Ceturtdiena, 2026. gada 05. novembris 17:40
Vārda dienas: Lote, Šarlote
Jērcēnietes Elīnas Muižnieces sētu lācis apmeklējis naktī no 25. uz 26. oktobri un dikti gribējis tikt kūtiņā pie pīlēm: izjaucis voljēru, izsitis logu, grābstījies gar dzelzs durvīm, mēģinājis nokļūt kūtsaugšā, bet pie pīlēm nav ticis. Sievietes plaukstai līdzās ir īsts lāča ķepas nospiedums.
"Lasīju pēdējo zemeņu vagu. Pēkšņi vīrs sāka bļaut un meita no mājas sauca, ka lācis pagalmā! Domāju, ka lēkšu pa logu iekšā mājā, bet tad redzēju, ka lācis aiziet. Izrādījās, meita mājā bija pietupusies un pamanījusi pie vistu voljēra lāci, kas arī pietupās. Tā nu abi skatījušies viens uz otru. Meita trīs dienas negāja ārā no mājas," tā par satraucošo vasaras piedzīvojumu stāsta Gita Dikensone, kura dzīvo Rencēnu pagastā.
Valmieras novadā kopš jūnija manīti vairāki lāči, kuri apmeklējuši daudzas lauku sētas un kāds pat manīts ciema centrā. Viena lāča nomedīšanai tika izdota licence, taču medniekam neizdevās dzīvnieku sastapt. Iespējams, tas pats lācis pabijis arī blakus novadā, tālab līdzīgu atļauju Dabas aizsardzības pārvalde (DAP) bija izsniegusi arī Valkas novada pašvaldībai. Atļauja bija izdota periodam no 21. septembra līdz 15. oktobrim, bet lācis nav nomedīts. DAP ir informēta par jaunākajiem postījumiem, paņemti DNS paraugi no postījuma vietām, lai apliecinātu lāča klātbūtni. Ja pašvaldības lūgšot, DAP izsniegšot jaunas nomedīšanas licences. Pagaidām šādus jaunus lūgumus DAP neesot saņēmusi.
Lācis sajuta nāves elpu?
Konkrētā lāča – vistu plosītāja un bišu stropu postītāja – nomedīšanas licence 28. augustā tika izdota mednieku un makšķernieku kluba "Rencēni" pārstāvim Jānim Ķibermanim. 30. septembrī licence beidzās, un Jānis tā arī nesastapa lāci. Mežazvērs, it kā zinādams, ka parakstīts "nāves spriedums", nozudis, kaut gan pirms tam bezmaz katru otro vakaru terorizējis cilvēkus, stāsta mednieks. Vēl it kā septembrī esot redzēts citā pagastā, bet tad pazudis pavisam. Ziemas guļā noteikti neesot aizgājis, jo vēl nav pienācis laiks. Citi lāči redzēti vēl aizgājušās nedēļas nogalē, bet tos medīt nedrīkst – tikai konkrēto, par ko izdota licence.
Kā nosaka īsto lāci? DAP to dara, veicot DNS analīzes no ekskrementiem u. tml., bet medniekam, jā, neesot viegli. "Vieglāk pazīt tos dzīvniekus, kam ragi," saka mednieks. Bet pamatā pēc dzīvnieka lieluma atpazīstot. Un, ja arī Jānis būtu sastapies ar konkrēto lāci vaigu vaigā, būtu jāizpildās vairākiem priekšnoteikumiem, lai varētu to nomedīt.
"Licencē rakstīts, ka lāci atļauts biedēt ar šaušanu, kad tas pieķerts nedarbos cilvēka sētā, un tikai tad, ja tas nelīdz, var šaut nost. Un tam jābūt pierādāmam faktam – vislabāk ar paša vai saimnieka video. Un tas nedrīkst būt cits lācis," skaidro Jānis.
