Rīga 10°C, skaidrs, bez nokrišņiem, A vējš 3m/s
Piektdiena, 2024. gada 03. maijs 05:35
Vārda dienas: Gints, Uvis
Atšķirībā no daudzām citām mazām meitenēm Dailes teātra aktrise Ilze Ķuzule-Skrastiņa (26) bērnībā neesot sapņojusi ne par aktrises karjeru, ne arī par to, ka varētu spēlēt Džuljetu. Viņas aktrises karjera 2007. gada rudenī iesākās ar nozīmīgiem darbiem režisora Dž. Dž. Džilindžera iestudējumos Tas trakais, trakais Harijs un Drakula. Svešās asinis. Veiksmīga bija arī Ņinas Zarečnajas loma režisora Mihaila Gruzdova veidotajā izrādē Kaija, un nu viņa ir arī Džuljeta – pasaulē skaistākā un reizē skumjākā mīlas stāsta galvenā varone. Viljama Šekspīra traģēdijas Romeo un Džuljeta mūsdienu skatuves versiju veidojis Dž. Dž. Džilindžers, pirmizrāde – jau šovakar.
– Ja nesapņoji par aktrises profesiju, kāds tad bija mazās Ilzes lielais sapnis?
– Visas mazas meitenes dažādos posmos sapņo par dažādām profesijām. Kādā brīdī visas grib būt princeses. Vēlāk viena grib būt, piemēram, trolejbusa konduktore. Es gribēju būt gaļas pārdevēja. Protams, tā bija mirkļa iedoma. (Sirsnīgi smejas.) Desmit gadu vecumā, kopā ar mammu ejot uz tirgu, tiešām domāju, ka stāvēt aiz letes un būt par gaļas pārdevēju ir ļoti interesanti. Man patika, kā tā gaļas dāma ar katru aprunājās, manu mammu vienmēr sauca par saimnieci un tad cilāja un rādīja skaistākos gaļas gabalus. Man ļoti patika tā atmosfēra, un arī tagad man tirgū iepirkties patīk labāk nekā veikalā.
Nu nē, man nebija sapņa par aktrises profesiju. Man šādu atmiņu nav, un es ar to tiešām nekoķetēju. Varbūt neapzināti uz to esmu gājusi, varbūt šī profesija man lēnām tuvojās no mugurpuses... (Smaida.) It kā intuitīvi to vienmēr esmu zinājusi, kaut kur zemapziņā tas ir bijis, taču tādas apzinātas domas, ka tas ir mans mērķis, man nebija. Tiešām nē.
– Kad darbs pie izrādes vēl nebija sācies, kādā intervijā izteicies, ka ar interesi un nepacietību gaidi, ko režisors Dž. Dž. Džilindžers izdarīs ar Romeo un Džuljetu. Vai vari atklāt, ko visi kopā ar šo Šekspīra traģēdiju esat sadarījuši?
– Man ļoti patīk ceļš, ko Džilindžers iet. Manuprāt, tas ir ļoti labs vidusceļš – starp to, lai šis stāsts mūsu skatītājam nebūtu pārāk svešs, un tajā pašā laikā lai tas būtu kaut kas nedaudz cits nekā oriģinālais, tā laika Šekspīrs. Daudzas lietas šajā izrādē mēģinām nospēlēt bez vārdiem, ar ķermeņa valodu. Tas nenozīmē, ka esam atteikušies no teksta. No kādas daļas – jā, jo pretējā gadījumā izrāde būtu pārāk gara. Ceļš, ko ejam, ir drusku mūsdienīgāks, taču tajā pašā laikā – ar ārkārtīgi lielu pietāti pret lugu, raksturiem, to laiku. Ir ļoti interesantas nianses, kas attiecīgajām lomām nav bijušas nevienā iestudējumā.
– Daudzas aktrises grib spēlēt Džuljetas lomu, bet tas izdodas vien retajām. Tu esi starp izredzētajām.
– Mums jau kursā viens no diplomdarbiem bija Romeo un Džuljeta, bet es tajā spēlēju Aukli. Toreiz man likās, ka tas pat ir daudz interesantāk – spēlēt Aukli, nevis Džuljetu. Domāju, ka nospēlēt tādu padzīvojušu, korpulentu un asprātīgu dāmu ir vēl lielāks izaicinājums. Viena Džuljeta mums bija Madara Saldovere [Nacionālā teātra aktrise], otra – Inga Siliņa [Valmieras Drāmas teātra aktrise]. Es spēlēju kopā ar Madaru. Mums jau dzīvē ar viņu ir ļoti cieša saikne, un es domāju, ka tas bija ļoti precīzs salikums: viņa kā Džuljeta un es kā Aukle. Šo iestudējumu veidoja režisore Anna Eižvertiņa, un tādā pozitīvā nozīmē viņa pret abām Džuljetām bija diezgan nežēlīga – jo tas, kas Džuljetai lugas laikā ir jāizdzīvo, savā ziņā ir prātam neaptverami. Tad nu viņas abas tur dabūja kārtīgi pasvīst. Es tam visam biju blakus, dabūju turēt rociņu, un es savai Džuljetai tiešām ļoti pārdzīvoju līdzi. Varbūt savā ziņā jutos pat atvieglota, ka man šīs mokas nav jāizcieš. (Smaida.)
