Piektdiena, 2026. gada 06. novembris 10:26
Vārda dienas: Leo, Leonards, Leons, Linards
Latviešu alpīnistu, Denali ekspedīcijas dalībnieku foto pāris dienas pirms traģēdijas, publicēts 26. maijā "Facebook" kontā "Kalnu saule"."Mums vajadzēs daudz spēka, gribas un arī mazliet veiksmes, lai viss šis puzlis saliktos īstajā kombinācijā," tā Denali ekspedīcijas pirmajās dienās atzina tās vadītājs, alpīnists Valdis Puriņš. Taču pietrūka veiksmes, un puzlis kalnos salikās traģiskā kombinācijā... Lielākā traģēdija Latvijas alpīnisma vēsturē piedzīvota 2003. gadā, kad Jaunzēlandes augstākajā virsotnē Kuka kalnā dzīvību zaudēja slavenais alpīnists Teodors Ķirsis, viņa meita Evija Ķirse, Aivars Prošenkovs un Ilmārs Bernāns. Tagad trīs mūsējos – Inesi Pučeku, Viju Olti, Renāru Kunigu–Salaku – paņēma Makinlijs jeb Denali Aļaskā, kas ir Ziemeļamerikas augstākā virsotne – aptuveni 6190 metru virs jūras līmeņa.
Visiem alpīnistiem, kas vēlas izpildīt septiņu virsotņu programmu – uzkāpt katra kontinenta augstākajā kalnā –, Denali ir viens no tiem. Pirmie šo virsotni sasniedza brita Hadsona Staka ekspedīcija 1913. gadā, bet simt gadu vēlāk pirmie latvieši – Jānis Kimenieks un Indra Muižniece.
Alpīnisma sezona šeit sākas aprīļa beigās un ilgst līdz jūlija vidum, vidēji ik gadu ierodas ap 1000–1200 alpīnistu. Denali kalnam ir sešas virsotnes, bet nozīmīgas ir divas – zemākā Ziemeļu (5934 metri) un augstākā Dienvidu virsotne, kas arī ir kāpēju iecienītais mērķis.
Tas ir vistuvāk polārajam lokam esošais augstais kalns, tikai 390 kilometru no polārā loka. Īsajā vasarā temperatūra var sasniegt 20 grādus virs nulles, taču laikapstākļi mainās strauji un negaidīti, sala rekords jūlijā bijis –30,5 grādi. Zemākā reģistrētā temperatūra ziemā bijuši gandrīz –60 grādi.
Latvijas ekspedīcijas vadītājs Valdis Puriņš maija vidū, pašā ceļa sākumā, intervijā Latvijas Radio stāstīja, ka kāpiens nav tehniski sarežģīts, bet izaicinājumus radīšot sniegs, vējš un aukstums. Vēja ātrums ir ap 22–26 metriem sekundē, brāzmās var sasniegt 90 metrus sekundē, pāris stundās sapūšot sniega segu plecu augstumā.
Latvieši esot rēķinājušies, ka kāpienā gaida smagi apstākļi – 30 grādu sals, vētras, vairāk nekā trīs nedēļas nakšņojot teltī, nesot 25 kilogramus smagu somu un iesākumā velkot 25 kilogramus ragavās. Viegli nav bijis, divas dienas pēc ekspedīcijas sākuma Puriņš atzina: "Mums vajadzēs daudz spēka, gribas un arī mazliet veiksmes, lai viss šis puzlis saliktos īstajā kombinācijā." 24. maijā viņš "Facebook" rakstīja, ka labprāt tagad sēdētu Kaltenes jūrmalā "uz silta akmens un skatītos uz gulbjiem, bet tā vietā jau 11. dienu redzu tikai sniegu, ledu un saules un vēja aprautas sejas". Latvijas alpīnistu komandas augstkalnu ekspedīcijas mērķis bija līdz 11. jūnijam sasniegt Denali.
