Piektdiena, 2026. gada 13. novembris 08:01
Vārda dienas: Eižens, Jevgeņija, Jevgeņijs
Konkrētais gadījums ar Artūru atklāj plašāku problēmu šādu pacientu aprūpē Latvijā. Speciālisti secina, ka no pakalpojuma sniedzējiem un valsts iestādēm nepieciešama lielāka izpratne par to, ka neārstējami slima cilvēka komforts nav luksusa prece, bet gan pamatvajadzība.
Artūram (vārds mainīts) amiotrofā laterālā skleroze (ALS) nav vienīgais pārbaudījums. Pēdējo divu gadu laikā viņa ģimene ir bijusi spiesta izcīnīt nogurdinošu cīņu ar valsts veselības aprūpes un sociālās palīdzības sistēmu. Mēnešiem ilga gaidīšana rindās, skaidrošanās ar ziedojumu fondiem, pēkšņi pārtraukti valsts apmaksātie pakalpojumi un dažādi birokrātiski šķēršļi ir kļuvuši par viņa ikdienu. Palīdzību ALS pacientiem Latvijā nodrošina vispārējā kārtībā, proti, tāpat kā citiem pacientiem ar invaliditāti, neņemot vērā, ka šī slimība progresē strauji un būtu nepieciešama īpaša pieeja un medicīniskā palīdzība. It kā valsts palīdzība un atbalsta rīki ir veselības aprūpes sistēmā noteikti, tomēr Artūrs un viņa ģimene ir spiesti sīvi cīnīties ik reizi, lai saņemtu nepieciešamo atbalstu.
Pirms diviem gadiem 40 gadus vecajam, tikko par tēvu kļuvušajam Artūram (vārds mainīts) diagnosticēja amiotrofo laterālo sklerozi (ALS) – strauji progresējošu, nežēlīgu neirodeģeneratīvu slimību, kas pakāpeniski paralizē visu ķermeni. Viņam ir būtiskas grūtības kustēties un runāt, apgrūtināta ir arī elpošana, un viņš pārvietojas ratiņkrēslā.
Slimība nav Artūra vienīgais pārbaudījums. Šo pēdējo divu gadu laikā Artūra ģimene ir bijusi spiesta izcīnīt nogurdinošu cīņu ar valsts veselības aprūpes un sociālās palīdzības sistēmu. Mēnešiem ilga gaidīšana rindās, skaidrošanās ar ziedojumu fondiem, pēkšņi pārtraukti valsts apmaksātie pakalpojumi un dažādi birokrātiski šķēršļi ir kļuvuši par viņa ikdienu.
Palīdzību ALS pacientiem Latvijā nodrošina vispārējā kārtībā, proti, tāpat kā citiem pacientiem ar invaliditāti, neņemot vērā, ka šī slimība progresē strauji un būtu nepieciešama īpaša pieeja un medicīniskā palīdzība. It kā valsts palīdzība un atbalsta rīki ir veselības aprūpes sistēmā noteikti, tomēr Artūrs un viņa ģimene ir spiesti sīvi cīnīties ik reizi, lai saņemtu nepieciešamo atbalstu.
Nodzīvojis ilgāk, nekā ierēdņi paredz
2025. gada aprīlī pēc Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas ārstu konsīlija lēmuma Artūram piešķīra paliatīvās aprūpes pacienta statusu ar prognozēto dzīvildzi līdz sešiem mēnešiem. Tas deva tiesības saņemt valsts finansēto paliatīvās aprūpes mobilās komandas pakalpojumu dzīvesvietā. Par pakalpojuma sniedzēju viņš izvēlējās SIA "Hospiss Māja". Līdz šim uzņēmums ir nodrošinājis funkcionālo gultu, transportu uz ārstniecības iestādēm, kā arī fizioterapijas nodarbības.
Lai gan, protams, ņemot vērā slimības specifiku, fizioterapijas nodarbības funkcionālus uzlabojumus nesniegs, tomēr tās nozīmīgi uzlaboja viņa kopējo pašsajūtu un līdz ar to dzīves kvalitāti, kļūstot par pozitīvu iknedēļas notikumu, ko gaidīt. Liels bijis pārsteigums, kad šā gada februārī pēc vairākkārtējām fizioterapeita vizītēm viņa dzīvesbiedre saņēmusi šādu īsziņu no fizioterapeita: "Nezinu, vai koordinators jau ar jums sazinājās, bet no vadības ir lēmums, ka turpmāk katram "Hospisa" pacientam pienāksies tikai divas fizioterapijas vizītes. Tas diemžēl nozīmē, ka nevarēšu vairs braukt vizītēs pie Artūra."
