Zigmars Liepiņš: «Svarīgs ir tikai tas, kas paliks pēc tevis»

Komponists Zigmars Liepiņš savas jubilejas priekšvakarā – par latvietību, mūziku, tautas līderiem un savu pašpietiekamību.

«Esmu pašpietiekams,» smejas Zigmars Liepiņš, tirdīts par to, vai viņam nepietrūkst lielās skatuves. Viņš spēj radīt arī bez klausītāju ikdienas, ikstundas vai ikmēneša klātbūtnes un intereses. Viņš var dzīvot savā mežā pie jūras, un viņa diena būs tikpat piepildīta kā pilsētas jandāliņā. Pat vēl vairāk. Zigmaram šoruden jau sešdesmit, un viņš, draugu pierunāts, tomēr rīko jubilejas koncerttūri: lieliskas muzikālās dāvanas saņems Zigmara talanta cienītāji Liepājā (jau 19. augustā), Krustpilī, Valmierā un Jūrmalā, Dzintaru koncertzālē. Uz skatuves būs arī viņa dzīvesbiedre – lieliskā dziedātāja Mirdza Zīvere.

Šodien – saruna ar komponistu Zigmaru Liepiņu.

– Kā tu vērtē šodienas Latvijas muzikālo dzīvi? Ko labu saskati tajā? Vai arī – ko ne tik labu?

– Godīgi sakot, neko īpaši nevērtēju, jo pārāk cītīgi tai nesekoju. Bet, ja runājam par tiešām vērtīgu mūziku, tad – dzirdu ļoti kvalitatīvus akadēmiskās mūzikas notikumus, kas seko cits citam. Tā, piemēram, man ir prieks par kora Kamēr... sasniegumiem Ungārijā.* Vērā ņemams ir Cēsu mūzikas un mākslas festivāls, Liepājas simfoniskā orķestra sezonas sākums – arī ļoti kvalitatīva lieta, tāpat arī Siguldas operas svētki ir lielisks un vajadzīgs notikums – kaut arī šogad neatbrauca Maija Kovaļevska. Bet slimība ir slimība, neko nepadarīsi. Popmūzikā?... Pieņemu, ka tiem, kuri ir jaunāki par mani, festivāls Positivus Salacgrīvā un Summer Sound Liepājā ir OK. Bet tie nav domāti manai vecuma grupai. Jūtu, ka arī grupa Instrumenti ir līmenī.

– Kā tad nepieminēji Jauno vilni? Tik daudz šķēpu par to lauzts.

– Viens koncerts bija pārsteidzošs: tas, kurā vecie krievu rokeri spēlēja dzīvajā. Krievijā ir daudz alternatīvās mūzikas, un tā ir interesanta. Bet mūs baro ar to švakāko daļu. Domāju, ka ar to koncertu bija tā: tie veči pateica – vai nu mēs spēlējam dzīvajā, vai nu mēs tur neesam vispār. Ja šādā līmenī Jaunā viļņa veidotāji noturētu visus koncertus, ja neparādītos tā glamūra daļa, tad šāds Vilnis būtu pieņemams – kā mēs pret to izturamies, tas ir cits jautājums. Bet viss pārējais man šķiet šķebīgs.

– Daudzi uzskata, ka Jaunais vilnis grauj un apdraud latvietību.

– Nē, nu tik traki jau nav. Protams, var daļēji piekrist Sandrai Veinbergai, kas izvirzīja tēzi par kultūras imperiālismu, pamatojoties uz t.s. Karaganova doktrīnu**. Bet ar ko krievu popkultūra atšķiras no amerikāņu popkultūras? Ne ar ko. Amerikāņu kino invāzija ir tieši tāds pats kultūras imperiālisms kā Krievijas mūzikas invāzija.

– Bet vai tas mūs apdraud?

