Otrdiena, 2026. gada 10. novembris 02:43
Vārda dienas: Mārcis, Markuss, Mārtiņš
Valsts aizsardzības dienesta jaunieši 17. jūlijā ieradās Ādažos armijas bāzē. Uz reģistrāciju veidojās pagara rinda.
Bez meiteņu un mammu asarām par sava puiša vai dēla došanos dienestā, protams, neiztikt, un par to mani pirms došanās uz Ādažu Militāro bāzi jau brīdinājusi Nacionālo bruņoto spēku Sauszemes spēku sabiedrisko attiecību speciāliste Eva Rešņa. Piektdien, 17. jūlijā, pulkstenis rāda vēl tikai nedaudz pāri pusdeviņiem rītā, bet jau paprāvs pulks jauno brīvprātīgo karavīru no visas Latvijas ieradies. Kopš šā brīža 647 jauniešiem, kuru vidū arī 15 meitenes, sāksies valsts aizsardzības dienests vienpadsmit mēnešu garumā lielākajā mūsu valsts armijas bāzē. Pulksten deviņos Ādažu bāzes karavīri visus aicina uzrādīt dokumentus. Jaunieša vārds tiek sameklēts pagarajā sarakstā, lai pateiktu, kurā vienībā katrs atnācējs iedalīts. Visi tiek sadalīti Sauszemes spēku mehanizētās brigādes sešās apakšvienībās un Militārajā policijā.
Pavisam kopš pagājušās piektdienas Latvijas bruņotos spēkus papildinājuši 1277 pilsoņi, no kuriem 1225 vienpadsmit mēnešu dienestu pildīs sešās vienībās – Sauszemes spēku mehanizētajā brigādē un Militārajā policijā Ādažos, Gaisa spēku pretgaisa aizsardzības divizionā Lielvārdē, Zemessardzes 25. kaujas atbalsta bataljonā Alūksnē, Zemessardzes 36. kaujas atbalsta bataljonā Lūznavā un Zemessardzes 4. Kurzemes brigādes bāzē "Mežaine". Vēl 52 jaunie cilvēki sāks piecu gadu dienestu Zemessardzē, lielākā daļa no tiem dienēs Zemessardzes 1. Rīgas brigādes 53. bataljonā. Piecu gadu dienests ik gadu jāpilda vismaz 28 dienas, un tādā iespējams tikt norīkotam vienīgi pēc brīvprātīgas pieteikšanās.
"Kādam Latvija ir jāsargā!"
Kurzemnieks no Zantes pagasta Mārtiņš Ronis uz dienestu atvedis savas mātes audžudēlu Māri Uldi Doniņu. Pirms gada valsts aizsardzības dienestā jau devies Mārtiņa dēls Kārlis. "Nekādu šaubu par šo soli nebija. Māris pats tā bija izdomājis, jo piespiedu kārtā tas būtu bijis nedaudz citādi – tā, kā kādreiz, kad bija jāiet pēc iesaukuma," saka Mārtiņš. Viņa māte Anita Krūtaine piebilst: "Esmu lepna, ka viņš pieņēma tādu lēmumu, jo kādam Latvija ir jāsargā." Viņasprāt, liela nozīme ir tam, ka jaunieši aiziet dienēt savā – Latvijas – armijā. Anitas vīrs dienējis padomju laikā, bijis kara jūrnieks, vecaistēvs Otrajā pasaules karā nokļuvis vācu armijā, par ko vēlāk tika izsūtīts uz Vorkutu. Anita priecājas par cilvēkiem, kas sapulcējušies, – šeit neesot redzama tā sabiedrības daļa, kam viss Latvijā ir slikti.
Māris stāsta: "Man ir divdesmit gadu. Pabeidzu Saldus tehnikumu, pēc profesijas esmu ugunsdzēsējs glābējs. Nolēmu brīvprātīgi pieteikties dienestā, jo gribēju sevi izaicināt, gribēju lielākus fiziskos izaicinājumus. Bija brīvais laiks, izdomāju, ka jāpamēģina. Man arī kā paraugs bija Kārlis, Mārtiņa dēls, kas devās dienestā pērn."
