Rīga 6°C, skaidrs, bez nokrišņiem, DA vējš 3m/s
Piektdiena, 2024. gada 26. aprīlis 08:09
Vārda dienas: Alīna, Rūsiņš, Sandris
Šodien Dailes teātrī pirmizrādi piedzīvo viesrežisora Jana Villema van den Bosa veidotais Margaretas Mičelas romāna Vējiem līdzi iestudējums. Izdots 1936. gadā, romāns tulkots apmēram 40 valodās, saņēmis prestižo Pulicera prēmiju, atkal un atkal pārizdots, atrod arvien jaunus lasītājus. Skārletas sievišķīgā vitalitāte, tāpat Batlera paskarbā, bet sasodīti pievilcīgā vīrišķība joprojām iedvesmo miljonus. Skārletas «Par to es domāšu rīt» dzīvo savu dzīvi, kā jau tas ar spārnotajām frāzēm mēdz notikt. Vējiem līdzi popularitāti veicināja 1939. gadā Holivudā uzņemtā romāna kinoversija ar Vivjēnu Lī un Klārku Geiblu, ko daudzi uzskata par ideālo Skārletu un Retu. Pēc viņiem jebkura versija tiek pakļauta nežēlīgai salīdzināšanai, bet mēroties spēkiem ar leģendām jebkurā gadījumā ir izaicinājums. Gaidot Dailes teātra versiju, daži interesanti fakti par romāna, filmas tapšanu, par Vējiem līdzi Latvijā.
Vienīgais romāns
Vējiem līdzi ir Atlantā (kur arī notiek daļa romāna darbības) dzimušās Margaretas Mičelas pirmais un vienīgais romāns, ko pēc autoavārijā gūtās traumas viņa raksta desmit gadu. Aizsteidzoties notikumiem priekšā, jāsecina, ka savam liktenim neizbēgsi – Margaretas Mičelas mūžs aprāvās nepilnu 49 gadu vecumā, kad viņu uz ielas notrieca auto.
Romāna rakstīšanai bijušo žurnālisti iedvesmojuši personīgi pārdzīvojumi – koledžas laikā Margareta iemīlējusies kursabiedrā, kurš gājis bojā Pirmajā pasaules karā. Romānā Skārletas, Ešlija, Melānijas un Reta dzīves peripetijas ietekmē Amerikas Pilsoņu karš (1861–1865), kurā cīnījās ASV ar Amerikas Valstu Konfederāciju. Tas bija karš starp Ziemeļiem un Dienvidiem, divām pasaulēm, no kurām otrā gāja bojā.
Romānu gatavojās izdot ar nosaukumu Tomorrow Is Another Day (Rīt būs cita diena), taču Mičela piedāvājusi vairākus citus variantus, tostarp Vējiem līdzi. Tas ņemts no angļu dzejnieka, dekadenta Ernesta Dausona (Ernest Christopher Dowson, 1867–1900) dzejoļa Non Sum Qualis eram Bonae Sub Regno Cynarae: «I have forgot much, Cynara! gone with the wind...» (Esmu aizmirsis tik daudz, Kināra, tas aizgājis vējiem līdzi). Par romānu avansā Margareta Mičela saņēmusi 500 dolāru, bet autorprocentos pirmajā gadā – trīs miljonus dolāru (33 miljoni mūsdienu izteiksmē).
Līdz pat 1990. gadam uzskatīts, ka Vējiem līdzi ir Margaretas Mičelas vienīgais darbs literatūrā, taču tad tika atrasta novele Zaudētā Leisena (Lost Laysen), kas 1996. gadā Ilgas Melnbārdes un Rutes Runces tulkojumā iznākusi apgādā Jumava. Savukārt romāns Vējiem līdzi Valdemāra Kārkliņa tulkojumā piedzīvojis vairākus izdevumus latviešu valodā.
