Pirmdiena, 2026. gada 09. novembris 23:30
Vārda dienas: Teodors
Plakāts pie Harkivas apgabala administrācijas sagrautās ēkas. Uz tā citētas Tarasa Ševčenko dzejas rindas, kurās vēstīts, ka uz atjaunotās zemes nebūs ienaidnieka, pretinieka, bet būs dēls, māte un cilvēki...
Ukrainā neviens neticēja, ka Krievijas vadoņa Putina teiktajam par Lieldienu pamieru varētu būt kaut kāda saistība ar realitāti – tikai raķetes un droni vien diennakti nelidoja uz lielajām pilsētām, taču frontē klusums tā arī netika pieredzēts. Tagad atkal viss turpinās kā parasti – diennakts laikā Krievijai nesagādā grūtības izšaut ap sešiem simtiem "Shahed" dronu un kādas četrdesmit raķetes, kas, iespējams, ļauj izdarīt secinājumus, ka agresora arsenālā izsīkums nav sācies. Ukrainas frontē zināmā mērā viss pa vecam – ap tūkstoš neitralizētu iebrucēju armijas karotāju ik dienas, bet aizmugurē, tuvākā un tālākā, regulāras gaisa trauksmes, kuras neviens vairs pat neskaita. Visiem viss skaidrs, un uz drīzu mieru arī tagad cilvēki necer, viņi cenšas dzīvot, kā vien tas piektajā lielā kara gadā iespējams. Saka – jāiztur! Un šis noskaņojums nav mainījies kopš 2022. gada 24. februāra.
Pikaps Topoļam
Es satieku Igoru Topoļu ar segvārdu Topoļa, Ukrainas armijas 63. korpusa kapteini, kam esmu atvedis pikapu "Mitsubishi L–200", šeit ļoti pieprasītu automašīnu. Frontes zonā tādas līdzās citu marku pikapiem un džipiem redzamas simtiem, ja ne tūkstošiem. Daudzām Latvijas, Igaunijas, Lietuvas, Polijas, retāk citu valstu reģistrācijas numuri. Tas parāda, ka ne tikai valstu, bet arī vienkārši individuālo Ukrainas armijas atbalstītāju skaita ziņā esam vadošajās vietās. To ukraiņi augstu vērtē – Baltijas valstu pase acumirklī noskaņo labvēlīgi, apliecinot skaidru izpratni, ka esam ciešākie sabiedrotie. Kur tas laiks, kad Časivjarā kāds ukraiņu karavīrs man zobgalīgi pavaicāja, kādēļ neesmu atvedis tanku "Leopard". Noteicu, ka tādu Latvijas rīcībā nav, bet no saviem krājumiem esam dalījušies praktiski ar visu. Topoļam prieks par atvesto automašīnu. To palīdzējuši iegādāties vairāk nekā trīsdesmit cilvēku Latvijā, liels paldies viņiem par to.
Braucam cauri Kijivai, mašīnu nav tik daudz kā parasti, iespējams, tas saistīts ar aizvadītajām Lieldienām, kuras daudzi pavadījuši ārpus galvaspilsētas, bet varbūt arī ar degvielas cenu celšanos. Vaicāju Topoļam, kā tagad jūtas. "Tas, kā tagad dzīvoju, ir normāli. Mēs visās akcijās, revolūcijās esam izcīnījuši sev normālu valsti. Tagad to noturam. Toreiz Ukrainā bija vara, kas vienkārši laupīja, tirgoja benzīnu, tāda bija tā saucamā elite, bet normāliem cilvēkiem nebija nekādu cerību uz piepildītu dzīvi. Esam izcīnījuši valsti un to tagad sargājam frontē," teica Topoļa. Būtiski to dzirdēt tieši no viņa, karavīra, kas pret krievu iebrucējiem karo vairāk nekā trīsdesmit gadus. Cīnījies Abhāzijā, Čečenijā, piedalījies akcijā "Ukraina bez Kučmas", Oranžajā 2004. gada un Cieņas revolūcijā 2014. gadā, karojis Donbasā ar pārtraukumiem, bet pēc pilna mēroga kara sākšanās fronte atstāta vien uz pāris mēnešiem pēc ievainošanas.
"Vai Latvija gatavojas karam?" tāds ir viņa jautājums man. Ko lai atbild? Zināmā mērā jā, uzsākta robežas nostiprināšana, saku. Tomēr, spriežot pēc noskaņojuma Latvijas sabiedrībā, ar šādu domu nedzīvojam. "Jūsu pirmo līniju gar robežu viņi ātri pārraus," saka pieredzējušais kapteinis. "Tādēļ jums ir jābūvē otrā aizsardzības līnija 40–50 kilometrus tālāk no robežas. Šī zona ir jāpadara par nāves zonu, ko šeit sauc par "kill" zonu, kas tiek sargāta ar dažādu dronu palīdzību."