Vietējā sabiedrībā, pat pašvaldības līmenī, runā, ka lāča nomedīšanas licence no jauna izdota kaimiņpagasta – Ēveles – mednieku klubam "Dukāns", bet tā vadītājs Artis Lamba to noliedz. "Jā, man cilvēki zvana, bet es neko nezinu. Un, ja arī būtu, es tam lācim pirkstu klāt nedurtu, ja arī patrāpītos. Ja nu nošauj neīsto, ne tā un ne tajā vietā? Būs kriminālprocess, atņems ieročus, daudzus tūkstošus dabūšu maksāt. Lai Dabas aizsardzības pārvalde pati šauj, ja grib!" kategorisks ir A. Lamba.
Jānis Ķibermanis teic, ka viņam gan nebūtu problēmu nomedīt lāci, esot gatavs tā dēļ pat braukt uz ārzemēm. "Var jau lācī saskatīt tikai Vinniju Pūku, kā daļa sabiedrības to dara. Bet, ja lācis nesapratīs, ka cilvēks ir ienaidnieks, kas to var apdraudēt, tad dažu tuvāko gadu laikā mēs pieredzēsim cilvēkiem letālus gadījumus. Lāču kļūst arvien vairāk, un tie kļūst arvien drošāki. Piemēram, mūsu mednieku kolektīva 5000 hektāru teritorijā dzīvojas četri lāči. Rencēnu centram lācis izgāja cauri dienas laikā," stāsta mednieks.
Lācis pagasta centrā
"Tas bija 2. augusta priekšpusdienā – izgāja cauri sētai, varbūt bija saodis kaimiņa bišu dravas," man apliecina Kristīne Gulbe un rāda video. "Uzplikšķināju caur logu ar plaukstām, un pazuda. Kad rādīju medniekiem, teica, ka tas esot trīsgadnieks. Man nav nekas pret lāčiem, tikai lai nenāk sētā."
K. Gulbe Rencēnos dzīvo kopš 2002. gada un lāci redzējusi pirmo reizi. Tagad būs jābaiļojas arī par meitu, kura uz skolu dodas kājām, sevišķi tumšajā laikā, kad daļa ceļa nav apgaismota.
Ar ogām vien taukus ziemai nedabūt
"Lācim mežā pretinieku nav, un cilvēki neaiztiek. Ja vēl sapratīs, ka atkritumu tvertnēs var dabūt ēdamo, sāks nākt pie cilvēkiem regulāri. Un tas ir ļoti tuvs kontakts ar cilvēku. Mežā barības kļūst arvien mazāk, jo konkurenti uz gaļu – vilki, lūši – arī sarodas arvien vairāk. Ar ogām vien taukus neuzēdīs ziemas miegam. Arī atmiņa lācim laba: ja kur vistu, medu vai atkritumos ko atradis, nāks vēl. Ko es varu ieteikt? Sitiet katlus ar mietiem, ja redzat. Ja ir šaujamais un šausiet kaut gaisā, visādi var sanākt, jo juridiski tās jau skaitās medības," brīdina Jānis Ķibermanis un nevienam nenovēl piedzīvot, piemēram, situāciju, kad bērns iet barot vistas un tur sastop lāci.
Jānis šoruden redzējis mežā citu lāci – divgadnieku, kad mednieks bija devies piegaudot vilkus. Dzīvnieks 28 metru attālumā gulējis zemē pie ozola, mierīgi skatījies un ēdis zīles. Mednieks domā, ka lācis noteikti sapratis, kas viņš ir. Neesot bijis ļoti omulīgi, kaut ierocis bijis – nav bijis viegli koncentrēties uz gaudošanu. Nākamajā vakarā piegaudojot atkal sastapis šo lāci, bet šoreiz tas apgājis 30 metru attālumā riņķī un aizgājis savās darīšanās.
Vismaz desmit reizes ciemojies
Kad iebraucu Gitas Dikensones sētā – vienā no nomaļākajām Rencēnu pagastā, diezgan neveiksmīgi pajokoju, sakot: "Ja es būtu lācis, es arī te nāktu." Jo Gita ir nogurusi no lāču uzmanības – tie šovasar viņas sētā bijuši vismaz desmit reižu un par vienu no viņiem arī bija izdota nomedīšanas licence. Saimniece bites vairs neturēs, jo to žēl. Par vistām vēl pacīnīšoties.
