- Aģents 007 glābs Latviju
Mans vārds nav Bonds. Džeimss Bonds. Mans vārds ir Ivars Andiņš.
- Ja gribat ziedot, tad dodiet vēl dzīvajiem
Man nepatīk, kāda kļuvusi Latvijas sabiedrība, kas vēsturiskiem pieminekļiem gatava ziedot tūkstošus, kamēr zinātniekiem jāstāv ar cepuri, lai atjaunotu pretvēža zāļu ražošanas līniju.
- Zinu zinu... mīlestība!
Pirms vairākiem gadiem strādāju kādas ministrijas preses dienestā. Toreiz tāpat kā tagad ministrijas reorganizēja un par savu turpmāko likteni nevarēja būt drošs neviens.
- Vai muļķība valda pār pasauli?
Ziņu nodaļā sāku strādāt oktobra sākumā. Ir pagājis tikai nedaudz vairāk par diviem mēnešiem, bet esmu nonākusi pie atziņas, ka muļķība valda pār pasauli, precīzāk sakot — nejēdzības.
- Pasaciņa par Celmu un Atvasīti
Reiz meža malā dzīvoja vecs apsūnojis Celms. Viņš bija tik vecs, ka pat zāģējot no viņa bira nevis skaidas, bet brūngana smelkne.
- Ko zaļai jaunībai!
Ticiet man, izbijušam divkārtējam studentam, — ir darbi, ko labāk darīt zaļoksnējam. Īsti lāgā neesmu tikusi skaidrībā, kā ir ar iemīlēšanos, bet par mācīšanos un studijām gan man vairs nekādu šaubu nav.
- Lāči Sūnu ciemā
Tikai pussolīti esam spēruši Eiropas Savienības virzienā, bet jau cītīgi rēķinām, cik no Briseles naudīgā pīrāga mums katram atlēks, piemirstot, ka ne tikai Brisele dos, bet uz mums arī raudzīsies, tā teikt, caur lupu.
- Kas var būt aktuālāks par šo?
Nesen Prāgā Eiropas Savienības paplašināšanai veltīta semināra saviesīgo pasākumu ietvaros sastapu pieredzes bagātu čehu preses fotogrāfu, pēc viņa paša vārdiem, vecu Bohēmijas bohēmas pārstāvi.
- Simtgadīgie cimdi izglābti!
Tā nu liktenis bija lēmis, ka 5. decembrī, pievienojies glābējiem, kopā ar citām mantām no degošās Cesvaines pils iznesu simtgadīgus (!) cimdus un Cesvaines tautas teātra materiālus lielās kārbās.
- Gribu baltas domas
No jaunā gada vienmēr gaidu daudz vairāk nekā no iepriekšējā. Bet ko gan gaidīt? Viss jau tāpat atkarīgs no pašas. Likteņa spēkam īpaši neticu.
- Nesāc jauno, dzīvo savējo
Nez kurš pirmoreiz par to iedomājies un nez kāpēc laika ritumā par stereotipu padarīts vēlējums gadu mijā (un vēl arī "N" pirmdienas rītā) beidzot sākt jaunu dzīvi.
- Zaļās zāles barometrs
Kopš liktenis man lēmis bieži apmeklēt valdības ēku, es vairs nelasu un neklausos laika ziņas, jo dažu valdības vīru bioritmi ir tikpat precīzi kā barometrs.
- Ko grib makšķernieks?
Jā, ko tad viņš īsti grib arī jaunajā, 2003., makšķerēšanas gadā, ko sagaida, sapircies kātus, spoles, auklas, tērpus, zābakus un vēl tūkstoti un vienu copes piederumu?
- Vairāk uzņēmības
Aizvadītā gada lielākais piedzīvojums, izņemot pārvākšanos uz citu mitekli, man bija ceļojums uz Zemes otrā pusē esošo Taivānu, kas piecpadsmit gados no valsts ar autoritāru militāru režīmu kļuvusi par plaukstošu un pārtikušu demokrātiju.
- Taisnīgs, bet bez cepures
Šajā stāstā nav dziļas filozofijas un no tā arī diez vai gūsit padomu, kā līdzīgā situācijā rīkoties.
- Pieci eži
Vasarās dzīvojam nelielā mājiņā netālu no Rīgas. Nekādi dārzniecības speciālisti neesam, tāpēc mūsu lielākā greznība ir četri bērzi, pavasaros krāšņi ziedošs rododendrs un pa kādai puķei.
- Tā Šveicē piespiež mīlēt pašmāju preci
Šovasar, kopā ar 64 Latvijas pastniekiem esot Šveicē, pārsteidza ne tikai šīs zemes skaistums un sakārtotība, interesantās vecpilsētas, arī šajā attēlā redzamā Lucerna ar īpatnējo koka tiltu, ko visā tā garumā sedz no iekšienes apgleznots jumts.
- Taisnīgs, bet bez cepures
Šajā stāstā nav dziļas filozofijas un no tā arī diez vai gūsit padomu, kā līdzīgā situācijā rīkoties.
- Saruna ar vecenīti
Vecenīte krišus uzkrita sniegotam solam. Kad satvēru viņu zem rokas un apsēdināju, manī raudzījās lielas, šausmu, bezpalīdzības un cerību pilnas acis. Tādas ir bērniem, kuri ir pārbijušies, un cilvēkiem, kuri mirst.
- Hokejs kā dzīves jēga?
Nezinu, kādēļ, bet no vairākiem cilvēkiem gadījies dzirdēt, ka ar Matuli par citu neko nevarot runāt kā tikai par hokeju. Uzslava? Nopēlums?