Piektdiena, 2026. gada 06. novembris 16:18
Vārda dienas: Leo, Leonards, Leons, Linards
Reizē ar reņģēm lomā gadās pa breksēnam, vimbai, kāda butīte. Pie lašiem netiekot, jo ir veiklāks ķērājs – ronis.
"Zinātnieki saka – reņģu ir čum, limitus var palielināt. Labi, bet es kā praktiķis pateikšu, ko zinu pēc nozvejas šeit, Engurē, Rīgā, ka pēdējos piecos gados reņģu lomi kritušies trīskārtīgi," "Latvijas Avīzei" saka Lapmežciema piekrastes zvejnieks ar četrdesmit gadu stāžu Uldis Meiers. Nedēļas nogalē, kā katru gadu otrajā jūlija sestdienā, visā piekrastē tiks svinēti Jūras svētki. Kā atzīst Uldis, tas joprojām esot svarīgs pasākums, būšot liela konkurence starp ciemiem par labāko programmu. Bet ko šobrīd par savu nodarbi saka zvejnieki? Vai zvejas tradīcijas Latvijā neizzudīs? Vai latviešus joprojām var saukt par reņģēdājiem?
"Ejam, ejam uz Jūras svētkiem. Zvejniekam svētki nav bieži, tie jābauda," saka sešdesmit trīs gadus vecais Lapmežciema piekrastes zvejnieks Uldis Meiers, kurš nākamgad atzīmēs 40. gadadienu, kopš iet jūrā, trīspadsmito gadu, kopš saņem Iekšlietu ministrijas ugunsdzēsēja pensiju, un ir trīskārtējs Latvijas čempis diska mešanā. Jaunībā apaļo rīku raidījis 61 metru 82 centimetru tālumā. Ar svaru celšanu ir uz tu. Diskobola spēks un krampis, protams, palīdz tīkla izcelšanā.
Līča piekrastē Jūras svētkiem otrajā jūlija svētdienā jāiztur liela konkurence starp ciemiem. Kurš piesaistīs augstākas klases māksliniekus, sitot pušu kaimiņus, tur būs vairāk tautas, kuplāks apmeklējums. "Ja būtu Kaupers, būtu riktīgi," – novelk Uldis. Viņš atceras, ka padomju varas pēdējos gados Lapmežciema stadionā spēlējis un dārdējis ārkārtīgi populārais "Pērkons". Bijis pilns stadions, uzstāšanās divās estrādēs. Vietējiem zvejniekiem bija mazāks kolhozs "Selga", bet Jūrmalā – slavenajā "Uzvaras" kolhozā – Ulda tēvs bija kapteinis. Toreiz visi kapteiņi soļojuši vienotā kopsolī, ierindā, svētku formās, parādē.
Pievienoju savas atmiņas, kā Mērsragā Zvejniekdienā pirms apmēram ceturtdaļgadsimta spēkavīrs un atlēts Raimonds Bergmanis, tagadējais deputāts, ņēma tauvā pavilkt kuģi. Pārējais repertuārs, kā ierasts, kā mūžīgi mūžos bijis. Neptūna ierašanās, pavadonēs nāras, ciema skaistās meitenes. Agrāk jūras valdnieku krastā vedis pats personīgi, pēdējos gados Uldis to vairs nedara. Tagad cilvēki dropējot mazāk, civilizētāk, solīdāk. Prātīgāk nekā padomjlaikā, kad uz krūts paņēma par daudz un par traku – spriež simt gramu dzērājs un savas normas zinātājs, bijušais sportsmens Meiers.
Ulda iepazīšanās ar nākamo profesiju sākusies, var teikt, no bērna kājas, kad, puika būdams, "cik es sevi atceros", gājis līdzi jūrā vectēvam un tēvam. Tad četrpadsmitgadīgs iestājies Murjāņos, metis disku, nevis tīklu, līdz atmodas laikā sportošana pajukusi, zvejnieka dēls apprecējies, aizcēlies atpakaļ un atsācis iet jūrā.
Kas zvejniekiem vajadzīgs?
