Repše: mums jādomā kā nākotnes arhitektiem...

Pēdējā laikā kādreizējais partijas Jaunais laiks dibinātājs, Vienotības biedrs Einars Repše bieži redzams televīzijā, kur ikvienu aicina iesaistīties valsts nākotnes plānošanā. Diskusiju forums šobrīd ir biedrība Latvijas attīstībai. Kaut arī nodibinājuma iniciatori pagaidām izvairās sarunās minēt vārdu partija, noprotams, ka līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām ieraudzīsim jaunu politisko spēku.

Pēdējā laikā kādreizējais partijas Jaunais laiks dibinātājs, Vienotības biedrs Einars Repše ir bieži redzams televīzijā, kur ikvienu aicina iesaistīties valsts nākotnes plānošanā. Diskusiju forums šobrīd ir biedrība Latvijas attīstībai, kuru pārstāv politikā un uzņēmējdarbības jomā pazīstami ļaudis – uzņēmēji, sabiedrisko attiecību speciālisti un citi politiskajām aprindām pietuvināti ļaudis. Kaut arī nodibinājuma iniciatori pagaidām izvairās sarunās minēt vārdu partija, noprotams, ka līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām ieraudzīsim jaunu politisko spēku. Šodien Neatkarīgās redakcijā – uzņēmējs, Latvijas Eksportētāju un investoru kluba valdes loceklis Dans Titavs un biedrības Latvijas attīstībai harismātiskais zīmols Einars Repše.

– Einar, pēc jūsu pirmajām uzrunām televīzijā, man sāka zvanīt paziņas un izskanēja visnotaļ līdzīgs jautājums: «Redzēji? Klau, kas tas bija...?» Patiešām, kas tas bija?

E. Repše (E. R.): – Ja runājam par šo reklāmas rullīti televīzijā, tā vēstījums ir ļoti skaidrs. Tiek pieminēta Singapūra, kas pirms 60 gadiem bija tikai neliels zvejnieku ciematiņš, no kura, mērķtiecīgi īstenojot attīstības politiku, izauga pazīstama, spēcīga valsts, kas šodien daudzās jomās ir pirmajā vietā pasaulē. Arī Somija ne vienmēr baudījusi tādu labklājību kā šodien. Bija laiks, kad somi labākas dzīves meklējumos emigrēja uz Zviedriju. Taču Somija pirms gadiem

20 spēja pieņemt nozīmīgus lēmumus savas attīstības veicināšanā. Vārdu sakot, šādi krīzes un augšupejas cikli vēsturē jau ir piedzīvoti. Apgalvot, ka latviešiem klājas grūtāk nekā miljoniem citu cilvēku pasaulē, ir pārspīlēti. Protams, mums ir savas nelaimes, daudzas nāk līdzi no 50 okupācijas gadiem. Ne visu esam pēdējos neatkarības gados darījuši pareizi. Lielā mērā tas izskaidrojams ar pieredzes trūkumu.

– Ko esam galīgi salaiduši grīstē?

E. R.: – No sākta gala pārmērīgi lielu uzmanību pievērsām tā saucamo ārvalstu investoru glorifikācijai, pārāk maz domājot paši par savas tautsaimniecības nostiprināšanu. Nekur citur pasaulē tik vieglprātīga attieksme pret ārvalstu konkurentu ienākšanu nav bijusi kā Latvijā. Nekur citur tā nav traucēta nacionālā biznesa attīstība kā šeit. Laika gaitā esam uzaudzējuši arī pārāk smagnēju birokrātiju. Šodien daudz labprātāk kļūstam par birokrātiem (tai skaitā arī ES birokrātijas sistēmā) nekā par uzņēmējiem. Vēl viena kļūda: rupji maldi ir bijis uzskats, ka atliek vien radīt labus nosacījumus un visu pārējo izdarīs pats tirgus. Izdarīs. Evolūcija strādā, bet grūti paredzēt, vai rezultāts būs 100 vai 200 gados. Protams, šajā teritorijā cilvēki dzīvos arī nākotnē, bet nav īsti skaidrs, vai, procesus atstājot pašplūsmā, tie būs latvieši. Tomēr 20 gadi nav tik ilgs posms, lai būtu pieļautas nelabojamas kļūdas. Tāpēc jāveic tāda kā inventarizācija, lai saprastu, kas ir mūsu stiprās un vājās puses, kādi ir mūsu dabiskie resursi.