Kas bija bojāgājušie
Naktī uz 28. maiju (pēc Latvijas laika) aptuveni 5545 metru augstumā netālu no bīstamās Denali pārejas viena no sasaitēm, kurā atradās četri alpīnisti – Inese Pučeka, Vija Olte, Renārs Kunigs–Salaks, Mārtiņš Bilzēns – paslīdēja un piedzīvoja smagu kritienu. Viņi noslīdējuši aptuveni 300 metrus lejup pa ļoti stāvu un apledojušu nogāzi, sauktu par "Autobahn". Trīs alpīnisti zaudēja dzīvību, Bilzēnu izdevies izglābt un nogādāt slimnīcā. Glābēji sasniedza arī viņu biedrus Valdi Puriņu, Edgaru Madžuli un Gunti Svariņu.
Valdis Puriņš pirmdien, 1. jūnijā, sociālajos tīklos rakstīja: "Esmu daudz rakstījis par kalnu varenumu un skaistumu. Taču kalni, tāpat kā dzīve, vienlaikus ir gan brīnišķīgi, gan biedējoši. Un šoreiz ir noticis pats ļaunākais. Gājuši bojā Vija, Inese un Renārs. Mārtiņš atrodas kritiskā stāvoklī slimnīcā Ankoridžā. Vakar [svētdien, 31. maijā. – Red.] bijām viņu apciemot. Mēs darījām visu, kas bija mūsu spēkos, lai glābtu draugus, kuri bija nokrituši aptuveni 300 metrus pa stāvu sniega un ledus nogāzi. Līdz helikoptera evakuācijai izdzīvoja tikai Mārtiņš. Mums, izdzīvojušajiem, ir ļoti smagi. Mēs esam kontaktā ar bojāgājušo draugu tuviniekiem. Taču mūsu sāpes nav salīdzināmas ar viņu sāpēm. No sirds saku paldies Denali nacionālā parka reindžeriem, Svetlanai Daukantei no Latvijas Konsulārā dienesta un visiem, kuri šajās dienās palīdz, atbalsta un ir domās kopā ar bojāgājušo ģimenēm un draugiem. Mēs darām visu iespējamo, lai visa komanda – gan dzīvie, gan bojāgājušie – pēc iespējas ātrāk varētu atgriezties Latvijā. Kolīdz būs spēks, mēs vairāk runāsim par to, kas un kā notika. Šobrīd mēs ļoti lūdzam dot mieru visiem, kuri ir bēdās un sērās."
TV3 izpildproducente, raidieraksta "Retinātā gaisā" veidotāja Inese Pučeka (35 gadi) bija reiz teikusi: "Kalnos nav daudz vietas kaut kādām kaprīzēm vai savām iegribām. Tur tev ir maksimāli jābūt komandas cilvēkam. Dodoties uz kalniem, ļoti paļaujos uz to, ka visi pārējie arī tāpat domā."
Siguldiete Vija Olte (35 gadi) pēc profesijas bija zobārste, viņas kā alpīnistes karjerā Denali bija nopietnākā virsotne, kuru viņa plānoja sasniegt... "Cilvēks ar prātam neaptveramām darba spējām, tik gaišu dvēseli un vienmēr atvērtu sirdi! Es no Vijas profesionālajā jomā esmu tik daudz mācījusies. Plecu pie pleca strādājām teju 10 gadus. (..) Ir tik smagi mums. Bet zinu, ka ne tikai zobārstniecība bija tavs sirds aicinājums, bet arī kalni! Lai mūžīgs miers," tā no Vijas Oltes sociālajos tīklos atvadījusies kolēģe Adrija Pelēce.
Jelgavnieks Renārs Kunigs–Salaks (36 gadi) strādāja kā biznesa klientu menedžeris Polijas agroķīmijas uzņēmumā "Innvigo" Latvijas filiālē. "Es nāku no lauksaimnieku ģimenes un jau no bērnības esmu strādājis un vasaras pavadījis laukos," viņš sacījis intervijā "Saimnieks LV".
Devītā vieta "nāves topā"
Visiem bojāgājušajiem bijusi augstkalnu pieredze, tāpat arī pārējiem četriem. Diemžēl puzlis salicies neveiksmīgi... Skarbajā kalnu nāves topā Denali ieņem devīto vietu – vidēji 3,08 bojā gājuši alpīnisti uz 1000 uzkāpšanas mēģinājumiem. Mazliet vairāk nekā gadsimta laikā (no 1903. līdz 2006. gadam) kāpšanas sezonās šeit dzīvību zaudējuši 96 cilvēki, bet visā nacionālā parka vēsturē – vairāk nekā 130. Lielākā daļa krituši, daudzi arī miruši lavīnās vai nosaluši. Vistraģiskākais bija 1992. gads – Denali paņēma 11 alpīnistu dzīvību.
