Kad sasveicināmies ar apenieti Ņinu Kalekauri, viņa tā kā samulst, tā kā atvainojas: «Nav jau man nekā izcila... Savam priekam vien...» Savam? Pieticīgi teikts, jo dārzs, aiz betona mūriem vai citiem necaurredzamiem žogiem nenoslēpts, savu pievilcību demonstrē visiem, reizē arī liecinot par pašu saimnieci. Bet to, ka tieši viņas dārzs īpašs arī līdziniekiem bagātajā Apē, apstiprina dažādos pilsētas konkursos iegūtās balvas.