Ceturtdiena, 2026. gada 12. novembris 09:18
Vārda dienas: Kaija, Kornēlija
Vietā, kur viss pamazām apdziest, dzeltenie divstāvu autobusi ar Eiropas līmeņa komfortu savā ziņā bija kā cerību stariņš, ka viss vēl nav tik bēdīgi. Tomēr tagad tie vairs nekursēs. "Ko tas nozīmē Baltinavai? Vēl straujāku izmiršanu un aizbraukšanu pavisam," soctīklos raksta Līga Slišāne, netaupot arī skarbākus vārdus. Vai tiešām pierobežā viss tik bēdīgi?
Patiesībā doma par Balvu novada apmeklējumu šoreiz sākās ar ziņu, ka autopārvadātājs "Ecolines" no 18. aprīļa visā Latvijā slēdz visus savus pasažieru reisus reģionālajos maršrutos Latvijā, Balvu novadu ieskaitot. It kā nekas jauns, zinot, ka no Rīgas tālākos novados tiek slēgtas skolas, pasta nodaļas, aptiekas un citi pakalpojumi. Te viens komersants pārregulētajā valsts dotēto reģionālo pārvadājumu tīklā netiek galā ar savu biznesu, vietā tak nākšot cits! Uz komerciāliem pamatiem balstītos maršrutos starp valstspilsētām, piemēram, Rīga–Ventspils, tā arī notika. Bet austrumu pierobežā ir cita situācija. "Ecolines" dzeltenajiem divstāvu autobusiem ar Eiropas līmeņa komfortu pasažieriem maršruts Rīga–Balvi jau vairāk nekā gadu bija pagarināts uz pavisam tuvu Krievijas robežai esošo Baltinavu. Vietā, kur viss pamazām apdziest, dzeltenais autobuss savā ziņā bijis kā cerību stariņš, ka viss vēl tik bēdīgi tomēr nav.
Bet nu kārtējā vilšanās, atgriešanās realitātē, ieskatīšanās spogulī – saucam, kā gribam. No sociālo mediju dzīlēm par Baltinavas situāciju uznira arī kāds skaudrs ieraksts: "Jau atkal kārtējā prieka vēsts! Drīz pēc tam, kad Evika Siliņa tautai ieteica no automašīnām pārsēsties uz autobusiem, "Ecolines" autobusu maršruti visā Latvijā slēgti, sākot ar 18. aprīli! Forši, vai ne?! Sevišķi ņemot vērā faktu, ka reģionos liela daļa iedzīvotāju strādā, mācās un apmeklē ārstus tālu no savām dzīvesvietām. Lauku skolas jau ir slēgtas, un sāk slēgt mazpilsētu skoliņas. Maršrutā Rīga–Baltinava "Ecolines" autobusi vairs nekursēs. Ko tas nozīmē Baltinavai? Vēl straujāku izmiršanu un aizbraukšanu pavisam. Jau tagad daudzi skolēni no Baltinavas pēc 9. klases ir devušies mācīties uz Rīgu, jo vidusskolas Kārsavā un Rekovā arī plāno slēgt. Visi nopietnie ārsti ir Rīgā. Reģionos labi ja vēl vari dabūt recepti un nosūtījumu. Īsāk sakot, reģioni tiek nogriezti nost no Rīgas un Pierīgas, kas vēl ir vienīgā vieta Latvijā, kur dzīve daudzmaz turas. Taču tauta kā jau parasti samierināsies un kārtējo krupi norīs. Drausmīgi tas viss!" savā tīmekļa kontā bija ierakstījusi baltinaviete Līga Slišāne, turpinājumā arī ar daudz stiprākiem vārdiem. Tādēļ kļuva skaidrs – cilvēks novests tik tālu, ka grib izteikties. Jāuzklausa.
Mazpilsētās un ciemos – kā pēc komandantstundas
Baltinavu biju apmeklējis arī agrāk, no paziņām dabūju Līgas tālruni un pavadvārdus: mūsu dzejniece. Balvu novada pierobežas apdzīvotās vietas Viļaka, Briežciems, Upīte, Rekova un citas diezgan slavenas ar radošām personībām. Jo sevišķi Baltinava, par kuru visa Latvija uzzināja saistībā ar Nacionālajā teātrī iestudētajām izrādēm "Latgola.lv", kas veidotas pēc baltinaviešu dramatiskā kolektīva "Pallādas" sociālkomēdiju "Ontons i Anne" motīviem.