D. Titavs (D. T.): – Vēl kāda liela problēma ir tautas neuzticība politiskajai sistēmai – Saeimai un valdībai. Neatrisinot šo jautājumu, būs ļoti grūti iet uz priekšu. Ticība saviem politiskajiem līderiem ir absolūti nepieciešams priekšnoteikums jebkuras valsts attīstībai.

– Jūs abi reiz radījāt varenu partiju, kurai ļaudis ticēja ar sirdi un dvēseli. Tad Jaunajā laikā sākās mutācijas, līdz tas pārtapa Vienotībā. Kas toreiz notika? Kāpēc Titavu izstūma no partijas, bet Repše pagāja malā?

D. T.: – Šaubos, vai kādu tas šodien spētu interesēt... Ar laiku jebkurā organizācijā attiecības samilst un sākas konflikti, taču nekādu ideoloģisku nesaskaņu nebija. Šīs nesaprašanās neietekmē manas personīgās attiecības ar Jaunā laika cilvēkiem. Tik un tā tiekamies un runājam.

E. R.: – Vēlu saviem līdzgaitniekiem veiksmi. Īpaši uzsveru, ka necentīsimies nevienu apkarot un strīdēties. Mērķis mums ir viens – Latvijas attīstība.

– Labi, kas notiek tajā brīdī, kad vīzija par valsts attīstību tiek pamatos nodefinēta? Turpinās virtuāla verbalizēšana latvju Vikipēdijas stilā vai tomēr mēģināsiet tikt pie varas, lai realizētu savas idejas?

E. R.: – Protams, mēģināsim! Jau patlaban sadarbojamies ar politiskiem spēkiem un sabiedriskām organizācijām. Tādējādi ceram, ka jau šodien ietekmējam valsts pārvaldes ideju attīstību labā virzienā.

D. T.: – Lai realizētu idejas, ir dažādi varianti. Tagad runāt par to realizāciju būtu pāragri. Patlaban galvenais ir iesaistīt cilvēkus un pieradināt viņus domāt par Latvijas attīstību.

– Atļaujiet, nocitēšu Jurģa Liepnieka teikto Neatkarīgās intervijā. Proti: «Jaunajā biedrībā ir biezākie sponsori, kas finansējuši Vienotības vēlēšanu kampaņas; tur ir cilvēki, kas veidojuši un menedžējuši tās. Atraujot šos ļaudis no partijas, Vienotība atgādinātu mašīnu bez karburatora. [..] Skaidrs, ka pastāv kādas lielas problēmas. Tām ir sakars ar naudu un personiskā biznesa interesēm. Kā gan lai citādi izskaidro šo demonstratīvi nedraudzīgo soli?» Jā, patiesi – kā lai to izskaidro?

D. T.: – Domāju, ka Liepnieka kungs gadus piecus ir atrauts no politikas. Iespējams, viņš vēl eksistē tajā domāšanas standartā, kad bija Tautas partijas ideologs. Cilvēki, par kuriem Liepnieks runā, ir pašpietiekami un labi zina, ko dara. Viņus neinteresē varas resursi, bet konkrētu ideju realizācija.

E. R.: – Cilvēkus, kuri pulcējušies biedrībā, interesē valsts attīstība. Viņiem ar savu personisko biznesu viss ir labākajā kārtībā. Šie ļaudis ir redzējuši, kā plaukstošas pilsētas gada laikā pārvēršas graustos, ja biznesa nozare, uz kuru tās balstījušās, negaidīti piedzīvo krīzi. Viņi labi zina, no kādām kļūdām jāizvairās, lai arī Latvija nenonāktu līdzīgās problēmās.

D. T.: – Jāsaprot, ka uzņēmēji ir tie, uz kuriem balstās Latvijas ekonomika. Tādēļ viņi ir merkantili ieinteresēti Latvijas attīstībā un cilvēku labklājības palielināšanā – jo bagātāka valsts, jo bagātāki uzņēmēji. Neviens bagātnieks negrib dzīvot nabadzīgā valstī.

