Rīga 22°C, nedaudz mākoņains, bez nokrišņiem, A vējš 1m/s
Ceturtdiena, 2024. gada 23. maijs 21:29
Vārda dienas: Leokādija, Leontīne, Ligija, Lonija
"Man šobrīd ļoti svarīgs ir process, lai tas būtu ar izaicinājumu, adrenalīnu, draivu... Ļoti ceru, ka ar procesu vienā brīdī būs sasniegts rezultāts un tad varēs apstāties. Un realizēt procesu, kurā nav svarīgs rezultāts. Baudīt dzīvi. Jo pašlaik, biznesā esot, es taču nevaru tikai baudīt procesu, ir nepieciešams rezultāts," saka aktieris Juris Žagars. 26. janvārī viņš svinēs pusgadsimta – 50 gadu jubileju.
– Lasot jūsu intervijas, rodas iespaids, ka jūs veiksmīgi radāt un vadāt savu publisko tēlu. Tas ir veiksmīgs un visu varošs uzņēmējs, skatītāju novērtēts un mīlēts aktieris. Vai šādas spējas un nepieciešamība jums ir tāpēc, ka tik labi pārzināt šovbiznesu?
– Viena īpašība, kas ir ļoti noderīga izklaides industrijā, manī ir spēcīga – es jūtu, kas cilvēkiem patīk, un spēju uz to labi reaģēt. Intervija vienmēr ir mārketings. Nekad nepiekrītu intervijai tāpēc, ka gribas no sirds izrunāties. Esmu publiska persona, mana profesija un bizness ir publisks, to obligāta sastāvdaļa ir komunicēt. Nemūžam intervijā nerunātu ne par vienu jautājumu, kam nebūtu sakara vai ar teātri, vai ar biznesu.
– Vai to iemācīja jūsu pedagogs Ādolfs Šapiro?
– Nē. Šapiro man iemācīja būt kritiskam pret sevi. Iemācīja vienu no vislielākajām vērtībām, kas man vienmēr profesijā noder, proti, nekad neuzspēlēt. Šapiro iemācīja sajust iekšējās patiesības latiņu, kas man ļoti noderēja kino. Un vēl viņš iemācīja kritisku attieksmi pret lētu publicitāti un banalitātēm. Neapšaubāmi esmu viņa skolnieks, viņa ietekmi jūtu joprojām un ļoti stipri, arī personiskajā dzīvē. Reizēm sapņos redzu, ka es spēlēju un viņš mani lamā par sliktu aktierspēli, vai arī tieši otrādi – paslavē un tad es no rīta pamostos ar to sajūtu.
– Jūsu teiktais izklausās pēc barga tēva radītajiem kompleksiem bērnā.
– Tieši tā! Esmu ļoti kritisks pret sevi – tā ir mana problēma, kas reizēm arī traucē. Man liekas, ka man vienmēr jābūt ideālam, hiperprofesionālam, nevainojamam, jo kā gan citādi? Es neļauju sev kļūdīties, jo par kļūdām Šapiro mūs bāra. Pie Šapiro bija diktatūra, bet – ļoti labā nozīmē diktatūra.
– Tāds ir jūsu publiskais tēls – visu varošs un ideāls, kas prot pat nevainojami izvairīties no kutelīgiem jautājumiem, arī par divām šķirtām laulībām.
– Neesmu jau es nekāds betoncietais Švarcenegers, tomēr es daudz ko nestāstu... Tas man ieaudzināts ģimenē. Ir ļoti maz cilvēku, kuru klātbūtnē es atļaujos būt vājš. Diemžēl esmu mačo tipa vīrietis, bet visvairāk tas izpaužas tieši attieksmē pret sevi, un tas reizēm traucē. Es nezinu, kam jānotiek, lai es spētu vieglāk dzīvot.
– Kāpēc jūs, kuram deviņdesmito gadu sākumā bija sava zemnieku saimniecība laukos, tomēr atgriezāties uz skatuves.