Māri atbraucis pavadīt arī septiņpadsmit gadus vecais Mārtiņa dēls Rūdis. Viņš nākamgad pabeigšot skolu un arī brīvprātīgi pieteikšoties dienestā.
Raugoties uz sparīgajiem jaunajiem cilvēkiem, vaicāju pieredzējušajai štāba virsseržantei Dacei Kovgerei – vai redzamas atšķirības starp pirmo iesaukumu un pašreizējo? "Viņi ir ļoti motivēti jauni cilvēki – viņi zina, uz ko nāk, viņiem ir savi mērķi, viņi arī paliek profesionālajā dienestā. Viņi izmanto izglītības iespējas," teic D. Kovgere. Jāatgādina, ka pēc valsts aizsardzības dienesta jaunieši var stāties augstskolā, ja atestāts dod šādas iespējas, un mācīties bez maksas.
Apzināta izvēle
Trīs dēlu māte, Dobeles ģimnāzijas direktores vietniece Ilze Lesiņa stāsta, ka viņas vecākais dēls Gustavs šogad pabeidzis skolu un arī brīvprātīgi pieteicies dienestā. "Mēs, vecāki, esam ļoti priecīgi un lepni. Man kā mammai, protams, bija ļoti spēcīgas emocijas. No vienas puses, dēls aiziet dienēt, bet, no otras – raugāmies uz to visnotaļ pozitīvi, tiešām esam priecīgi par viņa izvēli. Tā bija apzināta izvēle kopš tā brīža, kad parādījās informācija, ka būs šāds dienests, viņš skaidri zināja, ka ies un darīs. Vecāku mērķis bija atbalstīt, stiprināt viņa pārliecību, ka tas ir labākais, ko viņš var darīt. Arī laika izvēle – pabeidzot vidusskolu – ir brīdis, kad to varbūt vislabāk darīt. Man arī prieks, ka faktiski visi viņa draugi izvēlējušies šo ceļu – dienestā brīvprātīgi aizgāja seši puiši no vienas klases un astoņi puiši arī no paralēlās klases. Visi bija vienojušies, ka viņi to darīs. Mums bija svarīgi viņu pavadīt Ādažos visiem kopā, lai arī jaunākie brāļi redz un nākotnē varētu sekot Gustavam," emocionāli stāsta Gustava māte Ilze Lesiņa. Nozīme bijusi arī tam, ka skolā ar lekciju par dienestu viesojies armijas pārstāvis un pēc tam puiši arī braukuši uz Ādažu bāzi, kur pietiekami plaši viņi iepazīstināti ar armijas ikdienu.
Paldies Jaunsardzes instruktoram
Liepājnieces Patrīcija Krūče un Amanda Ģibiete šovasar pabeigušas Kalpaka vidusskolu. "Skolā gāja ļoti labi, varu teikt, ka pieteikties dienestam mani iedvesmoja valsts aizsardzības mācības stundas. Bija ļoti foršs instruktors," saka Patrīcija. Viņai piebalso klasesbiedrene Amanda: "Kad uzsāku vidusskolas gaitas, es paralēli iestājos Jaunsardzē pie tā paša instruktora Vara Jansona, viņš ļoti foršs cilvēks. Ļoti iedvesmojoša persona. Tad es arī aizgāju uz valsts aizsardzības mācības nometni, kas notika trīs nedēļas, un man tur ļoti iepatikās. Tad sapratu, ka stāšos arī valsts aizsardzības dienestā uz vienpadsmit mēnešiem šeit."
Smaidīgajām jaunietēm vaicāju – vai domā, ka te būs tik viegli? "Gan jau būs arī grūtie brīži, bet viss ir izdarāms. Galvenais atbalstīt vienai otru. Mājās man bija ļoti atbalstoši un priecājās, ka es izvēlējos kaut ko tādu," pārliecināta Amanda. Patrīcija par savu piemēru uzskata māti Ilzi Krūči, kas dienē NBS Jūras spēkos un arī ir jaunsargu instruktore.