– Problēma tā, ka veiksmīgas karjeras ļaudis nevēlas iesaistīties valsts pārvaldē.

D. T.: – Ja politika ir nepopulāra vide, tad, protams, ir naivi gaidīt, ka tajā iekļausies talantīgi cilvēki.

E. R.: – Protams, uzņēmējiem pašiem nav jāiesaistās politikā. Ir pietiekami daudz jaunu un talantīgu cilvēku, kas vēl studē. Tur būs nākamie talantīgie sabiedriskie darbinieki. Ja politiķim, radot labvēlīgu vidi biznesam, vajadzēs padomu, to gan viņiem jāprasa no veiksmīgiem uzņēmējiem. Nereti jautā: vai nebaidāties ieslīgt atsevišķu cilvēku biznesa favorītismā? Te atbilde ir vienkārša – mēs centīsimies sadarboties ar veselām nozarēm. Mēraukla ir tā, cik nozare būs apmierināta ar ministra darbību un panāktajām reformām. Nozare pati pārraudzīs, vai tur nenotiek kāds neētisks atsevišķu uzņēmumu favorītisms. Tāpēc jau iepriekš pieminētajā Somijā daudzus gadus sekmīgi atbalsta vienošanos uzņēmēju vidū, klasteru veidošanu. Piemēram, lai pretendētu uz Eiropas vai valsts līdzfinansējumu, obligāta prasība, lai nozares uzņēmēji vienotos kopīgos projektos un tādējādi veidotos radoša sinerģija.

– Starp daudziem citiem svarīgiem jautājumiem biedrība ierindojusi valsts pārvaldību. Kas līdzšinējā sistēmā ir jāuzlabo?

D. T.: – Pēc savas pieredzes varu teikt, ka lielākā problēma, lai veiksmīgi pārvaldītu valsti ir tā, ka ministru prezidents nevar patstāvīgi izveidot komandu. Mēs piedāvājam citu risinājumu. Proti, ministru prezidentu apstiprina Saeima, bet Ministru kabinetu, saskaņojot ar Valsts prezidentu, veido premjers pats. Turklāt ministri ir politiski atbildīgi cilvēki, nevis pseidoprofesionāļi. Šādi formējot komandu, premjers uzņemas daudz lielāku atbildību par valdības darbu nekā šobrīd, kad viņš ir spiests strādāt ar cilvēkiem, kurus deleģē koalīcijas partneri.

E. R.: – Dans tikko ieskicēja vienu no mūsu priekšlikumiem, kā uzlabot valsts pārvaldes darbu. Ir vēl kāda ideja. Piemēram, ja budžeta līdzekļi ir ierobežoti, bet kādai jomai radušās problēmas, tad ar Saeimas balsojumu to risināšanai tiek piešķirti noteikti līdzekļi. Nākamais solis – jāaicina talkā spējīgi vadītāji, lai viņi domātu, kā šos līdzekļus efektīvi izmantot. Šī vadītāja kompetencē būtu, vai viņš konkrētās problēmas risināšanai (piešķirtā finansējuma ietvaros) izmanto 20 cilvēkus par salīdzinoši nelielu atalgojumu jeb piecus par proporcionāli lielāku samaksu. Vadītāja uzdevums būtu atrisināt problēmu optimāli, ar minimālu birokrātijas slogu. Šādi, piešķirot lielāku izvēles brīvību, varētu nodrošināt spējīgu cilvēku atrašanos valsts pārvaldē un ierēdņu rindās.

– Sakiet, vai tad šīs idejas nav iespējams realizēt ar Vienotības palīdzību, kurā ir jūsu politiskie līdzgaitnieki, Jaunā laika cilvēki? Vienotībai rokās ir visi iespējamie varas instrumenti, pat opozīcijas atbalsts svarīgos balsojumos...

