Trešdiena, 2026. gada 04. novembris 14:38
Vārda dienas: Atis, Oto, Otomārs
Karā pret Krieviju bojā gājuši vairāk nekā simt tūkstoši Ukrainas bruņoto spēku karavīru, ievainoto ir vēl daudz vairāk. Šajās dienās Ukrainā piemin arī Eiromaidanā 2014. gada 20. februārī bojāgājušos – attēlā piemiņas pasākums pie memoriāla "Nebesna sotņa" ("Debesu simts").
Starptautiskajā Rakstnieku un tulkotāju mājā Ventspilī ar Ziemeļvalstu Ministru padomes atbalstu pēdējos četrus gadus īpaši aicināti tiek ukraiņu rakstnieki, dzejnieki un tulkotāji kopā ar saviem tuviniekiem. Pašā ziemas spelgonī šo iespēju izmantoja arī žurnālists, tulkotājs, rakstnieks un valodas politikas eksperts Tarass Marusiks un viņa sieva, muzeja darbiniece Natālija Košova. Sarunā viņi abi stāsta par savu mūža misijas darbu – ukraiņu valodas un kultūras saglabāšanu vairāk nekā trīsdesmit gadu garumā. Un, protams, par dzīvi kara plosītajā Ukrainā.
Tarass kopš agriem jaunības gadiem ir frankofons, un viņa tulkojumā no franču valodas izdotas četras grāmatas. Neviena no tām nav ietilpināma daiļliteratūras žanrā, un visās četrās lielākā vai mazākā mērā atspoguļots jautājums par Ukrainas vietu pasaulē un Eiropā gan vēsturiskajā kontekstā, gan mūsdienās. Viņš pats ir autors 2021. un 2022. gadā Kijivā divos izdevumos iznākušajai grāmatai "30 gadi neatkarībā: valodas likumi, kas maina Ukrainu". Tarass Marusiks ir Ukrainas Žurnālistu savienības un arī Ukrainas Rakstnieku savienības loceklis un jau vairāk nekā 30 gadus ir Ukrainas valodas politikas eksperts, dedzīgs ukraiņu valodas aizstāvis.
Tarass Marusiks 12 gadus strādājis radio – "Radio Svoboda", "Radio Free Europe/Radio Liberty". Viņš sadarbojies arī ar dažādiem Ukrainas izdevumiem. Sanācis tā, ka noteiktu laiku viņš apvienoja žurnālistikas darbu ar valsts dienestu. Tagad darbojas radoši kā rakstnieks un tulkotājs.
Valoda kā pretošanās veids
Tarass stāsta, ka vecāki padomju laikā bijuši disidentiski domājoši. Desmit gadu vecumā viņš piedzīvojis čekas kratīšanu ģimenes mājvietā, Rietumukrainā. "Tēvu toreiz neapcietināja. Taču es tobrīd sāku arvien vairāk saprast, kas notiek. Tiku audzināts pretošanās garā, un viens no pretošanās pamatelementiem bija valodas saglabāšana. Uz Kijivu pārcēlos 1986. gada rudenī, un man jau bija izveidojusies stingra nostāja – sarunājoties nekad nepāriet uz krievu valodu." Tobrīd ukraiņu valoda Kijivā uz ielas skanējusi reti, nemaz nerunājot par iestādēm un publisko telpu. "Pat tad, ja kijivieši, mani jaunie paziņas, mājās runāja ukraiņu valodā, iznākot no dzīvokļa, tie pārgāja uz krievu valodu," saka Tarass. Viņš šo parādību skaidro ar tautiešu pakļaušanos psiholoģiskam spiedienam, pat pēc neatkarības atgūšanas.