Lepnums par draugu
Siguldieti Emīlu Radziņu uz Ādažu bāzi atbraukušas pavadīt draudzene Laura Pigore un māte Eva Radziņa. "Ir uztraukums, bet ir prieks par viņu, es ticu viņam. Viss izdosies. Pati nožēloju, ka nepieteicos," saka Laura. Emīls tikko pabeidzis divpadsmito klasi Siguldas Valsts ģimnāzijā. Kā tagad jūtas, ieradies uz valsts aizsardzības dienestu? "Varbūt tādas bailes – nezinu, ko īsti sagaidīt. Šķiet, nebūs tik traki, taču gribas saprast, kā šeit notiek lietas. Kāda izskatīsies mana turpmākā ikdiena nākamajos vienpadsmit mēnešos." Emīla māte Eva Radziņa piebilst: "Domāju, ka viss būs diezgan vienkārši, taču man arī ir satraukums, gribas raudāt... Kaut kas tajā visā ir tik pacilājošs, superīgs! Man tāds prieks, ka ir tik forši puiši un viņu ir tik daudz! Tik svinīga sajūta." Viņa pastāsta, ka Emīls apzināti izvēlējies pieteikties brīvprātīgi, nav "izlozētais". Ģimenē tas izrunāts un nolemts, ka tas ir pienākums pret savu valsti, kas ir jāizpilda. No Emīla klases tikai divi puiši pieteikušies dienestam. "Pārējiem atruna bija, ka viņi negrib būt "lielgabalu gaļa". Bet man liekas, ka "lielgabalu gaļa" tieši ir tie, kas nedienē un nezina, kā rīkoties situācijās. Gribi mieru, gatavojies karam!" saka Eva Radziņa.
Paredz pakāpenisku aklimatizāciju
Sauszemes spēku mehanizētās brigādes 1. kājnieku bataljona virsseržants Ilmārs Rešņa stāsta: "Šis ir jau ceturtais iesaukums Sauszemes spēku mehanizētajā brigādē Ādažu militārajā bāzē. Ir uzkrāta zināma pieredze apmācību procesos, kā strādāt ar jauno paaudzi. Instruktori ir adaptējušies. Pirmajā gadā vairāk bija neziņa, paši domājām, kā pareizāk ar viņiem strādāt, jo cilvēki nākuši gan brīvprātīgi, gan arī izlozes kārtībā uz obligāto iesaukumu. Līdz ar to vajadzēja mainīt metodiku, kā ar viņiem strādāt. Jāņem vērā, ka tā ir jaunā paaudze, cilvēki, kas vēl nezina, ko grib. Lielu daļu vecāki piespieduši, un jaunieši vispār nezina, ko nozīmē dienests, ko nozīmē gultu saklāt, parūpēties par sevi un strādāt pēc noteiktiem kritērijiem. Ar laiku pie tā pierodam, adaptējamies un izdarām savus secinājumus, lai visu uzlabotu. Ir uzlabota iesaukšanas kārtība – kad viņi ierodas, paiet divas nedēļas adaptācijai, lēnām ievirzām dienestā. Viņi sāk izprast, ko nozīmē militārais dienests. Arī fiziskā sagatavotība norisinās pakāpeniski ar speciāli apmācītiem instruktoriem, katram individuāli pievērš vērību, ko nu katram vairāk vajag – paskriet vai nostiprināt iekšējos muskuļus."
Katriem sešiem karavīriem ir savs instruktors, viņi dzīvo pa divpadsmit cilvēkiem vienā istabā, tā ir viena nodaļa. Pēc virsseržanta domām, neesot atšķirības starp pirmo iesaukumu un tagadējo – katru reizi jaunieši esot nobijušies, jo dodas nezināmajā. Sākumā iedomājušies vienu, bet viss izrādoties pilnīgi citādi. Parasti iztēlojoties visu dramatiskāk, nekā ir patiesībā. Tagad gan jaunieši esot vairāk informēti ar sociālo mediju starpniecību.