E. R.: – Ar Vienotību mēs labprāt sadarbosimies parlamenta ietvaros. Savukārt, kas attiecas uz valsts attīstības idejām, tad ļoti reti kuram Latvijas politiskajam spēkam uzņēmējdarbības atbalstīšana šobrīd ir absolūta prioritāte. Ir jāmotivē valsts pārvalde, lai uzņēmēji justu, ka valsts ar tiem sadarbojas un atbalsta. Piemēram, viens konkrēts ieteikums. Valdībā jābūt nozīmētām atsevišķām kontaktpersonām sadarbībai ar teju vai katras nozares cienīgiem uzņēmumiem. Ja gadījumā rastos kādas problēmas, tad nozares pārstāvji droši varētu doties pie šī cilvēka un jautājumus risināt. Tādi kā privāti baņķieri bankās, kas tieši kontaktējas ar klientiem un kopīgi šķetina problēmas. Ne jau ar katru problēmu ies pie bankas vadītāja vai ministra. Patlaban valsts pārvalde vēl arvien ir nodalīta gan no uzņēmējiem, gan no tautas. Tā ir birokratizējusies. Ja par kādu interesējošu jautājumu gribi saņemt atbildi no valsts institūcijām, tad tā bieži ir tikai atrakstīšanās. Mūsu princips savukārt ir skaidrs: jebkurš jautājums jādiskutē tikai no šāda aspekta, proti – vai risinājums nāk jeb nenāk par labu valsts attīstībai. Viens vienīgs kritērijs, vienkārši un skaidri. Šī domāšana arī mūsu pašu galvās ir salīdzinoši jauna. Ja pirms 10 gadiem es būtu ar šādu izpratni, tad daudzos gadījumos varbūt rīkotos citādāk. Šodien mums jādomā proaktīvi, kā nākotnes arhitektiem.

– Einar, atceros, kā lietussargu revolūcijas laikā jūs pie parlamenta kopā ar pūli skandējāt: atlaist Saeimu, atlaist Saeimu... Paradoksālā kārtā to pēc kāda laika izdarīja toreizējais prezidents Valdis Zatlers. Vai tagad ir tas, ko toreiz jūs gaidījāt?

E. R.: – Tas, ka Zatlers pirms termiņa atlaida

10. Saeimu un izdevās valstī sarīkot jaunas vēlēšanas, ir bijis pozitīvs faktors. Pirmkārt, tas lauza psiholoģisko barjeru domāšanā: kā, nu kā var atlaist Saeimu?! Izrādījās, var! Tagad katrai nākamajai Saeimai būs jārēķinās ar šādu iespēju. Otrkārt, šobrīd Saeimā vairs nav pārstāvēti divi galvenie politiskie spēki, kas bija atbildīgi par pirmskrīzes laika politiku. Tātad politiskās vides pašattīrīšanās tomēr ir notikusi.

– Dan, atceries, ko teici Neatkarīgās diskusijā mēnesi pēc Zatlera rīkojuma nr. 2? Atgādināšu: «tas, ko Zatlers izdarīja, ir definējams kā spēlēšanās ar valsti».

D. T.: – Es tiešām uzskatu, ka Zatlera rīkojuma izpildījums bija nebaudāms un joprojām esmu kritisks par viņa rīcības motīviem. Pozitīvais ir tas, ka tika kliedēta absolūtā drošības sajūta, kura četrus gadus ļāva nerēķināties ar sabiedrības interesēm. Šis precedents pozitīvi ietekmējis politisko procesu, bet par savām kļūdām Zatlers maksā pats.

