Ceturtdiena, 2026. gada 05. novembris 07:04
Vārda dienas: Lote, Šarlote
Baltijas jūra joprojām pilna ar mīnām. Ja vajadzētu, mūsu speciālisti varētu atmīnēt arī Hormuza šaurumu
Latvijā pirms 25 gadiem tika atklāta militāro ūdenslīdēju skola, kas atrodas Liepājā. Tā strādā ciešā sadarbībā ar NATO partneriem un Baltijas kaimiņvalstīm. Gan Latvijas speciālisti piedalās starptautiskās apmācībās, gan ārvalstu karavīri brauc trenēties uz Liepāju. Uz "Latvijas Avīzes" jautājumu, vai Latvijas speciālisti būtu gatavi, piemēram, atmīnēšanas operācijām tādos reģionos kā Hormuza šaurums, ūdenslīdēju komandas komandieris komandleitnants Onils Marcinkus atbild tieši: "Es personīgi domāju – jā. Mēs mācām tieši to, ko arī ikdienā darām: atrast, atpazīt un iznīcināt mīnas."
Militārie ūdenslīdēji ir sagatavoti pildīt bīstamus uzdevumus gan ikdienā, gan arī NATO mācībās un starptautiskajās misijās, gan iznīcināt vēsturiskus vai mūsdienu sprādzienbīstamus priekšmetus.
NBS foto
Kad no Liepājas puses pāri Karostas kanālam pārbrauc pār vēsturisko izgriežamo Kalpaka tiltu, tad kreisajā pusē uzmanību piesaista divas krāsainas ēkas ar lokveida jumtu un apaļiem iluminatora logiem. Tur atrodas militāro ūdenslīdēju skola. Tā nav tūrisma apskates vieta, bet militārais objekts, kura apmeklēšanā un fotografēšanā "Latvijas Avīzei" bija jāsaņem speciāla atļauja.
Skolas apkārtne... mīnēta
Pirmais, kas pārsteidz, ienākot apsargātajā teritorijā, ir "mīnētā" apkārtne. Jūras mīnas ir zemes virspusē, protams, atmīnētas. Tās norāda uz skolas specifiku un kalpo par uzskates līdzekli gan kursantiem, gan apmeklētājiem. Pirmā pie vārtiem redzama tāda kā četrus metrus gara torpēda. "Lūk, šī garenā ir akustiski magnētiskā mīna, kura nogremdēta uz grunts 50 metru dziļumā un sprāgst, kad kuģis virs tās slīd pāri," stāsta "Latvijas Avīzes" gids Ūdenslīdēju komandas komandieris komandleitnants Onils Marcinkus.
Starp abām ēkām kā vēstures piemineklis stāv grila aparāta formas mīna, kas izgatavota 1890. gadā, ko pierāda kniedējums. Pie ieejas mācību centrā atrodas metru liels "kastanis" – filmās daudz redzētā Otrā pasaules kara mīna. "Tā peld viļņos, un, kad kuģis šos ragus nolauž, rodas ķīmiskā reakcija, kuras rezultātā elektriskā ķēde iedarbina sprāgstvielu," saņemu skaidrojumu. Lejā pie kanāla ir "atrasto mantu birojs", kurā blakus guļ dažādas mīnas un citi metāliski priekšmeti. Tos šad tad iemet kanāla ūdenī un liek kursantiem vēlreiz atrast.
Baltijas jūrā joprojām atrodas tūkstošiem Otrā pasaules kara mīnu, nogrimuši kuģi un baržas ar munīciju, citi sprādzienbīstami objekti. Viena no Latvijas specializācijām ir zemūdens munīcijas meklēšana un neitralizēšana. "Katru gadu mācībās atrodam un iznīcinām vēsturiskās mīnas. Jaunas mīnas nav parādījušās – mēs joprojām strādājam ar vēsturisko mantojumu," saka komandleitnants.
Vienīgā Baltijā
Pēc neatkarības atjaunošanas Baltijas valstīs secināja, ka trūkst savu militāro ūdenslīdēju. Ūdenslīdējus no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas trīs gadus pēc kārtas sūtīja uz apmācībām Norvēģijā. Kad pirmie speciālisti bija sagatavoti, Norvēģijas partneri palīdzēja Latvijā izveidot militāro ūdenslīdēju skolu. Ūdenslīdēju skola oficiāli tika atklāta 2001. gada 5. septembrī.
