Otrdiena, 2026. gada 10. novembris 07:30
Vārda dienas: Mārcis, Markuss, Mārtiņš
"Cenšos runāt, stāstīt, ko esmu redzējis un piedzīvojis Ukrainā, esmu vairākas reizes bijis arī frontē," saka Aigars Stonis, pārliecinot cilvēkus, ka Ukrainai jāpalīdz.
Šodien, 21. augustā, svinam nozīmīgus svētkus – pirms 35 gadiem Latvija atjaunoja valsts neatkarību "de facto". Bet pirmdien, 24. augustā, Neatkarības dienu svin Ukraina. Arī Latvijā daudzi cilvēki pieminēs Ukrainu un šīs valsts stipros ļaudis.
Dienvidkurzemes novada Dunalkas pagasta iedzīvotājam, 61 gadu vecajam Aigaram Stonim arī ir savs stāsts par Ukrainu un ukraiņiem. Kā "Latvijas Avīzes" 8. maija numurā publikācijā "Darīšu visu, ko spēšu Ukrainas labā" rakstījām – viņš bija nolēmis kājām mērot ceļu uz Ukrainu, lai vāktu naudu transportlīdzeklim – mobilam zobārsta kabinetam, kas ļoti nepieciešams Ukrainas karavīriem un ļaudīm karadarbības zonā. Viņa gaitām varēja sekot feisbuka kontā, kur viņš stāstīja par piedzīvojumiem un satiktiem cilvēkiem ceļā un dalījās pārdomās.
Aigars Stonis jaunībā bija trenējies riteņbraukšanā, piecpadsmit gadu vecumā 1980. gadā kopā ar draugu trīsarpus dienās aizminies līdz Maskavai, kur notika olimpiskās spēles. Taču nopietnā vecumā, pēc pārciestām smagām mugurkaula operācijām ceļš nesolījās būt viegls.
Līdzīgi kā Fileass Fogs slavenajā Žila Verna romāna "Astoņdesmit dienās ap zemeslodi" arī Aigars Stonis bija sev nolicis astoņdesmit dienas, lai mērotu ceļu līdz Ukrainai – 1400 kilometrus, vienatnē ejot kājām un guļot guļammaisā, ja nerodas citas iespējas. Kā jau tas bija gaidāms, ceļš nebija viegls: ne tikai fiziski, gadījušās arī pagrūstīšanās ar nelabvēli, izbīlis no brieža, smaga kājas traumas. Bet mērķis tika sasniegts. Pat ātrāk, nekā plānots.
Daudzi jūs uzskata par traku. Cik dienās tad aizgājāt līdz Ukrainai?
A. Stonis: Tīrais gājiens bija 52 dienas. Taču četras dienas biju Koveļā slimnīcā, vienu – hospitālī Luckā. Tad vēl vienu dienu pirms finiša Vinnicā ukraiņi mani paslēpa, jo bija jāsagaida divi ukraiņu draugi. Kopumā nogāju 1370 kilometrus. Kreisajai kājai neizturēja menisks, sapampa, lielās sāpēs – ejot pa ceļa nomali, tieši kreisajai kājai uz ceļa dabiskā slīpuma pa kreisi bija papildu slodze, bieži pa granti, kamēr labo kāju varēju turēt uz asfalta. Papildus vēl 30 kilogrami uz muguras. Polijā pirms robežas ar Ukrainu apstādināju ātro palīdzību. Sašpricēja, gribēja vest uz slimnīcu, bet es atteicos. Tad poļi man sarunāja doktorātu pēc pārdesmit kilometriem, kur atkal sašpricēja. Pēc tam 50 kilometrus divas dienas gāju. Ar poļu drošībniekiem sarunāju, ka robežu pāreju pa taisno, kur mani jau gaidīja ukraiņi. No Polijas robežas mani pārveda uz 30 kilometrus attālo hospitāli, jo nespēju vairs pakustēties. Dakteri teica, ka vairs nevarēšu turpināt ceļu, bet četrās dienās ar zālēm tomēr dabūja uz kājām. Turpināju ceļu. Nākamajā dienā uzbliezu 40 kilometrus līdz Luckai, apsēdos un sapratu, ka viss. Tad klāt pienāca sieviete – kara hospitāļa direktora vietniece, kura aizveda pie sevis, dienas laikā sariktēja, iedeva ampulas, pretsāpju šprices.