"Reņģe ir mūsu maizīte," saka Uldis. Ko vajag, lai vestu no jūras reņģu sudrabu? Pirmā lieta – laiva. Zvejnieksētā, noenkurota uz mūžu, aiz kāpas guļ muzeja eksponāts, koka laiva. Koceni taisījis ragaciemietis meistars Miervaldis Pildiņš. Nākamajā ziemā Meieri, paaicinājuši Miervaldi uz konsultāciju, būvējuši pašrocīgi. Tagad viena "vecenīte" sagriezta, nopelnījusi Eiropas kompensāciju naudu, otra pietaupīta kā muzejiska vērtība, beigusi jūras gaitas pirms gadiem divdesmit pieciem.
"Koka laivas ir ļoti smagas un ziemā, uzgrūžoties ledus asumiem, var nonākt bīstamā situācijā, tāpēc nākamās gatavojām no kuģa metāla, vieglākas un drošākas," Uldis skaidro un ved pie nākamā laivu pāra. Arī tas vasarā iegūlis smiltīs, nevis vago ūdeņus. Problēma, ka Lapmežciemā nav ostas kā Engurē vai Mērsragā, tas apgrūtina laivas ievilkt un izvilkt. Ar liellaivām pirms dažiem gadiem vēl devās aiz piekrastes ūdeņiem uz tralēšanu dziļāk jūrā – bet tā zvejot vairs nav ekonomiskā atspēriena. Jaunie zvejnieki vairāk izmanto stikla šķiedras laivas.
Otrā lieta, zivis ķerot, ir tīkli un murdi. "Četrus gabalus stāvvadu paši uzšuvām," stāsta Uldis. "Es ar ģimeni un kompanjons. Bija tāds Kļava Augusts. Savācām informāciju. Visur apkārtnē bij tīklu darbnīcas. Engurē, Lielupē dabūjām stāvvadu rasējumus. Salikām galvas kopā, funktierējām, un tēvs bija galvenā galva. Pirmā ziemā divus uzšuvām, nākamajās divās pa vienam pievienojām. Sešu un deviņu metru dziļumam. Tīkla sēta 400–500 metru garumā, reņģītei praktiski nav kur sprukt."
Uldis šausminās par linuma cenu. Tā skrien debesīs, jāmaksā 25 eiro par kilogramu, bet lielam stāvvadam vajag 700 kilo vai veselu tonnu linuma! Tāpēc jāremontē vecie tīkli, īpaši pēc šturmītēm, pamatīgāka pūtiena. Uldis izgatavojis arī dažus murdus.
Jaunpienācēji – sudraba smēlēji – pārsvarā pārpērk murdus no vecajiem, kas šefti met pie malas. Jaunie parādās, ja runā par profesijas pārmantojamību un zvejas tradīciju neizzušanu. Īpaši, kad pēdējos trijos gados zvejniekiem maksā pa 30 000 eiro attīstībai no Briseles un šo to atbalstam klāt piemet Talsu un Tukuma pašvaldības. Tiesa gan, tagadējos laikos Baltijā tralējošos kuģīšus no Salacgrīvas un Skultes jūrmalas līdz Rojai var uz roku pirkstiem saskaitīt, kamēr zvejnieku kolhozu ostās stāvēja mastu mežs vidējo zvejas traleru un no Atlantijas zvejas ar lidmašīnu mājās pārradušies traļmeistari un matroži Jūrmalas krogus izdzēra sausus. Mūslaikos arī Bornholmas ostā nīkstot vientuļš kuģītis, dāņi pametuši nodarbi, pārejot uz citiem arodiem – mencu jūrā vairs nav.
"Mūspusē tāpat zvejnieki vairāk sēž sauszemē, ņemas ar apstrādi, kaut ko nokūpina – grūti ar vienu iztikšanu no jūras," – to atkal zvejnieks Meiers, visi strādā papildu darbus."
Trešā lieta, lai zveja sekmētos, ir saliedēta stipru vīru komanda. Agrāk jūrā gājuši Uldis ar tēvu un diviem brāļiem un kompanjons Augusts ar dēlu. Tagad komandā Uldis ar brāli vieni paši. Dēls, kad atbrauc, kāpj laivā, radinieki Meieri sakooperējas pa brīvdienām palīgā. Starp lapmežiem ir dzimtas, kas paaudzēm no veciem laikiem zvejojuši. Kalnpuri, Legzdiņi, ciemā daudz Meieru. Dzīvoja kopā, radojās.