Līga Slišāne pēc Baltinavas vidusskolas absolvēšanas 2000. gadā Daugavpilī izstudējusi pedagoģiju, taču lielais aicinājums bijis kļūt par scenāristi un režisori. Lai būtu tuvāk savam sapnim, periodiski strādājusi par korektori, palīdzējusi sagatavot izdošanai citu vietējo dižgaru darbus. Pašas dzejoļi publicēti apmēram divdesmit kopkrājumos ar citiem jaunajiem dzejniekiem. Dzeja iemācījusi atbildību par katru pausto vārdu un domu. Līga spriež, ka nav gudri rakstīt tikai par pozitīvo vai tikai par negatīvo – pasaule, kurā esam, ir dažāda.
Agrāk viņa uzskatījusi un arī izteikusies, ka Baltinava varētu būtu visas Latvijas mēroga kultūras centrs... ja mēs dzīvotu valstī ar citu labklājības līmeni. Te vienmēr ir bijis savs teātris, deju ansambļi, muzikanti un citas radošās izpausmes, bet ir grūtības ar darba vietām, un līdz ar to arī cilvēku paliek arvien mazāk. "Ja vien būtu iespēja ieviest pārmaiņas, vispirms attīstītu ražotnes, kur varētu pārstrādāt šepat uz vietas izaudzēto. Galvenais, lai te būtu cilvēki un darbs, lai nav jāpamet mājas un jādodas pasaulē laimi meklēt," pirms pieciem gadiem vēl ar zināmu optimismu savās pārdomās Līga dalījusies ar vietējo laikrakstu. Taču tagad redzams, ka viņa jūtas vīlusies un iztukšota.
Tiekamies Baltinavas autobusu pieturā – citur jau neesot kur, "viss aizklapēts". Pieturas nojumē svilpo vējš, un par to viņai tā kā kauns, taču var vismaz piesēst. Līga nedzīvo centrā, atbraukusi ar velosipēdu.
Savulaik laimes meklējumos bijusi ārzemēs, taču savu vietu tur nav atradusi. Arī citās Latvijas vietās. "Bet ārpus Rīgas jau viss lēnām kļūst tāpat kā te, Baltinavā. Vai tā būtu Aizkraukle, Madona vai cita mazā pilsēta, ielas vakarā tukšas kā pēc komandantstundas, pie mums nemaz karu nevajag," secina Līga.
Kamēr pieturā runājam par dzīvi, iegriežas un piestāj vairāki satiksmes autobusi. Uz Viļaku, Rēzekni, Balviem. Uz Rīgu gan nemanīju – vai tādēļ tie emociju uzplūdi? Ne gluži, pati dzelteno laineri izmantojusi reti, dzīvo viensētā kopā ar māti. Tēvs mūžībā, mamma pensionāre. Ienākumi kā radošai personai neregulāri, ārpus valsts un pašvaldības uzturētām iestādēm sievietēm pastāvīga algota darba praktiski nav, jo tuvākajā apkārtnē faktiski vienīgie darba devēji ir lielās zemnieku saimniecības, kur pārsvarā vajadzīgi vīrieši. Lai savilktu galus, pārdevusi no vecākiem mantoto mežu, bet tā jau nav izeja perspektīvā.
Bet kas tad ar to Rīgas autobusu? Pārsvarā sagaidījusi un pavadījusi draudzeni no Baltinavas. Viņai ar to bijis ērti atkļūt no Rīgas, kur jau kādu laiku strādājot. Lidostā par apkopēju, par 200 eiro mēnesī "uz rokas". Ko?! Nu, neesot jau pilnas slodzes un vienīgais darbs, latgaliešu solidaritāte palīdzot tomēr arī Pierīgā atrast īres istabiņu, ko ar tādiem ienākumiem var atļauties… Bet arī tā taču nav perspektīva!