Artūrs un ģimene bija neizpratnē, tomēr pēc tam sekojusi divu nedēļu ilga neskaidra un pretrunīga komunikācija ar organizāciju "Hospiss Māja". Vienā reizē ģimenei teikts, ka pieņemts lēmums fizioterapiju turpināt, citā – ka fizioterapeits tomēr nenākšot un, ja ģimene vēlas, par speciālista vizītēm var maksāt pati. Vēlāk citām iesaistītajām personām organizācijas "Hospiss Māja" pārstāvji skaidrojuši, ka fizioterapija līdz šim nodrošināta no ziedojumu līdzekļiem, kas nu esot izbeigušies, tomēr ģimenei šāds skaidrojums netika sniegts.
Pēc Labklājības ministrijas ieteikuma Artūrs "Hospiss Māja" vadībai iesniedza elektroniski parakstītu oficiālu paskaidrojuma pieprasījumu, 26. martā nosūtot pa e–pastu iesniegumu ar lūgumu sniegt skaidrojumu, kā arī lūdzot apstiprināt e–pasta saņemšanu. Ģimene ilgstoši neesot saņēmusi nedz apstiprinājumu, nedz arī kādu atbildi. 7. aprīlī, dienu pēc tam, kad pie SIA "Hospiss Māja" vadības vērsās "Latvijas Avīze", Artūrs saņēmis rakstisku atbildi, kurā norādīts, ka pēc veselības stāvokļa izvērtēšanas fizioterapijas nodarbības pārtrauktas, jo tās nesniedzot funkcionālus uzlabojumus un neatbilstot paliatīvās aprūpes mērķiem.
SIA "Hospiss Māja" valdes locekle Žanete Jansone sarunā ar "Latvijas Avīzi" skaidro, ka hospisa aprūpē fizioterapijas uzdevums primāri esot pacienta un tuvinieku apmācība, nevis ilgstošas rehabilitācijas nodrošināšana. "Viņam ir bijušas 35 konsultācijas, kas ir ļoti daudz hospisa pacientam. Mūsu fizioterapeits dokumentē pacienta stāvokli, apraksta veiktās manipulācijas, un ciešā sadarbībā ar ārstu tiek pieņemts lēmums, vai pakalpojuma turpināšanai ir medicīnisks pamatojums," norāda Ž. Jansone, uzsverot, ka konkrētās diagnozes dēļ objektīvi funkcionāli uzlabojumi neesot iespējami, tādēļ ārstējošajai komandai ir tiesības pārvērtēt terapijas nepieciešamību.
"Cilvēcīgi saprotu, ka šādā situācijā gribas, lai visi nāk un dara, lai ir iespējams kaut kāds uzlabojums. Tomēr te ir liela atšķirība starp paliatīvās aprūpes pacientu un hospisa pacientu. Mūsu pacientiem veselības stāvokļa uzlabošanās nav iespējama, jo šie cilvēki ir mirstoši. Šajā situācijā ir svarīgi saprast, vai pacients pats vai viņa tuvinieki viņu uztver kā paliatīvās aprūpes pacientu, kur vēl iespējama dzīves kvalitātes uzlabošana un var nodzīvot piecus, desmit gadus, vai kā hospisa pacientu, kurš ir pieņēmis faktu, ka dzīvildze ir ierobežota un drīzumā ir prognozējama viņa nāve. Cilvēkam ir grūti pieņemt faktu, ka viņš ir mirstošs, un tas ir saprotams," tā Ž. Jansone, "Artūrs ir nodzīvojis ilgāk nekā citi mūsu pacienti. Mums absolūti nevar pārmest, ka pacientam nenodrošinām visu viņam nepieciešamo. Viņš ir saņēmis vairāk, nekā viņam pienāktos, jo viņam nodrošināja ne tikai konsultācijas un apmācību, bet arī pilnvērtīgas fizioterapijas nodarbības un vingrināšanu."
Artūra ģimene gan teic, ka skaidrs medicīniskais pamatojums fizioterapijas atcelšanai viņiem tā arī neesot sniegts, savukārt informācija par pakalpojuma pārtraukšanu līdz tuviniekiem nonākusi fragmentāri, pretrunīgi un tikai pēc vairākkārtējiem atgādinājumiem iestādei. Tāpat Artūra ģimene uzsver, ka fizioterapeits viņus vai Artūru konsultāciju laikā neesot apmācījis.