– Zināmā mērā – jā. Tieši tāpat kā vācu šlāgeri ir apdraudējuši latviešu mūzikas kvalitāti: laika gaitā muzikālās gaumes kritēriji ir kritušies. Bet ideoloģiski tādi jaunie viļņi mūs neapdraud. Jo nevienam nav liegts izslēgt televizoru. Par to galīgi nevajag iespringt. Turklāt jauno dziedātāju konkurss nepavisam neko neapdraud – viņi dzied no visas sirds, sacenšas, un šis sacīkstes princips ir saistošs. Kā tiek salikti punkti – tas atkal ir cits jautājums. Kā tiek sadalīti tie 50 000 naudiņu, cik no tiem, kā mēdz teikt, jāatdod atpakaļ – nezinu... Bet konkursa vērtētāji ir materiāli tik nodrošināti, ka kaut kādi 50 000 tur diez vai spēlētu kādu lomu. Ar tādiem sīkumiem tur neviens nekrāmējas. Faktiski par Jauno vilni nav ko daudz spriedelēt – priekš manis tas ir ierindas konkurss ar diezgan muļķīgu šleifi, kas tam visu laiku velkas pakaļ. Pozitīvs izņēmums – veco rokeru koncerts.

– Varbūt Latvijai vajadzīgs līdzīgs – latvisks – jauno izpildītāju konkurss?

– Mums jau nav tik daudz dziedātāju! Konkursa ideja pati par sevi ir normāla, un pasaulē nemitīgi notiek kaut kādi konkursi un festivāli, un ir pat dziedātāji, kas braukā pa šiem konkursiem un mēģina nopelnīt naudu. Piemēram, riteņbraucēji nemitīgi apbraukā dažādas sacensības, tāpat to dara arī dziedātāji. Pie mums kādam ir jāiegulda līdzekļi, lai šādus konkursus organizētu. Pērn biju Gruzijā uz līdzīgu konkursu, tur no mūsu valsts dziedāja Dāvids, viņš ieguva balvu par nacionālā hita izpildījumu. Nevaru apgalvot, ka konkurss būtu ļoti augstā līmenī organizēts, taču cilvēki uz to nāca, klausījās. Tāpat kā Jūrmalā tur uzstājās šaubīgi viesi, tāpat viņi dziedāja uz fonogrammām – tāds Jaunā viļņa gruzīnu variants.

– Vai tava rokopera Lāčplēsis jau savu ir atdziedājusi? Varbūt tai vēlreiz vajag atgādināt par mūsu tautas esību vēsturē?

– Rokopera Lāčplēsis savu darbu ir padarījusi – tad, kad to vajadzēja izdarīt, tas ir, astoņdesmito gadu beigās, Atmodā. Šodien ar mūziku vien ir par īsu, lai varētu Latvijas valstī ko izmainīt.

– Ko vēl vajag?

– Veselo saprātu. Pēdējā laikā es mēģinu norobežoties no politikas aktualitātēm un visa, kas notiek apkārt, jo man ir tāda sajūta, ka es neko vairs nesaprotu. Vienu dienu pēc pusotra mēneša prombūtnes braucu pa Jūrmalas šoseju un pēkšņi ievēroju, ka ir ļoti daudz agresīvu braucēju. Tad sapratu: jā, pareizi, radari taču krituši nežēlastībā. Un agresīvie braucēji ir atpakaļ! Vai tiešām visi ir sajukuši prātā? Kāpēc vienai privātai firmai vajadzēja atdot radaru lietu? Tā vietā, lai valsts ieguldītu līdzekļus savu pašu pilsoņu labā? Protams, valsts iekasētu to, kas ir jāiekasē, tā administrētu un menedžētu šo lietu. Bet nē! Protams, vakar es braucu, nedaudz pārsniedzot atļauto ātrumu, zinu, ka nevienam nepatīk maksāt nedz nodokļus, nedz sodus, bet es to esmu darījis – atšķirībā no viena otra, kas milzīgi protestē. Bet ko tur strīdēties? Esi vainīgs – maksā! Tas ir tāpat kā autortiesībām. Divdesmit gadu garumā Latvijas valstī ar tām nav bijis nekādu problēmu, jo ikviens saprot: par kaut kādas lietas izmantošanu jāmaksā vai nu īre, vai noma. Bet pēkšņi vienā dienā – un šajā situācijā ir vainīgi mūsu autortiesību giganti, kas sēž Čaka ielā un kuri ir iecirtīgi bezkompromisu cilvēki – ne par ko vairs nevar vienoties, jo taisnība ir tikai viena, tikai viņiem piederoša. Sabiedrība ir uzšūmējusies, parādās arī kāds PR cilvēks, kas šo situāciju padara vēl melnāku, un tad, šausmīgi skaļi bļaustīdamies, iesaistās viens otrs sabiedrībā pazīstams cilvēks ar vājāku intelektu. Ko šie cilvēki grib? Nākamajās vēlēšanās uz populisma viļņa iebraukt deputātos. Bet es te izrunājos par Čaka ielas gigantiem... Skaidrs, nākamgad par autortiesībām man samaksās mazāk: būšu par daudz izrunājies.