Jau strādājot žurnālistikā, viņam bija iespēja izpētīt dažādus ar valsts valodas politiku saistītus dokumentus. Uzsākot darbu valsts prezidenta sekretariātā, viņam bijusi iespēja iedziļināties valodas politikā vēl vairāk. Lai arī valodas jautājumi Ukrainā ir ļoti svarīgi, Tarass atzīst, ka bieži vien saskāries ar politiķiem, kuri nevēlas, lai valodas politika valstī tiktu regulēta. Tarass vienubrīd ķēries pie radikālāka aktīvisma – rakstījis uzsaukumus, vācis parakstus, organizējis piketus. 2012. gadā, kad prezidents bija Viktors Janukovičs, parlaments pieņēma likumu, kas noteica, ka valsts valoda Ukrainā ir ukraiņu valoda, bet vienlaikus paredzēja lielāku lomu mazākumtautību valodām, tajā skaitā krievu. Opozīcija uzsvēra, ka likums vērsts pret ukraiņu kā valsts valodu un "par ukraiņu valodu pilsētās varēs aizmirst". Bijuši nemieri, parlamentā pat mestas trokšņu granātas, bet likums "Par valodas politikas pamatojumu Ukrainā" stājies spēkā. Sešus gadus Tarass kopā ar līdzīgi domājošiem cilvēkiem cīnījies par likuma atcelšanu, līdz viņam tas izdevies. Likums atcelts ar Konstitucionālās tiesas lēmumu. Šajā brīdī Tarass iesaistījies nepastarpināti un ierosinājis Kultūras ministrijā izveidot valodas komisiju. Izveidota arī darba grupa, un četru mēnešu laikā izstrādāts jauns valodas likums, kas Ukrainā ir spēkā kopš 2019. gada.
"Papildus 2012. gadā pieņemtajam rusifikācijas likumam Viktors Janukovičs un "Reģionu partija" centās atcelt vai samazināt iniciatīvas un pasākumus, kuru mērķis bija stiprināt ukraiņu valodu. Lielākā daļa šīs tagad aizliegtās partijas deputātu un tās bēguļojošais vadītājs bija finansiāli orientēti uz Maskavu. Un tas, kurš maksā, pasūta mūziku. Un "klients" Putins pastāvīgi atkārto, ka Krievija ir tur, kur ir krievu valoda," saka Tarass.
Tarass arī iepriekš bijis Latvijā un ļoti seko līdzi notikumiem valsts valodas politikā arī šeit, īpaši pilsonības un valsts valodas eksāmenu jautājumiem. "Pirms pieciem gadiem Ukraina no Latvijas šajā jautājumā atpalika, bet plaša mēroga Krievijas iebrukums ir panācis to, ka tagad Ukraina dažos aspektos pat ir apsteigusi Latviju," spriež Tarass.
"Galvenais Ukrainas valodas likuma princips – ikvienam Ukrainas pilsonim ir tiesības nesaprast citas valodas. Tas nozīmē, ka visai publiskajai sfērai ir jābūt valsts valodā," skaidro Tarass. "Ja ir nepieciešamība pēc mazākumtautību valodām, lūdzu, bet tikai paralēli kā tulkojums tekstam ukraiņu valodā." Valodas likums neregulējot tikai divas jomas: privātās saziņas sfēru un reliģiskos rituālus. Un tomēr pastāvīgi notiek cīņa. Piemēram, Augstākā Rada šobrīd bloķējot jauno likumu, kas uzliek skolām un direktoriem pienākumu starpbrīžos ar bērniem sazināties ukraiņu valodā.
"Kāpēc tie Ukrainas deputāti tā rīkojas? Viņi ir pret ukraiņu valodu, jo bieži ir oligarhu algotņu sarakstā. Viņiem galvenais bija bizness, arī ar Krieviju," Natālija runā tiešu valodu. "Viņiem valoda ir sekundāra," Tarass papildina. Viņš skaidro: "Pēc padomju sistēmas sabrukuma radās tāda situācija – Leonīds Kučma (1992.–1993. g. Ukrainas premjerministrs,1994.–2005. g. Ukrainas prezidents. – D. D. piez.) ar sava tīkla palīdzību izveidoja šo oligarhisko sistēmu. Viņi abi ar znotu, oligarhu Viktoru Pinčuku tagad dzīvo Francijas dienvidos un kontrolē Ukrainas vēstniecību Parīzē. Mums ir ļoti oligarhiska sabiedrība. Bet attiecībā uz valsts valodas politiku es vēl aizvien uzskatu, ka mēs ejam pareizajā virzienā. Process virzās lēni, bet, ja paskatās uz šiem trīsdesmit pieciem gadiem, esam veikuši milzīgu attālumu. Milzīgu."
Jaunie un dedzīgie
Par spīti karam, kurš paņēmis arī vairāku ukraiņu valodas aizstāvju dzīvības, šobrīd Kijivā sācies jauns aktīvisma vilnis. "Mums šobrīd ir vairāki jauni aszobainie žurnālisti. Taču pavisam negaidīts protesta vilnis aizsākās pērnā gada jūlijā, kad pie prezidenta administrācijas jaunieši ar plakātiem un saukļiem, protestējot pret konkrētiem valdības pasākumiem, kas neļauj strādāt pretkorupcijas iestādēm, bloķēja veselu kvartālu," stāsta Tarass. Viņš ir patīkami pārsteigts, ka jaunieši, kuri Eiromaidana laikā vēl bija skolas solos, tagad tik skaidri un mērķtiecīgi pauž savu redzējumu.