Starp pirmajiem Norvēģijā apmācītajiem instruktoriem bija arī Onils Marcinkus: "Norvēģi mūs mācīja ne tikai nirt, bet arī kā mācīt citus. Kad viņi redzēja, ka programma darbojas un mēs spējam apmācīt patstāvīgi, viņi šo funkciju nodeva mums. Faktiski mēs pārņēmām norvēģu domāšanu, taktiku, reglamentus – visu, kas reāli strādā."
"Apmācībās pie mums ierodas ne tikai NBS personāls, bet arī citu ministriju pārstāvji un karavīri no citām NATO valstīm. Baltijas valstīs esam vienīgais mācību centrs, kur tiek sagatavoti militārie ūdenslīdēji," apliecina Jūras spēku mācību centra (JSMC) komandieris komandkapteinis Magnuss Līcis.
Instruktori snieguši konsultācijas arī ārvalstīs par ūdenslīdēju apmācības sistēmu izveidi. "Mēs esam viena no jaunākajām šāda tipa skolām Eiropā, un tieši tāpēc daudzas valstis brauc skatīties, kā esam organizējuši moderno sistēmu." Kursi notiek tikai angliski, tāpēc valodas zināšanas ir viens no priekšnoteikumiem kursantiem.
Komandieris nevar norīkot
Magnuss Līcis norāda: "Ūdenslīdēju profesija prasa īpašu psiholoģisko un fizisko sagatavotību, kā arī teicamu veselību. Šādu potenciālo ūdenslīdēju kandidātu atlases nodrošināšana arī ir mūsu, pat teiktu svarīgākais, sākotnējais posms jebkuru ūdenslīdēju apmācībā. Tikai pēc tam, kad esam novērtējuši un sapratuši kandidāta spējas, tiek uzsāktas apmācības klasē, baseinā un atklātos ūdeņos."
Katrai spēka struktūrai – vai tā būtu armija, ugunsdzēsēji vai pašvaldības policija – ir iespēja nosūtīt mācīties par ūdenslīdēju. Komandieris nevar vienkārši karavīru nosūtīt ar pavēli uz ūdenslīdēju skolu – kandidātam vispirms jāatbilst trim būtiskiem priekšnosacījumiem. Viņam jāiziet specializēta medicīniskā pārbaude, kas apliecina piemērotību darbam zem paaugstināta spiediena, jāiztur fiziskās sagatavotības atlase, kā arī pašam jābūt motivētam kļūt par ūdenslīdēju.
Kā uzsvēra instruktori, bez paša kandidāta gribas šajā profesijā izturēt nav iespējams: "Viens no galvenajiem – viņam jāgrib būt ūdenslīdējam. Ja šie nosacījumi izpildīti, tad mēs viņu ieskaitām kursā." Bet gadās, ka arī pēc visu šo kritēriju izturēšanas atbirst pa kādam kursantam, jo medicīniskā pārbaude nespēj prognozēt ķermeņa reakciju zem liela spiediena. Šomēnes viens kursants bija spiests pamest ūdenslīdēju kursu vidusauss problēmu dēļ.
Pamatlīmenis ir kuģu ūdenslīdēja kurss, kura laikā karavīru sagatavo darbam līdz 30 metru dziļumam ar klasisko gaisa aparātu. Viņam iemāca drošu iegremdēšanos un pacelšanos, vienkāršus zemūdens darbus, kuģu pārbaudi, meklēšanas operācijas, glābšanas darbus. Pēc pamatkursa iespējams kļūt par ūdenslīdēju atmīnētāju. Šie speciālisti meklē, atpazīst un neitralizē jūras mīnas un munīciju līdz 55 metru dziļumam.
"Ne visi uzdevumi militārajiem ūdenslīdējiem ir saistīti ar militārajiem uzdevumiem, reizēm tiek saņemti lūgumi pēc palīdzības no Valsts policijas vai VUGD, lai meklētu pazudušās personas ūdenstilpēs. Militārajam ūdenslīdējam ir jābūt gatavam darīt arī šādas lietas," piebilst JSMC komandieris.
