Savā ar motoriņu aprīkotajā riteņkrēslā Jānis lepni stūrē uz darbnīcu, kur smaržo pēc koka – uz vietu, kur var nopelnīt maizei un citām vajadzībām, un vienlaikus patvērumu, kur nododoties ritmiskam darbam, var aizmirst par sāpi, par apjukumu un nebūt ne vieglo ikdienu.