Iespējams, aicinājums, kas Līgai dzīves izaicinājumos kā radošai personai vēl liek saņemties un neļauties pašplūsmai, ir vēlēšanās izveidot savu ģimeni. "Vairākas manas vienaudzes ir izvēlējušās tādu dzīves ceļu, ka kļūst par vientuļajām mātēm. Pati savos uzskatos laikam esmu vecmodīga, jo domāju, ka bērniem jādzimst, viņi jāaudzina tēvam un mātei, kuri dzīvo laulībā," saka Līga. Stāsts par atceltajiem Rīgas autobusiem mūs atvedis līdz galapieturai, kurā tomēr gribētos saredzēt laimīgas beigas.
Zemi atpērk, mājas nolīdzina
Radoši cilvēki dzīvi tomēr mēdz redzēt citādi – nav jau noslēpums. Vai tiešām pierobežā viss tik bēdīgi? Pirms devos tālāk uz nākamo tikšanās vietu, iegriezos iepriekš nepieteiktā vizītē vietējā bibliotēkā un pagasta pārvaldē, kas kopā ar kultūras namu atrodas vienā ēku kompleksā. Līdzi bija arī sava veida ciemakukulis no Rīgas: bukleti "Kā rīkoties krīzes gadījumā" par 72 stundu gatavību, rīcību karadarbības un citos šobrīd aktuālajos apdraudējumos. Pirms brauciena iedomājos – kā brīvprātīgais varētu tos uz pierobežu aizvest. Par savu nodomu painformēju Aizsardzības ministriju, manu ieceri atbalstīja un saņēmu diezgan bagātīgu sūtījumu.
Bibliotēkas vadītāja Sarmīte Bukša un Baltinavas apvienības pārvaldes vadītāja Sarmīte Tabore par negaidīto vedumu bija priecīgas – līdz tam noderīgā informācija redzēta tikai elektroniskajā versijā. Nu būšot ko apmeklētājiem iedot, un pārvaldes vadītāja varēs aizvest arī tālāk, kad dosies pie iedzīvotājiem.
Kas uz bibliotēku nāk un ko lasa? No periodikas bibliotēkas ierobežotā finansējuma dēļ varot pasūtīt tikai žurnālus, piemēram, "Mājas Viesi". Tos lasot turpat uz vietas, taču ļaudis nākot arī pēc grāmatām. Galvenais klients – blakus esošā skola, bieži iegriežoties gan pedagogi, gan skolēni.
Par sadzīviskām lietām ejam runāt uz pārvaldes telpām, kur līdz 2022. gada reformai mitusi kādreizējā Baltinavas novada vadība. Tajā laikā pašvaldībā dzīvojuši 1300 iedzīvotāji, tagad apmēram 800, kamēr tā sauktajos ulmaņlaikos Baltinavas apkaimē bijis pat 11 000. Baltinavas vidusskolā savulaik mācījušies 400 bērni, tagad 104, un no šā gada septembra vidusskolas statusa vietējai skolai vairs nebūšot – līdzīgi kā netālu esošajā Rekovā un Kārsavā. Tādēļ jau tagad pēc pamatskolas daudzi vecāki savus bērnus sūtot mācīties nevis uz Balviem, bet Rīgas vai Pierīgas vidusskolām – izmitina pie radiem, meklē citus variantus ar pagaidu dzīvošanu.
Tad jau varbūt pat labi, ka Rīgas reiss no Baltinavas atcelts, – mēģinu pajokot. Nevietā. No Baltinavas "Ecolines" kursējis apmēram gadu un jau bijis iecienīts un noderīgs. Jo realitāte esot tāda, ka uz vietas arī ar labu izglītību darba tiešām nav – ne tikai Baltinavā, bet visā Balvu novadā. Tradicionālā ģimeņu saimniecību lauksaimniecība esot beigusies, zemes pārdotas, lielākā daļa viensētu – nolīdzinātas. Modernajās lielsaimniecībās daudz darbinieku nevajag. Tāpat arī mežizstrādē, kas pamatā ražojot tikai šķeldu, apkārtnē neesot pat neviena gatera. Līdz 90. gadu vidum vēl turējusies linu pārstrāde Viļakā un kāda lielāka ražotne Kupravā, taču tagad vairs nav. "Lai cilvēki te paliktu vai atgrieztos, būtu vajadzīgs saimnieciskais pagrieziens par 180 grādiem," secina Sarmīte Tabore.