Visvairāk nelaimju reģistrēts pārgājienā starp augstkalnu nometni un Denali pāreju, galvenokārt krītot, un tā notika arī ar latviešu alpīnistiem. Viņi atradās netālu no pārejas, kas ir nepilnu 5550 metru augstumā. Kopumā tobrīd kalnā atradās apmēram 516 alpīnisti.
Visnāvējošākā traģēdija notika 1967. gadā, kad vienā ekspedīcijā aizgāja bojā septiņi alpīnisti, visi jauni, 22 līdz 31 gadu veci, bez pieredzes kāpt virsotnēs virs 4600 metriem. 2012. gadā dzīvību lavīnā zaudēja četri japāņu alpīnisti – visa komanda, tagad, 2026. gada maijā – trīs latvieši...
Latvijas alpīnistu grupa atradusies "West Buttress" maršrutā, kas esot vispopulārākais ceļš uz virsotni. Tas esot pazīstams ar savām plaisām, stāvo ledu un atklātajām grēdām.
Viens no Latvijas pazīstamākajiem alpīnistiem Imants Zauls pazinis vienu no bojāgājušajām alpīnistēm – Inesi Pučeku. Intervijā Latvijas Radio viņš dalījies sajūtās: "Viņa bija visiem senioru kalniešiem gandrīz kā meita. Zināja mūsu vēsturi, lasīja mūsu personīgās dienasgrāmatas. Drausmīgs pārdzīvojums..." Pirms 30 gadiem Zauls kopā ar Teodoru Ķirsi un Juri Ulmani uzkāpuši Denali virsotnē. Juris Ulmanis intervijā Latvijas Radio sacīja: "Makinlijs jeb Denali ir neprognozējams – kā jau daudzi kalni. Man tas bija pirmais kalns, kurā es kāpu. Atceros, bieži vien bija vētras. Tur bija auksts, tur bija stāvs, tur nav kā Himalajos, kur ir nosprausta taka un virves jau ievilktas, tur pašam jāiet, viss pašam."
Bīstamākās virsotnes
Paši alpīnisti saka, ka kalni kļūdas nepiedod. Kura virsotne tad ir pasaulē visbīstamākā? Pasaules augstākais kalns Everests (8848 metri) ir prasījis visvairāk dzīvību absolūtos skaitļos – vairāk nekā 300 upuru – lielā kāpēju skaita dēļ. Tomēr, pateicoties attīstītai infrastruktūrai, sagatavotiem maršrutiem un fiksētajām virvēm, nelaimes notiek mazāk, aprēķinātais mirstības rādītājs ir diezgan zems – aptuveni 3–4%.
Anapurna I (8091 metrs) Nepālā ir tikai desmitais augstākais kalns pasaulē, bet pēc statistikas visbīstamākais. Reljefs rada neprognozējamu lavīnu apdraudējumu, gandrīz katrs trešais līdz ceturtais mēģinājums sasniegt virsotni ir beidzies traģiski.
K2 jeb Čogori (8611 metri), pasaulē otra augstākā virsotne uz Pakistānas un Ķīnas robežas, ir pazīstama kā Mežonīgais kalns, te nav neviena viegla maršruta, tehniskā sarežģītība un neparedzamās vētras prasa izcilu meistarību. Visbīstamākā vieta ir "Bottleneck" jeb "Pudeles kakls" – šaura eja zem milzīgām, nestabilām ledus sienām. Mirstība ceļā uz šo virsotni esot 19–25 procenti. Upuru skaits absolūtajos skaitļos ir samērā zems tikai tāpēc, ka te kāpj krietni mazāk cilvēku. 2024. gadā bojā gāja trīs kāpēji, tostarp pasaules līmeņa japāņu alpīnisti Kazuja Hiraide un Kenro Nakadžima jauna maršruta izpētes laikā. Pērn – divi, viens lavīnā, otrs akmeņu nogruvumā.
