Pirmdiena, 2021. gada 01. marts 09:12
Vārda dienas: Ilgvars, Ivars
Par Lielvārdes novadu var stāstīt daudz.
Par Lielvārdes novadu var stāstīt daudz. Šeit, trīs tūkstošus gadu senā pagātnē, Dievu kalnā apmetās pirmās baltu ciltis. Lielvārdes vai Lennewardes vārds 1201. gadā minēts jau Livonijas Indriķa Hronikā. No šejienes nākusi Lielvārdes josta, kuru zina visā pasaulē. Ar Lielvārdi saistās mūsu tautas varoņeposs “Lāčplēsis”, bet Lielvārdes Andreja Pumpura muzejs gluži kā magnēts pievelk ļaudis no visas Latvijas. Bagātās kultūras tradīcijas, amatiermākslas kolektīvi, teātra spēlēšana – tās visas ir Lielvārdei raksturīgās zīmes. Tomēr pats galvenais ir cilvēki – lielvārdieši.
Kādi mēs, lielvārdieši, esam? Kas ir tas īpašais pamats, kurš gadu simteņiem ilgi ļāvis un ļauj lielvārdiešiem turēt lepnu stāju? Runājot par senlaikiem, senās Latvijas vēstures pētnieks Agris Liepiņš, kura celtā Lielvārdes valdnieka Uldevena senlatviešu pils ir viens no iecienītākajiem tūrisma objektiem novadā, teic, ka Lielvārdes tauta vienmēr bijusi lepna.
Lepnā Lielvārdes tauta
“Senatnē lielvārdieši bija lepni un pārtikuši. Arheoloģiskie atradumi liecina, ka Lielvārdes novada iedzīvotāji staigāja vara rotām greznojušies, sudraba zvārguļiem šķindot un lībiešiem raksturīgajām saulītēm rīta gaismā mirdzot. Kā nestaigāsi lepnā apģērbā, ja blakus tek varenā tirdzniecības upe Daugava. Vikingu tirgotāji no savas zemes lielajām pilsētām Birkas un Sigtunas pa Daugavu un tālāk pa Dņepru veda preces uz seno Krievzemi. Piestājot mūsu ostās, viņi pirka dzintaru, kažokādas, bišu vasku un ieročus. Bet tirgošanās nebija vienīgais bagātības uzkrāšanas veids. Pie nodevām, kuras iekasēja lielvārdieši, pieskaitāma arī samaksa no sirotājiem, kuri gribēja iziet cauri pilsnovadam, lai pasirotu igauņos vai leišos. Daugavā iepretim Lielvārdes koka pilij atradās dabisks brasls – vieta, kur, no zirga nenokāpjot, varēja šķērsot upi jebkurā gadalaikā. Pat pavasara plūdos šeit varēja pārcelties pāri Daugavai, zirgam brienot pa ūdeni nedaudz virs lāpstiņām, bet vasarā ūdens skalojās rumakam gar pavēderi. Pienākot pie Daugavas, sirotāju karapulks prasīja Lielvārdes ķēniņam atļauju šķērsot upi un samaksāja vai nu sudrabā, vai dalījās sasirotajā. Kas kaitēja nedzīvot dižas upes maliņā? Jādomā, ka krietnu pašapziņas devu lielvārdieši ir saglabājuši līdz pat šai baltai dienai.”
Pie Lāčplēša akmens pēc labajiem darbiem
“Lielvārdieši, tāpat kā jebkurš cilvēks, ļoti, ļoti lepojas ar savu zemi, ar savu darbu, līdzcilvēkiem, kaimiņiem, notikumiem un paražām,” saka Lielvārdes Andreja Pumpura muzeja direktore Anita Streile, kuras sirdslieta ir Lielvārdē pierakstīto tautasdziesmu vākšana. Tapusi unikāla, vairākus tūkstošus tautasdziesmu liela kolekcija, un Anita Streile teic, ka to klāstā ir gan tautasdziesmas par arājiņu, kurš ir mīļš un jāciena, gan darba tikumu, Daugavu un dabu. Taču kāda savulaik Lielvārdes pagastā pierakstīta tautasdziema viņu īpaši uzrunājusi.