Saprotams, ka Vējiem līdzi ar atvērto finālu ir iedvesmojoša (un potenciāli naudīga!) viela turpinājumiem. Margaretas Mičelas mantinieki sīkvela rakstīšanu uzticēja viņas tautietim Donaldam Makeigam, Reta Batlera ļaudis izdots arī latviski. Skārletas un Reta dzīvi rītdienā romānā Skārleta iztēlojusies Aleksandra Riplija, arī šī grāmata tulkota latviešu valodā.
Ar episku vērienu
Producents Deivids O. Selzniks (Selznick International Pictures) tiesības ekranizēt romānu nopirka par 50 tūkstošiem dolāru. Filmas budžets bija tuvu četriem miljoniem (41 miljons mūsdienu dolāru), bet peļņa – milzīga. Tiek lēsts, ka Vējiem līdzi ir otra visvairāk nopelnījusī filma Holivudas vēsturē – pirmajā vietā ir Avatars.
Pirmā uzņemtā aina – Skārletas un Reta bēgšana no liesmu plosītās Atlantas. Ugunsgrēks inscenēts, ļaujot sadegt citu jau uzņemto kinolenšu dekorācijām. Interesanti, ka filmēšana sākta bez Skārletas – tobrīd Vivjēna Lī lomai vēl nebija apstiprināta un Skārletu nospēlēja dubliere.
Skārletas meklējumi bija ilgi un pamatīgi – tā Selzniks topošajam projektam veiksmīgi veidoja publicitāti. Izskatot teju pusotru tūkstoti variantu, izejot cauri dažādām peripetijām, izvēle bija jāizdara starp divām aktrisēm – Amerikā mazpazīstamo anglieti Vivjēnu Lī
un amerikānieti, bijušo «Zīgfelda meiteni» (slavenais Brodvejas impresārijs Florencs Zīgfelds veidoja krāšņus teatrālus un muzikālus šovus) Poleti Godāru, kura tolaik bija Čārlija Čaplina sieva, bet vēlāk apprecējās ar rakstnieku Ērihu Mariju Remarku. Selzniks sākumā esot izšķīries par labu Godārai, taču viedokli mainīt likuši ar viņas laulību saistītie skaļie kašķi.
Vivjēna Lī, izlasījusi Mičelas romānu, nešaubījusies, ka Skārleta ir viņas loma. Aktrises Amerikas aģents ieteica viņu kolēģim, Selznika brālim Maironam. Viņš novērtēja Vivjēnas potenciālu un rekomendēja aktrisi brālim. Producenta Selznika un Lī pirmā tikšanās notikusi naktī, kad filmēta Atlantas degšana.
Līdz Skārletai Vivjēna Lī bija nospēlējusi desmit lomu teātrī (tostarp Annu Boleinu Šekspīra Henrijā VIII, Ofēliju Hamletā un Titāniju Sapnī vasaras naktī) un gandrīz tikpat lomu kino. Par Skārletu viņa saņēma pirmo Oskaru (otrs par Blānšu Tenesija Viljamsa Ilgu tramvaja ekranizācijā). Tā ir loma, pēc kuras viņa «pamodās slavena». Kad iejutās temperamentīgās dienvidu skaistules Skārletas lomā, Vivjēna Lī jau bija vienreiz precējusies, dzemdējusi meitu un kļuvusi par aktiera Lorensa Olivjē mīļāko.
Interesanti, ka uz Skārletas lomu pretendēja ne vien vairākas tā laika zvaigznes, bet arī Alīsija Reta, kas filmā nospēlēja Indiju Vilksu, un Marsela Martina – filmā Ketlīna, meitene, kas uz Divpadsmit Ozolu kāpnēm Skārletai dod īsu ieskatu tā kunga biogrāfijā, kurš zaļacaino koķeti vēro – tas, protams, ir Rets Batlers.