Daudzi eksperti uzskata, ka krievu mērķis tuvākajos mēnešos būšot četras lielās Donbasa pilsētas – Slovjanska, Kramatorska, Družkivka un Konstantinovka. Tā domā arī Topoļa. Zeme ir apžuvusi, pavisam drīz arī būs pilnībā zaļa, un tas nozīmē lielāku karošanas intensitāti. Tas, tāpat kā pagājušajā gadā, varētu turpināties līdz oktobrim. Ja krieviem izdotos iegūt šo četru lielo pilsētu rajonu, tas viņiem pavērtu ceļu lielam tālākam uzbrukumam. Visas šīs četras pilsētas tiek apšaudītas katru dienu.
Jau esam abi ar Topoļu Izjumā, kur uzzinām par pusotru tonnu smagas Krievijas aviobumbas nomešanu Slovjanskā netālu no mājas, kur viņš apmeties. Vēl vakar tur abi bijām iegriezušies. Istabā, kur netālu pie ārsienas viņš parasti gulējis, trieciena vilnis izgāzis logu ar visu rāmi. Skapis esot sabrucis. Droši vien, ja viņš būtu atradies tur, nopietna kontūzija būtu garantēta.
Jauniesauktie karavīri – ap piecdesmit gadu veci
63. brigādes vadība uzticējusi Topoļam noturēt patriotiskas lekcijas karavīriem, kas vēl nesen iesaukti armijā. Braucam pa lauku ceļu, kas brīžam ir gaužām bedrains, kara laikam pilnībā atbilstošs. Te redzams, ka šeit noderīgas tieši tādas mašīnas kā L–200. Esam pilnīgi neapdzīvotā vietā. Tuvākais ciemats kādus septiņus kilometrus tālāk. Novietojam mašīnu koku ēnā un paši dodamies pie jaunajiem karavīriem. Man par pārsteigumu tie visi ir vīri gados. Vairumam tuvu pie piecdesmit, bet dažiem nedaudz pāri piecām desmitgadēm. Varbūt tas apstiprina apgalvojumu, ko esmu šur tur dzirdējis, ka vairs nav vīru, ko iesaukt. Tomēr tas drīzāk attiecas uz lauku rajoniem, tur grūtāk noslēpties no kara komisariātu ļaudīm, tur visi pazīst viens otru.
Topoļa uzskata, ka nav bijusi pareiza doma atļaut izbraukt no valsts 18–24 gadus veciem vīriešiem. Daudzi no šiem jaunajiem cilvēkiem varētu mācīties dronu vadīšanu. Tagad viņi dzīvo Polijā vai Vācijā un diezin vai vēlēsies brīvprātīgi atgriezties, lai dotos armijā.
Valērijs Paramonovs, 54 gadus vecais atslēdznieks instrumentālists, atklāti man pastāsta, ka viņu aizturējuši uz ielas kara komisariāta pārstāvji, tā arī nonācis armijas rīcībā. Pēc tam viņu un vēl sešpadsmit šādi "saķertos" jaunkareivjus aizveduši uz Harkivas apgabalu, un tur 51 dienu ilgusi pamatapmācība. Mācījušies šaut, pārvietoties pa ierakumiem. Tagad iekļauti 63. brigādē.
Topoļas lekciju par Ukrainas vēsturi, ukraiņu patriotiem vīri klausās, vienam otram mācas virsū miegs, acīmredzot noguruši. Kapteiņa runā netrūkst arī vienkārša uzmundrinājuma: "Visādi sūdi tagad ir iebrukuši Ukrainā, un mums neatliek nekas cits kā vien turēties pretī. Cik jau biedru cīņās krituši. Tagad jāstājas viņu vietā. Pie tam nedomājiet, ka sameklēsiet glābiņu, aizlaidušies uz Poliju vai Vāciju. Te moskaļi neapstāsies, ies tālāk, un jūs nenoslēpsieties aiz vāciešu un poļu mugurām. Viņi noliks jūs pirmajās līnijās un karosiet tik un tā!"
Arī 49 gadus vecais veterinārārsts Antons Zamkovijs brīvprātīgi nav pieteicies armijā, viņu tāpat uz ielas savākuši kara komisariāta vīri. "Mans brālis arī dienē, mātei neklājas viegli, nu ko – varu dienēt, raudzīsimies, kā būs," saka Antons. Vēlāk seržants no armijas psihologu dienesta Marko man pastāsta, ka šie vīri gados vēl baidās iet karot, taču viņa pieredze liecinot, ka vecums neesot būtiskākais nosacījums – jaunos karavīrus nepieciešams pareizi sagatavot.