– Tavas rokoperas ir ar skaidru tavu attieksmi pret tēmu, kas tajās aplūkotas. Arī rokopera Vadonis ir tāda: manuprāt, tu vēlies, lai tautai ir vadonis, kas to gudri vada. Vai tagad tu varētu iestāties par to, lai ievēlē prezidentu?

– Jā, varētu. Esmu tāds autodidakts – politiķis. Manuprāt, šodien var uztaisīt referendumu par to, vai tauta gatava vēlēt prezidentu: tādas elektronikas iespējas ir, vajag tikai gribēšanu. Referendumu var uztaisīt par jebkuru jautājumu, un nevis reizi gadā, bet pat reizi nedēļā. Bet tagad jau iet uz otru pusi: vajadzēs vairāk cilvēku, lai ierosinātu kādu referendumu. Izskatās, ka tuvākajā laikā referendumi nenotiks. Es saprotu, ka koalīcija cīnās ar Saskaņas centru un iespējamām Lindermana provokācijām, bet šajā gadījumā, izlejot no vannas netīro ūdeni, arī bērns ir izliets. Saprotu, ka doma ir tāda: aizsargāt Latviju un latviešus no lindermaniem un līdzīgām no valsts izdzenamām personām, jo liberālismam ir robežas, tas nevar būt bezgalīgs. Taču man gribas no tā visa norobežoties, jo patiesībā mēs neko izmainīt nevaram.

– Par t.s. referendumu likumu taču balsoja arī tevis atbalstītie Visu Latvijai! biedri.

– Es tagad esmu pārdomās. Varbūt viņiem kādu laiku vajadzētu pastāvēt klusu? Sevišķi – runājot par kultūru. Nākamajās vēlēšanās naudu es viņiem neziedošu. Iepriekšējās vēlēšanās biju oficiāls sponsors, bet man jau neko no viņiem nevajag. Ne man vajag varu, ne Operas direktora, ne kultūras ministra amatu. Neko. Ko viņiem gribu pateikt? Klau, veči, iztiksim bez populisma. Varbūt, ieejot deputātu vidē, jūs kļuvāt tādi paši kā visi pārējie? Visa tā ņemšanās ar kultūras ministri... Man ir sajūta, ka viņa visu laiku šauj, neredzot mērķi. Vai tas ir partijas viedoklis, ko viņa pauž? Varbūt viņas pašas? Tā kā man neko ne no viena nevajag, es varu teikt, ko domāju. No valsts esmu dabūjis šādu tādu finansējumu tikai padomju laikos. Un šajos laikos valsts pasūtījums ir bijis tikai Kapteiņa stāsti un pāris reizes Dziesmu svētkos.

– Vai tu esi domājis par to, kā latviešu tautai pietrūkst līdz pilnai laimei?