Sausie tērpi ūdenim
Baltijas apstākļiem norvēģu pieeja izrādījusies īpaši piemērota. Kāpēc? Ar ko apstākļi Baltijas jūrā atšķiras no, teiksim, siltās Vidusjūras vai Atlantijas? "NATO dienvidu valstīs pārsvarā izmanto slapjos tērpus, bet mēs pamatā tikai sausos," skaidro Marcinkus. Vai tad ūdenī var ienirt sauss? Izrādās, par sausajiem ūdenslīdēji sauc tādus, kuros paši ūdenslīdēji nesamirkst. Man parāda biezu tērpu, no kura arī pēc niršanas izkāpj sauss. Aukstajā Baltijas ūdenī šādos tērpos nesalst.
Vēl būtiska atšķirība no dienvidu jūrām ir redzamība ūdenī. "Tur redzamība ir 50 metri, pie mums – 50 centimetri." Šā iemesla dēļ mīnu un citu priekšmetu meklēšana balstās uz striķu, sonāru un instrumentu sistēmām, nevis vizuālu orientēšanos.
Kā meklē mīnas? Skolas apmeklējuma dienā instruktors kursantu grupu apmāca mīnu meklēšanā ar striķu metodi – nekā citādi necaurredzamajā Baltijas ūdenī nevarot.
Baltijas jūras dzelmē mīnu meklēšana maz līdzinās kino redzētajam. Te nav dzidras zilgmes un krāsainu koraļļu rifu – zem ūdens valda duļķaina puskrēsla, kurā tālāk par izstieptu roku saskatīt nav iespējams. Vietās, kur redzamība ūdenī sarūk līdz pusmetram un visapkārt ir vien pelēkzaļš duļķu mākonis, ūdenslīdēji izmanto klasisko striķa meklēšanas metodi. Pie atskaites punkta (bojas ūdens virspusē) tiek nostiprināts striķis, un nirējs, to turot, peld pa apli, soli pa solim pārmeklējot jūras gultni arvien plašākā rādiusā. Kad viens aplis iziets, ūdenslīdējs paceļ meklēšanas līmeni augstāk un atkārto kustību nākamajā lokā. Tā ir lēna, monotona un fiziski smaga procedūra, kurā mīnas tiek meklētas gandrīz akli, paļaujoties uz disciplīnu, sistēmu un tausti. Kādas sajūtas tur lejā? Spiež uz ausīm?
"Spiediens tikai pirmajos metros ir jūtams, kritiski – deviņu metru dziļumā. Mēs sakām: ja to var izturēt, tad var iegremdēties arī 50 metrus. Visizteiktākā ir klusuma sajūta. Vari ienirt divmetrīgos viļņos, pazust zem ūdens, darīt darbu tādā mierā un klusumā, ka netraucē neviens," atklāj Marcinkus. Kā to visu iemāca?
Pārvietojamā slimnīca ūdenslīdējiem
Niršanas mācības sākas sešu metru dziļā baseinā, pa kura sānlogiem var novērot kursantu darbību. Pēc peldes jānoskalojas dušā un ekipējums jāatstāj žāvētavā. Baseinam blakus aiz dušām atrodas apaļa barokamera, kas līdzinās mākslīgajam zemes pavadonim. Ūdenslīdēju skolā barokamera atrodas pārvietojamā konteinerā, tādēļ vajadzības gadījumā to iespējams nogādāt arī uz izsaukuma vietu. Skolā to izmanto trīs galvenajiem mērķiem, skaidro Onils Marcinkus.
Pirmkārt, barokamerā pārbauda, vai kandidāts spēj izturēt paaugstinātu spiedienu, jo ne visas fizioloģiskās problēmas var konstatēt parastā medicīniskā pārbaudē.
Otrkārt, tajā kursantiem simulē slāpekļa narkozi, lai viņi kontrolētos apstākļos izjustu, kā dziļumā cilvēks var sākt uzvesties kā reibumā – smaidīt, smieties un zaudēt koncentrēšanos. "Ūdenslīdējs jūtas kā iedzēris, viņam gribas smaidīt, un kļūst tāds neadekvāts," sajūtu raksturo Onils Marcinkus. "Tāpēc mācām koncentrēties tādos brīžos un rast pareizo risinājumu. Ja iegremdējoties 55 metru dziļumā, aparāts nestrādā, tad ir jāzina, ko darīt. Parasti ūdenslīdēji zina principu "stopthinkact" (apstājies, domā, rīkojies – no angļu val.). Tad, kad man aparātā sāka nākt ūdens, es padomāju, ka visu jūru jau es neizdzeršu, un atradu pozīciju, kad ūdens vairs tik ļoti nenāk iekšā, un lēni cēlos augšā," atceras O. Marcinkus.