NVD: lēmumam jābūt izskaidrotam
Nacionālais veselības dienests (NVD) "Latvijas Avīzei" norāda, ka fizioterapija ir iekļauta paliatīvās aprūpes mobilās komandas pakalpojuma sastāvā, un to nodrošina pacientiem, kuriem tā ir medicīniski pamatota, sniedz praktisku ieguvumu, kā arī uzlabo dzīves kvalitāti. Pakalpojuma sniedzējam ir tiesības pārtraukt konkrētu terapijas elementu, tai skaitā fizioterapiju, taču tam jābūt balstītam individuālā pacienta veselības stāvokļa izvērtējumā, nevis vispārīgos administratīvos ierobežojumos, vienādi attiecinot uz visiem pacientiem, kā tas ir bijis šajā gadījumā, kad "Hospisa Mājas" fizioterapeits īsziņā skaidroja, ka fizioterapijas pārtraukšana Artūram ir bijis vadības lēmums un turpmāk visiem pacientiem pienākšoties tikai divas konsultācijas.
"Lai arī ārstu konsīlija lēmums nosaka paliatīvās aprūpes nepieciešamību, konkrēto veselības aprūpes un sociālo pakalpojumu saturu nosaka ārstējošā komanda, izstrādājot individuālu terapijas un aprūpes plānu un nepieciešamības gadījumā to koriģējot atbilstoši pacienta stāvokļa izmaiņām. Vispārīga pieeja, piemēram, noteikt fiksētu fizioterapijas nodarbību skaitu visiem pacientiem, neatbilst pakalpojuma būtībai un principiem, kas balstīti uz individuālu medicīnisku izvērtējumu," uzsver NVD.
Pacientam un viņa tuviniekiem jānodrošina skaidra, savlaicīga un saprotama komunikācija par visām izmaiņām. "Informācijas sniegšana tikai īsziņas veidā bez turpmāka skaidrojuma un medicīniskā pamatojuma nav uzskatāma par labas prakses piemēru," norāda NVD. Labklājības ministrija rakstiski atbild: "Par to, kādā veidā komunicēt, gan nekur nav pateikts – tas ir atkarīgs no attiecīgā darbinieka profesionalitātes, bet pats svarīgākais, lai klients vai viņa piederīgie saprot, par ko ir runa."
Turklāt dienests uzsver, ka paliatīvās aprūpes pakalpojums ietver ne tikai medicīniskās manipulācijas, bet arī pacienta un viņa tuvinieku izglītošanu un apmācību par aprūpes jautājumiem, tai skaitā fizioterapijas, pozicionēšanas un ikdienas aktivitāšu aspektiem. Ja šāda apmācība netiek nodrošināta, tas var liecināt par nepilnīgu pakalpojuma izpildi un par to jāinformē NVD. Arī Labklājības ministrija norāda, ka normatīvais regulējums paredz individuāla aprūpes plāna izstrādi, kā arī tiesības pacientam nepieciešamības gadījumā mainīt pakalpojuma sniedzēju.
"Latvijas Avīze" vērsās pie cita hospisa pakalpojuma sniedzēja "Rūres", ar kuru sazinājusies bija arī Artūra ģimene, apsverot iespēju mainīt pakalpojuma sniedzēju. "Rūres" viedoklis atšķiras no tā, ko sniedz "Hospisa Mājas" valdes locekle Ž. Jansone. "Paliatīvā aprūpe fundamentāli atšķiras no tradicionālās medicīnas vai medicīniskās rehabilitācijas. Tradicionālajā medicīnā fizioterapijas mērķis ir funkcionāli uzlabojumi, bet paliatīvās aprūpes ietvaros šis arguments nav piemērojams. ALS ir progresējoša slimība. Tādēļ pārtraukt fizioterapiju tikai šī iemesla dēļ ir pretrunā ar paliatīvās aprūpes filozofiju. ALS pacienta gadījumā katra diena bez kustību terapijas nozīmē straujāku muskuļu atrofiju un pieaugošas sāpes. Terapijas pārtraukšana šādā brīdī atņem pacientam iespēju saglabāt fiziskās komforta iespējas," "Latvijas Avīzei" atbild "Rūres" vadība. Viņi uzsver, ka paliatīvajā aprūpē fizioterapijas galvenie mērķi ir: simptomu mazināšana un sāpju kontrole; komforta nodrošināšana: palīdzība pozicionēšanā, lai novērstu izgulējumus; elpošanas funkcijas atbalsts: elpošanas vingrinājumi, kas ALS pacientiem ir vitāli svarīgi; dzīves kvalitāte un psihoemocionālais atbalsts: pacientam fizioterapeita vizīte ir ne tikai fiziska palīdzība, bet arī kontakts ar pasauli un apziņa, ka viņš nav pamests. Tā ir cieņpilna aprūpe.