Turas pie normālās dzīves
Kapiļivkas ciemā mūs ar Topoļu viesmīlīgi uzņem Tatjana Dikaņa. Ir rīts, un jau drīz tiekam cienāti ar vareņikiem. No šejienes līdz agresora priekšējām vienībām ap 13 kilometru. Šajās kārtīgajās mājās, kādu šeit daudz, viņai un brālim ar sievu atļāvuši dzīvot pazīstami ļaudis, kas paši evakuējušies. Gan Tatjanas, gan viņas brāļa Oleksandra mājas Oskolas ciematā esot iznīcinātas – tur tagad ir frontes līnija. Tatjana joprojām strādā Oskolas pašvaldībā, būdama komunālā dienesta direktora vietniece. Gandrīz neticami – vēl rīt no Oskolas tiks izvesti atkritumi! Kā lai to izskaidro – tā ir turēšanās pie normālās dzīves, varbūt arī cerība, ka fronte tur tomēr noturēsies.
Topoļa vēlāk saka – tā dzīvo daudzi ukraiņi, kas, ienaidniekam uzbrūkot, aizgājuši no savām mājām un apmetušies pēc iespējas tuvāk drošākā vietā. Daudziem nācies pamest arī jauno pieturvietu un atkal doties tālāk.
Tatjana palīdz Ukrainas armijai kopš 2014. gada un labi zina, ka viņa nedrīkst palikt okupācijā. Vispār neesot nekā briesmīgāka par palikšanu okupācijā. Kam viņa tic, uz ko paļaujas? "Varu teikt, ka es biju gatava šim karam, jo kopš 2014. gada braucu uz pozīcijām, tomēr nedomājām, ka būs pilna mēroga karš. Tagad krievi truli bombardē kvadrātu pēc kvadrāta, tā, lai akmens uz akmens nepaliktu."
"Kazaku vēsture mūs iedvesmo"
Esmu sācis iepazīšanos ar 3. triecienbrigādes karavīriem. Tā ir viena no kaujasspējīgākajām Ukrainas armijas vienībām. Pēc mana lūguma uz sarunu ieradušies trīs gados jauni karavīri – tanku bataljona preses virsnieks Servants (22 gadi), tanku rotas komandieris Ševa (33) un sauszemes robotizēto kompleksu rotas seržants Marko (27). Fronti brigāde noturot stabili, savās pozīcijās atrodas jau divus gadus. Sarunājamies nesteidzīgi. Raugos puišu jaunajās sejās, kurās netrūkst apņēmības un labi nojaušama karavīra pieredze. Kas viņiem dod spēku? Servants: "Esmu pieradis, apradis ar šo karu. Tuvākajos gados tas nebeigsies. Tā ir politika. Neredzu Rietumu politiķu vārdos, ka viņi gribētu izbeigt šo karu. Nedod mums visu vajadzīgo, domā vispirms par savu valstu drošību, nevar atdot mums visu." Ševa: "Visa mūsu valsts un tautas vēsture ir cīņa par savu brīvību. Kazaku vēsture mūs iedvesmo, mums tas ir rādītājs, ka patiešām esam karotāju nācija. Lasot to, saprotu, ka brīvību vajag izcīnīt." Marko: "Man spēku dod manu biedru attieksme – kā viņi vēlas mācīties, kā attīsta savas spējas aizvien labāk aizstāvēt savu zemi."
Ieteikumi latviešiem
Harkivā satieku savu labo paziņu vietējo voluntieri Borisu Redinu, kura ikdienā lielu daļu laika paņem dažādi organizatoriski pienākumi. Jāgādā materiāli maskēšanās tīkliem, tas ir ārkārtīgi nepieciešams materiāls frontē. Ņemot vērā, ka tīklu materiāls top no naftas, krīze Hormuza jūras šaurumā varot atstāt savu iespaidu arī uz viņa darbu. Boriss vada ap trīsdesmit grupu, kas dažādās vietās gatavo tīklus. Tos regulāri pieprasa dažādas vienības. Vaicāju Borisam, ko viņš varētu ieteikt latviešiem. "Jūsu mīnuss ir nelielā teritorija. Nedrīkst pieļaut nokļūšanu okupācijā, tas ir nāvējoši. Nevēlos teikt – bēdziet. Bet nepalieciet okupācijā. Gatavojieties modernam karam, ne tam, kas aprakstīts vēstures grāmatās. Tie iebrucēji ir tādi nelieši, kas iegājuši nogalinās visu, kam ir dzīvības pazīmes. Būtu labi, ja te būtu latviešu vienības, kas nevis karotu mūsu vietā, bet mācītos. No militārā viedokļa – jums vajag būt gataviem paņemt uguns kontrolē vismaz piecdesmit kilometrus Krievijas teritorijas dziļumā. Jums arī vajag daudz karavīru. Vajadzīgs katrs, kas var karot. Sieniet tīklus un novietojiet noliktavās. Un – pats galvenais – demonstrējiet gatavību cīnīties. Ne tikai militāro gatavību, bet arī civilā sektora gatavību turēties. Tāpat vajag daudz dronu – tas ir modernais karš, lai uz vienu nogalinātu jūsu karavīru būtu simts viņējo," teica harkivietis.
Laikraksta redakcija atrodas Rīgā, Toma ielā 4
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 29.11.2003
(0)