– Džilindžers arī bija nežēlīgs – tagad dabūji pasvīst?
– Protams, ka nācās pasvīst. Un ne tikai pasvīst, bija arī zilumi, dažbrīd pat asinis. Šī loma prasīja daudz spēka, tas bija liels pārbaudījums.
– Vijai Artmanei Džuljeta kļuva pat par mūža lomu. Vai, iepazinusi Džuljetu, esi apjautusi, ar ko šī loma ir tik īpaša?
– Ar savu ģeniālo un reizē vienkāršo stāstu, par kuru visi raud gaužas asaras. Ļoti labi zinot, ar ko tas viss beigsies, vienmēr ir cerība, ka Džuljeta pamodīsies drusku agrāk.
Lai arī viņa ir absolūti pozitīva varone, šī loma ir arī ļoti liels izaicinājums. Liekas, ka tas ir tik vienkārši – mīlēt. Dzīvē tas mums ir pats par sevi saprotams, bet uz skatuves darīt šīs it kā vissaprotamākās, visvienkāršākās un visfundamentālākās lietas ir ļoti grūti. Tur uz vietas noticēt tai mīlestībai – tas nav viegls uzdevums.
– Tev šo uzdevumu nesarežģī arī tas, ka tavs īstais mīļotais vīrietis arī spēlē šajā izrādē, uz skatuves ir turpat līdzās?
– Tas ir sarežģīti, jā. Šoreiz gan mums kaut kā ļoti dabiski ir izdevies no tā abstrahēties, nebija jāpieliek lielas pūles, lai par to aizmirstu. Tieši otrādi: šī mana mīlestības pieredze man ļoti palīdz. Man liekas, es nemaz nevarētu šo lomu nospēlēt, ja man nebūtu tieši tādas pieredzes, kāda man ir mīlestībā. Man ir no kā ņemt. Es zinu, kā tas ir. Tāpēc jāsaka paldies Dievam, ka man ir šāda pieredze.
– Iepazinusi mīlestību dzīvē un tagad – izspēlējot to uz skatuves, vari noformulēt, kas tad ir mīlestība?
– Man liekas, ka mīlestības formulu tā apmēram var saprast tikai tad, kad ir bērni. Pret vīrieti ir viena veida mīlestība, pret Dievu – cita veida, pret bērnu – vēl cita. Tajā pašā laikā mīlestība ir viena, bet pret bērnu tā iegūst vislielāko jēgu – jo tai nav nosacījumu, pilnīgi nekādu! Tu mīli savu bērnu tāpēc, ka tu viņu mīli, un tev no viņa nevajag pilnīgi neko. Tā mīlestība vienkārši ir. Un tā ir tik liela, tik neizmērojama! Tu viņu dēļ esi gatavs darīt absolūti visu. Jā, kaut kā tā. Arī īstai mīlestībai pret vīrieti nav nekādu nosacījumu. Un mīlestībai pret Dievu nav nosacījumu. Tas ir tā: tu dod un neprasi neko pretī. Jā, tikai tad, kad nav nekādu nosacījumu, mīlestība ir visīstākā un vispatiesākā. Es par šo tēmu varētu runāt visu dienu... (Smaida.)
– Tici, ka mīlestība var būt uz mūžu?
– Es ticu gan, ka var. Ir taču arī tādi piemēri. Gadu gaitā mīlestība noteikti kaut kā transformējas, un, ja tas notiek īstajā laikā un īstajā virzienā, tad diviem mīlošiem cilvēkiem nav iemesla vairs nemīlēt vienam otru.
– Kopš esi kļuvusi par dvīņu Emīlijas un Marata mammu, intervijās vairākkārt esi teikusi, ka jūsu ģimenē viss notiek saistībā ar bērniem, ka viņi ir centrs. Cik daudz viņus redzat, kad abiem tuvojas pirmizrāde?