E. R.: – Atskatoties pagātnē, man ļoti žēl, ka savulaik prezidentei Vairai Vīķei Freibergai pietrūka dūšas vai tālredzības atlaist Saeimu tad, kad tika gāzta mūsu valdība. Viņa bija ļoti koncentrēta uz stabilitātes nodrošināšanu un uzskatīja, ka Saeimas atlaišana ir ārkārtas pasākums. Manuprāt, ja šādu soli nesauktu par Saeimas atlaišanu, bet ārkārtas vēlēšanām, tas vairs neizskatītos pēc ārkārtas pasākuma. Tikai tie, kuri negribēja redzēt, varēja nepamanīt tā laika satrunējušo politisko sistēmu un iedibināto četru gadu parlamentāro ciklu. Tas nozīmēja, ka pirmajos pusotros gados Saeimā iebalsotās partijas dara vislielākās nelietības, pēc tam ir klusums, bet īsi pirms vēlēšanām tiek izmeta kāda ēsma tautai. Toreiz politiķi rēķinājās ar uzskatu, ka cilvēkiem atmiņa ir īsa. Darbojās vesela tehnoloģija, kura īstenoja uzņēmumu, resursu un valsts pasūtījumu piesavināšanos. Ja prezidente būtu uzsaukusi jaunas vēlēšanas tajā brīdī, kad Jaunā laika valdība vairs nevarēja pastāvēt koalīcijas iekšējo pretrunu dēļ*, jaunās Saeimas sastāvs pamatīgi mainītos un Latvijas vēsture būtu rakstīta citādāk. Esmu pārliecināts, ka mums ietu garām krīzes smagums, ko pārdzīvojām tās urrāpolitikas dēļ, kuru dēvēja par gāzi grīdā! Mana valdība centās iet uz sabalansētu budžetu. Mēs šo taupības politiku noteikti būtu turpinājuši pretēji Induļa Emša un Aigara Kalvīša valdībai, kad gāzi grīdā! filozofija iedzina valsti betona sienā ar 100 kilometru ātrumu stundā. Ja es būtu valdības vadītājs, tas mums vismaz daļēji būtu gājis secen. Protams, arī man ir jāuzņemas daļa vainas. Es pieļāvu kļūdas, kuras ar šodienas pieredzi, nepieļautu. Domāju, ka man vajadzēja būt daudz diplomātiskākam un komunikablākam. Nu, tā bija... Pārāk strauji gājām uz mērķi, un mums šķita – ja paši zinām, ko gribam, tad nav jātērē lieki vārdi, lai skaidrotos.

– Jums vispār nebija nekādas politiskās pieredzes, jo tad, kad veidojās partijas, vadījāt Latvijas Banku. Strādājāt noslēgtā sistēmā ar absolūti uzticamiem padotajiem – faktiski kā sterilā siltumnīcā.

E. R.: – Tieši tā! Nokļūstot politiskajā gaļas mašīnā, mācījāmies realitāti paši uz savas ādas. Tagad saprotu, ka, iespējams, nevajadzēja tik strauji iet uz priekšu, īstenojot atsevišķas reformas. Bija vairāk jārunā ar koalīcijas partneriem un droši vien arī ar viņu sponsoriem.

– Pēdējo dienu notikumi liecinājuši, ka saasinājušās koalīcijas partneru attiecības Saeimā. Nacionālā apvienība kašķējas un pārmet Vienotībai politisko cinismu un koķetēriju ar oligarhiem... Ko saka jūsu pieredze – vislatvieši pierims, un valdība noturēsies?

D. T.: – Paradoksālā kārtā valdības stabilitāte provocē nestabilitāti, jo katrs partneris saprot, ka esošo koalīcijas sastāvu nevar izmainīt. Pastāv objektīvs konflikts starp Nacionālo apvienību un Reformu partiju, jo vislatviešiem ir lielāks reitings, deputātu skaits aptuveni tāds pats kā zatleriešiem, bet vietu skaits valdībā krietni mazāks.

E. R.: – Bet ir jau vēl kāda joma, kura pēdējās dienās ir ļoti saviļņojusies – tā ir veselības aprūpe. Diemžēl 20 gadu garumā neviena valdība nav uzdrīkstējusies pēc būtības reformēt veselības aprūpes nozari. Ir pilnīgi skaidrs, problēmas nevar risināt ar KNAB iejaukšanos. Es vienmēr esmu bijis ļoti kategorisks pret kukuļņēmējiem, bet man nekad nav prātā nācis ārstus ieskaitīt šajā kategorijā. Ārsti šobrīd ir valdību politikas upuri un ķīlnieki. Viņi saņem nožēlojamu samaksu par darbu specialitātē, kura ir ļoti pieprasīta un kurā smagi jāmācās daudzi gadi. Atcerēsimies, ka arī sociālismā valsts izlikās, ka maksā algas, bet īstenībā tās bija neadekvātas kapeikas. Sociālisms sabruka, jo nebija dzīvotspējīgs. Diemžēl tas pats šobrīd notiek ar valsts aprūpēto medicīnas nozari. Paradoksālā kārtā tās jomas, kuras valdība ir piemirsusi apčubināt un likusi mierā, piemēram, stomatoloģija, šodien ir augstā līmenī un attīstās labi. Tur ir kvalitatīvi pakalpojumi un konkurences rezultātā izveidojusies noteikta cenu sistēma. Kopumā Latvijas veselības aprūpe atgādina mērķtiecīgi realizētu melno tirgu. Ja vēl arvien eksistē nelikumīgie maksājumi ārstiem, tā ir tikai valdību (visu!), nevis mediķu vaina.