– Atbildēšu ar pretjautājumu: vai tad puslaime jau ir atnākusi? (Smejas.) Personiski man nekā nepietrūkst, bet uzreiz piebildīšu – materiālais jautājums ir otršķirīgs. Vienīgais, kam uz šīs pasaules ir vērtība – tā ir veselība. Tev var būt šausmīgi daudz naudas, bet ja nebūs veselības – tad kukū! Ko Stīvam Džobsam deva viņa miljoni? Neko. Galvenais ir veselība: lai tev uz vecuma galu ir gaišs prāts un lai galva nekratās. Protams, ja tev nav naudas, par ko bērnus skolā laist, ja nav naudas, lai pusdienas paēstu, tad ir traki. Tagad cilvēki noslāņojas: paskaties, kas notiek skolās – skaidri var redzēt, kurš bērns nāk no pārtikušas ģimenes, kurš no trūcīgas. Kad mēs skolā gājām, bijām visi vienādi trūcīgi, vienādos formas tērpos ieģērbti, varbūt tikai kāds advokāta vai ārsta bērns mazliet izcēlās uz vispārējā fona. Atceros, Liepājā manā klasē no trīsdesmit skolēniem tikai trim mājās bija krāna ūdens. Pārējiem – sētā akas. Tagad, brīvvalsts laikā, cilvēkiem tikt pie īstas turības nebija iespējams: Latvijā taču nebija sākotnējā kapitāla uzkrāšanas perioda. Vai tad mēs kaut ko varējām iesākt ar tiem dažiem privatizācijas sertifikātiem? Tie, kuri mēģināja kaut ko fīrēt, tikai tādi asarīši vien bija, par biznesa haizivīm neko nerunāsim. Par miljonāriem, kuru Latvijā varbūt ir tikai trīs, amerikāņi saka – «vērā ņemama nabadzība». Kad Jūrmalā uz Jauno vilni ierodas piecpadsmit miljardieri, ko mums te žvankstēt par mūsu miljonāriem?

– Pērnruden Krājbanka aizgāja bojā. Vai tu cieti šajā krahā? Tev tur nebija naudas?

– Protams, ka bija. Es tikai nebļaustos. Un es arī neliku visas olas vienā grozā. Ja kāds domā, ka tas grozs nekad neizkritīs no rokām un olas nesaplīsīs, tad rezultāti ir tādi, kādi tie ir. 

– Cik tev palika Krājbankā?

– Daudz, daudz mazāk par «vērā ņemamu nabadzību». Taču vissliktākais šajā stāstā ir absolūti neiedomājamais komunikācijas veids starp bankas likvidatoriem no vienas puses un noguldītājiem no otras. Pirmie, manuprāt, ir roboti un sausiņi ar šauru redzeslauku, tādi grāmatveži ar skaitāmkauliņiem rokās, viņos nav nekā cilvēciska. Līdz šim brīdim neviens man nav pateicis pilnīgi neko, neviens nav pat piezvanījis, kaut arī pagājušas trīs ceturtdaļas gada kopš tā notikuma. Es, protams, neko negaidu no viņiem, par to pat nav vērts domāt un nervus bendēt. Bet eksistē taču dažādi komunikācijas veidi! Pat ja tramvajā tev nosper latu, iekšēji tev ir aizvainojuma sajūta. Bet te...

– Cilvēki šodien, manuprāt, ir visai saduguši, nospiesti, neredz gaismu mums jau zināmajā tuneļa galā. Ko darīt, lai cilvēki vismaz izjūtu līmenī mazliet atlabtu?

– Jādomā gaišas domas. Ja tu, cilvēks, visu laiku dzīvosi nošļucis, nekas labs arī nebūs gaidāms. Naudas sapratne sasaistās kopā ar manu izpratni par materiālajām lietām: vienam ir aifons, otram – Sony, nu, kāda starpība? Lai es ar šīm mantām izrādītos: lūk, man tās ir? Tās ir sīkas lietas, kurām vispār nav jāpievērš uzmanību. Es uzskatu, ka jādomā par citām vērtībām – piemēram, par to, cik tev vēl atlicis un vai tu šo laiku vari nodzīvot pietiekami kvalitatīvi? Vai tu vispār vari izdarīt kaut ko jēdzīgu? Ar katru gadu arvien pazemīgāk tev jāsāk izturēties pret notikumiem, pret pasauli, jāsāk aplūkot īsti kristīgas vērtības, pietuvinot tās savai apziņai. Ne jau es tagad iešu kaut ko sludināt, bet, lēni izvērtējot visas lietas, esmu nonācis pie secinājuma, ka pret pasauli jāizturas citādi: no savas izturēšanās jāizsvītro agresija.

– Jānoņem maksimālisms?

– Maksimālisms pieder divdesmitgadniekiem. Maksimālists sešdesmitgadnieks izskatās... smieklīgi.

– Nē, es domāju, ka tu gribi savus darbus izdarīt maksimāli labi.

– Jā, tādā ziņā gan. Bet jaunības maksimālisms, kad jūra līdz ceļiem, ir kas cits. Es runāju par garīgo maksimālismu. Man arī tas jāmācās, un tas nav viegli: es ātri aizsvilstos, nemāku muti valdīt. Bet esmu sapratis, ka principā tam, ko esmu dzīvē darījis, liela jēga nav bijusi.