– Maz. Ļoti maz. Viņi ir mājās kopā ar auklīti. Tas ir traki, protams. Man visu laiku ir sirdsapziņas pārmetumi, ka neesmu mājās pie saviem bērniem, bet tajā pašā laikā es saprotu: ja es visu laiku būtu mājās, tas būtu otrā grāvī. Tad nebūtu labi ne man, ne arī bērniem, jo es būtu īdzīga un neapmierināta. Es tā nevarētu.
Tas laiks, ko ģenerālmēģinājumu posmā mēs pavadām kopā, ir minimāls, bet tajā pašā laikā ļoti kvalitatīvs. Kad vakarā atnāku mājās un saprotu, ka man šausmīgi gribas ēst un vajadzētu mesties pie plīts taisīt vakariņas, es tam atmetu ar roku un saku: «Mīlulīši, es tagad esmu pilnīgi jūsu rīcībā! Visu, ko vien vēlaties!» (Smaida.)
– Un vakarā abi ar Artūru paliekat neēduši?
– Nē, mēs paēdam tad, kad viņi aiziet gulēt. Tā nav problēma. Taču, kad man ir kāda brīva diena, viņi absolūti uzstāda savus noteikumus, un es tiem labprāt pakļaujos. Daru visu, ko man liek. (Smejas.) Ja viņi divpadsmitos dienā grib iet vannā, es saku: «Nav problēmu! Ejam vannā!»
Un es zinu: tagad ir saspringts posms, bet būs arī brīvāks laiks, kad mājās varēšu būt vairāk. Tas ir mans glābiņš. Turklāt mums arī vasara ir brīva.
– Vai nesanāk rauties uz pusēm, lai apvienotu gan karjeru, gan mammas pienākumus?
– Es pat nezinu... (Aizdomājas.) Dzīve mani ir iemetusi šādā situācijā, un nav variantu. Ja gribu būt laimīga gan mājās, gan darbā, man šī situācija ir vienkārši jāpieņem un jātiek ar to galā. Nav tā, ka es būtu nelaimīga, jo esmu pārgurusi, plēšoties uz četrām pusēm. Jā, es plēšos uz četrām pusēm, bet tāda šobrīd ir mana dzīve, un tādu es to arī pieņemu. Tāpat kā faktu, kad aizgāju pie ārsta un man apstiprināja grūtniecību un pateica, ka man būs dvīņi. Mani vienkārši iemeta tajā situācijā, nejautājot, vai es to gribu vai negribu, kā es tikšu galā... Tagad tā vienkārši būs! Un, ja reiz man ir iedota tā lielā dāvana, ja reiz esmu iemesta šādā situācijā un ja vēl zvaigznes sakrīt tā, ka pēc divu bērnu piedzimšanas es varu atgriezties teātrī un strādāt savu darbu, tātad šobrīd es ar to varu tikt galā. Un es tieku! Es nesaku, ka ir viegli, bet es arī nesūdzos, cik tas ir šausmīgi, ka esmu ārprātā pārgurusi. Jā, man gribas būt mājās, bet man gribas arī strādāt. Ja grib, tad visu var izdarīt! Ko tad, ja būtu trīs piedzimuši? Trīņu mammas gan brīnās, kādas tad ar diviem ir problēmas?! (Smejas.)
– Galvā vairāk esi mājās vai teātrī? Esi atgriezusies darbā uz pilnu slodzi?
– Mums ir brīnišķīga auklīte, uz kuru paļaujos par visiem simt procentiem! Es zinu, ka bērni ir paēduši, sausām biksēm un kājām, un tas man dod lielu drošības sajūtu. Savādāk es vispār nevarētu koncentrēties darbam.
Sajūta par bērniem ir interesanta: kad esmu uz skatuves, tad par viņiem nedomāju, bet, tiklīdz noeju no skatuves, informācija par viņiem atnāk momentā. Nav tā, ka ņemu telefonu un zvanu uz māju, bet es uzreiz zinu, ka viņi ir, kur viņi ir...
Kaut kā tā sanācis, ka vēl nevienu nakti neesmu pavadījusi prom no bērniem. Kad viņi būs vēl drusku lielāki, gan jau pienāks tāda diena, ka mēs ar Artūru kaut kur aizbrauksim divatā. Domāju: tā gan būs interesanta sajūta, ka no rīta brauksim prom, zinot, ka vakarā nebūsim mājās. Vai bez viņiem varēšu pilnībā atslēgties? Es nezinu... Man tā vēl nav bijis, bet gan jau mēs ar Artūru to kaut kā nokārtosim. (Smaida.)
– Visu aktieru bērni kaut kad ir skraidījuši pa teātri. Vai jūsējie jau arī sākuši iepazīt Dailes teātra aizkulišu dzīvi?