Tolaik Holivudā par pirmā mīlētāja godu sacentās vienaudži, gandrīz četrdesmitgadnieki Gerijs Kūpers un Klārks Geibls. Likumsakarīgi, ka abi bija Reta Batlera lomas kandidāti. Selznika pirmā izvēle bija Geibls, taču viņš piederēja MetroGoldwynMayer (MGM), kas aktieri citām studijām nedeva. Tad Selzniks mēģināja dabūt Kūperu, taču nesekmīgi. Visbeidzot Selznikam tomēr izdevās vienoties ar MGM, un Amerikas mīlulis Geibls lomu dabūja. Taču viņš par to nepavisam neesot bijis sajūsmā – šaubījies, vai spēs pacelt Batleru. Turklāt katram romānu lasījušajam jau biji savi priekšstati par to, kāds ir Rets Batlers, bet cīnīties ar tiem ir ļoti grūti. Nu Klārks Geibls un Rets Batlers, līdzīgi Vivjēna Lī un Skārleta, kļuvuši teju par sinonīmiem. Tomēr Geibla pati populārākā loma par labāko gan netiek uzskatīta – viņš pārliecinoši spēlē sevi, demonstrējot savu vīrišķo pievilcību, tomēr Reta intelektuālās kvalitātes iemiesot nespēj. To labi apzinoties, Geibls nav pat vēlējies braukt uz filmas pirmizrādi Atlantā un turp devies, studijas spiests. Geibls par Reta lomu bija nominēts Oskaram, tomēr balvu toreiz saņēma Roberts Donats (Goodbye, Mr. Chips), par ko Geibls it nemaz neesot bijis sarūgtināts.
Skārletas nelaimīgās mīlas objektu Ešliju nospēlēja Leslijs Hovards, kurš bija astoņus gadus vecāks par Geiblu, 1939. gadā viņam bija 46 gadi, kamēr Vivjēnai Lī – 26. Tāpat kā Ešlijs, arī aktieris Hovards nonāca kara laukā, taču viņa liktenis bija traģisks – gāja bojā 1943. gadā, kad lidmašīnu notrieca vācu iznīcinātājs.
Vēl viens interesants fakts – uz Skārletas melnādainās aukles (Mammīte) lomu pretendējusi pat ASV prezidenta Frenklina Rūzvelta pavāre, taču apstiprināta Hetija Makdaniela, kura ierakstīta vēsturē kā pirmā melnādainā aktrise, kas saņēmusi Oskaru. Filmas pirmizrādē viņa piedalīties nevarēja, jo melnādainajiem tolaik tādu tiesību nebija.
Pirmizrāde notiek 1939. gada 15. februārī Atlantā. Vējiem līdzi ir viena no pirmajām krāsu kinofilmām un pirmā krāsu filma, kas apbalvota ar Oskaru. Kopumā filma tika nominēta 13 kategorijās, saņēma astoņās, tostarp – filma, režisors (Viktors Flemings), aktrise (Vivjēna Lī), scenārijs (Sidnijs Hovards), aktrise otrā plāna lomā (Hetija Makdaniela), kā arī divus goda Oskarus. Padomju Savienības iedzīvotāji Vējiem līdzi kaislības uz kinoekrāna skatīt varēja tikai pēc trīsdesmit gadiem – 1969. gadā, starptautiskajā Maskavas kinofestivālā. Līdz PSRS kinoteātriem filma nonāca vēl pēc divdesmit gadiem – 1990. gadā.
Sirmu vecumu sasnieguši pavisam nedaudzi Vējiem līdzi aktieri. Jau minētā Alīsija Reta (dz. 1915.) pretendēja arī uz Melānijas lomu, tomēr tika apstiprināta nelielajai Ešlija māsas lomai, kas tā arī palika vienīgā aktrises kinoloma. Olīvija de Hevilenda (dz. 1916.) par Melāniju bija nominēta Oskaram, viņas karjera pēc Vējiem līdzi attīstījās, atnesot arī divus Oskarus kā labākajai aktrisei un nostiprinot aktrises pozīcijas populārāko 30.–40. gadu Holivudas aktrišu zvaigznājā.