Gāju, tā teikt, uz emocijām. Mani intervēja vairākas televīzijas, radio, par mani rakstīja prese un sociālos tīklos. Cilvēki sagaidīja, amatpersonas, gubernatori. Mani vadāja apkārt kā tādu cirka lāci. Vinnicā bija vairāki simti cilvēki. Daudz kur veikalos no manis neņēma naudu. Protams, medicīniskā palīdzība bija par velti, viens profesors gribēja taisīt operāciju, bet mani gaidīja ceļš uz mājām: krustmeitas kāzas, teica, ka bez manis neprecēšoties. Operēs mani Latvijā. Kādus trīs kilometrus dienā jau tagad varu noiet.
Ja neskaita traumu, vizuāli izskatāties spraunāks nekā pirms starta.
Divpadsmit kilogramus līdz Ukrainai nometu, bet tur mani atkal uzbaroja. Kad man nodzina bārdu, meitenes teica, ka izskatos divdesmit gadus jaunāks nekā pirms gājiena. Nosauļojies, āda gluda, gluda. Vielmaiņa visas gājiena dienas strādāja uz urrā, dzēru un svīdu, dzēru un svīdu. Dienu varēju noiet, un tikai vakarā pačurāt sagribējās.
Naudu zobārsta automobilim izdevās savākt?
Ukrainā vēl vāc. Pats automobilis jau sagādāts, un Ukraina to patlaban aprīko, jo gatavs tāds nav nopērkams. Latvijā man uz konta saziedoja 4000 eiro, Ukrainā – gan kontā, gan uz rokas dolāros, hrivnās, eiro – pāri 30 000 eiro. Gribam iekrāt pēc iespējas vairāk, lai būtu labākas iekārtas – tur tās lietas pārrauga zobārsts. Viss būs kārtībā, un šis mersedess dosies uz piefronti un fronti. Esmu arī viens no Ukrainas lielākā labdarības fonda "Podilska Gramada" ļaudīm, esmu šī fonda uzraudzības valdē. Tur arī uzzināju, ka frontē viena no trakākajām lietām ir zobu sāpes un ka ļoti nepieciešami mobili zobārstniecības kabineti.
Bet Latvijā pamaz saziedojuši.
Ja vēl ko traku izdomāšu, tad būs vairāk jāpadomā, kā cilvēkus uzrunāt un lai viņiem ērtāk ziedot, lai nav jāņemas ar bankas kontiem. Patīkami pārsteigts biju par dunalcnieku atsaucību – līdz tam domāju, ka daudziem esmu kā tāds dadzis acīs. Vairāk biju gaidījis no amatpersonām un politiķiem – bildēties jau visi gribēja... Dažs solīja, bet es jau redzu, ka solījums makā neiekrita.
Pirmās divas nedēļas es pat neskatījos, cik ziedo. Kad paskatījos, kas ziedoja, redzēju arī cilvēkus, par kuriem domāju, ka viņi jau nekad neko nedos. Ir tādi, kas negrib, lai izpauž viņa vārdu. Viens cilvēks Kalvenē man zvana divreiz gadā un iedod pa tūkstotim skaidrā, jo zina, ka sev no tā neņemšu ne centa.
Mēs sēžam jūsu lauku mājās netālu no Dunalkas centra. Māju uzcēlāt vietā, kur padomju vara 1947. gadā apcietināja jūsu vectēvu Andreja Stoni.