Rembatiešu meita biju,
Lielvārdiešu vainadziņš.
Man’ aizveda Lielvārdieši,
Vainagā lūkodami.
Rembatiešu bāleliņi,
Vediet mani atpakaļ,
Man jau bija apnikuse
Lielvārdiešu lepna dzīve.
(latviešu tautas dziesma)
“Tātad lielvārdieši dzīvojuši diži lepni,” saka Anita Streile. “Šī tautasdziesma rāda, ka lielvārdieši par savu vietu bijuši iznesīgāki kā ienācēji.” Viņa arī teic, ka lepnumam par vietu, kurā dzīvojam, noteikti jābūt, jo “kas gan tas ir par latvieti vai lielvārdieti, kurš nelepojas ar sevi, savu sētu, kaimiņu, darbu un vietu!”
Anita Streile stāsta, ka īstenu lielvārdiešu, kuri šeit dzimuši, auguši un dzīvojuši paudzēm ilgi, nemaz vairs nav palicis tik daudz, un arī tāpēc ir ļoti patīkami, ka cilvēki, kuri pirms daudziem gadiem pārcēlušies uz dzīvi citur, brauc uz Lielvārdi savas dzimtas sakņu izzināšanai. “Lielvārde tomēr “aizķer” ar savu vēsturi un būtību,” tā Anita Streile. Ne jau velti tos cilvēkus, kuri uz dzīvi Lielvārdes novadā ienāk no citām vietām, ļoti ātri pārņem šīs vietas īpašā aura, un nav ilgi jāgaida, līdz viņi kļūst par īstiem lielvārdiešiem.
“Ir ļoti svarīgi novērtēt savu darbu, attieksmi citam pret citu, pozitīvo. Mums ir dažādi atmiņu stāsti par cilvēkiem, kuri darījuši labu, un šādu stāstu ir ļoti daudz. Ne velti Andrejs Pumpurs vāca tās teikas par Lāčplēsi, Lielvārdes pili un labo darbu darīšanu. Cilvēki brauc pie mums uz Lielvārdi pie Lāčplēša akmens pēc tiem labajiem darbiem,” saka Lielvārdes Andreja Pumpura muzeja direktore.
Par Lāčplēša akmeni, kurš piepilda vēlēšanos, 1994. gada bērnu avīzē “Taciņa” ir kāds interesants un arī lielvārdiešus raksturojošs stāsts. “Kāds zēns esot vēlējies, lai no debesīm nokrīt mopēds. Diemžēl tas nenotika, un puisēns juties vīlies. Zēnu mierinot, muzeja vadītāja ieteikusi vēlēties nevis kādu mantu, bet kaut ko tādu, kas nes labumu ne tikai pašam, bet arī apkārtējiem.”
Leģendārā Kauliņtēva mantojums
Šodien reti kurš vairs atceras, ka Edgars Kauliņš Lielvārdē bija ienācējs. Partijas komitejas sūtīts, četrdesmito gadu beigās viņš sāka strādāt Lielvārdē par partorgu, un 1948. gadā kļuva par kolhoza “Lāčplēsis” priekšsēdētāju. Vēl šodien dzīvo nostāsti, kuri liecina, ka Edgars Kauliņš nekad nav akli pakļāvies partijas diktātiem, un 1949. gadā, pateicoties viņam, nevienu Lielvārdes cilvēku neskāra izsūtīšana. Laikabiedru atmiņās teikts, ka Kauliņtēvam piemitusi fenomenāla prasme atrast īstos cilvēkus īstajās vietās – labus savu arodu zinošus speciālistus. Edgars Kauliņš nevarēja ciest staigātājus, jo uzskatīja, ka katrs savā mūžā var izveidot tikai vienu labu saimniecību, arī speciālisti pie viņa strādāja gadiem ilgi. Tanī pašā laikā viņš bija ļoti taupīgs, pat sīksts kolhoza saimnieks, un arī attiecībā pret sevi bija pieticīgs un ārišķību necieta ne acu galā. Zināms, ka Kauliņtēvs uz darbu gājis pufaiciņā un vecā svārkā, vien jubilejās, svētku reizēs un oficiālos pasākumos uzvilcis kārtīgu uzvalku. Taču viņam bija, kā tagad teiktu, izcils “uzņēmēja gēns”, kas pat nelielu rūpalu ļāva pārvērst pelņu nesošā ražotnē. Vēl lielvārdieši atceras, ka “Lāčplēsī” vienmēr tikuši svinēti Jāņi – arī tad, kad Arvīds Pelše to svinēšanu kā “buržuāziskās sabiedrības palieku” aizliedza. Pateicoties Kauliņam kolhozs “Lāčplēsis” padomju laikos bija kā latviskās kultūras saliņa. Kolhozam bija savs koris “Lāčplēsis”, sieviešu un vīriešu vokālie ansambļi, dramatiskie kolektīvi, tautas deju ansamblis “Lāčplēsis”, daudzi pašdarbības pulciņi, un tas viss lielvārdiešos uzturēja stipru nacionālo garu, bet kolhozā valdošā kārtība – darba tikumu. Tas viss Lielvārdes novada cilvēkos dzīvo joprojām.