Vai konkrētais gadījums ar Artūru atklāj plašāku problēmu ALS aprūpē Latvijā? "Jā, šis gadījums ir simptomātisks. ALS pacienti Latvijā bieži "izkrīt" cauri sistēmas sietam, jo viņu stāvoklis mainās strauji un specifiski. Pašreizējā sistēma brīžiem joprojām mēģina paliatīvo aprūpi mērīt pēc akūtās medicīnas standartiem. ALS prasa proaktīvu rīcību. Ir nepieciešama lielāka elastība un izpratne no pakalpojuma sniedzējiem un valsts puses par to, ka neārstējami slima cilvēka komforts nav luksusa prece, bet gan pamatvajadzība," atbild "Rūres" pārstāvji.
Mērķis nav nomirt
"Visi hospisa pacienti ir paliatīvās aprūpes pacienti, bet ne visi paliatīvās aprūpes pacienti ir hospisa pacienti," uzsver Jūlija Cīrule–Galuza, Latvijas Paliatīvās aprūpes alianses vadītāja, pediatre un paliatīvās aprūpes speciāliste. Viņa skaidro, ka paliatīvā aprūpe ir – kā labi un kvalitatīvi dzīvot ar neārstējamu slimību. Savukārt hospiss – kā "labi" nomirt un kā ne tikai pacientam, bet arī ģimenes locekļiem mazināt ciešanas, kas saistītas ar neizbēgamu un nenovēršamu dzīves noslēguma posmu. Hospisa aprūpei nevajadzētu fokusēties uz veselības stāvokļa uzlabošanu, bet gan uz maksimālu dzīves kvalitātes saglabāšanu un uzlabošanu. To var panākt, piemēram, ar mūzikas terapijas vai, kā šajā gadījumā, fizioterapijas palīdzību. "Jebkas, kas palīdz uzlabot dzīves kvalitāti," uzsver J. Cīrule–Galuza.
ALS gadījumā veselības stāvokli būtiski funkcionāli uzlabot nav iespējams. Pat ja rīt tiktu izgudrotas efektīvas zāles pret ALS, pacientam, kura organisms jau ir smagi bojāts un kurš dzīvo ar izgulējumiem, daudzas funkcijas vairs nebūtu atjaunojamas. Tāpēc ir svarīgi uzturēt cilvēku pēc iespējas labākā fiziskajā stāvoklī, lai organisms būtu gatavs jaunām ārstēšanas iespējām, ja tādas parādās.
"Bez pietiekama atbalsta ALS pacientu dzīvildze saīsinās, jo nepieciešams dažādu veidu atbalsts. Paliatīvās aprūpes komandai vajadzētu būt tam atbalstam, iesaistītam jau no diagnozes noteikšanas brīža. Sākotnēji galvenais mērķis ir ārstēšana, bet paliatīvā aprūpe kļūst nozīmīga, tiklīdz parādās simptomi. Tie var būt ne tikai fiziski, bet arī psihosociāli un garīgi, tādēļ nepieciešams komplekss atbalsts. Tas nozīmē ciešu sadarbību ar ārstējošajām komandām. Ārstēšanas procesā iesaistītie speciālisti laika gaitā mainās, sākumā tie var būt neirologi vai reto slimību speciālisti, vēlāk pievienojas, piemēram, pulmonologi. Savukārt paliatīvā aprūpe ir tā stabilā komanda, kas pacientu pazīst un pavada visā slimības gaitā," norāda ārste.