Jā, viņam piesprieda 25 gadus cietumā, un viņa liktenis nav zināms. Kad viņš atvadījās no ģimenes, vectēvs savam dēlam, kurš vēlāk kļuva par manu tēvu un kuram tolaik bija astoņi gadi, teica: "Tu tagad paliec par vienīgo vīrieti ģimenē." Kad vectēvam tiesā deva pēdējo vārdu, viņš esot atbildējis, ka viņam no šīs komunistu varas neko nevajag.
Arī es jau bērnībā zināju, kas ir brīva Latvija. 1987. gada 18. novembrī Liepājā piedalījos gājienā uz "Jūras vārtiem", kur teicu runu. Čekisti un miliči mūs tur sita, mani aizturēja, bet pēc dienas mani tā laika Liepājas kompartijas pirmais sekretārs Alfrēds Čepānis un milicijā strādājošais Andrejs Radzevičs izpestīja un varēju atgriezties pie agronoma darba kolhozā "Kopdarbs". 1989. gadā kļuvu pa Breša zemnieku, bija 20 govis un 100 cūkas, bet par sevi lika manīt veselības problēmas. Pēc tam strādāju Dunalkas pašvaldībā, apsardzē, tagad no algota darba brīvs cilvēks.
Redzu, zemes jums daudz, māja un saimniecība vienkārša, nekādu ekstru.
Jā, ir zeme, ko iznomāju, ir mežs. Bet man daudz nevajag. Automobilis man ir parūsējusi škoda, pārdodu piekabi malkas par 200 eiro, un man kādu laiku pietiek. Man pat mājas nav: pēc papīriem tā skaitās saimniecības ēka, kurā ar sievu dzīvoju... Sieva strādā pansionātā, dēliem – mežizstrādes uzņēmums, meitai pieder mūzikas skolas un kandidē tagad uz Saeimu. Kad bērni skolojās, man nauda bija vajadzīga daudz vairāk, tagad – tikai, lai būtu paēdis, varētu nomaksāt rēķinus, pilnīgi pie kājas, kāds man automobilis.
Pēc Krievijas uzsāktā kara manā dzīvē naudai nav nozīmes. Arī reklāmas man nebija. Ar gājienu uz Ukrainu būtu sācis pa kluso – nu tik, cik sociālos tīklos –, bet Ukrainas draugi pierunāja, ka arī Latvijā vajag pareklamēt, pašvaldībai pateikt. Līdz tam par palīdzību Ukrainai nevienam neteicu. Kad krievi uzbruka ukraiņiem, sapratu, ka nākamie esam mēs, ja Ukraina kritīs. Tā domāju joprojām. Daudzi tam netic. Cenšos runāt, stāstīt, ko esmu redzējis un piedzīvojis Ukrainā, esmu vairākas reizes bijis arī frontē.
Gan tad, kad vācu ziedojumus kā privātpersona, gan tagad, kad man ir savs fonds, ne centa neesmu tērējis sev. Zinu, ka oficiāli 10% no saziedotā var tērēt savām vajadzībām – man tādas lietas nav, ir 0%. Zinu, ka Latvijā ir organizācijas, kas izveidotas kā biznesa projekti, palīdzot Ukrainai. Kādas labdarības organizācijas vadītājas alga esot 7000 eiro mēnesī. Ja gribi palīdzēt, tad tev ir brīvs laiks, kaut ko jau esi nopelnījis, – nu nepārvērt palīdzēšanu par biznesu.
Pirms gājiena jūs domājāt arī par drošību – pat neatklājāt maršrutu pa Poliju, zinot, ka poļiem ir dažāda attieksme pret ukraiņiem un palīdzību viņiem.