– Vēl ne. Teātrī, protams, viņi ir bijuši: bijām uz Ziemassvētku eglīti, šad tad tāpat ienākam, bet viņi vēl nav krāsojuši grāmatas, kamēr esam uz skatuves. Es zinu, ka tas brīdis neizbēgami pienāks, taču es esmu sapratusi arī to, ka no tā nevajag baidīties. Bērns jau vienalga pats izdarīs savu izvēli, vai tu viņu vedīsi uz teātri, vai nevedīsi. Vai nu viņam tas ļoti iepatiksies un viņš tiešām aizies šo ceļu – tad jau tur neko nevarēs izdarīt –, vai arī gluži pretēji: viņš atēdīsies to teātri tik daudz, ka aizies pilnīgi citā virzienā.
– Kādā intervijā reiz teici, ka galvenā – mātes – misija ir izpildīta, ka tā piepilda ar laimes sajūtu, ļauj justies īstākai un pilnīgākai. Vai ir kas tāds, kā tev šodien vēl pietrūkst pilnai laimei?
– Zini, kā man šodien pietrūkst – grāmatu lasīšanas. Ļoti pietrūkst. Man sākas jau drusciņ lomkas, pilnīgi fiziski vajag to procesu. Zināms posms ir pagājis, un es jau sāku domāt par to, kuros brīžos atkal varētu to atsākt darīt intensīvāk. Zinu, ka neko jau nenokavēšu, jo, kad bērni sāks iet bērnudārzā, dzīve drusciņ mainīsies, un es atkal to atgūšu. Bet, ja man jautā, kā man šodien pietrūkst pilnai laimei, tad tās ir grāmatas.
– Jau zini, kura būs tā grāmata, kurai pie pirmās izdevības ķersies klāt?
– Es parasti piezvanu mammai un jautāju: «Nu, saki, kas man jālasa, kura grāmata jāpērk?» Viņa, protams, lasa nepārtraukti un vienmēr ir ļoti labi informēta par to, kas ir jauns, kas ir labs, ko noteikti vajadzētu izlasīt. Mamma gan parasti pārjautā, kā jūtos, ko gribētos palasīt, un tad arī iesaka manam tā brīža noskaņojumam visatbilstošāko.
– Kā jūties šobrīd? Ko tagad gribētu lasīt?
– Tagad man gribas kaut ko tādu... kā Tomasa Manna Burvju kalnu. Kaut ko par laika izjūtu, par cilvēka būtību...
– Kopš ienāci teātrī, uzreiz tiki palikta zem lupas: vispirms – slavenās dzejnieces un dramaturģes Māras Zālītes meita, tad – populārā aktiera Artūra Skrastiņa sieva. Kādi ir šādas popularitātes plusi un mīnusi?
– Man uzaugusi jau diezgan bieza āda, taču, ja nebūtu interneta komentāru, es būtu vienkārši laimīgs cilvēks. Es gan tos lasu diezgan reti, bet nu uznāk man tādi melnie caurumi, kad tā pele pati uzklikšķinās uz tā lielā cipara. Un tad ir traki pēc tam...
Es nevarētu teikt, ka ar šo popularitāti ļoti saskaros ikdienā. Nav jau tā, ka visi nāk uz teātri un visi mani pazīst. Tāpēc nevaru teikt, ka man ir neomulīgi veikalā ieiet. Dažreiz ir, dažreiz nav. Kā kuru reizi.
Es daru visu to pašu, ko darītu, ja arī nebūtu pazīstama, un to negribētu liegt arī saviem bērniem – lai viņi dara to pašu, ko visi bērni. Katrā ziņā, es ļoti gribētu lai viņiem tas nekad, nekad netraucētu. Iemācīt viņiem to, ka viņiem tas jāpieņem, bet tāpēc nav jābūt citādiem. Absolūti nē! Viņiem jau gan vēl vairāk būs sakrājies: slavena vecmāmiņa, pazīstami vecāki, un paši vēl divi... Nu, neko nevar darīt. Galu galā, viņi paši mūs izvēlējās. (Sirsnīgi smejas.)
– Ko vēl savā dzīvē māki darīt tikpat labi kā spēlēt teātri un būt mamma?
– Nu, es jau ceru, ka es protu gan to teātri, gan to mammas lomu spēlēt. Ceru, ka esmu arī laba meita, laba māsa, laba sieva. Laba sieva – jā, tas ir galvenais! (Smaida.) Katrā ziņā, es ļoti gribētu, lai viņi visi varētu ar mani lepoties. Nu, es uz to iešu. Es uz to tiekšos. (Smaida.
Laikraksta redakcija atrodas Rīgā, Mālu ielā 30, LV-1058
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 26.07.1997