Darbīgi, dvēseles bagāti
un draudzīgi cilvēki
To, cik daudz kultūras dzīve devusi Lielvārdes novadam, akcentē arī Genovefa Poriete, kura 2007.gadā par mūža ieguldījumu Lielvārdes kultūras tradīciju veidošanā un saglabāšanā bija starp pirmajiem Goda Lielvārdieša apbalvojuma saņēmējiem.
Genovefa Poriete uz Lielvārdi no Ogres pārnāca 1969. gadā, un saka, ka pirmais, kas priecēja, bija šejienes kultūras cilvēki. “Man šķiet, ka tie bija vai visi satiktie,” viņa saka. Tolaik vēl Lielvārdei sava kultūras nama nebija, bet darbojās kolhoza “Lāčplēsis” klubs, “Lauktehnikas” klubs, un katrai iestādei bija savs kultūras darbinieks. “Lielvārdē vienmēr bijis ļoti daudz dažādu kolektīvu dalībnieku – kori, deju kolektīvi, un nekad nav bijis tā, ka Lielvārdē nebūtu spēlēts teātris.”
Lūgta raksturot lielvārdiešus, Genovefa Poriete saka, ka pirmkārt jau tie ir darbīgi, dvēseles bagāti un draudzīgi cilvēki. Viņa atceras arī tradīcijas, kuras sākās līdz ar bērniņa nākšanu pasaulē – dzimšanas apliecību izsniegšanu jaunajiem vecākiem reizi mēnesī, vārda došanas svētkus, bērnības svētkus, kur kūmās tika aicināti cilvēki, kuriem Lielvārdes vārds daudz nozīmēja. Nākamie bija pilngadības svētki, kad reizē ar vidusskolas beigšanu tika sveikti astoņpadsmitgadnieki. Bija arī tāda tradīcija, kā vienas dienas semināri pilngadību sasniegušajiem jauniešiem, kuros tika stāstīts, kas jāzina, pirms ieiešanas lielajā dzīvē un ģimenes dibināšanas. Bet pilngadnieku svētkos jauniešus līdz ar viņu skolotājiem uzrunājis arī Edgars Kauliņš. Pēc tam visi kāpuši laivās, lai pa Daugavu brauktu uz svētku norises vietu... Šīs tradīcijas atstājušas savus nospiedumu daudzu lielvārdiešu sirdīs.
“Neviens no skolotājiem, kultūras darbiniekiem vai iestāžu vadītājiem, kuri sabiedriskā kārtā veica šo darbu, “neizdega”, neviens nežēlojās, ka par to nav atlīdzības. Galvenais bija Lielvārdes vārds, cilvēki un vieta, kas emocijām deva mērķi,” Genovefa Poriete no sirds priecājas arī par tagadējiem Lielvārdes skolu skolotājiem, kuros neredz nevienu ne rakstītu, ne izteiktu noguruma pazīmi un sūkstīšanos.
