Pateicoties kolēģei Evijai Veidei, manās rokās nesen nonāca satriecoša grāmata "Mēs, pēdējie Austrumprūsijas bērni" – Otrā pasaules kara beigas, Kēnigsbergas barbariskā nopostīšana, miljoniem civiliedzīvotāju paniskā emigrācija rietumu virzienā, simtiem tūkstošu nelaimīgo, kuriem neizdevās aizbēgt un kuri vēl vairākus gadus pēc kara beigām palika bezspēcīgi pakļauti padomju "atbrīvotāju" mežonībai, laupīšanai, slepkavošanai un izvarošanai.