiram Maikam no Krivijrihas.
"Gadsimti iet, bet viņi nemainās"
Pirmais pieturas punkts – Maļiņivkas ciems nedaudz vairāk kā divdesmit kilometru attālumā no Vinnicas. Tas ir ciems, kurā dzīvojuši brīvie ukraiņu kazaki, pat ielas šeit sauktas kazaku vienību jeb sotņu vārdos – Pirmās, Otrās, Trešās un Ceturtās sotņas iela. Kaut kā loģiski šķiet, ka tāds nu jau vecs karavīrs kā Stalkers jeb Vasīlijs Zabolotnijs dzīvo tieši šeit. Mani pie viņa pavada meita Tatjana, kas izbraukusi pretī savā mašīnā līdz šosejai. Sekoju viņai, un, nedaudz pabuksējuši sapūstajā sniegā, tomēr aiztiekam līdz balto ķieģeļu mājai. Tajā sagaida pārsteigums – virtuvi izgaismo divas sveces no Dobeles, ko biju atvedis vēl pērn. Toreiz tās palika nelietotas, jo elektrības atslēgumu ilgu laiku gandrīz nebija. Uzdāvinu jaunas Dobeles sveces.
Stalkeram nav viegli, izoperēta viena niere, kaujas laikā traumētas gūžas. Jau vairāk nekā gadu viņam nav izdevies panākt, lai tiktu maksāta karā iegūtās invaliditātes pensija. Tās ir dusmas, Stalkers kļūst emocionāls: "Es taču kādā brīdi varu neizturēt, aizbraukšu un ieiešu kabinetā, un kāds var no tā neiznākt. Nē, saproti mani pareizi, ne jau naudas dēļ esmu karojis, bet tagad man jāsaņem kompensācija par sabojāto veselību. Pašreiz gandrīz nekādam darbam man nav spēka."
Pulksten desmitos vakarā iedegas spuldzes, gaisma pēc grafika būs divas stundas. Norunājam līdz četriem no rīta. Nakts melnumu gaišu padara mans jaunais lukturis – radioaparāts, kuru iespējams uzlādēt arī ar saules palīdzību.
Nekas neliecina, ka karš varētu beigties, uzskata Vasīlijs. Garajos kara gados, būdams izlūks, kas gājis pretinieka aizmugurē ne reizi vien, redzējis daudz cūcību, par kādām man nācies lasīt vien atmiņu grāmatās par Otro pasaules karu, kur aprakstīta krievu karavīru izpratne par sadzīvi un higiēnu. "Gadi un gadsimti iet, bet viņi nemainās. Kur viņi iet, tur asinis un mēsli," saka Stalkers. "Diemžēl viņu ir daudz, bet mums var aptrūkties karavīru." Es pazīstu vienu no Stalkera bijušās vienības karavīriem, kas iepriekš bija trieciennieks, labi karojis, bet trešajā kara gadā neizturējis un dezertējis. "Neesmu dusmīgs par to. Viņš ilgi bija karojis, turklāt labi, to var saprast, ka kaut kādā brīdī cilvēks vienkārši neiztur. Tagad viņš kaut kur slēpjas, vairākas reizes esmu zvanījis, bet viņš neatbild," stāstīja Stalkers.
Anekdotes un skarbā dzīve
Tas ir laimīgs gadījums, ka manam "Volvo" izdevies bez problēmām nokļūt līdz galamērķim kādā ciematā Donbasā. Kad nobraukti bedrainie ceļi desmitiem kilometru garumā, nerodas jautājumi, kādēļ mašīnas šeit tik bieži jāremontē. Tomēr allaž sev atgādinu karavīra Sergeja teikto – ja vari izbraukt pa šo ceļu, tad tas nemaz nav slikts ceļš! Tā nu esmu pie apgādes vada, ir visai vēls, visapkārt tumsa, te neviens nekur lieku gaismiņu nespīdina. Novietoju mašīnu zem nostiepta maskēšanās tīkla. Jau pēc neilga brīža skaidri saprotu, kādēļ tas nepieciešams. Gaisā dzirdama krievu šahedu rūkoņa. Tas liek ātri nokāpt pazemē, vairāki pakāpieni, un esam siltā, gaišā un kārtīgā blindāžā.