Labākās zivju vietas
Beidzamā nepieciešamība lomu ķeršanai ir zivju vietas un pašas zivis. "Zinātnieki saka – reņģu ir čum, limitus var palielināt. Labi," vērtē Uldis, "bet es kā praktiķis pateikšu, ko zinu pēc nozvejas šeit, Engurē, Rīgā, ka pēdējos piecos gados reņģu lomi kritušies trīskārtīgi." Sāpīgus brīžus piekrastes zvejniekiem bieži sagādā roņi un jūras kraukļu, kormorānu rijība. Stāvvadus sāk likt aprīlī, kad nāk lielā reņģe, maijā, jūnijā un ap Jāņiem beidz. Agrāk zvejojuši līdz Zvejnieksvētkiem, bet tagad tīkli ātrāk aizaug, pilni mēsliem. Pieķepē brūnaļģes un Rīgas notekūdeņi.
Labākās zivju vietas ir pretī Mellužiem, Kauguriem. Beidzamos gados tuvāk krastam bagātīgāk ķeras nekā dziļumā. Lomā gadās pa breksēnam, vimbai, kāda butīte. Pašu priekam. Pie lašiem Meieru laiva netiek, jo ir veiklāks ķērājs ronis. Tas, tīklā iemukušos, apgrauž līdz galvai. Uldis domā – "Salacā makšķernieks veiksminieks nocopē vairāk lašu, nekā es dabūju sezonā, tīklus ar traktoru ievilkdams jūrā".
Ziemā galvenā peļņas bāze ir salaka. Lietuviešiem tā ir topa zivs, janvārī Kuršu kāpās svin stinšu svētkus. Tā Liepājā, tā Lietuvas jūrmalā sauc salakas, pēc svaigiem gurķiem smaržojošās lašu dzimtas zivteles. Lietuviešu uzpircēju maksātā cena – septiņi eiro par kilo salaku – pievilinājušas jaunus jūrāgājējus, kas sajutuši, ka te nav darīšana ar skopiem Garozām.
"Agrāk tēvs sodījās un mocījās, lasīdams no loma laukā salakas, kas bijušas pusi uz pusi ar reņģēm. Jo zivju nodošanas punktā "Uzvarā" ņēma pretī tikai reņģes," Uldis atceras. "Ja mums tagad būtu tāds ķēriens, būtu stāvus bagāti. Šoziem lietuvieši braukāja apkārt, lasīja pa 20, 30 kilogramiem Lapmežciema zveju sētās, kā nu kuram ķēries."
Kur lucīši? "Luči pazuda, kad Bolderājā izlika kanalizācijas caurules uz mūsu pusi. Kad kanalizācijas ūdeņi plūda iekšā Daugavā, lucīšus zvejojām, kūpinājām, vedām uz tirgu pārdot. Tas bija apmēram atmodas laikā. Kopš caurules sūknē sūdus šimpus, lucīši izgājusi no līča ārā," Uldis zina teikt.
Šogad nozvejots, lai trim ģimenēm pa trim pannām lucīšu apēšanai. Luči nāk, kad reņģes nārsto, uzbarojas, apēd ikrus. Vēl lielāks ienaidnieks zivju ataudzei ir jūras bullītis, klaidonis no Melnās jūras "bičoks". Tik badīgs, ka noēd visu, ko var. Invazīvai sugai zvejas limiti nav paredzēti, zvejo cauru gadu.
"Reņģēdāju" paliekot mazāk
Ulda ķertais reņģu loms nenokļūst ne konservkārbās, ne sālījumā, ne uz pilsētnieku pannām, ne kūpināšanas namiņos. Reņģītes 95% apmērā nodod firmas "Venta FM" puišiem Alsungā, kur pārstrādes cehā ražo zivju miltus. Ved uz Norvēģiju audzētavu lašus barot, taisa kaķbarību, suņbarību mājas mīluļiem. Un tā notiek jau desmit gadus, zivju malšanas uzņēmums samaksā laikus, parādā nepaliek, kurpretī agrākie partneri, kas zivis lika konservos, viens palika parādā, otrs nesamaksāja – un Ulda "firma" ieberzās.