Nanga Parbat (8126 metri) Pakistānā iesaukts par Kalnu slepkavu – stāvās klintis un ledus sienas prasa daudz spēka, pirms pirmā veiksmīgā kāpiena 1953. gadā te jau bija gājis bojā 31 cilvēks. Mirstība 20–21%.
Kančendžanga (8586 metri) uz Nepālas un Indijas robežas paņem 15–22% dzīvību, Dhaulagiri I (8167 metri) Nepālā – 13,5–16 procentus. 2024. gada rudenī šeit bojā gāja pieci Krievijas alpīnisti, kuri krita, kāpjot sasaitē.
Neiztur arī sirds
Pēdējo gadu skaitļi rāda, ka alpīnistu mirstība pasaules augstākajās virsotnēs (virs 8000 metriem) piedzīvo svārstības – no vēsturiski melnākajām sezonām līdz krasam kritumam, pateicoties labākiem laikapstākļiem un glābšanas tehnoloģijām.
Kopumā Nepālas Himalajos vien pēdējā laikā dzīvību zaudējuši vismaz 28 alpīnisti. 2023. gads bija vēsturē nāvējošākā sezona uz Everesta, kad bojā gāja 18 cilvēki. Galvenie iemesli bija ekstremāls aukstums un neierasti augsta ledāju kustība. 2024. gadā bojāgājušo skaits saruka līdz astoņiem alpīnistiem, pērn – pieci nāves gadījumi. Eksperti to skaidro ar stabilākiem laikapstākļiem un helikopteru pieejamību evakuācijai no augstākām nometnēm.
Galvenie nāves cēloņi pēdējos gados bijuši nevis kritieni, bet sirds un asinsvadu mazspēja un augstuma slimība – komercializācijas dēļ kalnos kāpj arvien vairāk cilvēku bez pietiekamas aklimatizācijas vai fiziskās sagatavotības. Pārlieku lielais kāpēju skaits šaurākās vietās, piemēram, uz Everesta, liek pat stundām gaidīt rindā, kā dēļ beidzas skābeklis balonos.
2024. gadā kalnos gājuši bojā vismaz 20–25 alpīnisti, tostarp astoņi Everestā, pērn – vairāk nekā 20. Šā gada pavasara sezona nupat ir noslēgusies, tajā kopā pēc neoficiālām ziņām dzīvību zaudējuši seši, tajā skaitā mūsējie. Maija beigās Olimpa kalnā Grieķijā plašā glābšanas operācijā pēc nedēļu ilgiem meklējumiem atrasts miris spāņu alpīnists, kurš kāpa viens pats.
***
Viens kalns, divi nosaukumi
Oficiāli Ziemeļamerikas augstākā kalna nosaukums atkal ir Makinlijs par godu 25. ASV prezidentam Viljamam Makinlijam (amatā no 1897. līdz 1901. gadam), taču Aļaskas pamatiedzīvotāji to sauc par Denali, kas kojukonu–atabasku valodā nozīmē "augstais".
2015. gadā toreizējais ASV prezidents Baraks Obama nolēma kalnu pārdēvēt par Denali, bet pērn Donalds Tramps drīz pēc zvēresta nodošanas atkal pārsauca par Makinliju. Tomēr Aļaskas štata valdība jau kopš 1975. gada oficiāli atzīst tikai Denali.
Neatkarīgi no virsotnes nosaukuma paša aizsargājamā reģiona oficiālais nosaukums joprojām ir Denali nacionālais parks un rezervāts ("Denali National Park and Preserve").
Prezidentam Viljamam Makinlijam nav nekādu īpašu nopelnu Aļaskā, un šo kalnu viņš nebija pat redzējis. Kāpēc tad viņa vārdā? 1896. gadā zelta meklētājs Viljams Dikijs, iznākot pie civilizācijas, uzzinājis par republikāņu kandidāta Makinlija nominēšanu ASV prezidenta amatam. Tajā laikā ASV plosījās debates, vai piesaistīt dolāru sudraba vai zelta standartam, un Makinlijs bija dedzīgs zelta aizstāvis. Lai paustu atbalstu savam favorītam, Dikijs 1897. gadā publicēja rakstu laikrakstā "New York Sun", kurā kalnu patvaļīgi nosauca Makinlija vārdā.
Laikraksta redakcija atrodas Rīgā, Toma ielā 4
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 29.11.2003
(0)