Pirmā krīze parasti esot pirmajā mēnesī. Jaunieši ir atrauti no ierastās vides, sāk pietrūkt ģimenes, tuvinieku, nav brīva laika, līdz ar to ļoti smags ir sākotnējais periods. Neraugoties uz to, uz jaunajiem karavīriem netiekot izdarīts liels spiediens. Viss notiekot pakāpeniski.
Statistika liecina, ka aptuveni trešā daļa no valsts aizsardzības dienesta iesaukuma pēc vienpadsmit mēnešiem paliek profesionālajā dienestā. "Tie patiešām ir labi karavīri. Minimālais kurss kopā ar pamatapmācību ir divarpus mēneši. Nav atšķrības starp profesionālā karavīra un valsts aizsardzības dienesta pamatapmācības kursu, tie ir identiski. Viņi šajā laikā tiek sagatavoti par karavīriem, devuši zvērestu, apmācīti darboties gan kolektīvi, gan taktiski, gan lietot ieroci. Pats pirms divdesmit diviem gadiem brīvprātīgi pieteicos obligātajam militārajam dienestam, pabeidzot vidusskolu. Toreiz trīs mēnešus nevarējām tikt mājās, arī metodes bija skarbākas nekā mūsdienās – kolektīvie sodi, visas fiziskās metodes. Tās pazemoja cilvēku, tādēļ šādā veidā vairs nestrādā, vairs nepazemo nevienu, katrs cilvēks ir personība, nemēģinām viņa personību salauzt. Strādājam kā ar līdzvērtīgu cilvēku, kas velta vienpadsmit mēnešus valsts aizsardzībai un drošībai. Tas jānovērtē!" stāsta virsseržants.
Ambiciozs mērķis
Aizsardzības ministrijas Valsts aizsardzības dienesta departamenta direktors Kristers Grauze sarunā ar "Latvijas Avīzi" uzsvēra: "Galvenais ir tas, ka mums izdevies dubultot brīvprātīgo skaitu. Ja salīdzinām pagājušā gada jūlija iesaukumu ar šo, tad pieaugums ir bijis dubultā. Tas nozīmē, ka dienests ir guvis atsaucību jauniešos. Tas vairs nav mūsu reklāmas nopelns, visticamāk, jaunieši paši viens otram saka, ka dienests ir jēgpilns. Proti, tas primāri nozīmē iespējas katram jaunietim ļoti jaunā vecumā attīstīt savas rakstura īpašības, vispirms sākot ar disciplīnu, organizētību, tās ir iespējas ļoti agrā vecumā sevi labāk iepazīt, saprast, kā darboties lielākā komandā. Tad jau ir nākamā komponente – militārās prasmes, ko viņi apgūst dienesta laikā. Galvenais vēstījums ir tāds – no vienas puses, šis jaunietis ir labāk sagatavots dažādām situācijām, bet, no otras – viņš var palīdzēt citiem un iedot viņiem drošības sajūtu."
Nākamie gadi varētu būt lielāks izaicinājums, jo turpināsies strauja nepieciešamā valsts aizsardzības dienesta karavīru skaita palielināšana. "Nākamajā gadā tas tiks dubultots, šogad tie ir 1580, lielāko daļu izpildījām. Nākamajā gadā ejam uz mērķi – 2800 karavīru, bet 2028. gadā – uz 4000 valsts aizsardzības dienesta karavīru. Tas ir izaicinājums nozarei, kā nodrošināt, ka spēsim turpināt brīvprātīgās aktivitātes pieaugumu un kā varēsim tam sagatavot infrastruktūru, instruktoru pieiejamību," teica Aizsardzības ministrijas amatpersona. Viņa ieskatā – iesaukuma nodrošināšana ir bijis ambiciozs mērķis, kas visai nozarei palīdzējis vēl labāk noorganizēties un papildināt bruņotos spēkus ātrāk, nekā tas būtu bijis bez valsts aizsardzības dienesta.
Laikraksta redakcija atrodas Rīgā, Toma ielā 4
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 29.11.2003
(0)