"Pirms gadiem piecpadsmit viens pats aizgādāju uz Rīgas tirgu četras piecas tonnas zivju, klausos, ka tagadējie piegādātāji dienā ved pa simt divsimt kilogramiem. Kādreiz bija politiskā partija, kas latviešus dēvēja par reņģēdājiem. Tagad reņģēdāju paliek mazāk un mazāk, vecie cilvēki aiziet, rīdzinieki iztaisījuši eiroremontus, negrib pirkt reņģes un cepeštvaikiem piesmaržināt visu dzīvokli," secina Uldis. Viņš painteresējas, kas notiek Centrāltirgū, lasījis internetā, ka liels bardaks. Atsaku, kā ir. Neprasmīgu saimnieku dēļ gaļa, zivis, dārzeņi, skābējumi kišmiš, vienā čupā, saspiesti vienā paviljonā.
Dalos atmiņās, kā savulaik par cīņu ar birokrātiju teica Brākmaņu Fricis, ilggadējs Ventspils "Sarkanās bākas" kapteinis, vecumdienās izcils piekrastes un Kurzemes ezeru apzvejotājs – katrs, kurš gāj`s piecreiz gar jūras malu, man nemācīs ziv`s zvejot! Lapmežnieks pasmīn un atsaka – arī tagad vecajiem zvejniekiem ir ko nenosmieties par vienu otru instrukciju. Papīri jāraksta, kad jūrā izgāji, kādā svarā, cik un kādas zivis noķēri. Jāatskaitās.
"Mums ir līderis," runā Meiers, "bērzciemietis, biedrības "Mazjūras zvejnieki" priekšsēdis Andris Cīrulis. Malacis! Runasvīrs! Zina, ko no valdības prasīt. Kā cīnīties ar visādiem "zaļajiem" un "brūnajiem", kuri varītēm grib apgrūtināt zvejniecības eksistenci. Citādi, zin kā, zvejnieki katrs savā mīklā mīcās."
Tukumā vadībā Gundars Važas kungs. Viņam darba daudz. Agrāk bija priekšnieks mazajā Engures novadā, tagad atbalstu Važu, Tukumu vadot. Foršs cilvēks. Nav lepns. Var parunāt ar vienkāršiem zvejniekiem – tiktāl Meiera politiskie uzskati.
Pret sievietēm uz laivas Uldim nav pretenziju, taču īstas zvejnieces nepazīst. Viņam ir daži teicieni, kas raksturo zvejnieka dzīves nepastāvību. Katram sava veiksme. Gan jau būs sava laime. Manu reņģi cits nenoķers. Jūrā parasti neiet, kad pūš ļoti stipri vēji un ir augsti viļņi. Taču, kad tīkli iekšā, mēdz gadīties, ka jābrauc selgā arī sliktā laikā. "Tad ir grūti," Uldis novelk, "vējš, straume kopā, viļņojas."
"Bagāti nekad nebūsim, bet sava iztikšana ir"
Kā dzīvo Lapmežciemā? Pirms kara tikai zvejniecība notika. Meieru vecaimammai gotiņa bija, šādi tādi lopi, pašiem kartupelīši, burkāni izauga. Augsne švaka, smilšaina. Zemenes lasīt jābrauc pie draugiem Mellužos ar žāvētu zivju paciņu barterī. Lapmežciemā ir vietējie, ir iebraucēji, ir atpūtnieki, bet mazāk nekā ciemos, kur pludmales platākas, smukākas, un ir vasarnieki – māju īrnieki, vecie saimnieki aizgājuši mūžībā, atstājot zvejnieknamu mantojumā. Karstās vasaras dienās liedagā tomēr ierodas pilsētas publika, garām staigā modē nākušie nūjotāji. Ciemā sveštautieši īpašumus nepārpērk. Pat lietuvieši, kuri esot nopirkuši visu Dzintarjūras krastu, tikai parādās. "Viņiem no Šauļiem līdz šejienei tuvāk atšaut nekā uz savu 20 kilometru garo smilšu strēli," – un Uldis pasmīkņā, "leiši nebūtu sliktākais variants, kas dzīvo kaimiņos." Pie Ulda nevar līgt pakalpojumu – "līdzdalība krasta zvejā", jo, pirmkārt, siltajā gadalaikā maz zvejo, otrkārt, "es nav tāds runu vīrs, lai tūristus vadātu un stāstītu". Ja nu reizēm ieceļ laivā skaisto skatu cienītājas vasarnieces – brauc saulrietu vērot.