Genovefa Poriete atceras, ka allaž bijusi vienreizēja pleca sajūta. “Nevaru nosaukt nevienu, ne vecu, ne jaunu Lielvārdes cilvēku, kurš kādreiz būtu pilnīgi un kategoriski atteicis. Mana bagātība Lielvārdes novadā ir cilvēki. Es gribētu novēlēt visiem domāt, – kā paveikšu savu darāmo, vai mācēšu to no sirds izdarīt tā, lai neapkaunotu Lielvārdes vārdu, un materālās vērtības atstāt tikai otrajā plānā. Lai visiem veicas, ir laba veselība un arī labklājība!”
Visi esam lielvārdieši
Goda lielvārdiete, skolotāja un daudzu mācību grāmatu autore Rūta Koluža ir lielvārdiete no 1968. gada. Lūgta raksturot lielvārdiešus, viņa teic: “Lielvārdes iedzīvotāji ir vidzemnieki. Jā, tā it kā ir. Lielvārde atrodas Daugavas labajā krastā Latvijas viducī. Bet, kad 21. gadsimta sākumā Lielvārdes Pensionāru biedrība rīkoja novadu sasaukšanos, izrādījās, ka Lielvārdē dzīvo puslīdz vienādā skaitā gan vidzemnieki, gan kurzemnieki, gan zemgalieši, gan latgalieši. Politiskie un sadzīves apstākļi radījuši migrāciju. Taču arī kopēja teritorija, kultūras norises un kopēji darbi vieno cilvēkus. Tādēļ visi esam lielvārdieši.”
Kādi tad ir šie 20. un 21. gadsimta mijas lielvārdieši?
“Vēl nesen lielvārdieši dalījās divās daļās: ciemata ļaudis un lāčplēšnieki. Katram savs kultūras nams, katram savi kori un deju kolektīvi. Atmodas laiks ir saliedējis cilvēkus. Visiem viens mērķis: brīva Latvija. Jaunā sabiedriskā iekārta vedināja uz racionālu domāšanu. Apvienojās pašdarbības kolektīvi un kultūras iestādes. Pieauga pašvaldības vienojošā ietekme, saliedējās novada ļaudis.
Lielvārdieši vienmēr, lai kāds bija laiks, ir lepojušies ar sava novada vārdu, godam sargājuši to un spodrinājuši. Lieliskie amatiermākslas kolektīvi, mākslas meistari, Andreja Pumpura Lielvārdes muzejs, ar pašvaldības atbalstu izdotās grāmatas nes Lielvārdes vārdu pāri novada robežām.
Un tomēr ar bažām tiek sagaidīts katrs jaunpienācējs. Vai iederēsies? Vai dos kādu pienesumu? Jāpaiet laikam, lai jauniņais tiktu iepazīts un pieņemts. Kad tas ir noticis, atveras viņam lielvārdiešu sirdis un dvēseles,” tā Rūta Koluža.
Lepni, taču reizē sirsnīgi un izpalīdzīgi, radoši un izdomas bagāti, čakli un vienmēr gatavi apgūt jauno – tādi ir lielvārdieši. Ne velti Andrejs Pumpurs eposā “Lāčplēsis” rakstīja zīmīgus vārdus: “Lielvārdu cilts ir slavena tauta.” .
Laikraksta redakcija atrodas: Raiņa iela 11A, Lielvārde, Lielvārdes novads, LV–5070
Redakcijas e-pasta adrese: lz@lielvarde.lv
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 10.02.2014
© Lursoft, Lursoft IT 1997-2020 Lursoft ir Latvijas Republikas Uzņēmumu Reģistra informācijas atkalizmantotājs. Lietotājs, lietojot sistēmas, apņemas ievērot Autortiesību likumu, Fizisko personu datu apstrādes likuma prasības un Lursoft sistēmas izmantošanas noteikumus. Lietotājam aizliegts izmantot jebkādas automatizētas sistēmas vai iekārtas (robotus) piekļuvei sistēmai bez rakstiskas saskaņošanas ar Lursoft. Datu bāzēs esošajai informācijai ir informatīvs raksturs un tai nav juridiska spēka. Lursoft nenes nekādu atbildību par darbībām vai lēmumiem, kas balstīti uz saņemto pakalpojumu.
(0)