"Lācis pirms Jāņiem vispirms sāka ar bitēm. Vienu dravas būrīti sētā bija apgāzis, paņēmis vairākus rāmīšus un ēdis. Tad sāka nākt pie vistām. No rīta lasīju pēdējo zemeņu vagu, grasījos vienu sauju vistām iemest voljērā, kas atrodas gabaliņu tālāk. Pēkšņi vīrs sāka bļaut un meita no mājas sauca, ka lācis pagalmā. Domāju, ka lēkšu pa logu iekšā mājā, bet tad redzēju, ka lācis aiziet. Izrādījās, meita mājā bija pietupusies un pamanījusi pie vistu voljēra lāci, kas arī pietupās. Tā nu abi skatījušies viens uz otru. Meita trīs dienas negāja ārā no mājas. Lācis nedēļas laikā vismaz sešas reizes atnāca, gaili un trīs vistas no trīspadsmit apēda un tad pazuda. Augusta beigās jau cits, mazāks lācis, sētā paviesojās," stāsta Gita.
Jau pēc pirmās lāča vizītes saimniece ziņojusi DAP un pašvaldībai. Netālai kaimiņienei lācis bija lauzies kūtī, pie vienas vistas ticis. Senču mājās Gita ar ģimeni dzīvo deviņus gadus. Pirmoreiz kāds lācis paviesojies pirms četriem gadiem, bet tas bijis ļoti pieklājīgs – vīrs padomājis, ka sieva nocēlusi un smuki nolikusi bišu stropa jumtu uz zemes un paņēmusi medus rāmīti... Bet nozieguma vietā bija tomēr atstājis savas ķepas nospiedumu.
"Mednieks Jānis bija atnācis, bet nevar jau viņš visu laiku te sēdēt. Un lāči pagaidām arī vairs nenāk. Uzlikām biedu – skaļruni, kas rada šaušanas skaņas un suņu rejas. Mednieks ieteica skaļi raidīt radio – bet tikai cilvēka runas, jo pie mūzikas lāči pierodot. Pats galvenais ir cilvēku drošība, un ar ko gan lācis ir labāks par bitēm un vistām?" retoriski jautā saimniece.
Pretlāču cietoksnis
Septembra beigās kāds liels lācis paviesojies Ēveles pagastā Ilgoņa Kokuma un viņa kaimiņa – dēla – sētās. J. Ķibermanis domā, ka tas bijis cits lācis, ne viņa medījamais, kaut gan Ēveles pagasts ir turpat kaimiņos. Vistu sprostu, kas dēla saimniecībā, lācis uzlauzis, skaidām lecot, un vienu vistu izķeksējis, bet pie Ilgoņa bišu stropiem nācis vairākkārt, divus saskādējis un pa tiem paēdies, līdz saimnieks stropus pārvietojis tuvāk pie mājās un kopā ar dēlu uzmeistarojis īstu cietoksni.
"Esmu kristiete, tomēr cilvēks svarīgāks par lāci. Jā, it kā mēs esam viņa teritorijā pie meža, bet lāča dzīvē nelienam. Patiešām bail: rudenī pat tomātus siltumnīcā aizlaidu: vienreiz dienā tikai skrēju laistīt. Fiksi tur un fiksi atpakaļ," stāsta Ilgoņa kundze Silvija.
Ilgonim ir 75 gadi un pirmoreiz lāci savām acīm redzējis pirms četriem gadiem, kad bija aizgājis uz tuvējo purvu lācenēs. Tur sastapis ne tikai ogas, bet arī dzīvnieku – lāceni ar diviem lācēniem, no kuriem viens uzrāpies mazā priedītē, otrs turpat skraidījis.
"Biju nobijies ne pa jokam. Lācene desmit metru attālumā dusmīgi rūca, pacēlusies uz pakaļkājām. Kādus divdesmit metrus lēnām atkāpos, līdz nokļuvu mežā un tad gan ņēmu kājas pār pleciem. Līdz automobilim bija vēl purvam jāiet apkārt liels gabals, jo otrreiz vairs lāčus satikt kaut kā negribējās," atceras Ilgonis. Tagad uz mežu viņš ņem līdzi pretlāču svilpi.