"Zvejnieki daži vēl turas, bet – cik ir, tik ir," skaita Meiers, "mūsējie kūpinātāji, zivju apstrādātāji pēc produkta brauc visur. Uz Igauniju, uz Poliju. Lai būtu sortiments. Ar reņģīti vien bizness nesanāk. Vajag makreli no Eiropas. Mūsu brekši arī nevar konkurēt ar poļu divkilogramīgiem portfeļiem."
Bet kāda vella pēc nemākam pasniegt savas ceptās reņģītes tūristiem, kā portugāļi prot pārdot grilētas sardīnes. Katrā restorānā, katrā krodziņā pirmā vietā – "sardinhas". Kur Rīgā nogaršot ar glanci ceptas tautiskās zivtiņas?
"Ir, ir, reņģes ceļmalas "Bermudās" piedāvā, un lapmežnieki tirgo marinētas, apsālītas un ceptas reņģītes – izfilētas, iztīrītas no asakām, bundžās saliktas," stāsta zvejnieks.
Kā pareizi tikt pie žāvētas reņģes? Vajag alkšņa malciņu, zāģskaidas no galdniecības. Dūmam, krāsai. Šprotes taisa no brētliņām. "Reizēm kārojas šprotītes. Nacionālais ēdiens. Kādreiz tēvs pats gatavoja. Nokūpināja reņģīti, pavārīja eļļiņā. Agrāk šprotes bija kreftīgākas, stingrākas, tagad, domājot par veselību, ražo maigākas, sāli mazāk liek," Uldis skaidro. Par benzpirēna saturu un kancerogēno vielu ierobežošanu lapmežnieks domā, ka cigaretes esot kaitīgākas, un cik bundžiņu šprotu jāapēd, lai bojātu veselību, kā izpīpējot paciņu smēķu. Polijā, Spānijā, Vācijā, Portugālē, Francijā attīstīta zvejniecība un zivjapstrāde – liekus konkurentus nevajag, tāpēc maziņajiem domā limitus un aizliegumus.
Vēl zvejniekam labi iet pie dūšas žāvēti lucīši. Ļoti garšīgi cepti luči. Kādā proporcijā iesālīt lasi? "Pēc izjūtām," Uldis atbild, "sāli kaisa mazāk, cukuriņu bišķi vairāk. Liek šķipsnām. Patur pāris stundu vēsumā pieliekamajā un gatavs. Galvenais, ka veselīgi!"
Par nākotnes plāniem runājot, Uldis vēl grasās kādus gadus zvejot, bet nezin, kurš pārņems lietu. Dēls Mārtiņš, bijušais Latvijas izlases basketbolists, vēl aktīvi mētā bumbu. "Kad vajag, uz jūru nāk, viss okei," atzīst tēvs Uldis, "bet neatzīstas, vai interese saistīs ar zvejniecību." Galvenais, ka ir dzīvesbiedre, sieva Iveta, kura atbalsta. Laulātā draudzene pēc profesijas māksliniece. Jūrā neiet, zivis iztīra pārmaiņus ar vīru, kulināres dotības sievai ir. Iveta veido keramikas traukus zivju formās un mēdz uzgleznot šo to no loma.
"Mazajiem zvejniekiem, neteiksim, ka dzīve ietu uz augšu un bagāti nekad nebūsim, bet sava iztikšana ir," spriež Uldis Meiers Lapmežciemā.
Laikraksta redakcija atrodas Rīgā, Toma ielā 4
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 29.11.2003
(0)