Tādēļ, viņasprāt, Latvijā izmantotais termins "paredzamā dzīvildze" ir ļoti mainīgs rādītājs, kuru ietekmē daudzi neprognozējami faktori. Valsts ir noteikusi, ka hospisa aprūpe paredzēta cilvēkiem ar prognozēto dzīvildzi līdz sešiem mēnešiem. "Taču, saņemot kvalitatīvu atbalstu, dzīvildze nereti pagarinās, jo samazinās infekciju risks, izgulējumu veidošanās, nevajadzīgas hospitalizācijas un arī ciešanas," uzsver J. Cīrule–Galuza. Viņa norāda, ka sākotnējais konsīlija lēmums tādēļ nav bijis nepareizs. Bez šī atbalsta cilvēks, iespējams, tiešām būtu nodzīvojis tikai prognozēto laiku. Var būt pacienti, kuriem visu slimības laiku paliatīvās aprūpes mājas komanda nebūs nepieciešama, savukārt citiem būs ļoti liels atbalsta vajadzību apjoms. Tāpēc vajadzību nevar reducēt tikai uz prognozēto dzīvildzi. Tas ir paradokss, kuram Latvijas iestādes nav atradušas veidu, kā pilnvērtīgi tikt galā.
Šobrīd sistēma atrodas zināmā haosa stadijā, taču daktere cer uz pārmaiņām: "ALS pacientu nav ļoti daudz, taču mums pat nav precīzu datu par to, cik tādu Latvijā ir. Ja būtu jāatbild, cik pacientiem reizi nedēļā nepieciešama fizioterapija, šādas informācijas nav." Viņasprāt, būtu svarīgi, ka katrā pašvaldībā ir atbildīgā persona, kas apkopo šos datus. To varētu darīt arī paliatīvās aprūpes komandas. Ja atbalsts tiek nodrošināts jau pirms hospisa perioda, tad, nonākot hospisa aprūpē, rodas mazāk problēmu un arī izmaksas ir zemākas.
"Pakalpojumu sniedzēji šobrīd atrodas sarežģītā situācijā," skaidro J. Cīrule–Galuza. "No vienas puses, viņiem ir pienākums nodrošināt aprūpi līdz pacienta mūža beigām, bet, no otras puses, finansējums tiek piešķirts tikai sešiem mēnešiem." Tas rada paradoksālu situāciju: pēc finansējuma perioda beigām pakalpojuma sniedzējam joprojām ir jānodrošina aprūpe, jābrauc pie pacienta un jāsniedz palīdzība, taču finansējums par to vairs netiek saņemts. Ierobežotu resursu apstākļos pakalpojumu sniedzēji ir spiesti prioritizēt pacientus, kuriem no palīdzības iespējams iegūt lielāku ieguvumu, taču tas neatrisina konkrētā pacienta problēmas.
J. Cīrule–Galuza min, ka hospisa pakalpojumu sniedzēji piekrīt zemākiem tarifiem, jo pakalpojums ietver mazāku medicīnisko komponenti. Tomēr paliatīvo aprūpi nevar reducēt tikai uz sociālo vai tikai uz medicīnisko dimensiju. Latvijā nereti notiek domstarpības starp šīm jomām, lai gan tām būtu jāstrādā kopā. Paliatīvā aprūpe ir joma, kurā nepieciešama Veselības ministrijas, Labklājības ministrijas un Izglītības un zinātnes ministrijas sadarbība. Nepieciešama arī sistemātiska aprūpētāju izglītošana un atbalsts. Kā uzsver paliatīvās aprūpes speciāliste, visām iesaistītajām pusēm būtu jāstrādā kopā, lai attīstītu nozari un uzlabotu pacientu un viņu ģimeņu dzīves kvalitāti. J. Cīrule–Galuza arī aicina piedalīties domnīcā "Atbalsts paliatīvās aprūpes sistēmas pilnveidei" 12. jūnijā Liepājā, 1. un 19. jūnijā Valmierā, 8. un 30. jūnijā Rēzeknē, 5. jūnijā un 3. jūlijā Rīgas Stradiņa universitātē.