Vai to varētu panākt ar ES solītajām speciālajām atbalsta programmām reģioniem, kas austrumos robežojas ar agresorvalstīm? Jā, pašvaldībā par tādām dzirdēts, taču tās pamatā būšot paredzētas ceļu, ūdensapgādes un citas infrastruktūras uzlabošanas projektiem. Vai spēs atkal piesaistīt iedzīvotājus, radīt jaunas darba vietas – abas Sarmītes diezgan neticīgi šūpo galvu.
No Baltinavas Krievijas robeža apmēram četri kilometri – kā ar drošību? Ja notiekot kādi Zemessardzes vai mūsu armijas manevri, par tiem pārvaldi parasti informējot. Pagaidām citu ierobežojumu neesot – mežos sēņot var, "pūķa zobi" vai mīnas izvietotas neesot. "Rīgā baidās vairāk nekā Baltinavā," saka pārvaldes vadītāja un paskaidro – lai arī Baltinava esot viens no retajiem izteikti latviskajiem pierobežas ciemiem, vietējiem iedzīvotājiem ar tagad naidīgo kaimiņvalsti esot arī cita pieredze, jo gadu desmitiem notikusi aktīva un vietējiem ļoti izdevīga tirdzniecība.
"Divi pasaules" arī novadā
"Kur staltas villas spīd, verd dzīves straume aizraujoši – jautra," šīs rindas no slavenā latvju dzejnieka Viļa Plūdoņa vārsmām par "Divi pasaulēm" vistiešākajā veidā tomēr varētu attiecināt arī uz šo reģionu. Mājas, ko var dēvēt arī par villām, redzamas, lauki sakopti un apstrādāti. Domāju iebraukt uz kafiju "Rekovas dzirnavās", kas izslavēta ar savu virtuvi un vietējo ražojumu pārdotuvi. Biju gan brīdināts, ka pēcpusdienā kafejnīca būšot jau slēgta, tomēr skatos – praktiski visa stāvvieta aizņemta ar glauniem auto. Kafejnīca tiešām bija ciet, bet durvis vaļā. Otrā stāva sporta zālē mūzika uz pilnu klapi, dāmas no Rekovas un Baltinavas atbraukušas uz fitnesu. No grūtsirdības vai depresijas ne miņas, viss tikai par dzīvesprieku, ar aicinājumu pievienoties!
Tomēr devos tālāk uz Balviem, lai apmeklētu peldbaseinu. Izrādās, tur tas darbojas jau astoņpadsmito gadu, iecienīts daudz plašākā mērogā, ieskaitot pat alūksniešus. Baseina stāvvietā līdzīga aina – mašīnu knapi var novietot, blakus esošajā sporta laukumā puišiem notiek arī futbola treniņš, un atkal – ne miņas no depresijas vai cilvēku tukšuma arī pēc astoņiem vakarā. Pilsētas viesnīca praktiski pilna. Kopš pēdējā apmeklējuma pirms pāris gadiem piedzīvojusi arī zināmus uzlabojumus. Pa dienu viesnīcas kafejnīcā pusdienoja zemessargi – atbraukuši no mācībām Bērzkalnē, kas pāris kilometrus aiz Balviem uz robežas pusi. Armijas mašīna un bruņutransportieris nevienu satikto tā īpaši neizbrīnīja un nesatrauca. Pierobežas ikdiena.
Nākamajā rītā atkal atdzīvojas visa pilsēta. Jo sevišķi Balvu tirgus rajonā cilvēku un auto atkal daudz. Turpat arī skaista ēka, kurā norunāta nākamā tikšanās. Balvu novada Dzimtsarakstu nodaļa – balvenieši šo vietu pazīst arī kā Rituālu namu, kur reģistrē ne tikai laulības, bet notiek arī bērnības svētku, zelta kāzu un citi cilvēku dzīvē nozīmīgi pasākumi.
Viss tikai pašu rokās?