To divreiz izjutu uz savas ādas. Polijā vienā degvielas uzpildes stacijā gribēju ieiet tualetē. Pārdevējs, redzot Ukrainas simbolus uz manas somas, aizskrēja man priekšā un teica, ka man tā ir slēgta. Pajautāju, vai smirdu vai kas cits pie vainas. Polis atbildēja, ka banderiešus neapkalpojot. Kaut kurzemnieks, esmu ašs – atgrūdu poli. Viņš turpināja mani lamāt, es tad sāku taisīt kafiju un to pavisam tīšām apgāzu, lai tā aiztek šķirbā aiz galda, pateicu, ka esmu sanervozēts, neko nemaksāšu un gāju projām. Polis skrēja, grūda, es grūdu pretim un gāju vien prom. Otra reize bija vecs onkulis, kurš man sita ar savu kruķi pa somu un kaut ko kliedza par banderoviešiem. Man nāca smiekli, jo tiem sitieniem bija knaušļu spēks.
Bet bija arī forši poļi: pie viena pensionēta virsnieka paliku mājās pa nakti, cits poļu drošībnieks man uz robežas pateica, pie kura lodziņa labāk iet, jo tur pret Ukrainu draudzīgāks cilvēks sēž. Bieži uz Polijas–Ukrainas robežas man trāpās viena resna maita, kas kliedz uz mani, visur piesienas. Tad viņai nepatika, ka četri automobiļi ir uz mana vārda noformēti, tad atņēma vīnogu stādus, kurus vedu no Ukrainas – esot par garu, tad nepatika gaļas konservi stikla burkās, ko vedu uz Ukrainu. Kad tos sadauzīju nelikumīgo mantu tvertnē, kļuva sarkana kā biete – skaidrs, ka visu atņemto viņa parasti savāc sev.
Vienmēr centos iet, kur cilvēki. Kad tuvojās vakars, fiksi ielēcu krūmos, lai neviens nezina, kur guļu. Katru vakaru dēlam un vienam ukrainim aizsūtīju lokāciju, kur atrodos. Gulēju, abās rokās satvēris pa iešanas nūjai. Ja kāds nāktu, mauktu nedomādams un bez žēlastības. Vienu reizi arī sanāca pielietot. Dzirdēju, ka kāds nāk, jo lūza zari, un pēkšņi jutu, ka dažu metru attālumā apstājas. Lēcu kājās un vicināju pa gaisu to nūju, bet tur... briedis ar milzīgiem ragiem. Katrs lēcām uz savu pusi aiz bailēm.
Suņi negadījās?
Nē. Tālumā vilki pagaudoja. Kādā vietā Piekarpatos Ukrainā pāri mežainiem kalniem man ieteica vietējie nedoties, jo tur četrus gadus neviens neejot. Tā arī neteica, kas par lietu. Varbūt lāči, varbūt kāds slepens objekts – kara laiks tomēr. Tad zvanīju vienam nopietnam ukrainim, kurš atbildēja, kā pārzvanīs. Pēc brīža saņēmu pēc būtības pavēli: nedrīkst. Kādā autobusa pieturā satiku karavīru, kurš dodas atvaļinājumā, bet apkārt tikai lauki un meži redzami. Karavīrs attrauca: mēs te visur esam. Ik pa laikam lido helikopteri, kara lidmašīnas – izlien kā no zemes. Un tas ir Ukrainas rietumos. Zemnieka angāros liek kopā dronus. Pēc divām nedēļām nodevēji nodod, ražotni pārceļ uz citu vietu. Visa pasaule tagad mācās no Ukrainas, kā karot un ko darīt frontes aizmugurē.
Latvijā, Lietuvā gājiena laikā viss bija labi?
Tikai laiks lietains un naktī daži grādi plusos, bet jāguļ guļammaisā un uz plikas zemes. Pie Kaļiņingradas robežstaba mani uz brīdi arestēja Lietuvas robežsargi, jo fotografēju. Ukrainā atkal bija plus 30 grādi. Bija ko turēt, bet esmu rūdīts.
