Rīga 20°C, mākoņains, bez nokrišņiem, D vējš 1m/s
Svētdiena, 2024. gada 19. maijs 21:09
Vārda dienas: Lita, Sibilla, Teika
Uz mirkli saķertas galvas, tomēr jau pēc brīža – apziņa par tomēr sasniegto: emocijas Latvijas nometnē pēc olimpisko skeletona sacīkšu beigām griezās kā vējarādītājs viesuļvētras epicentrā. Taču vakar, kad Martinam Dukuram kaklā tika uzkārta sudraba medaļa, visas negatīvās sajūtas jau bija aizmirstas – Latvijai olimpiskais vicečempions!
Olimpisko skeletona sacensību zelta medaļu liktenis sestdien tika izšķirts ne tikai pēdējā braucienā, bet, iespējams, – pat tā pēdējos pārsimts metros. Pēc trim braucieniem vadībā joprojām atradās Martins Dukurs, taču vienīgais atlikušais viņa reālais konkurents pamazām bija drupinājis latvieša pārsvaru simtdaļu pēc simtdaļas – pēc pirmā brauciena 0.28, tad 0.26, bet pēc trešā – jau vairs tikai 0.18 sekunžu liels pārsvars. Arī savu pēdējo iespēju kanādietis Džons Montgomerijs izmantoja – labs brauciens, ļoti labs ātrums beigās un labs pieteikums, lai pirms paša pēdējā skeletona sacensību brauciena liktu panervozēt Dukuram. "Biju diezgan mierīgs, jo viens man bija skaidrs – ja nobraukšu sakarīgi, jebkurā gadījumā sudrabam jābūt, un varu aizķerties arī pie zelta," pēc finiša savas tābrīža sajūtas atcerējās Martins. Diemžēl paša kļūdiņa trases vidusdaļā maksāja pārāk dārgi – nieka septiņas simtdaļas ļāva ekstāzē uzgavilēt Montgomerijam un visai mājinieku publikai. Kanādai zelts, Latvijai – sudrabs.
"Šobrīd vēl dalītas jūtas, taču ar katru brīdi labāk," jautāts, kā jūtas – ieguvis sudrabu vai tomēr zaudējis zeltu –, atzina Martins. "Trases vidusdaļā diezgan rupji kļūdījos, un pēdējā virāža daudz apēda. Treniņos un arī jau sacensībās skatījos, ka pēdējie starplaiki mums [ar Montgomeriju] vienādi, pat simtdaļu simtdaļā, taču beigās es viņam vienalga zaudēju desmitdaļu, tikai uz pēdējās virāžas rēķina. Vai nu tā ir kamanu specifika, kāda mana kļūda vai varbūt es kaut ko nejūtu – tur jebkurā gadījumā slēpjas laiks, un tur arī visdrīzāk viss vajadzīgais palika. Taču es neskumstu. Arī zaudēt ir jāmāk, un, domāju, ka zaudēju godam. Viņš tomēr ir mājinieks, šo trasi iebraucis. Uzvar stiprākais. Vienmēr. Braucot uz šejieni, domāju par jebkuru medaļu – man šīs tomēr pirmās tādas olimpiskās spēles, kur varu kaut kur aizķerties. Ņemot vērā, kā gāja treniņos, esmu apmierināts." Protams, no Pasaules kausa ieguvēja tika prasīts visaugstākais rezultāts, un melotu, sakot, ka tas nebija aizsniedzams. "Baigi grūti bija treniņos," Martins nenoliedz – zināms favorīta smagums uz pleciem bijis. "Zināju, ka no manis gaida, bet treniņos neesmu radis trakot un parasti sāku ļoti lēnām. Vairāk skatos tendences, nevis uz rezultātiem. Tad bija, kā bija, – 11., 14. vieta. Man visu laiku prasa – kas par lietu, kāpēc tik slikti?! Jau pats sāku domāt, ka kaut kas nav kārtībā. Taču, kad pēdējā treniņā uzskrēju trešo startu un nobraucu otro leju, sapratu, ka jābūt. Bija vēl rezerves. Zināju, ka jāmauc, un tad rezultāts būs – izdarīšu visu, ko varēšu, un būs labi."
Latvieši Vistleras trasē sestdien patiešām varēja staigāt, lepni izgrieztu krūti – augstajā ceturtajā vietā arī Martina vecākais brālis Tomass. "Protams, ka otrajam un ceturtajam būt nekad nav patīkami, un šoreiz tā abiem sanāca, taču kopumā esmu apmierināts," atzina Tomass, kas sestdien aizvadīja divus ļoti labus braucienus, taču medaļu pozīcijām pietuvoties reālu iespēju nebija – pārāk milzīgs bija krieva Tretjakova (starp citu, arī viņš brauc ar latviešu taisītām kamanām) handikaps. "Vakar, paskatoties tabulā, trijnieks šķita diezgan reāls – tikai septiņas simtdaļas. Taču trešajā braucienā viņš atrāvās, un tad jau palika sarežģītāk. Ātrums arī ar visām kļūdām viņam bija lielāks. Ko varēju, to ceturtajā izdarīju – nobraucu savu labāko braucienu. Tālākais jau vairs nebija atkarīgs no manis. Muļķīgi, taču – bija jācer uz viņa kļūdu," atzina Tomass, vairāk gan vīlies par brāļa, ne savu rezultātu. "Ja ne kļūda, viņš diezgan viegli varēja uzvarēt. Domāju, desmitdaļa tur palika, varbūt pat vairāk. Šis bija viņa sliktākais brauciens šajās spēlēs..."
Izrādījās, brāļa gaitas vairāk nekā savējās bija uztraukušas arī Martinu. "Kad redzēju, ka Tomass ceturtais, pie sevis jau domāju – labi, nu, nevajag man to zeltu, bet uzkāpjam [uz pjedestāla] abi, ar sudrabu un bronzu..." Kaut gan beigās no ideālā plāna bronza tomēr izkrita, Dukuru sniegums Vankūverā ir jāvērtē kā izcils – olimpiskā medaļa izcīnīta visnopietnākajā konkurencē un sarežģītākajā trasē. "Noteikti veltu šo medaļu savam tēvam, kurš šajā visā ieguldījis milzīgu darbu. Un gribu pateikties visiem cilvēkiem, kas mums ticēja jau pašā sākumā, kad vēl tikai sākām darboties un rezultātu vēl nebija vispār. Varbūt likās, ka ejam kādā aplamā virzienā, taču – tik tālu nu esam tikuši. Esam apmierināti. Laiks rādīs, kādas rādīsies nākamās olimpiskās spēles, taču – nav pamata nokārt galvu, ir jāiet uz priekšu.
***
VANKŪVERAS OLIMPISKĀS SPĒLES
Skeletons
1. Dž. Montgomerijs Kanāda 3:29,73
2. M. Dukurs Latvija +0,07
3. A. Tretjakovs Krievija +1,02
4. T. Dukurs Latvija +1,40
5. Z. Lunds ASV +1,54
6. K. Bromlijs Lielbritānija +1,57
Vieta, sportists, valsts, rezultāts
Laikraksta redakcija atrodas Rīgā, Mālu ielā 30, LV-1058
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 26.07.1997