Arī man ierādīta vieta blindāžā, pēc vēlajām vakariņām ar labpatiku ieritinos līdzņemtajā guļammaisā. Ir elektrība, internets un ūdens ar pilsētas līmeņa labierīcībām – tās gan augšzemē mājiņā, kur iekārtota virtuve. Izcils saimniecības vada karavīru veikums. Vēlreiz pārliecinos, ka kara apstākļos bieži vien daudz ērtākos apstākļos frontes tuvumā dzīvo karavīri, bet civiliedzīvotājiem pat visai lielā tālumā klājas daudz smagāk.
Vakariņu laikā, kuras sarūpējis par pavāru ieceltais Grāfs, augumā garais un staltais ukrainis ar segvārdu Amerika izstāsta anekdoti par Krieviju. "Sapulces vadītājs jautā: biedri, ja izceļas karš, ko jūs darītu? Mēs, biedri priekšniek, strādātu visas septiņas nedēļas dienas! Malacis, biedri! Ja kara postam līdzi nāktu bads, ko tad? Tad, biedri priekšniek, strādātu divās maiņās! Bet, ja tas kļūtu par ļoti smagu un pavisam plašu karu, ko tad? Tad, biedri priekšniek, mēs strādātu visas 24 stundas diennaktī! Sakiet, kur jūs, biedri, strādājat? Morgā, biedri priekšniek!" Tik patiesi un tieši par Krievijas gatavību pieņemt miljoniem savu ļaužu bojāeju.
Dzerot šķīstošo kafiju, Amerika man jautā, vai tagad Latvija nopietni gatavojas karam ar Krieviju. Kā lai atbild? No vienas puses, spriežot pēc atsevišķu NATO ģenerāļu teiktā, alianse gatava dot spēcīgu pretsitienu. To, šķiet, apstiprina izteicieni par krievu sasišanu ātros tempos, piemēram, Kēnigsbergas anklāvā, arī izšautām raķetēm uz citām pilsētām Krievijā. Pieminu Baltijas robežas stiprināšanas pasākumus, dronu attīstību. No otras puses, saku – nekad pirms kara nav iespējams prognozēt tā gaitu. Tā teikt – pēc pirmā šāviena sabrūk visi plāni. Sarunā iesaistās Abreks, liels, plecīgs un allaž uz jokiem noskaņots vīrs. Krievija, viņš saka, pret Ukrainu tagad diennaktī raida apmēram 400 šahedu, bet saražo 600. Kur paliek neizmantotie? Tātad tos noglabā kaut kam citam, iespējams, jaunam karam. Ko lai saku? Abi karavīri, ar kuriem esam kļuvuši par labiem paziņām, pirms nokļūšanas šajā apgādes vadā, gana izkarojušies jau kopš 2022. gada 24. februāra. Abreks atcerējās kauju Zaicevē, kas ilgusi 16 stundas. Zinot, cik lielā skaitā Ukrainas karā tiek izmantoti dažādi droni, kas tagad kļuvuši par nāvējošāko ieroci, nevaru pārliecinoši atbildēt, vai Baltijas valstu bruņotie spēki gatavi šādam karam. Tāpat nezinu, ko atbildēt uz jautājumu, vai Latvija izturētu, ja vienā naktī mūs apšaudītu ar 400 šahediem un 10 raķetēm.
Abreks un Amerika zina, ko dara, un tas ļauj katru dienu bez šaubām turpināt darbu bataljona apgādē. Taču jautājumu mazāk nekļūst – vai ukraiņiem izdosies izturēt, vai fronte noturēsies, vai karavīru nepietrūks? Abreks un visi pārējie vīri, kas iepazinuši karu un asinskāros iebrucējus, spriež – ja ukraiņi neizturēs, Baltija būs nākamā.