– Man piegriezās. Esmu diezgan patmīlīgs, un man ir ļoti svarīgi, lai mani novērtē, lai tam, ko es daru, ir vērtība arī paša acīs. Tolaik bija tā – es biju pabeidzis Teātra fakultāti, kopš 1986. gada strādāju Jaunatnes teātrī, bet man tajā īsti nebija ko darīt. Šapiro braukāja pa Krieviju un ārzemēm, studējot izrādes, un daļa trupas vairākus gadus vienkārši veģetēja. Man tolaik nebija nevienas lomas, par kuru es varētu teikt – tā ir mans izaicinājums. Es, jauns aktieris, netiku uz skatuves! Un parādījās cits izaicinājums – atjaunot vectēva mājas, un tas man likās ārkārtīgi svarīgi. Tolaik daudz filmējos, tā ka aktieriski es nebiju dīkstāvē, bet teātrī darba bija mazāk. Dzīvoju Kalna Žagaros un būvēju sev māju, vadīju saimniecību.
Pēc tam Kārlis Auškāps man piedāvāja darbu Dailes teātrī – uzreiz labas lomas. Vadošie aktieri nekad nestrādā teātrī tāpēc, ka vajag naudu, bet tikai lomu dēļ. Par lomu īsts aktieris atdos visu.
– Vai atzinībai nepietrūkst vārda "publiska"?
– Protams. Zināt, ko es no visas sirds ienīstu? Bezdarbību un slinkumu. Ne tikai citos, arī sevī. Esmu kā krosa motocikls, kas iet tikai ar pilnu gāzi, es nevaru ļurināt pusgāzītē. Tajā laikā man teātrī nebija darba ar pilnu jaudu, es atradu ko citu, lai gan nebiju prom no profesijas, jo turpināju piedalīties kinoprojektos. Piemēram, kādu pusotru gadu es nodzīvoju Vācijā, kur filmējos.
Ja nedēļu nebrauc uz Rīgu, dzīvo savā lauku mājā, protams, arī tas piegriežas. Tāda bija situācija, un es nebiju ne uz vienu apvainojies.
– Un mieļu arī nebija?
– Nedaudz. Tāda jocīga sajūta... No Jaunatnes teātra es neaizgāju Šapiro laikā, bet tad, kad viņš jau bija prom.
– Kad sapratāt, ka ar savu profesiju nenodrošināsiet tādu dzīvi, kādu vēlaties?
– Līdzko beidzās rublis, jo rubļa laikos vēl varēja pavilkt ar algu, ko saņēmu savā profesijā, pēc tam vairs ne.
Tolaik naudu vajadzēja tik ļoti un nebija nekādas iespējas un izejas no situācijas, jo man jau arī nebija ģimenes aizmugures – kāda, no kā aizņemties. Es, ātrs puika, atradu veidus, kā nopelnīt. Deviņdesmitajos gados tie bija stipri riskanti veidi. Bandītu un kontrabandas laiki bija, bet, ak dievs, ko tik es nedarīju! Atceroties tagad man pašam mati stāvus ceļas! Braucām uz Maskavu, dzinām mašīnas ar pistolēm zem sēdekļiem, pat mukām no reketieriem. Bet es biju jauns un dulls, naudu vajadzēja, un tā tas bija – īsas bailes, un nauda bija!
– Iespējas atrada jūs vai pats meklējāt?
– Pats meklēju. Arī tagad. Aktiera profesijā iespējas ir atnākušas, bet par iespējām biznesā ideju zobratiņi man galvā griežas. Lai gan ne-
esmu psihopāts attiecībās ar naudu, nemīlu riskēt ar to.
– Nauda taču nāk un iet! Neriskējat ar naudu, bet bijāt radis braukt milzīgā ātrumā ar motociklu. Tikai reize, kad par mata tiesu izsprukāt no nelaimes un kad dēls sēdēja jums aizmugurē, esot jūs nolikusi pie vietas.
– Mums ģimenē bija milzīgs respekts pret naudu, tāpēc es... Lai gan – jums taisnība, jo deviņdesmitajos gados bija arī avantūras ar naudu. Pat briesmīgi trakas. Atceros, kā es ar valūtu, kas noslēpta kaklasaitē, viens pats klīdu pa Sibīriju, lai iepirktu un uzkrautu vagonos preci, ko bija sarunāts pārdot Vācijā. Tad nedomā par to, cik bīstami ir. Ir tikai viens variants – vajag piķi.
– Kā jums pašam patīk izjūta – nav variantu?