"Neuztraucieties, ziedojumi aizies bērēm"
Taču Artūra problēmas ar fizioterapijas un citiem pakalpojumiem vien neaprobežojās. Slimībai saasinoties, Artūram kļuva nepieciešama klepošanas palīgierīce, bez kuras elpošana kļūst dzīvībai bīstama. Artūra ģimene ziedojumu vākšanas platformā "Ziedot.lv" izveidoja kampaņu ar mērķi savākt 5000 eiro šīs ierīces iegādei. Naudu savāca divu dienu laikā. Artūra ģimene fondam jautājusi, ko darīt. Fonda darbiniece atbildējusi, ka kampaņai platformā pievienošot paziņojumu, ka papildus saziedotie līdzekļi noderēs citām Artūra aprūpes vajadzībām un atvieglos ģimenes ikdienu. Medikamenti vien jau izmaksā aptuveni 400 eiro mēnesī, nemaz nerunājot par regulāriem ārstu apmeklējumiem, transportu, higiēnas precēm un citiem aprūpes izdevumiem. Ziedotāji turpinājuši sniegt atbalstu arī pēc sākotnējā mērķa sasniegšanas. Sabiedrības atsaucība bija liela, dažu dienu laikā saziedoti gandrīz 10 000 eiro. Tātad klepošanas palīgierīcei pietika, palika pāri arī citām Artūra vajadzībām.
Pēc mēneša, kad klepošanas palīgierīce tika piegādāta, ģimenei paskaidrots, ka visu atlikušo summu pārskaitīt nevarot, jo daļa līdzekļu aiziešot nodokļu nomaksai, savukārt pārējos līdzekļus varēs izmantot tikai pakāpeniski, fondam apmaksājot noteiktas medicīniskas vajadzības caur sadarbības aptiekām – tādējādi nauda netiktu pārskaitīta ģimenei, bet paliktu "Ziedot.lv" kontrolē.
Ģimene stāsta, ka viņiem nav paskaidrots, kādā kārtībā nauda tiks saņemta un kādām tieši vajadzībām to varēs izmantot. Vēlāk sarunās ar fonda pārstāvjiem ģimene esot sastapusies ar neizpratni par to, kādēļ saziedotie līdzekļi būtu izmantojami Artūra ikdienas vajadzībām. Artūra ģimenes pārstāve, kura bija kontaktējusies ar "Ziedot.lv" pārstāvjiem, "Latvijas Avīzei" stāsta: "Sekoja absurdi jautājumi: ko mēs teiksim ziedotājiem, ja nauda tiks izmantota ikdienas vajadzībām? Bet kāpēc jau pašā sākumā mums netika teikts, ka ģimene nevarēs vienkāršā veidā saņemt papildus saziedoto naudu? Vēlāk mums paziņoja, ka nauda jātērē tikai medicīnas vajadzībām, jo par katru saziedoto eiro jāatskaitās VID. Uzdodot jautājumu, kas notiks ar saziedoto naudu, ja Artūrs slimības progresēšanas dēļ to nepaspēs izmantot, atbildēja, ka tādā gadījumā līdzekļus varēs novirzīt citam projektam."
Īpaši smagi ģimene uztvērusi vēlāk Artūra mātei nosūtīto īsziņu, kurā norādīts, ka gadījumā, ja Artūrs slimības progresēšanas dēļ nepaspēs visus līdzekļus izlietot, līdz 1000 eiro varētu tikt novirzīti apbedīšanas izdevumiem, bet daļa – sociālajai palīdzībai viņa dēlam. "Pēc šīs ziņas saņemšanas raudāju visu vakaru," atminas Artūra mamma. "Cilvēki taču ziedoja naudu ne jau bērēm, bet gan tam, lai Artūrs to varētu izlietot savām veselības un aprūpes vajadzībām un nodzīvotu pēc iespējas ilgāk."
Lai noskaidrotu situāciju, "Latvijas Avīze" sazinājās ar "Ziedot.lv". Fonda vadītāja Rūta Dimanta skaidro vispārīgos principus ziedotās naudas izlietošanā – ja ir saziedots vairāk, nekā nepieciešams, naudu izmanto tam pašam mērķim. Piemēram, ja ziedo operācijai un saziedo vairāk, nekā nepieciešams, naudu var izmantot rehabilitācijai. Ja mērķim ir saziedots un vairāk neko nevajag, tad ar cilvēka atļauju naudu var novirzīt līdzīgam gadījumam. R. Dimanta mūsu telefonsarunu novirza savai kolēģei, kura "Latvijas Avīzei" saka: "Mums ir ļoti laba sadarbība [ar Artūra ģimeni]. Kas tad viņiem atkal ir noticis? Cilvēki satraukumā dzird to, ko viņi grib dzirdēt. Bet atbalsts ir regulārs, aptuveni 300 eiro katru mēnesi [tiek nosūtīti Artūram]." Atšķirībā no ģimenes iepriekš apgalvotā, viņa uzsver, ka naudas tieša izmaksa īsti neesot bijis variants, kas būtu izskatīts ar Artūra pārstāvjiem.