Treškārt, ja ūdenslīdējs pārāk strauji iznirst, asinīs un audos izšķīdušais slāpeklis sāk veidot burbuļus, līdzīgi kā atverot sakratītu gāzēta dzēriena pudeli. Šie burbuļi var nosprostot asinsvadus un radīt smagus veselības traucējumus, tāpēc barokamerā tos ar paaugstinātu spiedienu samazina un pakāpeniski izvada.
Instruktori atklāj, ka praksē ar šo aprīkojumu palīdzība tiek sniegta arī civilajiem ūdenslīdējiem, jo specializētas dekompresijas barokameras Latvijā faktiski ir tikai Jūras spēku rīcībā. Tā ir vienīgā vieta, kur ūdenslīdējus var izārstēt no dekompresijas slimības.
Mīnas pamana ūdenslīdējus
Ja ir magnētiska mīna, vai tad tā nereaģē uz ūdenslīdēju? "Tieši šā iemesla dēļ ūdenslīdēja tērpā nedrīkst būt nekā metāliska," skaidro Marcinkus. "Pasaulē izmanto mīnas ar fotoelementu – ūdenslīdējs ar lukturīti meklē mīnas jūras dibenā, uzspīdina staru un... bums! Ir arī sonārās mīnas, kas reaģē uz skaņu. Parasts aparāts rada burbuļus un skaņu. Pie modernām mīnām tas var būt kritiski."
Tāpēc atmīnētāji izmanto klusos pusslēgtā elpošanas cikla aparātus – rebrīzerus, kas no parastā akvalanga atšķiras ar to, ka ūdenslīdējs neizelpo visu gaisu burbuļos ūdenī. Izelpotā gāze tiek novadīta atpakaļ aparātā, kur no tās vispirms ķīmiski izfiltrē ogļskābo gāzi (CO₂), bet pēc tam sistēma pievieno trūkstošo skābekļa daudzumu. Tādējādi viens un tas pats gaiss tiek ieelpots vairākkārt. Šāds aprīkojums nerada burbuļu strūklu, ir kluss un ļauj pietuvoties mīnām ar akustiskajiem sensoriem. Ar šo ekipējumu iespējams strādāt līdz 55 metru dziļumam. "Pamatā mīnu mērķis nav ūdenslīdējs, bet vairāku simtu miljonu vērts kuģis," piezīmē komandleitnants.
Zemūdens dronu tehnoloģijas
Vai dronu laikmets ir ienācis arī ūdenslīdēju skolā? Ar lielu lepnumu komandleitnants man izrāda ASV ražotu modernu rokas sonāru, kas ļauj ūdenslīdējam "redzēt" zem ūdens līdz 50 metriem, noteikt reljefu, objektus, pat zivis, fotografēt vai filmēt un nosūtīt informāciju uz ūdens virsmu. Šādas iekārtas cena sasniedz aptuveni simts tūkstošus eiro, tā ļauj tradicionālo meklēšanu ar striķiem aizstāt ar elektronisku redzi zem ūdens, arī atrastā objekta atrašanās vietu nosaka pēc GPS signāla.
Magnuss Līcis gan nedomā, ka sonors aizvietos nirēju: "Dzīvojot tehnoloģiju laikmetā, arvien vairāk ūdenslīdēju darbā tiek izmantotas dažādas modernas tehnoloģijas un iekārtas, bet tās galvenokārt tikai papildina, padara efektīvāku un drošāku dažādu zemūdens uzdevumu izpildi ūdenslīdējiem. Tomēr ir svarīgi uzsvērt, ka pārredzamā nākotnē militārais ūdenslīdējs joprojām ir un būs galvenais situācijas izvērtētājs un darba darītājs."
Vēl skolas rīcībā ir zemūdens robots. "Ja pie aizdomīgā objekta vispirms tiek nosūtīts zemūdens robots, tas mīnu vai citu munīciju nofotografē un nodod attēlus speciālistiem ūdens virspusē. Pēc tam objekts tiek salīdzināts ar speciālām identifikācijas publikācijām un katalogiem, kuros aprakstīti dažādu mīnu tipi un to neitralizācijas metodes. Pēc izvērtēšanas tiek lemts, kā konkrēto atradumu droši iznīcināt," stāsta Marcinkus.