– Tā ir laba izjūta. Jo vislielākās mokas sagādā izvēle, bet, ja ir tikai viens veids, kā nopelnīt, pat pakļaujot sevi riskam, ir tikai jādara. Toreiz nebija daudz variantu.
– Kāpēc jums izvēle sagādā problēmas?
– Precīzs trāpījums – tā patiešām ir mana problēma. Izvēle man sagādā lielas grūtības. Man ļoti patīk pieņemt lēmumus biznesā, kad kopā sanāk visa mana komanda, kad darbinieki izsaka idejas un lēmumu ļauj nepieņemt man... Esmu ļoti demokrātisks vadītājs.
– Neticu.
– Tā ir. Ir dažas lietas, par kurām es zinu, kā vajag, bet man ļoti patīk, ja varu neizdarīt izvēli. Es arī darbiniekus atlasu ne no dumjajiem.
– Manuprāt, jūs nonākat pretrunās – jums patīk kontrolēt dzīvi ap sevi, jo īpaši – bērnus, bet biznesā esat demokrāts.
– Tā ir – bērnus man patīk kontrolēt un pat par daudz. Savukārt teātrī, kur paškontrole aktierim ir līdzvērtīga nāvei, es absolūti pakļaujos režisoram, jo tikai viņš zina, kā vajag. Teātrī aktieris ir padotais, padotais un vēlreiz padotais – tā tam jābūt! Biznesā tikai muļķis var paļauties vienīgi uz sevi. Ģimenē ir citādi, turklāt ar meitiņu es neesmu tik stingrs, un, protams, man ir simtprocentīga pārliecība, ka zinu, kā jāaudzina puikas. Augu bez tēva un tad domāju, ka es gan zināšu, kā dēlus audzināt. Pret puikām esmu bijis stingrs, bet nu vairs tāds neesmu, jo viņi ir pieauguši. Arī mana ģimenes situācija ir cita – esmu šķīries un vēlreiz šķīries...
Šovasar Grieķijā nepareizi ieniru ar akvalangu - pārāk dziļi un ātri. Kad atbraucu, pēc nedēļas mājās pēkšņi zaudēju samaņu.
Atbrauca vecākais dēls un divas dienas par mani rūpējās, kamēr ieradās mana draudzene no Londonas. Tad nodomāju – rezultāts ir sasniegts, jo man blakus ir vīrietis, kurš kontrolē situāciju un var pārņemt vadību, samenedžēt visus procesus, sākot no dakteriem un beidzot ar transportiem. Un nolikt mani pie vietas...
– Vai tā bija pirmā reize, kad fiziski nācās apzināties – es nevaru?
– Pirmā reize. Bija diezgan liels izmisums, jo pēkšņi esi bezspēcīgs un izslēgts no aprites. Jocīga sajūta. Visironiskākais, ka jau tad, kad man bija slikti, kad grīļojos un sapratu, ka tiešām nav labi, es vēl aizvilkos līdz mašīnai, domājot, ka man tikai jāierāpjas mašīnā un jāsāk braukt un tad jau viss aizies automātiski... Es taču ierāpoju mašīnā, jo zemapziņā biju pārliecināts – ar mani nekas slikts nenotiek, jo tā nevar notikt!
– Ar visiem tā notiek!
– Jā, ar visiem, bet ar mani ne, jo es visu kontrolēju! Paldies dievam, vecāmamma bija mājās, kura izsauca...
– Tomēr jūs pats neteicāt: "Man ir slikti, lūdzu, palīdzi!"
– Es kaut kā liku saprast... (Smejas.) Protams, pirmo ātro palīdzību es aizsūtīju atpakaļ, tikai ar otro mani aizveda. Izrādījās, ka man bija tikai klasiska barotrauma – asinsizplūdums auss dobumā. Pats savas pārgalvības dēļ izdarīju muļķību.
– Kādi ir secinājumi – vecums nāk, turpmāk jābūt prātīgākam?
– Par vecumu nedomāju, par apstākļu adekvātu novērtēšanu gan. Kad mans draugs neiroķirurgs pateica, ka tā ir trauma, nevis vecuma pazīme, biju priecīgs un pat lepns. (Smejas.)
– Iespēju nirt jūs tomēr nelaidīsiet garām?
– Man ir iekšēja spītība. No vienas puses – ja neniršu, tad būšu noraustījies, no otras – būtu stulbi vēlreiz nirt un vēlreiz... Varbūt neniršu tik dziļi.