Atsaucoties uz sarunu ar ģimeni par to, kā nauda tiktu izlietota Artūra nāves gadījumā, "Ziedot.lv" skaidro, ka līdzīgos gadījumos līdz tūkstotim eiro tiek novirzīti apbedīšanas izdevumu segšanai. Ja paliek atlikums, to varot izmantot sociālajai palīdzībai nepilngadīgajam dēlam. "Ziedot.lv" uzsver, ka ziedojumi konkrētiem mērķiem tiek pilnībā novirzīti mērķziedojumiem. Organizācija no šiem līdzekļiem sev neko nepaturot, tās darbību finansē citi ziedotāji caur vispārīgiem ziedojumiem. Tāpat darbība tiek finansēta no projektiem, kuros organizācija piesakās. Citi skaidrojumi par komunikācijas stilu saziņā ar ģimeni netiek sniegti. Redzams, ka situācijas izklāsts "Latvijas Avīzei" no ģimenes un fonda atšķiras. Tomēr abas puses apstiprina, ka šobrīd līdzekļi tiek izmaksāti ik mēnesi, un ģimene par tiem iegādājas Artūram nepieciešamos medikamentus "Ziedot.lv" partneraptiekās.
Artūra ģimene spriež, ka būtu labāk, ja aprūpei saziedotos līdzekļus varētu izmantot elastīgāk, piemēram, arī transporta izmaksām vai Artūra automašīnas remontam, jo, kā skaidro ģimene, auto nepieciešams Artūra vešanai pie ārstniecības speciālistiem, un ne vienmēr šiem mērķiem ir bijis pieejams pašreizējā pakalpojuma sniedzēja "Hospiss Māja" speciālais auto. Turklāt tas Artūru nogādā tikai līdz ārstniecības iestādei, taču ir jābūt klāt arī cilvēkam, kas viņu tālāk slimnīcā aizved līdz ārsta kabinetam. Tad parasti līdzi brauc dzīvesbiedre. Ģimene atminas gadījumu, kad nebija kur atstāt viņu mazo dēliņu, taču viņu nebija iespējams ņemt līdzi, jo "Hospisa Māja" auto nevar ievietot bērnu sēdeklīti.
Slimība skrien birokrātijai pa priekšu
Artūram laika kļūst arvien mazāk, bet tieši to no viņa pieprasa sistēma: atbilžu gaidīšana, iesniegumu rakstīšana, lēmumu pārsūdzēšana un skaidrošanās par to, kādēļ palīdzība ir nepieciešama tagad, nevis vēlāk. Slimība progresē izteikti ātrāk, nekā birokrātija spēj reaģēt.
Atgriežoties pie problēmām ar fizioterapijas nodrošināšanu, šobrīd Artūrs un viņa ģimene cenšas mainīt hospisa pakalpojuma sniedzēju, jo cita organizācija ir apliecinājusi gatavību nodrošināt viņam nepieciešamo fizioterapiju valsts finansētā paliatīvās aprūpes mobilās komandas pakalpojuma dzīvesvietā ietvarā. Tomēr arī te jau radušies sarežģījumi. Sākotnēji ģimenei no NVD sniegts apstiprinājums, ka pacients pats var izvēlēties pakalpojuma sniedzēju un ir tiesīgs to saņemt citā organizācijā, diemžēl pagājušajā nedēļā ir saņemta jauna informācija no NVD, kurā norādīts, ka Artūra pieprasījums tiek noraidīts, jo izvēlētais hospisa pakalpojuma sniedzējs apkalpo Pārdaugavas teritoriju, nevis labo Daugavas krastu, kurā dzīvo Artūrs.
Tā kā Daugavas labajā krastā paliatīvās aprūpes mobilās komandas pakalpojumu sniedz vien divas organizācijas – SIA "Med4you", kas piedāvā tikai divas fizioterapijas nodarbības katram pacientam (kaut Artūram vajadzētu individuālu plānu), un SIA "Hospiss Māja", kura vadība uzskata, ka Artūrs jau tā ir gana daudz nodzīvojis, un piedāvā viņam atsūtīt tikai kapelānu, ģimenei atkal ir jāmeklē veids, kā tomēr nodrošināt Artūram tik nozīmīgās fizioterapeita vizītes.
Laikraksta redakcija atrodas Rīgā, Toma ielā 4
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 29.11.2003
(0)