Nolūkoja pīles
Elīnas Muižnieces ģimenes sētu Jērcēnu pagastā lācis aplaimojis naktī no 25. uz 26. oktobri. Nācis uz pīlēm, kas atradušās vecā kūtiņā, kur tās ielaistas piecos vakarā.
"Septiņos no rīta ieraudzīju saārdītu āra tīkla voljēru. Žogs no kūts bija atrauts ar visām naglām. Lācis bija ierāpies iekšā un izsitis stikla lodziņu uz kūti, bet tas bijis par mazu, tikai grābājies, nagu pēdas vien palikušas. Visas piecas pīles no lāča ķetnām paglābis pusmetrs. Bet lācis nebija rimies: grābājies gar dzelzs durvīm, atstājot pēdas, labi, ka nemācēja attaisīt aizbīdni. Mēģinājis tikt arī uz kūtsaugšu, bet nav spējis – ja būtu, droši vien būtu iegāzies pie pīlēm, jo griesti vārgi," teic Elīna, kura uzreiz ziņojusi medniekiem un DAP. Ģimene pīles tur skaistumam un pa dienu tās staigā sētā. Lai putnus pasargātu no lapsām, voljēram ir dziļa sēta, pret caunām kūtī – stikla būris, pret vanagiem – tīkls un spoguļi sētā, pret lāčiem nu uzlikts kustību sensors, kas iedarbina troksni.
Tāpat lācis apgāzis atkritumu tvertni, kur izlaizījis jogurta trauciņus, pamielojies ar desu miziņām un vistu kauliņiem. Ģimene organiskos atkritumus komposta kaudzē neliek, lai nepievilinātu lapsas. Vairs lācis nav nācis.
Elīnas vīrs Miks lāčus – gan
lielu, gan mazāku – redzējis vēl pirms mēneša pa gabalu pie 300 metrus tālā meža, uz kurieni viņš bieži iet pastaigāties, tostarp, lai pa telefonu piedalītos darba sapulcēs. Līdzi ņem basetu, kura aizsargāšanai no citiem suņiem klaidoņiem azotē ir arī beisbola nūja. Tagad, kad mājās un pie meža bijuši lāči, Miks beisbola nūju mežā izmanto, lai dauzītu ar to pa kokiem, cerībā, ka troksnis aizbaidīs lāčus. Un vairs nelieto austiņas. Elīna sētā atskatās pie vismazākā troksnīša. Bērniem turpmāk būs liegts nakšņot teltī, kas viņiem ļoti patika.
Nedēļu nācis katru nakti
Savukārt ēvelieša Ilgoņa Rutkovska sētu lācis apciemojis nupat, naktī no sestdienas uz svētdienu. Pirms tam nedēļu nācis katru nakti, vēl pirms tam oktobrī apmēram ik pēc desmit dienām.
"Bija pieci bišu stropi – nu nav neviena. Izspārdīti, medus apēsts. Bites bija cīnījušās un kodušas nezvēram caur kažoku, jo lācis izvāļājis tīrumā bedres, mētājies ar stropu dēļiem, mēģinot atvairīt bites. Pirmoreiz lācis bija atnācis 2. oktobrī un saplosījis piecas vistas. Pēc desmit dienām – gaili un četras vistas. Nolocīja sētu un dzelzs mietus, kūtij logus izdauzīja, bet iekšā netika, jo logi mūra ēkai augsti un mazi. Tagad ēkām aplikām riņķī elektrisko ganu, ceru, ka vairs nenāks. Bija arī izgājis cauri siltumnīcai, pabakstījis automobiļa motora pārsegu, izrakņājis miskasti. Ar sievu esam invalīdi, nav jau līdzekļu veidot jaudīgu aizsardzību pret lāčiem," bēdājas Ilgonis. Viņi ar sievu pa nakti lāča darbošanos dzirdējuši, bet bijis bail iet ārā. Suņa nav, trīs kaķi aiz bailēm pamukuši zem gultas.
