- MĪLESTĪBĀ neder uzticība... (E. Virza)
No kapa, kurā apgulšos, Es tā kā puķe neizplaukšu, Bet priecīgs, dāmas, lūkošos Uz jums no apakšas uz augšu.
- Es neziedēšu vairs nekad
Visticamāk, ka ne. Varbūt tā uz jautājumu, vai viņa šajā dzīvē ir bijusi patiesi laimīga, atbildētu REGĪNA EZERA.
- Kas tu esi manai dvēselei
Reiz dzīvoja gleznotājs Janis Rozentāls. Kalēja Miķeļa un viņa sievas Lavīzes septītais bērns piedzima 1866. gada 8. (26.) martā.
- Tik pagātne ir mūsu vien Ar priekiem un ar bēdām. Matīss Kaudzīte
1893. gada novembrī Piebalgā varētu skanēt kāzu zvani. Bet tie skan Drustos, kur līgava ar savu māti jau dažus gadus nodzīvojusi pie precētās māsas Karlīnes. Vēlā rudens dienā gredzenus mij divi pusmūža cilvēki.
- Neprasot sev neko
Dzīvespriecīga, strādīga, gaišu skatu uz dzīvi, apveltīta ar sirds gudrību un iejūtību – gluži kā latviešu tautas pasaku bārenīte bija 1839. gada 22. janvārī Limbažos dzimusī un augusī Dārta Rudzīte.
- Tāda arī bija viņas sūtība
ANNA LĀCIS un Linards Laicens. Honolula un Taiti – tā viņi sauca viens otru slepenajās vēstulītēs, kuras slēpa politpārvaldes tualetes telpā aiz sarūsējušām caurulēm, kad abi bija apcietināti.
- Jo mūsu mīlu gaida sarkofāgs
Viņa bija gatava nāvei un zināja likteņa nolemtību. AUSTRA SKUJIŅA, slaidā, tumšmatainā un tumšacainā meitene, kas aiz ārējas bravūras un izaicinošas uzvedības slēpa traģisku pasaules izjūtu un sakāpinātu jūtīgumu, pati noslēdza rēķinus ar dzīvi.
- No manas Annas
Misiņa bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļā daudzu manuskriptu, fotogrāfiju, dokumentu, vēstuļu vidū glabājas arī mapīte ar ANNAS JAUNZEMES vēstulēm.
- «Jo ilgāk dzīvoju, jo tīkamāki ar tevi kopā būt...» (Viktors Eglītis)
Dievu sūtne Marija bija aizgājusi nāvē, atstājot vietu blakus VIKTORAM EGLĪTIM tukšu. Viņa bieži rādījās dzejniekam sapņos, viņš pamodās noraudājies, jo zaudējuma sajūta bija tik sāpīga...
- Skumjš stāsts par LĀČUKIŅU
Pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados slavas zenītā atradās jauns un talantīgs, latviski gaišs un sirsnīgs dziedātājs JĀNIS ZĀBERS, kuram 11. augustā būtu apritējuši 75.
- Varēja būt – bet nebija
Vēl pirms ERNESTĪNE PĒTERSONE satika Jāni Poruku, viņa pazina kādu citu latviešu rakstnieku. Viņi bija labi draugi, kurus vienoja kaisle uz teātra spēlēšanu, jautriem jokiem un labu literatūru.
- Glābējs Zaķītis
1922. gadā kādā labdarības sarīkojumā Rīgas Virsnieku namā Valdemāra ielā 5 iepazinās divi jauni cilvēki – namsaimnieka meita Leontīne Zaķīte un dzejnieks, Benjamiņu izdevumu līdzstrādnieks Jānis Ziemeļnieks. Spriganā.
- Solījums
1901. gada martā Cēsu Viesīgā biedrība gatavoja teātra izrādi. Jaunais dzejnieks Jānis Poruks, kas draugu pulkā devās pie sava Selonijas komiltoņa Eversa, pa ceļam bija iegriezies biedrības bufetē.
- Tā diena...
Zied baltie jasmīni un sārtās peonijas, sāk saldi smaržot liepas, plaukst rozes... Tik skaista diena, tik jauka bija Jāņu nakts.
- Nogurusi no Tavas brīnišķīgās mīlas
Reiz Liepājā dzīvoja meitene Mirdza... Viņa agri zaudēja tēvu, māte daudz strādāja, lai uzaudzinātu Mirdzu un viņas brāli Emīlu.
- Īsais laimes brīdis
Viņš tika radīts pavasarī, lielā un traģiskā mīlestībā. Viņa liktenī ir pavasara vieglums un jūsma, lieli, spīdoši paveikti uzdevumi un traģiska nolemtība.
- Un kas no tā visa palicis pāri
20. gadsimta sākumā Vecmīlgrāvī mazā vienistabas namiņā ar salmu jumtu dzīvoja septiņiem bērniem bagātā Veidemaņu ģimene.
- Skandāls operā
1925. gada pavasarī ar kuģi "Borgholma" savā trešajā ārzemju ceļojumā pa maršrutu Zviedrija–Dānija–Anglija–Francija devās mūsu slavenais Reitera koris.
- OTRS Aleksandrs
Mildas Grīnfeldes dzīvē bija divi Aleksandri, un liktenim labpatikās, ka abi bija dzejnieki. Viens no viņiem mūžībā aizgāja, nāves bailēs satvēris viņas roku savējā.
- Mazs intermeco tavā mūžā
Kas kopīgs Rainim ar Sudrabkalnu? Atceroties ne tikai to, ka viņi abi bija dzejnieki? Gan viens, gan otrs – tikai katrs savā laikā – uz rokām nēsājuši vienu un to pašu sievieti.