– Ko jūs savā dzīvē identificējat ar principiālo iespēju, ko tomēr esat noraustījies pieņemt, lai gan vienmēr postulējat, ka iespējas vajag izmantot?
– Iespējams, es personiskajā dzīvē esmu palaidis garām kādu iespēju.
– Kādu?
– Ja būtu pareizāk kārtojis personisko dzīvi, būtu varējis vairāk būt kopā ar saviem bērniem. Tomēr esmu ieguvis ko citu, un vispār par personisko dzīvi es neraizējos un nesūdzos. Jebkurš uzņēmējs pateiks, ka biznesā ir palaidis garām kādu iespēju. Savukārt aktiera karjerā es savulaik neizmantoju uzaicinājumu strādāt Jaunajā Rīgas teātrī. Zinu – ja būtu Jaunajā Rīgas teātrī, es nekad nebūtu biznesā, jo man nebūtu tam laika. Un nebūtu Dailē, ko tagad uzskatu par savu teātri.
– Varbūt tieši tāpēc jūs tur arī neesat.
– Tolaik es sapratu, ka to nevaru atļauties, jo tur ir maza trupa, kas strādā nonstopā. Dailē ir citādi – te ir periodi, kad strādā ļoti intensīvi, un ir periodi, kad jāatnāk vakaros nospēlēt izrādes, jo nav jauna iestudējuma mēģinājumu, tāpēc pa dienu varu nodarboties ar biznesu, vakarā spēlēt izrādes, un strādāt 12 stundas dienā man nesagādā nekādas problēmas. Man gēnos ieliktas labas darbaspējas.
– Tomēr jautājums ir – vai spējat atpazīt dzīves būtiskās iespējas?
– Atpazīt iespējas ir vislielākā māksla. Ļoti liela dilemma man bija pirms diviem gadiem, kad piedāvāja kļūt par kultūras ministru. Tas bija ļoti īpatnējs laiks, man bija nopietnas pārdomas par to, vai šī ir mana lielā iespēja, vai lielā politika tomēr nav mans lauciņš. Es šo iespēju neizmantoju, un tikai laiks rādīs, vai bija pareizi man palikt teātrī un Žagarkalnā.
– Cik bieži dzīvē bijušas situācijas, kad pašam bijis jāizmanto jūsu bieži citētais kustību režisores Tamāras Ēķes teiciens: "Vajag atrast iemeslu iztaisnot muguru"?
– Sagumis jūtos vienmēr, kad man nav daudz darba.
– Var taču rosīties savā saimniecībā, piemēram, cirst krūmus.
– Man vajadzīgs augstāka līmeņa adrenalīns.
– Ko darāt situācijās, kad apzināties – ja neiztaisnosiet muguru, pats sevi necienīsiet, ja iztaisnosiet – kādam sāpēs?
– Tādas situācijas ir bijušas. Es iztaisnoju muguru.
– Tad jau varat būt arī nežēlīgs.
– Laikam. Varētu tā būt. Man ir svarīgi, kā es sevi vērtēju savās acīs. Pat ļoti svarīgi. Un pat svarīgāk par to, ka kādam nodara sāpes tas, ka es gribu un varu staigāt ar taisnu muguru. Primitīvi tas skan... Ticiet man – mīkstčaulība ir tā īpašība, kas man piemīt ārkārtīgi mazās devās. Droši vien atsevišķās situācijās es pret cilvēkiem varu būt nežēlīgs, jo nevar vienlaikus nebūt mīkstčaulīgs un arī nebūt nežēlīgs.
– Pārkāpjot 40 gadu slieksni, teicāt skaistu salīdzinājumu – dzīves smilšu pulkstenis tiek pagriezts uz otru pusi. Kāpēc tieši pēc 40?
– To teicu tolaik. Šobrīd, kad man ir 50, saku – vēl desmit gadus man šis pulkstenis tikšķēs uz priekšu, dzīve ies kārtīgā draivā. Tad būs nepieciešami kādi pieci gadi, lai sabremzētos, un ap septiņdesmit varēs iet mierīgākā ritmā.
– Dēli jums lieli, meitiņa pēc dažiem gadiem jau būs atskabargaina padsmitniece, bizness izveidots... Kādus mērķus esat izvirzījis vēl, līdz sasniegsiet mierīgāka ritma periodu?