"Kā māte un sieva vīriem, kuri ir saistīti ar robežsardzi, pilnībā apzinos, kas notiktu, ja sāktos karš. Tādēļ ir ļoti svarīgi, lai tas nenotiktu un lai būtu miers – ar pārējo visu tiksim galā paši," kādā brīdī vislielākajā nopietnībā atzina Ligija Logina, Balvu Dzimtsarakstu nodaļas vadītāja vietniece.
Lai nu kura, bet Ligija tiešām zina, ko saka un runā iedzīvotāji pašā, pašā pierobežā. Lai arī tagad strādā Balvos, dzīvo "gandrīz izmirušajā" Borisovā – vēl vairākus kilometrus aiz Viļakas uz Krievijas pusi. Tagad ar auto uz Balviem un atpakaļ mēro 70 kilometrus katru dienu. Lai arī sabiedriskais transports vēl kursējot, ar to atbraukt vai aizbraukt, nekavējot darbu, neesot iespējams. Labi, ka vismaz esot divas braucējas, kas no vienas puses dodas strādāt uz Balviem, jo sevišķi tagad, kad degvielai atkal lielas cenas.
Pirms kārtējās apvienošanas un novadu reformas Ligija strādājusi Viļakas novadā, vadījusi Vecumu pagasta pārvaldi. Jau pirms apmēram desmit gadiem tajā pagastā bijuši vismaz deviņi ciemi, kurus vajadzējis slēgt, jo palicis tikai viens iedzīvotājs vai viena zemnieku saimniecība. Šis process tā arī neesot apstājies, gluži otrādi – pēc pēdējās novadu reformas tikai paātrinājies. Statistika esot nežēlīga, un Dzimtsarakstu nodaļā, kur viņa tagad strādā, to ļoti labi redz. "Šogad pirmajos četros mēnešos Balvu novadā nomiruši 110, piedzimuši 20. Vēl pirms pāris gadiem šausminājāmies, kad dzimušo un mirušo attiecība bija 1:3, tagad ir 1:5," konstatē Ligija. Pērn vismaz ar kāzām bijis samērā labi, novadā, ieskaitot baznīcas, reģistrētas vairāk nekā septiņi desmiti laulību. Šogad – kā ar nazi, līdz aprīlim vēl nevienas, pagaidām pirmās divas zināmās plānotas maija beigās.
"Varbūt tas ir krīzes, varbūt arī kara iespaidā. Mēs jau to nezinām, tikai redzam rezultātu un iemeslus varam nojaust. Tie jaunie cilvēki, kuri mūsu pusē parādās vai atgriežas, pamatā strādā uz robežas. Citur nekāda nopietna pastāvīgā darba jauniešiem nemaz jau nav. To redzu kaut vai sakarā ar savu dēlu – izmeklējās laimi citur, arī ārzemēs, bet tagad ir mājās. Ja nebūtu robežsardzes, diezin vai būtu atgriezies. Bet te ir nākamā problēma – jauniešiem nav kur dzīvot! Viņi grib dibināt savas ģimenes, bet, piemēram, Viļakā pa šiem gadiem, kopš vien atceros, nav uzcelta neviena jauna daudzdzīvokļu māja!" stāsta Ligija.
Neesot saprotams, kādēļ politiķiem un ierēdņiem Rīgā nav ienācis prātā, ka robežsargiem tieši pierobežā jānodrošina arī dzīvojamais fonds, jāuzceļ kaut vai viena jauna īres māja. Arī algām robežsargiem vajadzētu būt atbilstošām, citādi, ja neesi pierobežā dzimis un audzis, pavisam maz iemeslu, lai jaunieši izvēlētos te dzīvot un strādāt.
Latgaliešu pašlepnums, ka viss tikai pašu rokās, paliek kā lielais jautājums. Arī nupat aizvadītajās 4. maija svinībās par pierobežas iztukšošanās faktiem nevienam, protams, nebija vēlēšanās runāt. Oficiāli izskanēja pat kāda priecīga ziņa – nākamgad tradicionāli reģionos plānotā militārā parāde notikšot Balvos! Cerams, būs kas skatās.
Laikraksta redakcija atrodas Rīgā, Toma ielā 4
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 29.11.2003
(0)