– Kas tad būtu tas labais piemērs?

E. R.: – Nīderlandes modelis. No tā varam smelties pieredzi un konkrētus risinājumus. Šo sistēmu gribēju piedāvāt Latvijai, bet diemžēl arī manas valdības laikā ministri to neuzdrošinājās īstenot. Runa ir par vispārēju, obligātu veselības apdrošināšanu pēc Nīderlandes parauga un no ierobežojumiem brīvu medicīnu kā zobārstniecības gadījumā. Tā sekmīgi darbotos, līdzīgi kā civiltiesiskās atbildības apdrošināšana automobiļiem. Līdz šim jēdziens obligātā veselības apdrošināšana ir valkāts un vazāts visvisādi. Arī patlaban veselības aprūpes pakalpojumu saistīšana ar nodokļu maksājumiem ir tikai pussolītis pareizajā virzienā. Nepieciešama strauja, enerģiska rīcība un politiska drosme. Mēs pilnīgi skaidri redzam, kas jādara.

– Lūk! Tāpēc nevajag virtuāli prātuļot, bet ar partijas palīdzību nokļūt Saeimā!

E. R.: – Piekrītu. Domāju, ka iesniegsim savu sarakstu attīstības ideju politiskai pārstāvniecībai. Nepretendējam uz revolūciju, bet, ja mūsu balss būs oficiālajās varas struktūrās – Saeimā un valdībā, tā būs labāk sadzirdama.

***

* 2002. gadā Jaunais laiks vēlēšanās guva uzvaru, E. Repše kļuva par Ministru prezidentu. Valdību veidoja JL, LPP, ZZS un TB/LNNK koalīcija. Krīze sākās 2003. gada septembrī, kad neuzticību premjeram izteica pārējo koalīcijas partiju vadītāji. 2004. gada janvārī LPP atstāja valdību, un februārī E. Repšes valdība demisionēja.

Biedrība Latvijas attīstībai – dibināta (2012. gada martā) ar mērķi izveidot autoritatīvu labēju ideju diskusiju platformu, lai izstrādātu priekšlikumus mēķtiecīgai, ilgtspējīgai un dinamiskai Latvijas attīstībai.

Spilgtākie biedrības Latvijas attīstībai personāži

Einars Repše – biedrības Latvijas attīstībai vadītājs, bijis ilggadējs Latvijas Bankas prezidents, politiķis (partijas Jaunais laiks dibinātājs un līderis, bijis Ministru prezidents, aizsardzības ministrs, finanšu ministrs).

Dans Titavs – uzņēmējs, ekspremjera Repšes bijušais padomnieks un tuvs draugs.

Ainārs Ščipčinskis – uzņēmējs, koncerna McCann Worldgroup mārketinga un komunikāciju uzņēmumu grupas īpašnieks Latvijā. Veidojis Vienotības priekšvēlēšanu reklāmkampaņas.

Edgars Jaunups – politiķis, jurists. Ticis dēvēts par Vienotības galveno ideologu.

Valērijs Belokoņs – uzņēmējs, finansists, mecenāts, Anglijas futbola kluba Blackpool prezidents un līdzīpašnieks.

Olafs Berķis – uzņēmējs, a/s Ventbunkers padomes priekšsēdētājs.

Pārvalda vairākus desmitus Latvijas uzņēmumu.

Donāts Vaitaitis – uzņēmējs, Latvijas bioetanola ražošanas uzņēmuma Jaunpagasts plus valdes priekšsēdētājs, īpašnieks.

Uldis Mierkalns – uzņēmējs, kokrūpniecības un koksnes transporta loģistikas nozares uzņēmuma PATA AB vadītājs.