– Atkal trāpījāt. Par to esmu daudz domājis, un viens no mērķiem būtu sakārtot biznesu tā, ka būtu nopietna stabilitāte. Un drošība, ka vecumdienās varēšu iztikt pats ar savu naudu.
– Un ko ar to darīt?
– Visticamāk, es gribētu ceļot. Ir personiski mērķi... Gribu pierādīt sev, piemēram, ka fiziski vēl kaut ko spēju, teiksim, kalnos kāpt. Labi iemācīties snovbordu, kaitbordu... Redz, nosaucu fiziskas aktivitātes, laikam esmu diezgan vienkāršs puisis.
– Mani pārsteidza kāds fakts – 2000. gada intervijā izteicāties, ka vienīgā loma, ko vēlaties nospēlēt, ir Pērs Gints, un pēc vairākiem gadiem to arī nospēlējāt, lai gan ne klasisko Ibsena variantu. Kāpēc Pērs Gints nedeva mieru?
– Pērs Gints ir mana vispersoniskākā loma. Es daudz domāju, kā tas ir – cilvēks izdauzās pa visu pasauli, lai pēc tam atgrieztos mājās...
– Tur jau ir arī sīpola lobīšana, kodola meklēšana...
– Ir gan... Darbs pie šīs lomas man bija ilgs un smags psihoterapijas seanss pašam ar sevi. Ļoti svarīga saruna pašam ar sevi par savu dzīvi.
– Ja vaicāšu, kādi ir secinājumi, jūs neatbildēsiet...
– Protams. Jūs kritiski skatāties uz manu perfekto publisko tēlu un pareizi vien darāt. Šis ir būtisks jautājums, ko es sev uzdodu, – būs vai nebūs kodols manai dzīvei?
Tomēr es neatceros, ka jebkad būtu bijis depresijā. Neesmu muļķa zaķis, kas par visu priecājas, tomēr smaga depresija man nav bijusi pat visgrūtākajos laikos, vienmēr esmu atradis jēgu un iespēju rāpties ārā no bedres.
– Varbūt neatzīstat, ka esat bedrē, tāpēc nav arī depresijas?
– Vai vajag to atzīt? Es novērtēju situāciju, uzreiz aizmirstu un strādāju tālāk, jo citādi kļūstu neproduktīvs. Bedre ir iespēja jaunam kāpienam, vai tad ne?
– Kur un kā jūs svinēsiet savu 50 gadu jubileju? Atkal Žagarkalnā?
– Lielas svinības netaisīšu, jo man ir ļoti mazs draugu loks.
– Par ko tas liecina?
– Esmu par šo tēmu daudz domājis, kādreiz jautājis... Mans brālis dzīvo sabiedriski plašā lokā, viņam ir daudz draugu un paziņu, bet man ir ļoti maz draugu.
– Jums bail vilties, bail būt sāpinātam?
– It kā ne. Zinu, ka mani nogurdina formālas vai tukšas attiecības, tām jābūt kvalitatīvām. Man draugu loks nav mainījies kopš agras jaunības – tie paši vien ir.
– Kad beidzās jaunība?
– Ļoti agri. 19 gados, kad apprecējos un man piedzima dēls. Viss cauri! Čau! Tālāk jau biju vīrietis, kas bija atbildīgs. Bieži vien man dzīvē šķitis, ka esmu atbildīgs par visu! Manam jaunākajam puikam ir jau 26, bet viņš vēl ir draivā – nekādu milzīgu saistību un atbildības, vien mašīnas līzings. Forši...
– Tātad kur jūs svinēsiet savu 50. dzimšanas dienu?
– Mājās, šaurā lokā.
Esmu izdomājis sev dāvanu – vienreiz ar visiem bērniem aizbraukšu uz Alpiem paslēpot. Beidzot visi kopā – no mazākā līdz lielākajam.
– Kāds būtu labākais novēlējums jums dzimšanas dienā?
– Novēliet man mieru iekšēju mieru.
– Vai tad jūs to gribat?
– Laikam jau gribu, ja tā saku. Lūdzu, novēliet man iespēju padzīvot mierīgi.
Laikraksta redakcija atrodas Rīgā, Mālu ielā 30, LV-1058
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 26.07.1997