Vēl mazliet skaitļu – filmai uzšūti 5500 kostīmu, piedalījušies 59 aktieri un vēl 2400 cilvēku masu ainās. Vivjēna Lī filmējusies 125 dienas, saņemot honorāru 25 tūkstošus dolāru, bet Klārks Geibls tika nopirkts daudz dārgāk – par 71 darba dienu viņš saņēma 120 000 dolāru.
Vējiem līdzi vēju pilsētā
Līdz šim romāns Latvijā iestudēts 1987. gadā Liepājas teātrī – Oļģerta Krodera dramatizējuma skatuves versiju ar Indri Briķi un Mārtiņu Vilsonu galvenajās lomās nesen varēja noskatīties LTV1. Iestudējums bija ļoti populārs – 1989. gadā piedzīvoja 100. izrādi, kaut teātra zinātniece Edīte Tišheizere atzīst – «lielas mākslas elpas» šim iestudējumam nebija. TV ieraksts rāda – paliekoša izrādes vērtība ir Indras Briķes Skārleta.
Rītdiena nekad nepienāk
Dailes teātra Skārleta un Rets Batlers ir Kristīne Nevarauska un Artūrs Skrastiņš. Jans Villems van den Boss – Dailes teātra skatītājiem labi zināms kā Spilvencilvēka un Amadeja režisors – atzīst, ka neapšaubāmi iestudēt Vējiem līdzi ir izaicinājums – «tādēļ, ka tas ir ļoti apjomīgs darbs. Arī tādēļ, ka mēs cīnāmies ar laiku, jo ir ļoti ierobežots stundu skaits dienā, kas atvēlētas, lai veidotu šo darbu. Tas ir izaicinājums gan saturiskā ziņā, gan tīri tehniski – dotajā laikā šo apjomu uzvest». Jautāts par stereotipiem, kas attiecībā uz Skārletu un Retu filmas iespaidā ir dzīvi, viņš piekrīt, ka «tiem, kas ir redzējuši filmu, ir vizuālais stereotips ar Vivjēnu Lī un Klārku Geiblu. Bet tie, kas lasījuši grāmatu, neredzot filmu, vai vispirms izlasījuši romānu, viņiem ir pavisam cits priekšstats par to. Neapšaubāmi lielai cilvēku daļai Rets ir ideālā vīrieša simbols, savukārt grāmatā Skārletai ideālais vīrietis ir Ešlijs. Interesantais ir tas, ka iespējams spēlēties ar šiem priekšstatiem, stereotipiem. Mums nav uzdevums atbilst stereotipam, kas izveidojies pēc filmas – tas nav iespējams un, to mēģinot, mēs iedzītu sevi sprostā. Mūsu darbs ir tuvāks grāmatai, nevis filmai».
Režisoru romānā saistījušas divas tēmas. Viena: «Cilvēks var domāt, ka ir iespēja iet pret Dieva vai Visuma gribu, lietu kārtību. Bet, neskatoties uz to, mēs visi esam vienas lielākas sistēmas daļa. Ņemot to vērā, to, kā uzbūvēta pasaule, tas nav iespējams – nav iespējams iet pret to. Varam iestāstīt, ka to varam izdarīt, bet reāli esam saistīti ar citiem.» Otrs būtiskais jautājums ir par rītdienu: «Cilvēki bieži domā, ka zina, ko grib. Un, kad pārāk ilgi uzkaramies uz šīs domas – uz to, ko es gribu –, tad bremzējam un nobloķējam sevi. Un zaudējam, jo neredzam to, kas ir acu priekšā. Rītdiena nekad nepienāk. Tādas telpas kā rītdiena nav. Vienīgais, kas tev pieder, ir šodiena. Tā ir Skārletas kļūda – rīt būs cita diena. Ir tikai šodiena, un tā ir jācenšas izdzīvot, izbaudīt, cik labi vien māki. Svarīgi ir – cik spēj novērtēt un būt laimīgs ar to, kas tev ir šodien. Cik esi spējīgs to
ieraudzīt.
Laikraksta redakcija atrodas Rīgā, Mālu ielā 30, LV-1058
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 26.07.1997