Ukrainā jūs sagaidīja tēvocis Griša, kā saprotu, vietējā slavenība.
Septiņdesmit deviņus gadus vecais tēvocis Griša, bijušais desantnieks, ir no Hersonas, bez kājām un roku pirkstiem. Kad krievi Hersonu okupēja, tēvocis Griša braukāja pa pilsētu invalīda ratiņos ar Ukrainas karogu un atskaņoja himnu. Krievi gribējuši viņu, vietējo autoritāti, nolaupīt un piespiest iestāties par Krieviju, bet hersonieši viņu paslēpa un pa upi evakuēja uz Ukrainas iekšzemi. Tēvocis Griša tagad to vien tik dara kā braukā apkārt un vāc ziedojumus frontei, no kurienes saņem pasūtījumus, pats visu pērk un pats ved, turklāt iztiek bez pavadošā personāla. Trīs dienas nodzīvoju kopā ar viņu, tāpēc to zinu.
Feisbuka bildēs redzēju, ka jūs Ukrainā ravējat tomātus. Lika pie darba...
Arī siena vākšanu pa ceļam vienai tantei ciemā noorganizēju. Bija atbraukuši no frontes ievainotie karavīri, solījuši, bet, nu, viņi vairāk gribēja iedzert tai dienā, tas arī saprotams. Tad sadabūju traktoristu ar traktoru un samaksāju. Tagad zinu, cik Ukrainā maksā viena siena ballīte – 30 hrivnas. Ja eiro rēķina, tad kopā man 50 eiro izgāja par sienu. Bet pie tomātiem es rādīju, kā jālauž padusītes un kā jāravē. Es taču pēc izglītības esmu agronoms. Ukraiņiem ir citāda domāšana nekā latviešiem. Kad ukraiņi atbrauc pie manis, viņi brīnās, ka man sētā aug zāle, nevis kartupeļi. Jā, ukraiņiem nav daudz zemes pie mājas, tur tiešām var būt bardaks, bet iekšā mājās tāds eiroremonts un iekārtas, kas latviešiem sapņos nerādās.
Tāpēc jau krievi, kad iebruka Ukrainā, bija tādā šokā par augsto dzīves līmeni un laupīja, veda prom uz tankiem ukraiņu tualetes podus un veļas mašīnas.
Ukraina daudzās lietās ir priekšā Eiropā, piemēram, apkalpošanas ziņā veikalos un degvielas uzpildes stacijās. Smaidīgi, pretimnākoši.
Krieviski drīkst runāt?
Sapratīs, ka esat ārzemnieks, bet vienalga atbildēs pieklājīgi ukrainiski. Es, piemēram, ukrainiski saprotu visu, arī runāju pietiekami labi, pēc kara sākuma Ukrainā esmu bijis vismaz 50 reizes, bija pietiekams laiks iemācīties. Kad ātri jārunā vai uztraucos, tad gan iekrīt kāds krievu vārds. Es pats ukraiņiem saku, lai runā ar mani ukrainiski. 2024. gadā Ukrainā mani atzina par "Gada brīvprātīgo".
Šogad varēsiet pretendēt uz titulu "Gada gājējs". Kam tagad vācat naudu?
Biju vietā, kur pēc gūsta atpūšas Ukrainas karavīri, kas atgriezušies no gūsta. Viņiem pašiem jāpļauj zāle ar trimmeriem, bet tie rūc kā droni un tas baigi sit viņiem pa nerviem. Gribu savākt naudu elektriskajam mauriņa traktoram, kas ir kluss. Bet man ir vēl viena ideja. Zinu ciematiņu Ukrainā pie Moldovas, kur var par 1000 dolāriem nopirkt māju ar elektrību, gāzi un vēl hektāru zemes. Pēc kara būtu laba vieta tūrismam.
Laikraksta redakcija atrodas Rīgā, Toma ielā 4
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 29.11.2003
(0)