Līdzīgi kā Tarass, arī Natālija uzaugusi ar nacionālisma idejām un atceras, ka savu pirmo izšūto ukraiņu kreklu (višivanku) nopirkusi un publiski nēsājusi jau 80. gados. Viņas mīlestība ir viss nacionālais, ne tikai ukraiņu, arī citu tautu. Viņa strādāja Nacionālās zinātņu akadēmijas Literatūras institūta zinātniskajā bibliotēkā, pēc tam 1917.–1921. gada Ukrainas revolūcijas muzejā, līdz nonāca Ukrainas Nacionālajā vēstures muzejā. Kādreiz višivanka, ukraiņiem raksturīgā keramika, dziesmas un dejas bija piederīgi vairāk lauku reģioniem, bet tagad nacionālās kultūras bagātības tiek celtas saulītē arī lielpilsētās. Šis patriotisma vilnis vēl vairāk pastiprinājās pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā.
"Šobrīd Ukrainā ļoti daudzi jaunieši atgriežas pie savām saknēm, valkā mūsu izšūtos kreklus, dzied mūsu tautasdziesmas un dejo. Tas, protams, ļoti pozitīvi ietekmē visus un atdzīvina kultūru, mūsu identitāti," stāsta Natālija. "Ukraiņi, īpaši jau jaunieši, šodien sapratuši, ka ir jāaizsargā savs. Nevis no augšas varas iestādes teic, ka tā jādara, cilvēki paši to vēlas, paši dara."
Kijivas ikdiena
Tarasa un Natālijas ikdiena aizrit Kijivā. "Mums ļoti bieži nav elektrības. Un tā ir ikdiena, mēs jau esam pieraduši tā dzīvot," stāsta Tarass. Viņi no rīta uzpilda termosu ar kafiju vai tēju un gaida, kad kļūs gaišs. Viņu mājā nav gāzes, tādēļ pēc karstā ūdens jāiet pie puskilometru attālajiem paziņām. Tur uzpilda lielo, trīslitrīgo termosu. Kad uzaust gaisma, viņi iet savās ikdienas gaitās. Kad ir brīdinājums par raķešu uzlidojumu, kopā ar kaimiņiem dodas uz kāpņutelpu, kur loga rūtīs jau kādu laiku vairs nav stiklu. Esot sajūta, ka tur tomēr ir drošāk.
Kijivā ir daudz bēgļu no okupētajām teritorijām un vietām, kuras atrodas tuvāk karadarbības skartajām teritorijām. Natālija teic, ka nevienam šobrīd neiet pārāk viegli. Tajā pašā laikā teātros un kinoteātros uz vietējām izrādēm un filmām (kuras, kā piezīmē Tarass, šobrīd esot satriecoši labas) biļetes ir izpārdotas. Tarasa un Natālijas dzīvoklis atrodas 17 stāvu ēkā. Viņi dzīvo septītajā stāvā un dzird, kas notiek Irpiņā, Bučā, uz ziemeļrietumiem no Kijivas.
Tarass pēc skaņas var pateikt, kāda kara munīcija tiek lietota. Dažkārt var pat redzēt, kā tiek notriektas krievu raidītās raķetes. "Ir pastāvīga spriedze," atzīst Tarass. Uz jautājumu, vai viņi kādreiz ir domājuši pamest valsti, viņi atbild noraidoši.
Pāris dienu pēc intervijas Tarass atsūta šādu ziņu: "Es nāku no Karpatiem. Reiz es mācīju franču valodu vidusskolā Jabluņicas ciematā, kas atrodas netālu no Bukovelas slēpošanas kūrorta. Mani tautieši ir sazinājušies ar Latvijas politiķi un Eiropas Parlamenta deputātu Reini Pozņaku kopš pilna mēroga iebrukuma 2022. gadā. Viņi ar manu palīdzību vēlas pateikties viņam un organizācijai "Tviterkonvojs" par simtiem transportlīdzekļu, ko viņi nogādājuši Ukrainas militārajām struktūrām.
Laikraksta redakcija atrodas Rīgā, Toma ielā 4
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 29.11.2003
(0)