Kungs ziņojis DAP. Atbraucis darbinieks un paņēmis lāča kaku, lai saprastu, kas par lāci, un teicis, ka tikšot kārtota lāča medīšana.
"Kāpēc lāču vajag tik daudz?"
"Man nav ko daudz raudāt, salīdzinot ar citiem, jo lācis ciemos pie mums bija tikai reizi 2. augustā – izvilka no stropa trīs rāmīšus un pamielojās," stāsta Dzidra Grīnberga no Burtnieku pagasta. Vīra senču "Adzelviešu" mājās lācis nav bijis manīts vismaz kopš dzimtbūšanas laikiem. "Tomēr kā agronomei ar 40 gadu pieredzi man ir jautājums – kas nosaka lāču skaitu Latvijā un kāpēc to vajadzīgs tik daudz? Man liekas, ka to noteic pilsētnieki, kas nesaprot lauku cilvēku dzīvi un dabas ritējumu. Un tas neattiecas tikai uz lāčiem, bet arī citiem dzīvniekiem. Ja cilvēks kaut ko laukos dara, viņš rēķina un grib redzēt darbam jēgu. Kāpēc nesodīt lāci, ja viņš posta bišu dravas, zosis, tādus barus nekad iepriekš neesmu redzējusi, – ja rij zirņus. Ar visu sargāšanu zosis man hektāru zirņu noēda. Pēc tam šāvām ar gāzes lielgabaliem, suns aiz bailēm pa pagrabu dzīvoja, tikai, kad palika uz vecumu kurls, pārstāja baidīties. Stirnas vairs neguļ mežā zem eglītes, bet kviešu laukā, jo mežs pilns ar vilkiem un lāčiem. Kam mums to vajag? Bezmaz jāpriecājas, ka vismaz mežacūkas no mēra apmirušas..."
Vēl Burtnieku pagastā 28. septembrī lācis papostīja Paulas Miščenkovas bišu dravu, oktobra vidū – Jāņa Gobas bišu dravu Ēveles pagastā.
***
Latvijā mīt vismaz 190 lāči
– Saskaņā ar 2025. gada Latvijas Valsts mežzinātnes institūta "Silava" pētījumu datiem Latvijā pastāvīgi mīt vismaz 190 lāči. Visvairāk to ir Vidzemē, kā to apliecina Lāču monitoringa (2023–2025) dati.
– Dabas aizsardzības pārvalde norāda: tā kā lācis ir atkal kļuvis par daļu no Latvijas dabas, cilvēkiem jāiemācās gudri un droši sadzīvot. Lai palīdzētu brūno lāci labāk iepazīt, pārvalde savā vietnē ir apkopojusi dažādus materiālus, ko aicina iepazīt ikvienam: "daba.gov.lv/lv/laci–un–mes–ka–rikoties–sastopoties". Tur pieejama informācija un pieci īsi video par rīcību, satiekot lāci, jautājumu un atbilžu sadaļa un lāču ekspertu izstrādātas vadlīnijas medniekiem un mežizstrādē iesaistītajiem.
***
Pētnieks: Elektrību lācis ļoti respektē
– Jānis Ozoliņš, Latvijas Valsts mežzinātnes institūta "Silava" vadošais pētnieks, intervijā laikrakstam "Staburags" teicis – galvenais, dodoties mežā, ir nevis nemitīgi baidīties no iespējamā lāča uzbrukuma, bet gan uzvesties tā, lai nenotiktu negaidīta sastapšanās, – sarunāties, dungot u. tml. Cita situācija ir tad, ja lācis regulāri apmeklē kādu īpašumu. "Pret lāčiem mājdzīvnieku un bišu aizsardzībai ir tikai un vienīgi elektriskais gans. Ar slēptajām kamerām esam nofilmējuši, ka lāči, kuri reiz dabūjuši trūkties no elektriskā žoga, pēc tam pat parastai auklai vairs nepieskaras. Viņi mēģina līst pa apakšu vai izrakties, bet baidās pieskarties žogam. Elektrību lācis ļoti respektē," saka Jānis Ozoliņš.
Laikraksta redakcija atrodas Rīgā, Toma ielā 4
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 29.11.2003
(0)