– Nu jau gan!

– Saproti, es varu daudz ko izrunāt, daudz ko asi pateikt, bet es neko nevaru izmainīt!

– Tad vajadzēja iet politikā: tu taču redzi, ka politiķi spēj kaut ko mainīt vismaz uz slikto pusi.

– Tas ir cits jautājums. Politiskās kvalitātes ir kritušās, un man patlaban ir sajūta, ka šī nav labākā Saeima Latvijas vēsturē, vērtējot intelektuālo kopsummu.

– Mums ir ne tikai viengadīga Saeima, bet arī vienu gadu strādājis Valsts prezidents – Andris Bērziņš.

– Es viņu vērtēju kā labu prezidentu. Andris Bērziņš ir līdzsvarots, mierīgs un pārliecināts. Viņš nav orators, un viņš nav šovmenis. Un viņam tādam nemaz nevajag būt. Viņš ir īstais cilvēks savā vietā. Sākumā varbūt tā īsti nerādījās, bija šaubas, bet laika gaitā tās pazuda.

– Bet par to tavu spēju kaut ko mainīt... Manuprāt, tu ar savu mūziku spēj mainīt cilvēkus uz labo pusi.

– Es ļoti ceru. Būtu lieliski, ja tā būtu. Bet saprotu arī to, ka man nav vērts par to satraukties – vai mana mūzika maina cilvēkus? Es ļoti viegli varu no visa norobežoties. Es esmu pilnīgi pašpietiekams. Es varu mierīgi sēdēt savos laukos un sacerēt mūziku, ko spēlēs pēc daudziem gadiem. Bet varbūt arī nespēlēs nekad. Man vienkārši patīk mūzikas radīšanas process, un apbrīnotāju pūļi man nav vajadzīgi. Pašās dzīves beigās neviena lieta – ne aifoni, ne mersedesi, ne briljanti – neko nenozīmē, svarīgs ir tikai tas, kas no tevis paliek pāri – vai nu tikai pelnu čupiņa, vai nu tas, ko tu esi izdarījis.

***

Paskaidrojumi

*Jauniešu koris Kamēr... jaunā mākslinieciskā vadītāja Jāņa Liepiņa vadībā šā gada 29. jūlijā uzvarēja 25. starptautiskajā Bēlas Bartoka koru konkursā Ungārijas pilsētā Debrecenā un ieguva ceļazīmi uz pasaules prestižākajām koru sacensībām – Eiropas Grand Prix. Kamēr... konkursā Debrecenā ieguva divas pirmās vietas kamerkoru un jaukto koru kategorijās, kā arī konkursa galveno balvu – Grand Prix. Debrecenas koru konkurss ir viens no sešiem Eiropas Grand Prix posmiem.

Koris Kamēr... vienreiz jau ieguva Eiropas Grand Prix: tas notika 2004. gadā, un toreiz kori vadīja Māris Sirmais.

Jānis Liepiņš ir Zigmara Liepiņa un Mirdzas Zīveres dēls.

** Putina ārpolitikas padomdevējs Sergejs Karaganovs deviņdesmito gadu sākumā izstrādāja doktrīnu, kuras pamatā bija krievu tautiešu izmantošana Baltijas valstīs, lai sasniegtu Krievijas ģeopolitiskos mērķus. Doktrīnas pamatā bija ideja, ka krievu minoritāte Latvijā un visā Baltijā jāizmanto politikas un politiķu iespaidošanai. Doktrīna paredzēja, ka līdztekus politiskām norisēm, tostarp referendumiem, demonstrācijām un dažādu prokrievisku partiju atbalstīšanai, liela nozīme tiek piešķirta kultūrai, kas rada pievilcīgu un pieņemamu fonu. Izejot no Karaganova doktrīnas postulātiem, festivālu Jaunais vilnis daudzi politikas pētnieki uzlūko kā kultūras imperiālisma un kultūrkoloniālisma sastāvdaļu: šādi pasākumi veicina lielvalsts kultūras leģitimizāciju, politiski un psiholoģiski iespaidojot Baltijas, konkrēti – Latvijas, iedzīvotājus.