Atmīnētu arī Hormuza šaurumu
Skolas pārstāvju vērtējumā Latvijas ūdenslīdēju atmīnētāju kapacitāte ir NATO nišas specializācija.
Ūdenslīdēju skola strādā ciešā sadarbībā ar NATO partneriem un Baltijas kaimiņvalstīm. Gan Latvijas speciālisti piedalās starptautiskās apmācībās, gan ārvalstu karavīri brauc trenēties uz Liepāju. Tuvākajos vingrinājumos, piemēram, bija paredzēta arī Kanādas speciālistu ierašanās, lai gatavotos darbam Baltijas jūras apstākļos. Paralēli notiek arī regulāra informācijas apmaiņa NATO ietvaros par jaunām tehnoloģijām, ekipējumu un mīnu draudiem.
Uz jautājumu, vai Latvijai teorētiski būtu jādomā arī par jūras pieejas mīnēšanu aizsardzības nolūkos, ūdenslīdēju skolas pārstāvji diplomātiski atbild, ka viss atkarīgs no situācijas. Ja valsts aizsardzībai tas būtu nepieciešams, "jādara viss, lai sargātu savu zemi un savus ūdeņus". Vienlaikus viņi atgādina, ka mīnu lauks kalpo ne tikai iznīcināšanai, bet arī atturēšanai – dažkārt pietiek pat ar vienas mīnas izlikšanu un brīdinājumu par mīnu lauku, lai kuģi attiecīgo rajonu neuzdrošinātos šķērsot. "Kurš gan riskēs pārbaudīt!" iesaucas Onils Marcinkus.
Magnuss Līcis apstiprina Latvijas spējas ne tikai iepriekšējā kara mīnu atrašanā: "Militārie ūdenslīdēji ir sagatavoti pildīt bīstamus uzdevumus gan ikdienā, gan arī dažādās NATO mācībās un starptautiskajās misijās, tajā skaitā palīdzētu identificēt un iznīcināt dažādus vēsturiskus vai mūsdienu sprādzienbīstamus priekšmetus. NATO aizsardzības kontekstā, ūdenslīdēji sniedz atbalstu, lai nepieciešamības gadījumā sabiedroto spēki varētu ātri un droši ierasties Latvijā."
Uz jautājumu, vai Latvijas speciālisti būtu gatavi, piemēram, atmīnēšanas operācijām tādos reģionos kā Hormuza šaurums, komandleitnanta Marcinkus atbilde ir tieša: "Es personīgi domāju – jā. Mēs mācām tieši to, ko arī ikdienā darām: atrast, atpazīt un iznīcināt mīnas."
***
Ūdenslīdēju skola
Ūdenslīdēju skola ir viena no Jūras spēku mācību centra struktūrvienībām NBS Mācību pavēlniecības sastāvā.
Oficiāli tika atklāta 2001. gada 5. septembrī Liepājā.
Sagatavo kvalificētus kuģu ūdenslīdējus, atmīnētājus, zemledus ūdenslīdējus, ūdenslīdēju darbu vadītājus un barokameras operatorus Baltijas valstīm.
Pirms iestāšanās pretendentam ir jāiziet medicīniskā pārbaude, kas apliecina piemērotību darbam zem paaugstināta spiediena, jāiztur fiziskās sagatavotības atlase: skrējiens (5 km kross 22.45 minūtēs), peldēšana (400 m jānopeld 10 minūtēs, zem ūdens jāaizpeld 25 m), roku saliekšana un iztaisnošana balstā guļus (25 reizes 2 minūtēs), jāpārvalda angļu valoda.
Lai gan skola sākotnēji izveidota Baltijas valstu vajadzībām, tajā mācījušies arī kursanti no citām valstīm, tostarp no Ukrainas, Gruzijas, Azerbaidžānas, Ķīnas.
25 gadu laikā apmācīti gandrīz 600 ūdenslīdēji no Latvijas un gandrīz 400 – no citām valstīm.
Pēc kursiem ūdenslīdēji turpina dienestu dažādās vienībās: Jūras spēku ūdenslīdēju komandā, Speciālo uzdevumu vienībā, Gaisa spēku glābšanas struktūrās, Militārajā policijā, Inženieru vienībās. Skola apmācījusi arī civilo struktūru glābējus pašvaldību policijā, ugunsdzēsējus.
Avots: JSMC
Laikraksta redakcija atrodas Rīgā, Toma ielā 4
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 29.11.2003
(0)