Latvijas palīdzība Kuļikivkai
Esmu ceļā uz Černihivas apgabala pašu tālāko nostūri pie robežas ar Baltkrieviju un Krieviju. Pa ceļam piestājam Kiptu ciemā, pašvaldībā, kuru vada Volodimirs Kučma. Ēkā ir elektrība, ko tobrīd nodrošina ģenerators. Kā cilvēki turas? "Tas jau sen vairs nav jautājums par kaut kādu izturēšanu, mēs vienkārši dzīvojam četrus gadus pilna mēroga kara apstākļos. Karš pilnībā mainījis mūsu dzīvi. Neviens nezina, kad beigsies karš, un ir veltīgi par to lauzīt galvu. Nav iespējams baidīties katru dienu, cilvēki dzīvo. Taču mums ir ļoti grūti, beidzas cilvēku resursi. Šahedi lido, spriedze nezūd, katrs reģions gatavojas uzbrukumam. Par to jādomā arī katram cilvēkam, katrai mājsaimniecībai individuāli. Mājā jābūt ģeneratoram, ūdenim, degvielai, jāsaprot, kur dabūt maizi, kā izdzīvot, vai nepietrūks vajadzīgo medikamentu," visai emocionāli stāsta pašvaldības vadītājs.
Nākamā pieturas vieta Kuļikivkas pilsētiņa, kur tajā skaitā ar Latvijas palīdzību tiek atklāta pilnībā izremontētā patvertne Agrārajā licejā. Tas simtprocentīgi palīdzēs nodrošināt mācību procesu klātienē. Iesaistījusies Rīgas dome, piešķirot 100 tūkstošus eiro, lielu darbu paveikusi biedrība "Tev". Lielais darbs paveikts sadarbībā ar Skotijas, Beļģijas un Polijas pārstāvjiem. Vēstnieks Ukrainā Andrejs Pildegovičs uzsver, ka ar šo palīdzību Latvija vēlreiz parāda, ka esam kopā ar ukraiņiem, ka ticam viņu uzvarai, mūsu vienotībai Eiropā. Tā ir ticība nākotnei, ieguldījums jauniešos, bez kā nav iedomājama nākotne. Būtiski, ka Latvija sniedz palīdzību, iegulda līdzekļus ārpus lieliem centriem Ukrainā.
Rokas nenolaiž
Černihivā satiekamies ar Ukrainas drošības dienesta vadības pārstāvi šajā apgabalā. Savu vārdu viņš nevēlas nosaukt, taču no nelielas sarunas neatsakās. "Mēs karojam un aizstāvamies. Nesen bijām kārtējās bērēs, man atkal to visu nācās sevī dziļi izdzīvot. Taču mēs rokas nenolaižam, jo cita ceļa nav, nevaram padoties! Paklausieties vienu otru vecu ukraiņu dziesmu, tad atklāsiet, ka attiecībās ar Krieviju nekas nemainās. Pirms simt, divsimt, trīssimt gadiem visu laiku karojam ar viņiem," saka drošības dienesta virsnieks.
Tālāk ceļš gandrīz līdz pašai robežai. Pieturam Horobiču ciemā, no kurienes vien nedaudz vairāk par desmit kilometriem līdz Baltkrievijai, nedaudz vairāk līdz Krievijai. Robeža, protams, slēgta. Ieejam vietējā pamatskolā, uz kurieni no vienpadsmit ciemiem ar autobusiem tiek vesti skolēni. Gada laikā viņu skaits samazinājies no 180 līdz 156 skolēniem. Sarunājos ar skolas direktores vietnieci Svetlanu Smekunu. "Bailīgi mums te, arī bērniem bail. Te pirms divām nedēļām nokrita šaheds, trim mājām izsita logus, arī skolas sporta zālē un dažās klasēs. Melni ir tie šahedi un lido tik zemu. Par laimi, puiši notrieca." Vai cer uz miera iestāšanos?" "Nav viegli pateikt. Jau teica, pacietieties, visu tūlīt sarunās, bet tagad vairs neticam. Tomēr cerībām jābūt, reiz taču tam visam jābeidzas. Mana meita, kas tagad Kijivā, paspēja izskriet no degošās mājas, tajā bija trāpīts. Man nav atbildes, ko grib krievi. Aplaupīt mūs?... Bet Donbasā palikusi vien kaila zeme," teica skolotāja.
Laikraksta redakcija atrodas Rīgā, Toma ielā 4
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 29.11.2003
(0)
